Enerģija lēcienam
Ar pārliecinoši labāko sniegumu uzvarot otrajā Latvijas olimpiādē pēc kārtas, kārtslēcējs Mareks Ārents turpināja gatavoties savām otrajām olimpiskajām spēlēm, kurām viņš šogad sacensībās Čehijā kvalificējās ar jaunu personisko rekordu (5,70 m). Pirms četriem gadiem Londonā Mareka rezultāts bija 5,35 metri.
Audzis sportiskā ģimenē, Mareks jau kopš bērnības sporto — bijis gan 400 m, gan 800 m skrējējs, izmēģinājis arī desmitcīņu, taču izlēmis turpināt to, kas vislabāk padodas, — kārtslēkšanu.
„Tādā ģimenē, kāda ir manējā, nesportot nemaz nebija iespējams,” sarunu sākot, uzsver Mareks Ārents. „Vecāki strādāja par sporta pasniedzējiem Policijas akadēmijā, mamma — vēl par treneri sporta skolā un bieži mūs, bērnus, ņēma līdzi. Tā arī sāku trenēties Daugavas stadionā vieglatlētikā pie mammas Maritas Ārentes un trenera Maigoņa Pūliņa. Turklāt arī nedēļas nogales nepagāja bez garo krosu skriešanas, malkas ciršanas vai mājas būvēšanas.”
Mareka mamma joprojām ir Latvijas rekordiste 800 metru skrējienā, arī brālis Pauls ir skrējējs. Turklāt Mareka dzīvesbiedre Ildze Bortaščenoka ir Latvijā labāka kārtslēcēja, sportista menedžere un liels atbalsts ikdienas treniņos.
— Vai jau skolas laikā cerēji, ka sports būs tava pamatnodarbošanās?
— Dzīvesvietas maiņas dēļ nācās vairākas reizes mainīt arī skolu, mācījos Juglas ģimnāzijā, Jāņa Poruka vidusskolā un 8. vidusskolā. Tā kā vienmēr man ir bijuši treniņi dažādos sporta veidos, tad diemžēl daļu sporta stundu nobastoju, bet — kad ierados, tad, protams, biju labākais.
Taču jāteic, ka skolas laikā trenējos trenēšanās pēc un par sportu kā pamatnodarbošanos nemaz nedomāju. Sportā man bija interesanta kompānija, protams, arī vecāki motivēja, bet pašam tā apziņa par skaidriem mērķiem atnāca vēlu — tikai aptuveni 23 gadu vecumā, kad nolēmu, ka jāmēģina tikt uz augšu — startēt Eiropas un pasaules čempionātos. 2012. gadā izpildīju Londonas olimpisko spēļu normatīvu, un tā sanāca, ka mani pirmie lielie mači bija olimpiskās spēles.
— Kur pārsvarā trenējies, un uz kurām valstīm dodies, kad brauc uz sporta nometnēm?
— Jau trīs gadus no oktobra līdz aprīlim trenējos Ventspilī, man tur ir izcili treniņu apstākļi — rudenī un pavasarī treniņi kāpās vai mežā, pret kalnu. Manēžā ir jauns segums, nesen nopirkti jauni kārtslēkšanas matrači. Turpat blakus ir svaru zāle, vingrošanas zāle, stadions, pāris minūšu attālumā arī baseins un SPA komplekss, kas man ir brīvi pieejams visu gadu, tāpat kā procedūras un ārsts Ventspils olimpiskajā centrā. Atšķirībā no lielākās daļas vieglatlētu nebraucu uz nometnēm dienvidos, bet vairāk uz Viduseiropu — Slovēniju, Čehiju. Man ir svarīgi, lai paralēli nometnei varu arī startēt, jo uzskatu, ka labākais treniņš ir sacensības, un, piemēram, no Slovēnijas un Čehijas viegli ar mašīnu varu izbraukāt uz dažādām sacensībām.
— Kuros stadionos tev vislabāk patīk startēt?
— Man visi stadioni ir vienādi — nedomāju par lietām, kas man patīk vai nepatīk,traucē vai netraucē. Jāspēj lēkt labi jebkur un jebkādos apstākļos. Vienīgi Valmierasstadions man ir mīļš, vienmēr paticis tur startēt.
— Cik augstumus sacensībās ņem, lai sasniegtu labāko rezultātu?
