Ieskats pieredzē un nākotnē

Profesionālais teniss nav
iedomājams bez kārtīgas piramīdas, kurā nozīmīga loma ir arī jaunajiem
spēlētājiem. Pasaules elitē ir tikai daži desmiti tenisistu, bet simtiem un
tūkstošiem pūlas, lai ieņemt viņu pozīcijas. Pamatā visam tomēr ir bērnu un
jaunatnes teniss, jo tieši no jaunajiem spēlētājiem atkarīga katras valsts
tenisa nākotne. Pēdējos gados Latvijā ir jūtams zināms progress, tomēr arī
problēmu netrūkst.Nesen Lielupē aizvadītas
Latvijas ziemas meistarsacīkstes jauniešiem dažādu vecumu grupās. Nevarētu
teikt, ka pēkšņi parādījies kāds ļoti liels talants, taču – vai katrā
vecuma grupā ir viens vai vairāki izteikti līderi. Tādi spēlētāji, kas jau ir konkurētspējīgi
ar labākajiem vienaudžiem Eiropā. Mūsu valsts jaunatnes izlases arī šoziem
piedalās Eiropas kausa izcīņas sacīkstēs komandām, un šogad cerīgākie
rezultāti, pat cīņa par medaļām, varētu būt meiteņu U–12 vecuma grupā.Pērnā gada nogalē savukārt
mūsu labākie spēlēja Orange Bowl turnīrā ASV, Floridā, ko jauniešiem
līdz 14 gadu vecumam pamatoti uzskata par pasaules meistarsacīkstēm. Konkurence
ir milzīga – pamatturnīrā gluži kā Grand Slam spēlē 128 dalībnieki
katrā vecuma grupā, bet kvalifikācijā piedalās pat 256 censoņi. Par mūsu labāko
sasniegumu jāuzskata Mārtiņa Podžus iekļūšana U–14 astotdaļfinālā, kur viņš trijos setos zaudēja Eiropas čempionam
Mūsam Spokenam (Nīderlande).Kā pēdējā laikā attīstās mūsu
jaunatnes teniss un kādas ir šā procesa lielākās grūtības, par to saruna ar
Latvijas tenisa savienības (LTS) ģenerālsekretāru Jāni Plienu un sporta
direktoru Robertu Gūtmani.Citā gadā, citā konkurencē-
Sāksim ar dvīņubrāļiem Mārtiņu un Jāni Podžus. Starptautiskos turnīros
labāki panākumi bija Mārtiņam, bet nupat Latvijas meistarsacīkšu finālā uzvaru guva
Jānis. Kāds ir abu progress, un vai līdzšinējais spēku samērs mainījies?Roberts Gūtmanis: – Manuprāt, Mārtiņš
joprojām ir nedaudz spēcīgāks. Jā, Jānis ir progresējis, bet savstarpējās
spēlēs ir citāda psiholoģija. Brālis visu laiku bijis labāks, Jānis pats
trenējies, trenējies un beidzot arī uzvarējis. Vinnēt jau grib abi, bet
vienkārši labāk to spēja īstenot Jānis. Viņš ir neapšaubāms talants, kreilis,
taču ar jūtamām fiziskās sagatavotības problēmām. Ir gan visas iespējas tās
novērst, tomēr mēs nekad nedabūsim Jānim tādu fizisko sagatavotību kā Rafaelam
Nadalam vai Fernando Gonzalesam. Viss būs atkarīgs no spēles stila – serves
un uzbrukuma tenisa. Jānis var izveidoties par ļoti labu spēlētāju.

–
Ko abiem deva spēles Orange Bowl turnīrā un treniņi Amerikā gada
nogalē?

–
Pēc Amerikas
abi labāk kustas laukumā, toties serve vairs nav tik stabila. Floridā visu
laiku bijis ļoti stiprs vējš, un tieši šādos apstākļos grūti precīzi pamest
bumbiņu un labi servēt. Viņi abi drusku pielikuši
fiziskajā sagatavotībā, kustībā, bet ar servēm varbūt ir otrādi. Kopumā
Amerikas posms gan noteikti nācis par labu pieredzei.

