Dzelzsvīru derība
Triatlons
– šis maģiskām leģendām apvītais izturības sports vairāk nekā simtam Latvijas
atlētu kļuvis par ierastu piedzīvojumu. Ir mums modušās arī olimpiskās cerības,
kas, visticamāk, īstenosies pēc pieciem gadiem. Runā, ka
šis sporta veids radies pirms 29 gadiem, kad divi ASV jūras kājnieku virsnieki
saderējuši, kurš pirmais bez apstājas nopeldēs 3,8 kilometrus (jūdzēs šis
skaitlis izskatās apaļāks), nobrauks ar velosipēdu 180 km un vēl noskries visu
klasiskā maratona distanci. Tā nu jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu pasaule
pazīst Ironman jeb Dzelzsvīru triatlonu. Kopā ar
Atmodu astoņdesmito gadu otrajā pusē triatlons uzdīga arī Latvijā. Žurnāls Liesma
pat organizēja Dzelzs latvieša balvas izcīņu, kas risinājās tagadējam olimpiskajam
triatlonam līdzīga garuma distancēs.
Latviešu
varoņstāsti
Klasiskais
Ironman triatlons vienlaikus kļuva gan garāks, radot jaunus
varoņstāstus, gan arī rāvās īsumā, uz startu vedinot jebkuru fiziski aktīvu
cilvēku.
Tiek
rīkoti ne tikai dubultie, bet pat trīskāršie Ironman triatloni. To
vēsturē savu vārdu ierakstījis arī bijušais biatlonists daugavpilietis
Anatolijs Ļevša, kurš deviņdesmito gadu otrajā pusē trīs reizes kļuva par
pasaules čempionu divkāršajā triatlonā, bet reizi uzvarēja arī visdižākajā ultra
pasākumā, 35 stundās nopeldot 11,4 km, ar velosipēdu nobraucot 540 km un beigās
vēl noskrienot trīskāršu maratona distanci jeb 126 km. "To atceroties,
tagad pašam bail paliek," smej Anatolijs, kurš 1. septembrī svinēs savu
49. dzimšanas dienu un cītīgi gatavojas kārtējam pasaules čempionātam, kurā gan
tagad startēs veterānu grupā un īsajā olimpiskajā triatlonā.
Klasisko Ironman
distanci no latviešiem jau šajā tūkstošgadē ātrāk par deviņām stundām (8.57:34)
veicis vienīgi Romāns Melderis, kas šogad cer šo rekordu labot.
Kopš 2000.
gada īsais triatlons (1,5 + 40 + 10 km) ir olimpisko spēļu programmā. Tā
veikšanai meistariem jau pietiek ar divām stundām.
Vaļasprieks
– triatlons
Latvijas
Triatlona federācijas prezidents Atis Skrastiņš lūdz sevi saukt vienkārši par
vadītāju, bet ģenerālsekretārs Jānis Ozoliņš piebilst, ka esot tikai valdes
loceklis. Abi – cienījami darbinieki savos uzņēmumos un joprojām aktīvi
triatlonisti, Jānis pat daudzkārtējs Latvijas čempions. "Apvienojam darbu
ar vaļasprieku, nav jau viegli," piebilst vadītājs. "Pēc darba
vakaros neejam vis dzert alu, bet dodamies uz Rīgas triatlona kluba treniņu
vietām brīvā dabā."
Tā Rīgā
četrās piecās vietās regulāri pulcējas domubiedru grupas, kas dodas kopējos
treniņos, kuri šajā sporta veidā ir stundām gari. Šajos pulciņos vieglāk atrast
vīrus ar iesirmiem deniņiem nekā padsmitgadīgus jaunekļus. Pilnīgi brīvprātīgs
triatlons prasa briedumu. Ne tikai fiziskajā sagatavotībā, arī domāšanā.
Mazliet
citādāk ir Daugavpilī un Dobelē, kur ap sevi jaunatni pulcina triatlona
entuziasti un sporta skolotāji Anatolijs Ļevša un Raivis Veinbergs. Savukārt ar
valmieriešu talantīgo skolnieku Jāni Arstu strādā Imants Bernovskis.
Ļevša, kas
sabiedriskā kārtā ir arī Latvijas izlases galvenais treneris, triatlonā
iesaistījis kādu pussimtu jauno daugavpiliešu. Eiropas jauniešu čempionātā
triatlona stafetē Latvijas komanda 26 vienību konkurencē izcīnīja 12. vietu.
Bet jāņem vērām, ka, nopietni pievēršoties triatlonam, treniņi aizņem piecas
sešas stundas dienā sešas reizes nedēļā. Tādu slodzi gandrīz neiespējami
savienot ar darbu vai studijām.
"Olimpiskais
triatlons galvenokārt rekrutējas no peldētājiem," skaidro Atis Skrastiņš.
"Atšķirībā no Ironman, kur braukšana konkurenta aizvējā aizliegta,
olimpiskajā triatlonā ar velosipēdu drīkst turēties grupā. Tas, kurš pēc
peldēšanas tajā nepaspēj iekļūt, parasti neko vairs atgūt nevar."
Katram,
kas sevi ciena
Triatlona
federācijas vadītājam Skrastiņa kungam, kuram jau ap četrdesmit, jaunie tiek garām,
bet par pieciem gadiem jaunākais Ozoliņa kungs, agrāk pazīstams orientierists,
joprojām spēj finišēt ātrāk par visiem. Nākotnes cerības un teorētiski pat
Pekinas olimpisko spēļu kvalifikācijas iespējas tiek saistītas ar valmierieti
Jāni Arstu, Juris Bensonu no Dobeles un Daugavpils studentu Ivaru Ļevšu. Šogad
Eiropas kausa izcīņā junioriem Arsts finišēja ceturtais, Bensons – desmitais.
Viņi ir pirmie, kas šāda līmeņa jauniešu sacensībās iekļuvuši labāko
desmitniekā. Šādi turpinot, par abu iespējām startēt olimpiskajās spēlēs
Londonā šaubu varētu nebūt. Daugavpilī un Dobelē ir arī triatlonam cerīgas
meitenes.
Sacensības
triatlonā Latvijā notiek regulāri divas trīs reizes mēnesī Rīgā, Daugavpilī,
Valmierā, Ventspilī, Madonā, Dobelē… Arī lai popularizētu savu sporta veidu.
Pie mums vairāk kultivē triatlona sprintu, kas ir uz pusi īsāks par olimpisko,
tajā jāpeld 750 m, 20 km jābrauc ar velosipēdu un pieci jānoskrien. Šādu
distanču veikšana ir pa spēkam jebkuram funkcionāli vidēji labi sagatavotam
cilvēkam. Arī tas ir āķis, kas mudina vienreiz pamēģināt. Starp citu, triatlona
sacensības kā rotaļa tiek organizētas pat pirmsskolas vecuma bērniem –
peldēšanas vietā viņiem kāds gabaliņš jāskrien pa ūdeni…
Nākamā
iespēja būs svētdien, kad Ādažu centrā Vējupē risināsies kārtējais Latvijas
čempionāts. Pulksten 12.00 starts tautas klasei īsajās distancēs un daudzās
vecuma grupās. Stundu vēlāk cīņas sāksies olimpiskajā triatlonā.
Sīkāka
informācija www.triatlons.lv.
Dainis
CAUNE
Skatāms un
aizraujošs. Triatlons arī Latvijā vairs nav
kluss vientuļnieku pasākums
Foto:
Raimonds Garenčiks
Joprojām
konkurents. Mūsu triatlona grandmeistars
Anatolijs Ļevša arvien turas līderos
Foto:
Raimonds Garenčiks
Valmieras
skolnieka izvēle. Jānis Arsts var pārņemt līdera
stafeti
Foto:
Raimonds Garenčiks
Kārtējā
uzvara. Pirmais finišē Jānis Ozoliņš
Foto:
Raimonds Garenčiks
