Ģimenes lolojums — teniss
Jūlija beigās nebijušus panākumus jaunatnes tenisā guvis Mārtiņš Podžus – Eiropas meistarsacīkstēs Čehijā ieguvis otro vietu U-14 grupā. Daudziem varbūt tas nešķiet nekas īpašs, tomēr tenisā šāds panākums ir nozīmīgs. Šajā vecuma grupā vēl netiek spēlēts profesionālajos turnīros un tieši Eiropas meistarsacīkstes ir visaugstākās raudzes turnīrs.
Tenisā ļoti aktīva ir visa Podžus ģimene – vecāki Alvis un Anta, tāpat viņu dēli dvīņubrāļi Mārtiņš un Jānis. Vecāki spēlē amatieru turnīros, taču galvenā vērība tagad pievērsta dēlu trenēšanai. Mājās, zemnieku saimniecībā Bauskas pusē, izveidots arī tenisa laukums, un te abi puikas savulaik guvuši pirmās iemaņas. Visa ģimene dzīvo ar tenisu, un dēliem jau ir pirmie lielie sasniegumi. Šovasar Eiropas komandu meistarsacīkstēs Mārtiņš un Jānis kopā ar Iļju Fomkinu iekļuvuši labāko astoņniekā, jūlijā individuālajās meistarsacīkstēs Mārtiņš Podžus iekļuvis finālā. Plzeņā (Pilzenē) piecas varenas uzvaras pēc kārtas un tikai finālā sīvā trīs setu cīņā zaudēts holandietim Mūsam Sporkenam 6-3, 2-6 un 5-7.
Jaunie talanti trenējas gan savās mājās, Bauskas pusē, gan Jelgavā un Lielupē, kur divas reizes nedēļā ir koptreniņi labākajiem Latvijas jaunajiem tenisistiem. Vēroju abus dvīņubrāļus laukumā un uzklausu abus vecākus. Alvis un Anta ir kopā ar dēliem gandrīz visos treniņos un turnīros, viņi ir gatavi par tenisu un savām atvasēm ne tikai aizrautīgi stāstīt, bet nest arī palielus upurus. Lai būtu iespēja iekārtot savu laukumu, savulaik pārdota māja Bauskā un ģimene pārcēlusies uz laukiem.
"Dēliem bija kādi seši gadi, kad mēs iekārtojām lauku māju un uztaisījām hard seguma laukumu. Tas ātri izžūst pēc lietus un nav tik ļoti jākopj kā māla," atceras Alvis Podžus. Kāds brīnums, ja laukums tika izveidots pašu mājās, jo abi vecāki viens otrā ieskatījušies, pateicoties tieši tenisam. Alvis, atnācis no armijas un Bauskas stadiona laukumā ieraudzījis Antu spēlējam, arī pats pievērsies tenisam, un iepaticies. Anta pat nav ticējusi, ka viņas topošais vīrs līdz tam nekad nebija spēlējis.
Anta Podžus: "Mēs jau paši spēlējam tenisu kā amatieri un bērnus netīšām ievilkām tajā visā iekšā, ar varu nespiedām. Sākumā paši spēlējām Bauskas stadionā, bet mazie skatījās. Pašā sākumā daudz lielāks ķēriens bijis Jānim, kas ir kreilis. Savā būtībā jau Jānis pat ir talantīgāks nekā Mārtiņš, bet viņš spēlē tā vairāk intuitīvi, pārāk neieklausās padomos, tāpēc ir nedaudz grūtāk. Varbūt viņš spēlē pat interesantāk, bet tik labi vienmēr vēl nesanāk," tā tēvs.
Brāļi Podžus ir dvīņi, un viņus par tenisa talantiem būtībā izaudzinājuši pašu vecāki. Diezgan netipisks gadījums tenisā, kaut gan var atrast arī dažus līdzīgus piemērus. Šim apstāklim ir gan savi plusi, gan mīnusi. Nu kurš gan vislabāk pazīst savas atvases ja ne vacāki? No otras puses – reizēm uz notiekošo vajag paraudzīties no malas, tāpēc ir lūgts padoms arī citiem. Pašā sākumā palīdzēja draugi tenisā – Andrejs Tumševics, Gunārs Plucis, Pēteris Anmanis, vēlāk – treneri Sergejs un Natālija Bogačovi. "Natālija tik tiešām ļoti labi iemācīja pašus pamatus, tagad ļoti daudzi treneri vispār neprot strādāt ar maziem bērniem, bet mums ar treneri paveicās," atceras Alvis. Viņu ģimenes princips: paņemt visu labāko no katra, kas var ko dot. Natālija aizgājusi dekrētā, un puikas, patrenējušies Jelgavā, uzklausīja Ivara Mellupa padomus, vēlāk arī Paulu Feldmani, Aivaru Dekmeijeru. "Mēs jau īstenībā tagad zinām, kas un kā, par visu ir jāmaksā nauda, un mēs paši tiekam galā."
Atklāti par biznesu
Divi dēli tenisā ir gluži vai ideāls variants – nav jāmeklē sparinga partneri nedz mājās, nedz ārzemēs. Tēvs uzskata, ka sparinga partneri nav jāmaina, labāk ir spēlēt tieši pret vienu un trenēt tehniskos elementus. "Mēs paši ļoti daudz skatāmies tenisu televīzijā un mācāmies arī tādā veidā. Ja tu sit skaisti, tad ir pareizi, ja kaut ko sāk kropļot, tad vairs nav labi un rodas arī traumas," teic tēvs. Tā pavisam nopietni abi jaunieši sākuši trenēties pirms kāda pusotra, diviem gadiem. Līdz tam teniss vairāk bija kā spēle priekam, tagad treniņi jau ir ļoti intensīvi – rīta rosme, tad stundas divas pirmais treniņš, pa dienu vēl fiziskie vingrinājumi un pēcpusdienā vēlreiz tenisa treniņš. Tikai divas dienas nedēļā Lielupē treniņus vada Roberts Gūtmanis, pārējā laikā – paši vecāki. No Mihaila Južnija trenera Borisa Sobkina abi mācījušies, ka tenisā faktiski divi galvenie elementi ir serve un tās uzņemšana, pie tā ļoti daudz tiek strādāts.
"Ja varētu dabūt treneri, kuram nav jāmaksā, būtu jau ideāli. Lai viņš trenētu ar domu, ka uztaisīs labu spēlētāju un tad nākotnē nopelnīs. Bet visiem ir jādzīvo un gribas naudu tūlīt," izvēli pamato Alvis Podžus. "Kas īsti ir teniss? Daudzi jau teic, ka spēlē prieka pēc, bet īstenībā tas ir bizness, slēp to vai neslēp. Visi zemapziņā domā kaut ko sasniegt, nopelnīt. Un, ja neiznāk sportiskajā ziņā, tad vismaz ar labu spēli var aizbraukt uz Ameriku par velti studēt. Tas ir vistīrākais bizness – mēs arī viņus trenējam, lai nākotnē nopelnītu, jo zēniem jau pat tādas īstas bērnības nav – viņi tikai mācās un trenējas, nav laika dauzīties apkārt." Ļoti tieši un atklāti, bez kādiem aplinkiem.
Visi pēc kaut kā tiecas, un to noliegt nebūtu taisnīgi. Nav jēgas strādāt bez mērķa, jo tālab jau daudz ziedots. Tieši tādēļ Podžus vecāki arī pagaidām nav pieņēmuši ideju par dēlu pilnveidošanu kādā Rietumu tenisa akadēmijā. Ļoti dārgi. "Turklāt visu laiku tur jābūt klāt vai nu pašiem, vai savam trenerim, citādi tā lielākoties ir tāda bērnu izmantošana. Viņiem jau interese ir vairāk par tavu naudu, nevis par pašu spēlētāju," teic vecāki. Pagaidām mērķis būtu tikai aizbraukt uz kādu akadēmiju kā treniņu nometni, lai smeltos jaunas idejas. Reiz Francijā Mārtiņš jau gandrīz par brīvu ticis uzņemts akadēmijā, kurā savulaik trenējās arī Markos Bagdatis. Vajadzēja tikai tikt labāko četriniekā, bet Mārtiņš toreiz ceturtdaļfinālā zaudējis amerikānim. Vecāki gan abi to pārāk nepārdzīvo, jo toreiz nav bijusi runa par abiem dēliem, un tas varbūt lietas tikai sarežģītu.
Galvenais ir māka atrast pareizo ceļu tenisā, palīdzēt dēliem, taču beigās visu izšķirs tikai viņi paši. Puiši klaji netiecas pēc reitinga punktiem un lielākoties spēlē tikai augstākās jeb pirmās kategorijas turnīros, kur pretinieki spēcīgāki. Pēc nesenā panākuma Eiropas meistarsacīkstēs Mārtiņš Eiropas reitingā U-14 jau pakāpies uz sesto vietu (Ilja Fomkins ir 37., Jānis Podžus 55.) Būtībā šajā vecuma grupā visā pasaulē ir vislielākā konkurence, visi cenšas izsisties. U-16 labākie jau sāk spēlēt profesionāļu turnīros, daudzi samazina slodzes, ja redz, ka lielu iespēju kļūt par zvaigzni vairs nav. Eiropas meistarsacīkšu uzvarētājs holandietis Mūss Sporkens reitingā ir pirmais, un cik tur trūka, ka finālā būtu uzvarējis Mārtiņš, trešajā setā bija 3-2 un dažas breikbumbas. "No otras puses – citreiz zaudējums psiholoģiski ir pat labāks," saka tēvs. "Mārtiņš ir tāds, ka otrreiz parasti kļūdas neatkārto, Jānis var nospēlēt izcili, bet pēc tam zaudēt trijās izspēlēs pēc kārtas."
Zaļumi un medus
Dēli ir dvīņi, bet katrs ar savu raksturu un dotībām. Mārtiņš augumā padevies raženāks – jau 183 cm, Jānim – 173. Mārtiņš pat uzvilcis uz durvīm mājās divu metru atzīmi un cerot, ka līdz tai neaizstiepsies. Tenisā ideāli būt tā ap 1,90 m, citādi zūd lokanība. Savā starpā uz punktiem zēni spēlējot reti, pārsvarā tikai trenējas. Vecāki to arī neliek darīt, bet reizēm abi to tik ļoti vēlas, ka uzspēlē. Lielākoties uzvar Mārtiņš. "Savā starpā jau viņi dažkārt cīnās arī ārpus laukuma, dubultspēlē abi grib būt līderi, dažkārt tas pat traucē, katrs cenšas parādīt sevi," teic māte. Jānim patīk vērot tenisa mačus televīzijas pārraidēs, bet Mārtiņš to darot ārkārtīgi reti. Toties Mārtiņš ēd ļoti labi un tieši sabalansētu pārtiku tenisam. "Makaroni garšo, mūsu mājās ir bites, Mārtiņš ēd daudz medu, tāpēc jau viņam ir tā enerģija. Jāni nevaram iemācīt pareizi ēst, viņam zaļumi negaršo, bet Mārtiņš pat baziliku piegriež salātiem, medu ēd kā lācis. Agrāk vajadzēja burciņu līdzi uz katriem mačiem."
Abi vecāki stundām ilgi ar aizrautību ir gatavi stāstīt par dēlu tenisa gaitām. Visa ģimene ir tenisā līdz ausīm. Kopā brauc uz sacensībām Eiropā, tēvs vairāk trenē, māte kārto dažādus sadzīviskus jautājumus. „Viņa ir kā zibensnovedējs mums, trim vīriešiem," smej tēvs. Vecāki kopā skatās arī tenisa pārraides un uzklausa padomdevējus. Un tomēr, kā sakot māsu Viljamsu tēvs, ne jau treneris var padarīt bērnu par izcilu talantu tenisā, treneris var tikai pieregulēt, katram pašam tas jāizdara saviem spēkiem. Pēdējā laikā nākušas klāt vēl daudzas organizatoriskas lietas. Ir sadarbība ar japāņu firmu Yonex par raketēm, vajadzētu ko līdzīgu ar kādu apģērbu un apavu firmu, varbūt nepieciešams meklēt kādu aģents šādā jomā. Raketes saviem dēliem jau sen pārstīgo pats tētis, savu aparātu pat vadā līdzi uz sacīkstēm. "Es citiem vairs neuzticos, kā citur ievelk, tā mani dēli vairs labi nevar paspēlēt."
Vecāki palīdz, bet ir arī prasīgi. Dēliem jāvar visus uzdevumus izpildīt līdz galam. Un puiši apzinās, ka tenisā nekā neiespējama nav, vismaz viņu vecumā visi ir uzvarami. Naudai ir liela nozīme attīstībā, bet miljonu trūkumu var arī kompensēt ar visas ģimenes fanātisku darbu. Psiholoģiski tas pat nav slikti, jaunie talanti nebaidās zaudēt, jo vecāki taču viņus vienmēr sapratīs tāpēc, ka paši ir tenisā iekšā līdz ausīm. Psiholoģiskā pārliecība jau tagad Mārtiņam esot visai unikāla, ja nebūs savainojumu, dvīņubrāļi var sasniegt patiešām daudz.
Māris Rīmenis, LTV Sports
