Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Līdz mērķim katram sava taka

Latvijas junioru izlasē savulaik cīnījušies hokejisti, kuri, gadiem ritot,
izvēlējušies atšķirīgus dzīves ceļus. Vieni, pateicoties arī hokejam, ieguvuši
augstāko izglītību, citi turpina apliecināt meistarību ledus laukumā. Pasaules
junioru čempionāta priekšvakarā arī viņiem ir, ko teikt saviem jaunākajiem
kolēģiem.

Pēc hokeja – izglītības
taka Valdis Šustko,  aizsargs 2000. gada pasaules
junioru čempionātā rezultatīvākais spēlētājs Latvijas izlasē (četri gūti vārti
un divas rezultatīvas piespēles)

„Absolvēju Rīgas 85.
vidusskolu un divus gadus spēlēju Austrumu Junioru hokeja līgā (EJHL). Pa to
laiku iemācījos angļu valodu, nokārtoju testus un iestājos Ņujorkas štata
Elmira koledžā. Četru gadu laikā ieguvu biznesa administrācijas bakalaura grādu
ar specialitāti starptautiskajā biznesā. Hokejs bija un joprojām ir liela daļa
manas dzīves, lai arī vairs nespēlēju. Tiesa, vienu gadu biju koledžas komandā.
Taču nolēmu mainīt dzīves taku izglītības virzienā. Mācībās veicās, un jau
studiju laikā bija vairāki darba piedāvājumi. Nolēmu palikt strādāt par
augstskolas studentu uzņemšanas konsultantu. 
Pa vakariem mācos maģistratūrā mendžmentu. Mans brālis Dainis arī
spēlēja hokeju, bet pašlaik studē šajā koledžā. Pēc diviem gadiem būs ticis pie
bakalaura grāda mārketingā.

Junioru hokejs manī iekala
vairākas ļoti noderīgas īpašības – disciplīnu, gribasspēku un mērķtiecību.
Ticiet man, šīs īpašības ļoti noder arī ārpus hokeja laukuma. Kad spēlēju
izlasē vislabākās attiecības man bija un vēl joprojām ir ar Jēkabu Rēdlihu.
Kopā cīnoties, kopā trenējoties iepazinu daudzus labus komandas džekus. Visus
Rēdlihus, Jāni Spruktu, Juri Štālu, Gintu Gredzenu, Ēriku Bisenieku, Aivaru
Gaisiņu, Arti Podziņu, Dmitriju Kuzminu, Tomu Bluku, Dmitriju Korņilovu,
Alekseju Lavrenovu un citus.

Kas ir pats galvenais, izejot laukumā? Atdot nevis 100, bet 110 procentus
spēka un tikai kapāt par katru ledus
milimetru. Nevajag baidīties kļūdīties, toties vajag izmantot visas iespējas!"

Gribi tikt tālāk? Strādā!

Jēkabs Rēdlihs, viens no
stabilākajiem junioru izlases aizsargiem, 2002. gadā viņu draftēja Kolumbusas Blue Jackets

„Ja nebūtu bijis junioru
hokeja, varbūt nespēlētu Amerikā. Studējot Bostonas universitātē, visus četrus
gadus spēlēju augstskolas komandā ASV čempionātā. Pēc tam – AHL vienībā
Sirakūzās. Junioru vecumā sapratu, ka ir arī citu tautību hokejisti, kuri šo
spēlīti prot ne par matu sliktāk nekā es. Ja nu vēlos tikt tālāk un augstāk,
man ir jāstrādā. Jākļūst vēl labākam, lai vēl kādai komandai būtu vajadzīgs.
Junioru izlasē kopēju valodu vislabāk atradu ar Jāni Spruktu, Juri Štālu, Gintu
Gredzenu, Aivaru Gaisiņu un arī daudziem citiem. Mums bija lielisks kolektīvs
un ar visiem sapratos. Latvijas junioru izlase reiz jau bija pasaules elitē. Šā
gada komandas zēniem jāsaprot, ka vairs nav laika gudrot. Ja ne tagad, – tad
nekad! Ja ar šādu attieksmi spēlēs, būs labi rezultāti. Un šī ir lieliska
iespēja spīdēt citu acīs un cīnīties
arī par darbiņu nākotnē."

 

Oskars Bārtulis,
aizsargs, 2007. gada pasaules junioru čempionāta labākais aizsargs 1. divīzijā,
2005. gadā viņu draftēja Fildelfijas Flyers"

Fantastiska bija pirmā reize, kad tiku Latvijas junioru
izlasē. Man bija tikai sešpadsmit gadu, bet spēlēju kopā ar trīs gadus vecākiem
hokejistiem. Atmiņas visam mūžam palika no Narvas. Kaut ko tādu nekad vēl
nebiju jutis. Mēs tikām pasaules stiprāko komandu vidū! Nākamais čempionāts
Vankūverā vairs nebija tik labs. Dabūju traumu, un mēs arī izkritām no labāko
grupas. Pērn Dānijā čempionāts arī bija labs. Vien žēl, ka pietrūka… vienas
ripas, lai atkārtotu to, ko paveicām Narvā. Ja man vaicā, kurš līdz šim bijis
mūsu junioru izlasē visu laiku labākais piecnieks, es atbildētu tā: aizsardzībā
Māris Jass ar Oskaru Bārtuli, uzbrukumā Lauris Dārziņš, Mārtiņš Karsums un
Andris Džeriņš. Taču visi partneri junioros man bija labi. Pirmajā gadā, kad
biju jauniņais, daudz palīdzēja Aleksandrs Jerofejevs. Bet pats labākais
partneris aizsardzībā noteikti bija Māris Jass. Ar viņu bija viegli
saspēlēties. Kad nonāc vīru komandā, tikai tad apjaut, ka te viss notiek daudz
ātrāk, visas piespēles precīzas, daudz mazāk brāķa nekā junioru hokejā.
Protams, arī AHL komandā Keipbretonas Screaming
Eagles
, kur tagad spēlēju, visi ir daudz pieredzējušāki, līdz ar to vēl
vieglāk rast kopīgu hokeja valodu.

Līdz pasaules junioru čempionātam atlikusi vairs nepilna nedēļa. Nav grūti
iedomāties, ar kādu satraukumu mūsu spēlētāji to gaida. Ja mums būs tik
saliedēta komanda, kā tas bija Narvā, ja viens otru visiem spēkiem atbalstīs,
Latvijas izlasei izdosies uzvarēt pirmajā divīzijā. Un savi līdzjutēji noteikti
palīdzēs."

Bez žēlastības

Lauris Dārziņš, uzbrucējs,
2001. gada pasaules junioru čempionātā (16 gadu vecumā) viens no
rezultatīvākajiem Latvijas izlasē, 2003. gadā viņu draftēja Nešvilas Predators

Ļoti interesanti salīdzināt jauniešu, junioru un
pieaugušo hokeju. Katram savs laiks, katram laikam savi aizraujošie mirkļi. Es,
tāpat kā Oskars Bārtulis, junioru izlasē tiku jau sešpadsmit gadu vecumā. Daudz
kas bija atkarīgs no paša – kā uzvedies, kā izturies pret pieredzējušākajiem
spēlētājiem, tā arī tevi uzņems šajā komandā. Man šķiet, ka esmu ātri iejuties
visās izlasēs un ceru, ka komandas biedri reizēm bija apmierināti ar manu
spēli. Skaidrs, ka pieaugušo hokejs ir ātrāks, liek domāt ātrāk, slidot ātrāk,
piespēlēt ātrāk. Taču galvenais patiešām ir smadzenēs. Esmu pārliecināts, ejot
laukumā, nedrīkst domāt par rezultātu, kāds nepieciešams šajā vai nākamajā
spēlē. Protams, katram skaidrs uzdevums, kas jāizpilda, mērķis, kas jāsasniedz.
Bet laukumā katram pēc labākās sirdsapziņas jāpadara savs darbs un vēl pēc
iespējas vairāk jāpalīdz otram, sevi nežēlojot. Tad viss izdosies!"

Māra JURŠEVICA