— Neesmu par to domājis, tieši pēc cik lēcieniem sanāk vislabākie mēģinājumi, bet man patīk lēkt daudz — gan iesildoties, gan sacenšoties. Man vajadzīgi daudzi lēcieni, lai noķertu īstās sajūtas. Turklāt sacensības izmantoju kā treniņus, jo treniņos ar kārti tikpat kā nelecu, tikai pa retam no īsā ieskrējiena.
— Esi piedalījies daudzās sacensībās ārzemēs. Kādas valodas zini?
— Pārsvarā startēju Eiropā, jo man patīk ceļot ar mašīnu, tā arī ir vieglāk transportēt kārtis, turklāt sacensības mana menedžere organizē tā, ka braucu no vieniem mačiem uz otriem nelielā attālumā. Runāju angliski vai krieviski. Daudzi čehi un poļi runā krieviski, kaut gan poļu valodu jau saprotu un nedaudz arī runāju, mani poļu draugi — kārtslēcēji — jau gaida, kad es beidzot iemācīšos skaidri runāt poliski. Sacensībās Vācijā varu arī pateikt visu, ko man vajag, vāciski.
— Vai ir gadījušies kādi kuriozi saistībā ar sportu?
— Gadījumi bijuši dažādi — vairāk saistīti ar kritieniem. Ar smaidu atceros, kā, sācis trenēties kārtslēkšanā, nesu savu kārti no Maskavas ielas manēžas uz LSPA manēžu. Man bija sacensības, un kārts kaut kā bija jāaiztransportē uz manēžu. Gāju kājām.
— Kādēļ izvēlējies studēt LSPA? Vai plāno pēc karjeras beigām strādāt savā profesijā?
— Gribēju iegūt vieglatlētikas trenera kvalifikāciju, ko arī veiksmīgi izdarīju, LSPA bija tam piemērotākā programma. Jau tagad uz pusslodzi strādāju par treneri sporta skolā Spars, Ventspilī, trenēju dažas meitenes un vienu puisi, kurš strauji progresēja un jau šoziem sasniedza 4,75 m, bet izskatās, ka viņa prioritātes vairs nav rezultāts. Tā notiek. Bet dzīve rādīs, vai pēc savas sporta karjeras būšu treneris vai darīšu ko citu.
— Kuras ir būtiskākās rakstura īpašības, kādas nepieciešamas kārtslēcējam?
— Domāju, ka vissvarīgākā ir neatlaidība un spēja piecelties pēc kritieniem gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Kārtslēkšanā augstus rezultātus sasniegs tikai pacietīgie un neatlaidīgie, rezultāts neparādās pēc divu gadu treniņiem, vajadzīgi vismaz 6—8 gadi, pēc 10 gadu treniņiem jau sāc kaut ko saprast.
— Vai ievēro kādas diētas? Esi apmeklējis uztura speciālistu vai pats izstrādā savu ēdienkarti?
— Neesmu apmeklējis uztura speciālistu, vienkārši laika gaitā esmu sapratis, kas man ir piemērots un kā jūtos labi. Mans sporta veids prasa, lai nepieņemos svarā. Pārsvarā no rītiem ēdu auzu pārslu putru ar ūdeni, jo piena produktus gandrīz nelietoju, vai arī omleti. Pusdienas bieži izlaižu, tā vietā izdzeru proteīnu dzērienu, apēdu kādu augli vai uzkodu, un vakariņas iznāk mana galvenā ēdienreize, kad ēdu gaļu, dārzeņus salātus. Tā kā pārsvarā izvairos no saldumiem, tad tieši sacensību dienā atļaujos ēst visu, ko vēlos, tad ir vairāk enerģijas.
Mareks ĀRENTS
Kārtslēcējs
Dzimis: 1986. gada 6. augustā Rīgā
Augums, svars: 190 cm, 85 kg
Izglītība: mācījies Juglas ģimnāzijā, Jāņa Poruka vidusskolā un 8. vidusskolā, LSPA ieguvis bakalaura grādu
Treneris: Igors Izotovs
Pirmais treneris: Maigonis Pūliņš un Marita Ārente (māte)
Pers. rekords: 5,70 m (2016. g.)
OS: 2012. g. — 22. v. (5,35 m)
PČ: 2015. g. — 25. v. (5,55 m), 2013. g. — 33. v. (5,25 m)
EČ: 2016. g. — 6. v. (5,50 m), telpās — 2015. g. — 11. v. (5,60 m)
Ģimenes stāvoklis: ir draudzene
Hobijs: ceļot ar mašīnu
Filma: Adrenalīns
Mūzika: viss, izņemot ABBA
Autori: Dace Lina