– Eiropas kausa izcīņā U–16
šogad jāspēlē pret gadu vecākiem zēniem, un februāra sākumā Austrijā komanda ar
trim zaudējumiem palika astotā…

–
Viena gada
starpība pusaudžu gados ir daudz. Faktiski tā bija Eiropas elite, nebija
atbraucis neviens tā dēvētais tūrists. Laukuma segums bija granulētais, kāds
līdz šim vispār Latvijā nav bijis (tagad tāds ir Mārupes tenisa centrā Sēļi. – M. R), nebija spēļu prakses uz šāda seguma. Varēja manīt, ka puiši
vēl nav pieraduši, sākās nelielas problēmas ar kājām.

Ja skatās uz komandu kopumā
(arī Iļja Fomkins), tā bija nenovērtējama pieredze. Var it kā domāt, ka nav
nekāda progresa un ka rezultāti ir sliktāki nekā pērn. Tas nepavisam tā nav.
Puiši ir progresējuši, jo zaudēja gluži vai pasaules elitei – gadu vecākiem
zēniem.

Jānis Pliens: –
Tagad mūsu
jaunie kļuvuši labāki un konkurētspējīgāki pasaulē. Par brāļiem Podžus jau
daudzi noteikti ir dzirdējuši, tāpat talantīga ir vēl tikai 11 gadus vecā
Jeļena Ostapenko. Latvijā savā grupā viņa nepārprotami ir labākā un pat Eiropas
līmenī sekmīgi spēlējusi vienu grupu augstāk. Mums jau vizuāli šķiet, ka ar
katru gadu jaunie kļūst labāki, kaut gan, aizbraucot uz sacensībām citur,
rezultāti ne vienmēr par to liecina. Citi arī progresē, teniss attīstās visur.
Stiprākās komandu ziņā pašlaik laikam ir U–12
meitenes, kas var cīnīties par augstām vietām Eiropā, gluži kā pērn U–16 zēni.

Roberts Gūtmanis: – Teniss mums attīstās
viļņveidīgi. Latvijā ir labi 1988. gadā dzimušie spēlētāji, nākamie talanti
parādās ik pēc diviem gadiem. Varbūt arī kāds pa vidu, bet kopumā tendence ir
tāda. Podžus šogad var gūt pieredzi, nākamgad jau cīnīsies par augstām vietām U–16, jo paši vairs nebūs tie jaunākie.

–
Pērn U–16 zēnu izlase bija
labāko vidū Eiropā, izcīnīja ceļazīmi uz pasaules meistarsacīkstēm, izlases
līderis Artūrs Kazijevs atzīts par trešo labāko spēlētāju Eiropā savā grupā.
Kur Kazijevs ir tagad?

Jānis Pliens: – Ar viņu mums šad tad
kontakti pazūd, pie Edija Dolnieka viņš vairs netrenējas, ar tēvu braukā
apkārt, bet talants gan Kazijevs ir liels. Latvijas tenisa savienība atvēlēja
naudu, lai viņš varētu attīstīties, trenēties un braukt uz sacensībām. Dažkārt
Kazijevs trenējas Lietuvā, citreiz Spānijā.

Roberts Gūtmanis: – Kazijevs daudz
trenējās Šauļos, dažas reizes pat uzsita
pret lietuviešu lielāko talantu Ričardu Beranķi, kuram šogad būs 19 gadi.
Lietuviešiem ir laba sistēma, jo labākie trenējas gluži par brīvu, gandrīz neko
par laukuma īri nemaksājot. Latvijā šī ir milzu problēma, jo viss maksā ļoti
dārgi. Trenēties tādā ziņā Šauļos ir ideāli.

Jānis Pliens: – Artūram ir liels dabas dots talants,
bet trūkst nopietnas programmas, notiek vairāk tāda mētāšanās no vienas vietas
uz citu. Kā jau visi talantīgi cilvēki, viņš ir arī paslinks. Ieiešana
profesionāļos nekad nav viegla, jo viņam šogad būs 17 gadi un jāsāk regulāri
spēlēt Future turnīros.

Kā nekūpināt latus

– Kā vispār bērnībā noteikt,
kuram ir ķēriens, un kā tālāk attīstīt šo talantu, jo teniss nav lēts prieks?

Jānis Pliens: –
Problēma ir tā,
ka agrā jaunībā visi strādā lielās grupās un trenerim nav laika tik
daudz pievērsties katram atsevišķi. No rīta līdz vakaram treneris stāv laukumā
un trenē visus kopā. Klubos tas būtu citādi. Sportam padomju laikos bija
vieglāk, ja bija apzinīgs treneris, tad vispār ideāli. Tagad ir visas iespējas,
bet daudz ko nosaka nauda. Vai nu tās dēļ neatliek laika, vai arī naudas nav
vispār, un tad neko nevar izdarīt. Jānis un Daiga Juškas jau visu ko mēģina, bet
iespējas nav bezgalīgas.

Roberts Gūtmanis: – Tenisā jātrenējas vismaz no
sešu septiņu gadu vecuma, un vajag arī individuālos treniņus, grupās progress
ir krietni lēnāks. Ar treneri zālē viena stunda maksā vismaz 25 latus, vēlāk ar
stundu dienā nepietiks…

Jānis Pliens: – Praktiski viss treniņu
process finansiāli ir uz vecāku pleciem, tos talantus jau arī tik agri nevar
atklāt. Kaut ko prognozēt var aptuveni 12 gadu vecumā, pēcāk labākos jau mēģina
atbalstīt LTS, kaut arī iespējas nav bezgalīgas.

–
Tenisā pašlaik ļoti tālu tikusi Krievija, turklāt ļoti attīstīta ir viņu
jauniešu sistēma. Taču paši krievi ironizē, ka federācijas gada budžets esot
tikpat liels, cik vienam futbola trenerim – Gūsam Hidinkam…

Jānis Pliens: –
Krieviem ir
pavisam cits privātais atbalsts, talantīgākajiem nauda tiek ne tikai no
federācijas, sākums tāpat noteikti ir grūts, viss uz vecāku pleciem.

Roberts Gūtmanis: – Palūkosim citu piemēru –
Vimbldonas turnīrs baro visu britu tenisu. Ja uzprasa angļiem, kā izdevies uzcelt
tādu halli, īstenot vērienīgu jaunatnes projektu, ir viena atbilde – mums
ir Vimbldona! Visa tā pelņa ir vienā milzīgā Grand Slam turnīrā, mums
gan šāds ceļš neder, jo tas nav reāli. Rīkojot pat mazākus ATP turnīrus,
pirmajā gadā zaudējumi esot vismaz pieci miljoni eiro, nākamajā četri un tikai
kādā piektajā gadā vari sākt pamazām domāt par peļņu. Ieiet tajā apritē nav
viegli.

– Kāds īsti ir risinājums ?

Roberts Gūtmanis: – LTS pašiem nav neviena tenisa
laukuma, jo arī VTC Lielupe pieder
Izglītības un zinātnes ministrijai. Ja būtu kaut viens savs laukums, visu laiku
varētu labākos trenēt, paši administrēt un trenēt. Tagad varbūt daudziem rodas
iespaids, ka savienība – tie ir tie sliktie, nekā nedara. Bet savu laukumu
mums vienkārši nav.

Laukuma īre jau tagad nav
lēta, ja tā kļūs vēl dārgāka, mūs vēl vairāk iedzīs stūrī, tenisu varēs
atļauties tikai bagātie. Sparinga partneris , laukums, treneris – tā
pusotras stundas laikā gaisā var izkūpēt 50 lati. Parēķiniet mēneša budžetu
vienam jaunajam talantam, kuram jātrenējas vismaz piecreiz nedēļā!

Jānis Pliens: –
Ir divas
lielas prioritātes: attīstīt klubu sistēmu un sakārtot treneru darbu, licencēšanu.
Tie, kas ir tenisā, zina un pazīst trenerus, bet atrodas arī tādi, kas līmē
lapiņas uz stabiem un sludina, ka nu tik mācīs spēlēt, kaut gan viņiem nav
nekādas kvalifikācijas. Tagad tiek organizēti semināri, notiek licencēšana, un
nākotnē būs vēl stingrāk.

Klubu sistēmas paraugus
vislabāk meklēt Vācijā, kur viss ir sakārtots gan jaunu talantu meklēšanā, gan
arī pašu hobijam. Sliktākais, ka mums vēl nav izveidojusies kārtīga klubu
sistēma. Ja tā būtu, tas pats Artūrs Kazijevs vairāk varētu trenēties savā
klubā un tas būtu arī attiecīgi ļoti lēti. LTS arī nevar atbalstīt divas
pieaugušo izlases un jaunatnes izlases piecās vecuma grupās gan meitenēm, gan
zēniem. Tas vienkārši nav iespējams.

Lielupes glābiņš

–
Kas mainīsies, ja izdosies īstenot vērienīgo Lielupes rekonstrukcijas
projektu un 2012. gadā mums šajā bāzē būs 10 laukumi hallē un 10 atklātie?

Jānis Pliens: –
Paredzēts ,
ka 51 % piederēs Izglītības un zinātnes ministrijai, 49 % LOK. Līdz šim bija
tā: Lielupē viss pieder ministrijai un viņi par velti mums neko nedrīkst dot.
Var iedot atlaides, bet par velti pat labākajiem ne. Ir likumi, kas to regulē,
citādi tā ir valsts mantas izšķērdēšana. Jaunajā projektā varētu būt tā, ka no
LOK daļas drīkstētu ko atvēlēt izlasēm un LTS.

Roberts Gūtmanis: –
Nu jau
vairākus gadus ir Deivisa kausa izcīņas un federācijas kausa izcīņas programma.
Maksājam daļu no izdevumiem, bija paredzēts 10 stundas nedēļā trenēties par
brīvu, bet reti jau kāds no izlases ir mājās. Tieši tādēļ mēs izstrādājām citu
projektu, kas paredzēts jaunajiem talantiem. Pagaidām gan tikai zēniem, līdz 16
gadu vecumam, jo pēc tam jau jāmeklē citi ceļi un jāsāk spēlēt Future turnīros.
Šie treniņi jaunajiem talantiem ir par brīvu.

– Kamēr LTS savas bāzes nav,
kamēr klubi vēl attīstās, ko darīt jaunajiem talantiem un viņu treneriem?

Roberts Gūtmanis: – Iespējas tomēr ir daudz
labākas, salīdzinot ar kaut vai ar laiku pirms pieciem gadiem, – mēs zinām
to ceļu, kā profesionālajā tenisā iegājuši Ernests Gulbis, Deniss Pavlovs,
Andis Juška. Mēs varam salīdzināt un izrēķināt, kā jārīkojas tam vai citam
censonim. Mums tagad ir daudz vieglāk izveidot kādu profesionālu spēlētāju.

Teniss gan ir individuālais
sporta veids: kas der vienam, var nelīdzēt citam. Es ieteiktu treneriem braukāt
apkārt un skatīties, kā teniss attīstās, kā trenē citur, un tad labāko piemērot
saviem spēlētājiem. Nesen divi mūsu jaunie – Miķelis Lībietis un Dāvis
Vītols – pat aizbrauca uz Australian Open kvalifikāciju. Kaut arī panākumu
nebija, pieredze ir gūta. Kamēr ir iespējas un izredzes, jāmēģina. Kad tad, ja
ne jaunībā?

Tuvākajā laikā mēģināsim
tikties ar krievu zinātniskās grupas vadītāju Annu Skorodumovu un mēģināt uzzināt
ko jaunu.

–
Nobeigumā par Deivisa kausa izlasi. Eiropas – Āfrikas otrās grupas spēle no
6. līdz 8. martam Latvija – Moldova pārcelta no Kišiņevas uz Lielupi. Kāpēc tā?

Jānis Pliens: –
Moldāvi
atsūtīja mums savu pieteikumu, un redzējām, ka jāspēlē uz dēļu grīdas, parketa.
Mūsdienās uz šāda seguma oficiālos turnīros vairs nespēlē, mēs sazinājāmies ar
starptautisko federāciju, lai lūgtu viņu skaidrojumu. Atbilde – var spēlēt
tikai tad, ja piekrīt abas puses. Mēs izvēlējāmies spēlēt pie mums, informējām
ITF, arī paši moldāvi bija pat priecīgi. Viņiem spēlēt izbraukumā iznāk daudz
lētāk, kaut arī uzvarai vienmēr labāk spēlēt savā laukumā.

Mums arī tiek savs labums,
tenisa cienītāji varēs redzēt spēli klātienē. Pašlaik Latvijai ir pieci
profesionāli spēlētāji, jāizvēlas četri, galīgo sastāvu noteiks izlases
kapteinis Ģirts Dzelde.

Māris RĪMENIS, LTV Sports

Foto: Māris Rīmenis, LTV Sports

Latvijas ziemas
meistarsacīkstes tenisā jauniešiem

Zēni

U–16. Pusfināls. Mārtiņš Podžus –
Dāvids Virabjans 6:1, 6:4, Jānis Podžus – Kristaps Lapiņš 6:2, 6:2. Fināls.
J. Podžus – M. