Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Gargabalnieks sprintā

Igo
Japiņš ar savu darbību uzmanību pievērš ne tikai decembrī, kad notiek viņa
aģentūras organizētā Latvijas Gada balvu pasniegšana sportā. Igo ir kustībā 12
mēnešus gadā, un viņa inspirēto pasākumu finālā vienmēr ir apbalvošanas
ceremonija.

– Kāda ir dārgākā balva, ko esi turējis savās
rokās?

– Nu gan tu uzdod
jautājumus! (Ilgi domā)
– Olimpiskā čempiona medaļa?
– Nē, tikai bronzas
medaļu esmu turējis, ar zeltu man nav bijis nekāda sakara, nav tāds manos
sporta veidos izcīnīts.
– Tad jau varbūt tā dārgākā ir Gada balva
sportā?

– Varbūt. Galu galā
par to cīnās arī olimpiskie čempioni.

– Kura ir vērtīgākā medaļa no tām, kas tev
pašam kaklā kārtas?

– Droši vien 1975.
gada Tautu spartakiādes sudraba medaļa 4 km komandu braucienā trekā. Tie mači
padomju laikos mums bija kā olimpiskās spēles. Vienīgā vieta, kur Latvija kā
komanda tik augstā līmenī varēja startēt. Spartakiādēm gatavojās nopietnāk nekā
daža laba Latvijas izlase tagad pasaules čempionātiem. Protams, tad treneriem,
vadībai bija citas sviras, ar kurām motivēt treniņiem. Tagadējai jaunatnei tos
principus grūti izprast.

Tas sporta gaitās
noteikti ir mans lielākais panākums. Man pasniegtas arī vairākas PSRS čempionu
medaļas, bet kā audzēkņu trenerim. Pasaules čempionātos tādas nedod.

– Cik tolaik bija konkurentu uz vietu jūsu
treka četriniekā?

– Fonā konkurentu
bija daudz, bet uz vietu izlasē tāpat kā tagad biatlonā no pieciem vajadzēja
izvēlēties četrus. Tiem vajadzēja maksimāli gatavoties, un viņi arī gatavojās.

– Kas viņi bija?

– Es startēju divās
spartakiādēs. Pirmajā Maskavā, kad dabūjām bronzu, brauca pasaules čempions
Dzintars Lācis, PSRS izlases dalībnieks Imants Stradiņš un Anatolijs Bogdans.
Mēs ar Anatoliju bijām tikai 20 gadus veci. 1975. gadā Tbilisi startēja Aivars
Eisaks, Jānis Reinfelds un Dzintars Brūveris. Vienīgie, kas piedalījās abās
sacensībās, bijām mēs ar tēvu – komandas treneri.

Neteikšu, ka es
komandā spēlētu pirmo vijoli, bet nevar zināt, kā vēl viss beigtos, ja finālā,
cīnoties pret Maskavas komandu, manam velosipēdam ceturtajā aplī nebūtu
pārsprāgusi riepa.

– Ar to arī beidzās tavas sporta gaitas?

– Nē, vēl pāris
gadus turpināju. Tad aizgāju uz Murjāņiem strādāt par treneri.

– Tagad trekā vālē vīri ar ciskām kā alus
mucām. Tu biji un joprojām esi tāds skalīgs. Kā varēji turēt līdzi?

– Mana specialitāte
bija grupu, pāru, komandu braucieni – vidējās un garās distances. Es biju
staiers.

– Brauci arī šosejā?

– Jā, biju Bruņoto
spēku čempions. Kalnos varēju pabraukt labi, būtu patrenējies vairāk, droši vien
sasniegtu augstākus rezultātus.

– Kāpēc netrenējies? Tēvs tevi no treka ārā
nelaida?

– Kāpēc nelaida?
Vienkārši trekā es sāku. Izveidojās sava grupa, sākam medaļas izcīnīt…

– Tēvs bija PSRS izlases treneris trekā.

– Jā, vēlāk. Pirms
tam viņš daudz Latvijā strādāja. Treka riteņbraukšana savulaik Latvijā bija
vadošs sporta veids. Tika daudzi PSRS čempioni sagatavoti, vislabākie mūsu
treneri nākuši no šīs disciplīnas. Treks ir riteņbraukšanas augstskola, kuras
mums tagad ļoti trūkst.

– Cik treku tavos ziedu laikos bija Latvijā?

– Četri. Viens Marss pašā Rīgas centrā pret VEF
kultūras pili, kur tagad benzīna tanks, otrs – Senču silā, tad vēl Liepājā un
Ventspilī. Visas biedrības startēja ar vairākām komandām, grupas braucienos
brauca gandrīz 100 dalībnieku, pat tandēmos kādi 10 pāri cīnījās, skolēniem
bija Zelta lentes sacensības, kurās
droši vien arī tagadējais LOK prezidents startējis. Visās malās trekisti
ņudzēja un rosījās.

– Moderna riteņbraukšana bez treka vispār spēj
pastāvēt?

– Redzi, ka pastāv.
Bet ar lielu mīnusu. Daudzi talanti palaisti vējā, kas varbūt šosejai nav
piemēroti, bet trekam derētu ideāli. Tagad jau treneru arī vairs nav.

– Un ārzemēs sagādātais saliekamais treks
Murjāņos tā arī būs sarūsējis, otro jaunību nepiedzīvojot!

– Treku tomēr vajag
Rīgā, 250 m garu, kurā bērni var trenēties. Tas Murjāņos ir tāds īpatnējs.

– Vispār iespējams to vēl samontēt?

– Nezinu. Jau
sākotnēji uzskatīju, ka šī ideja nav pareiza, neesmu par to daudz interesējies.

– Šosejas riteņbraukšanu dēvē par zirgu sportu.

– Ko nozīmē – zirgu
sports?!

– Stundām ilgi treniņi, milzonīgi apjomi…

– Ja esi
profesionālis, daudz jātrenējas visos sporta veidos. Ščerbatihs sacensībās uz
paaugstinājuma pūlas dažus mirkļus, bet treniņos strādā visu dienu.

– Nu ja, ar riteni stundām no vietas braukt
tomēr interesantāk, nekā svarus cilāt.

– Viktors droši
vien apgalvos pretējo.

– Ir vērts Latvijā profesionāli strādāt ar
riteņbraucējiem? Tam taču nepieciešami kalni. Pekinas olimpiskajās spēlēs 10 km
garš kāpums būs jāveic 10 reizes. Mums nekā nopietnāka par Gaujas senleju
Siguldā nav.

– Latvijā izauguši
baigie kalnu veči – Ringolds Kalnenieks, Dainis Ozols, Pjotrs Ugrjumovs bija
otrais labākais Tour de France… Kad
puikas ir maziņi, viņiem pilnībā pietiek ar mūsu kalniem. Turklāt silto ziemu dēļ riteņbraukšanas
sezona pagarinās. Tagad Latvijā no aprites izkrīt tikai mēneši divi trīs.

– Itāļi biatlonā trenēties tagad ņemot tikai
tos jauniešus, kas dzimuši un auguši kalnos vismaz 1500 m augstumā…

– Viņi izmanto
savas resursu iespējas… Mēs – Rietumu
bankas
riteņbraucēju komanda – arī tūlīt brauksim trenēties uz augstkalni
Meksikā.

– Lielais sports neved uz absurdu? Ģenētiska
atlase, veselības bendēšana superrezultātu dēļ, sacensības, kuru reglaments
pakļauts televīzijai… Sports atgriežas tur, no kurienes nācis – cirkā!

– Bet tā ir sporta
būtība – pārspēt konkurentu, labot rekordu! Šo tieksmi taču nevar apturēt, var
tikai uzmanīt, lai viss notiktu godīgi. Un cirks nemaz nav slikta vieta.
Sportam, kas ir arī uzskatāms valsts prestiža nesējs, konkurētspējas attīstībai
vajag naudu. Kā tu piesaistīsi līdzekļus, ja sacensības notiks mežā un
klusumā?!

– Ir daudz cilvēku, kam tāds sports ir
vistīkamākais, viņi nealkst pēc TV kamerām piedzīvojumu sacensībās,
alpīnismā…

– Liela daļa šajās
sacensībās vairāk sacenšas ar sevi, nevis konkurentiem. Tā ir cita domāšana.
Bet mēs jau runājam par gatavošanos olimpiskajām spēlēm!

– Labi, pārejam uz citu līmeni. Ir sporta
veidi, kas sekmīgi un interesanti dzīvo pēc tāda kā pašfinansēšanās principa,
jo sacensībās startē pietiekami finansiāli nodrošināti cilvēki, kas paši spēj
par visu samaksāt. Piedzīvojumu sacensībās, vindsērfingā, orientēšanās sportā,
tevis paša rīkotajos MTB velomaratonos…

– Jā, tas ir
lieliski. Turklāt es varu nosaukt daudzus entuziastus, kas par savu naudu sava
prieka pēc trenējas daudz apzinīgāk un nopietnāk nekā jauni puiši, kas valsts
finansēti gatavojas nezin kādiem sporta varoņdarbiem.

– Gandarījums ir labāka motivācija nekā alga!

– Ir jau daudz
sportistu, kam abas motivācijas sakrīt. Bet, protams, pātaga jāatrod sevī, tad
rezultāti nāks vieglāk. Tam vajag briedumu.

– Tu pats arī tagad trenējies vairāk nekā
jaunībā?

– Mana sapņu robeža
ir trīs reizes nedēļā braukt ar riteni, peldēt vai slēpot ar distancenēm, vēl
kādus divus vakarus padarboties ar svariem. Reizēm es to sasniedzu. Tas ir
pašdisciplīnas jautājums. Bet tā mana ķēde ir tik piesātināta, ka tiklīdz viens
posmiņš pārtrūkst, tā tūlīt jāupurē kāds cits. Lielākoties tā ir mana ieplānotā
sporta stunda.

– Kas ir aizraujošāk – izcīnīt savas medaļas,
vai organizēt, lai pie tām tiek citi?

– Sportojot man
pašam nav bijusi pasaules čempiona medaļa, maniem audzēkņiem ir bijušas. Nevaru
salīdzināt.

– Bet Dainis Ozols uz olimpiskā pjedestāla…
Tas brīdis?

– Patīkams jau. Padomju
laikos pasaules junioru čempionātos trekā esam uzvarējuši. Komandā bija divi
mani audzēkņi, kas vāciešus viņu dzimtenē sasita. Tas arī bija diezgan augsts
sasniegums. Man kā trenerim bija laba sajūta. Tagad kā rīkotājs, organizētājs
tik lielu ganadrījumu negūstu. Tāpēc arī treneri strādā tik ilgi un
pašaizliedzīgi.

– Treneri nonāk sava veida atkarībā no
audzēkņu uzvarām!

– Tā varētu teikt.
Ja izdodas tikt līdz uzvarām ar dažādiem audzēkņiem. Ir jau, kas tikai vienu
čempionu visā mūžā sagatavo. Tad grūti pateikt, kurš kuru tur vairāk augšup
cēlis, treneris audzēkni vai talantīgs audzēknis treneri?

– Saeimā, valdībā, biznesa struktūrās var
sazīmēt basketbolistu, hokejistu "mafiju"… Riteņbraucējiem savējā
arī ir?

– Varēja būt labāk.

– Jums neviena savējā deputāta Saeimā nav?

– Nav laikam.
Kādreiz Emsis bija… Šajā ziņā no basketbola mēs stipri atpaliekam. Tagad gan
stāvoklis uzlabojas. Federācijā visi vairāk sāk iet vienā virzienā. Bet spēcīga
lobija pagaidām mums vēl nav. Redz, ir 10 hokeja halles, bet neviena treka.
Hokeja halles gan laikam pārsvarā būvē privātie…

– Ar treku var kaut kādā veidā taisīt naudu?

– Ja būvē slēgtu,
tad jāceļ klāt vēl kaut kas. Jāizfunktierē, kas tur Rīgas skatā būtu vairāk
nepieciešams. Varbūt maza koncertzālīte.

– Būtiskākais, ko tev tēvs iemācīja.

– Izpratni par
treniņiem kā procesu, sistēmas radīšanas principus.

– Tēvs – Harijs Japiņš – tev tāds brīvdomātājs. Atceros,
septiņdesmitajos gados Rīgas Sporta pilī nāca uz hokeju gaišās galifē biksēs,
stulmu zābakos, tumši zilā žaketē, baltā kreklā ar šlipsi… Par tādu PSRS
izlases treneri tajos laikos varēja paziņot, kur vajag, ka viņš klanās
Rietumiem, un karjerai būtu punkts galā.

– Jā, viņš ir
diezgan neatkarīgs cilvēks. Nav konjuktūrai pakļāvies, nebija pat partijā, bet trenēja
PSRS izlasi. Tas tolaik bija retums. Tātad viņa zināšanām bija vērtība.

– Un par ko teiksi paldies mammai?

– Viņa par mani
visvairāk rūpējusies. Ar citām metodēm. Ar labestību vispirms.

– Tad tev ar dzīvi viss kārtībā?

– Jā, var teikt, ka
dzīvoju saskaņā ar sevi. Vienīgi uzņemos pārāk daudz darbu.

– Gribi vairāk naudas?

– Par to arī
jādomā, bet nauda tomēr nav prioritāte. Tie darbi vienmēr sākumā šķiet tādi
interesanti… Bet pēc tam atveļ līdzi atbildību.

Dainis CAUNE

Foto: Juris
Bērziņš-Soms, Sports

Igo Japiņš

Dzimis 1950. gada 6. septembrī Rīgā, Čiekurkalnā

Mācījies Rīgas 8.
vidusskolā, beidzis 11. vakara maiņu vidusskolu, Latvijas Valsts Fiziskās
kultūras institūtu

Sportā no 10 gadu vecuma
sācis trenēties basketbolā, riteņbraukšanā – no 15

Lielākie sasniegumi sudraba
(1975.) un bronzas (1971.) medaļas Tautu spartakiādēs 4 km komandu braucienā
trekā, vairākkārtējs PSRS čempionātu laureāts, Latvijas čempions

Darba gaitas treneris Murjāņu
SI (1978. – 1982.), RASMS (1983. – 1992.), Latvijas olimpisko izlasi 1992. gada
spēlēs, 1995. gadā dibinājis Igo Japiņa Sporta aģentūru, vadījis Rīgas
profesionālo riteņbraukšanas skolu, riteņbraukšanas komandas Rietumu banka. Rīga menedžeris

Sasniegumi trenera darbā Daiņa Ozola olimpiskā bronzas medaļa
(1992.) un Kaspara Ozera pasaules čempionāta sudraba medaļa grupas braucienā
šosejā, Romāna Vainšteina Eiropas junioru vicečempiona medaļa, piecas pasaules
junioru čempionu medaļas trekā, ap 30 PSRS junioru un jauniešu čempionu
medaļas. Šie sasniegumi gūti kolektīvā darbā, kurā piedalījies Aldis Cīrulis,
Jānis Sniedze, Boriss Lonšakovs, Arkādijs Svece un citi

Ģimenes stāvoklis precējies,
ir trīs meitas, viens dēls un viens mazdēls

Vaļasprieki makšķerēšana, personiskie
rekordi: karpa (8 kg), lasis (8,9 kg), sapals (2,5 kg)

 

 

Tēvs un treneris. Igo kopā ar tēvu Hariju Japiņu viņa 70.
jubilejā

Sporta
laureāts.
1992. un 1993. gadā
Igo kļuva par Sporta laureātu saņemot gada balvu kā labākais treneris