Gulbis ikdienā un pasaulē
Pērn Ernests
Gulbis tika atzīts par gada uzlecošo zvaigzni Latvijas sportā. Tagad tenisists
jau pretendentē uz galveno – gada labākā
sportista – titulu. Aizvadītās sezonas laikā Gulbis ielauzies ATP pasaules
labāko tenisistu simtniekā, uzvarējis trijos Challenger turnīros,
prestižajā US Open iekļuvis astotdaļfinālā.
Sviedri un
sitieni
Parasta novembra
nogales diena tenisa klubā Spars netālu no Rīgas lidostas. Uz viena no
diviem laukumiem trenējas pasaules pirmā simtnieka spēlētājs Ernests Gulbis.
Kopā ar viņu ir viens no tuvākajiem padomdevējiem un arī sparinga partneris
Ņikita Švačko, nodarbību vada austriešu treneris Karls Heincs Veters. Trenerim blakus
milzīgs grozs ar bumbiņām, un Veters tās raida Gulbja laukuma pusē. Bumbas lido
te vienā, te otrā laukuma stūrī, Ernestam zibenīgi jātiek tām klāt un jāatsit
laukumā. Desmit, piecpadsmi, divdesmit precīzi un spēcīgi atbildes sitieni.
Vairākas minūtes mežonīga tempa, un austrietis mēra Ernesta pulsu. Dažas
minūtes atpūtai, tikmēr Gulbja vietā laukumā stājas Ņikita Švačko. Arī viņam
jābūt formā, lai turnīru laikā Ernestu pirms spēlēm varētu dažkārt iesildīt un
izturēt straujo tempu.
Uz blakus laukuma
tenisu spēlē amatieri, kuri izmanto Gulbja atpūtas brīdi, lai nofotografētos
kopā ar viņu. Ernests neatsaka. Noguris, bet smaidīgs nostājas blakus vienam no
spēlētājiem un draudzīgi uzliek roku uz pleca. Familiāra bilde, kas šim tenisa
fanam būs ļoti vērtīga. Vēl viens foto, un Gulbim atkal jāatgriežas laukumā.
Ernests tagad spēlē
pie tīkla, un treneris viņam raida bumbas ļoti zemu, no viena stūra uz otru.
Tiec nu visām bumbām klāt un trāpi laukumā! Austrietis ik pa brīdim vēl
uzmundrina: "Stay down!"
Tas nozīmē, ka visu laiku jāpaliek ļoti zemā stājā.
Atkal neliela
atpūta Ernestam, viņa vietā stājas Ņikita, un tā divu stundu laikā tiek pilnveidoti
dažādi sitieni. Pašās beigās treniņš koordinācijai un nelielai atslodzei –
puišiem jācenšas nobalansēt uz vienas kājas, stāvot uz puslodes formas gumijas
bumbas un metot tenisa bumbiņu otram.
Tāda ir
profesionālā sportista ikdiena, melnais darbs, kuru daudzi līdzjutēji neredz.
Treniņi pēc garās sezonas vēl nav vissmagākie, jo nesen Ernests pārcietis
vīrusa infekciju. Uz jautājumu, kā viņš jūtas, Gulbis atbild ar vienu konkrētu
un sulīgu vārdu. Smagi, patiešām smagi, turklāt vēl jau ir arī speciālie
fiziskās sagatavotības treniņi.
Pēc nodarbības visi
trīs sakāpj Ņikitas Švačko automobilī, lai dotos uz mājām atpūsties un paēst.
Sagatavošanās jaunajai sezonai ir sākusies un izklaidēm vairs nav laika.
Spožums un
skalps
US Open Ņujorkā ir viens no četriem Grand Slam
turnīriem. Trešās kārtas spēle Grandstand
arēnā aptuveni deviņos vakarā pēc
vietējā laika. Tribīnes pārpildītas, un vairāki tūkstoši skatītāju izgavilē
Ernestam Gulbim, kurš satriec tobrīd pasaules astoto spēcīgāko tenisistu spāni
Tomiju Robredo. Uzvara trijos setos pusotras stundas laikā! Triumfa brīdis, un
jauns elks daudziem amerikāņiem, kuri pēkšņi grib zināt visu par deviņpadsmit
gadu veco latvieti.
Astotdaļfināls
Artūra Eša vārdā nosauktajā galvenajā arēnā, kurā vietas vairāk nekā 23
tūkstošiem skatītāju. Mūsu Gulbis pret bijušo pasaules reitinga līderi spāni
Karlosu Moiju. Zaudējums visai līdzīgā cīņā, taču cik daudz ir mūsu sportistu,
kuri individuālā sporta veidā spējuši uzstāties tik milzīgā arēnā ar tūkstošiem
līdzjutēju. Turklāt visa uzmanība pievērsta tikai un vienīgi diviem sportistiem
un viņu spēlei?!
Tā ir medaļas
spožākā puse, kurai vēl var pieskaitīt uzvaru pret angli Timu Henmanu French
Open, trīs Challenger turnīru čempiona titulus vienspēlēs (bez
neviena zaudēta seta Monsā!). Par
neveiksmēm tik skaļi nerunā, lai arī tās ir bijušas un noteikti vēl būs.
Zaudēta spēle no četrām mačbumbām Ņūheivenā Teimurazam Gabašvilli (Krievija),
vairāki zaudējumi ATP turnīru pirmajās
kārtās, saaukstēšanās un nelāga pašsajūta. Arī tas pieder pie profesionālā
tenisa, un ar to jāprot sadzīvot. Konkurence ir nežēlīga, un laukumā ikviens
grib tavu skalpu. Ikdienā vari būt kopā ar daudziem padomdevējiem un draugiem,
bet laukumā esi viens un vienam arī jātiek ar visu galā.
Katrs par sevi
Šogad Ernestam
neesot bijuši konkrēti mērķi un uzdevumi, taču vienu gan gribējis panākt.
Sasniegt tādu vietu reitingā, lai nākamajā sezonā Austrālijā vairs nebūtu
jācīnās kvalifikācijas turnīros. "Jau pirms US Open sezona bija
diezgan izdevusies, vienīgi varēju
nedaudz labāk pāriet no Challenger turnīriem uz ATP līmeni. Sākums bija
grūts," Sportam stāsta Ernests Gulbis. "Mēs jau Amerikā sākām
rēķināt, lai jaunās sezonas sākumā bez kvalifikācijas tiktu Australian Open.
Tas arī bija galvenais, un Ņujorkā izdevās šo mērķi īstenot. Pēc šīs sezonas
palieku labāko simtniekā un varēšu no paša gada sākuma spēlēt lielajos
turnīros."
– Kā mainījusies
pārējo tenisistu attieksme pret tevi pēc šā gada sasniegumiem?
– Pēc US Open
lielākā daļa spēlētāju mani iepazina, lai gan es īpaši nezīmējos.
Nospēlēju un kopā ar savējiem pazūdu viesnīcā. Sevišķi neuztraucos, vai kāds
mani pazīst vai – ne. Pirms spēles pret Robredo laukumos nācās pavadīt visu
dienu. Iepriekšējās cīņas ieilga, un mums visu laiku bija jāgaida. Tā bija
nogurdinoša diena, mēs spēlējām zolīti un kaut kā īsinājām laiku.
–Latvijā tevi arī pazīst?
– Man tas ne
palīdz, ne arī traucē. Ja cilvēki mani pazīst, ļoti labi, ja nē – arī labi, par
to nu gan es galīgi neuztraucos.
– Profesionālajā
sportā saglabā savu es, vai arī ir elki, kuriem gribi līdzināties? Tenisistu aprindās ir draugi?
– Tenisā man nav
neviena elka. Vairāk iepazīstot šo profesionālā sporta pasauli, kļūst skaidrs,
ka tenisisti savā starpā nav ļoti draudzīgi. Katrs vairāk domā tikai par sevi.
Reizēm it kā ir draugi, bet patiesībā tas tikai ārēji, konkurence ir milzīga,
un to var just. Tuvus draugus profesionāļos grūti atrast. Vairāk kontaktējos ar
krievu tenisistiem, piemēram, ar Mihailu Južniju. Rodžeru Federeru pagaidām
nepazīstu, nav nācies ar viņu tikties. Tieši Južnija treneris (Boriss Sobkins. –
M. R.) man palīdzēja atrast jaunu
padomdevēju – austrieti Karlu Heincu Veteru, kurš vairāk nekā desmit gadu
trenējis savu tautieti Jurgenu Melceru.
Brīvā laika
kolekcija
Austrietis Karls
Heincs Veters ir viens no Ernesta treneriem, jo sadarbība ar horvātu
speciālistu Nikiju Piliču turpināsies. Piličs darbojas savā Tenisa akadēmijā
Minhenē, un viņš paliek Ernesta galvenā trenera un stratēģiskā padomdevēja
statusā. Sezonas laikā, kad nav turnīru, Gulbis galvenokārt trenējas Minhenē,
kur ir daudz labākas iespējas, daudzveidīgāki partneri un arī ģeogrāfiski
izdevīgāk. Nikijs Piličs viņam vairs nebrauc līdzi uz visiem turnīriem, taču
savu horvāts ir paveicis. Gulbis Piliča karjerā ir 40. audzēknis, kurš spējis
ielauzties ATP labāko simtniekā.
Ernests pie Piliča
trenējas kopš 12 gadu vecuma un ir grūti psiholoģiski visu laiku būt kopā.
Tieši rutīnas dēļ Jurgens Melcers šķīrās no Karla Heinca Vetera, lai arī
joprojām atzīst, ka Austrijā šobrīd nav labāka trenera par Veteru. Abu
attiecības arī tagad palikušas ļoti labas.
– Viens turnīrs
pēc otra, tad atkal treniņi – tā tomēr ir ļoti liela rutīna. Ko dari brīvajā
laikā?
– Izbraukumos vienmēr
līdzi ir vairākas DVD filmas, tās arī brīvajā laikā skatos. Man patīk
nopietnākas filmas, arī vecās, savukārt amerikāņu grāvēji nav man domāti. Lasu
grāmatas, pēdējā laikā vairāk krieviski. Tā tomēr ir ļoti bagāta valoda,
turklāt arī izvēle lielāka. Televīziju principā neskatos ne izbraukumā, ne
mājās. Kādreiz pārlūkoju internetu, uzspēlēju kārtis, ar draugiem kaut kur
aizejam.
– Kas paliek
prātā no izbraukumiem un turnīriem? Par savām iecienītākajām pilsētām joprojām
dēvē Ņujorku, Parīzi un Sanktpēterburgu?
– No katras
pilsētas kaut kas paliek prātā, jo nav jau tā, ka turnīros nepārtraukti ir ļoti
garlaicīgi. Spēļu laikā tiek ievērots režīms, nevar nekur apkārt staigāt.
Dažkārt iznāk brīvs laiks pirms vai arī pēc turnīra. Ņujorkā uzkavējāmies vēl
divas dienas pēc sacīkstēm, pastaigājām pa pilsētu, arī naktī. Dažkārt nācies
spēlēt tik mazās pilsētās, kurās galīgi nav ko darīt. Piemēram, Nīderlandē
dzīvojām automaģistrāles malā, un tur nebija nekā, ko redzēt.
– Ceļojot uz
turnīriem, nākas operatīvi apgūt dažādu tautu ēdienus. Tas nerada sarežģījumus?
– Ēšanas ziņā
neesmu izvēlīgs. Man nav speciālu ierobežojumu uzturā. Protams, piecpadsmit
minūtes pirms spēles es neēdīšu. Turnīru laikā nopietnāk ieturēties parasti
iznāk vakaros. Tad aizejam uz kādu jauku restorānu, katrā valstī izdomājam kaut
ko interesantu, lai būtu lielāka daudzveidība.
Atklāts visiem
un nevienam
Ernests, kā
vienmēr, negrib skaļi runāt par saviem mērķiem un arī personiskām lietām. Viņš
ir gatavs spēlēt vairāku tūkstošu skatītāju
priekšā (un tas Gulbim patīk), taču privātā dzīve plašākai sabiedrībai paliek tabu.
Tā ir viņa pasaule, un Ernests to lūdz respektēt. Par sportu? Lūdzu, bet
nelieniet dvēselē!
– Cik ilgi būsi mājās un kurp dosies vispirms?
– Jau novembra
beigās braucu uz ATP University (Profesionālo
tenisistu asociācijas universitāte) ASV pilsētā Orlando (mūsu saruna notika
novembrī. – M.R.). Tās apmeklēšana ir
obligāta pasaules pirmā simtnieka tenisistiem, un vairums spēlētāju tur jau ir
izskolojušies. Tagad mana kārta, jo jau gandrīz gadu esmu pirmajā simtniekā, tā
dēvētajā ATP pirmajā divīzijā, tāpēc man jānoklausās lekcijas par dažādām
tēmām. Arī par attiecībām ar masu medijiem, laikam tiks runāts arī par bukmeikeru
lietām.
– Kas sekos pēc Orlando?
– Decembrī lidošu
uz Austrāliju, kur arī sāksies jaunā sezona. Pirmais turnīrs ap gadu miju
Adelaidā, pēc nedēļas – Sidnejā, gluži kā pērn. Tikai tagad es uzreiz esmu
iekļuvis Adelaidas pamatsacīkstēs un Sidnejā arī vajadzētu tikt. Pēc tam
jāspēlē Australian Open Melburnā. Uz Austrāliju braukšu kopā ar Ņikitu
un Karlu Heincu, Nikijs Piličs laikam paliks Eiropā.
– Vai ir
izmaiņas turnīru izvēlē nākamajam gadam, un kā tavu grafiku ietekmēs februārī
paredzētais Deivisa kausa izcīņas mačs izbraukumā Maķedonija – Latvija?
– Deivisa kausa izcīņa ir manā kalendārā, esmu
gatavs spēlēt par Latviju, lai gan tieši tādēļ man iznāks izlaist vienu vai pat
divus individuālos turnīrus. Nākamgad būs dažas izmaiņas sagatavošanās posmā
pirms lielajiem Gand Slam turnīriem. Pirms Vimbldonas es noteikti
nespēlēšu turnīrā Nīderlandē, Hertogenbošā, Pirms Francijas atklātā čempionāta
paņemšu nedēļu brīvu. Parunāju ar vairākiem treneriem, ne tikai ar Nikiju
Piliču, un visi teica, ka pirms lielajiem turnīriem vasarā vajag nedaudz
atpūsties un speciāli sagatavoties. Ceru tikt arī uz olimpiskajām spēlēm
Pekinā, bet tas būs atkarīgs no manas vietas reitingā vasaras sākumā.
Māris RĪMENIS, LTV
Sports
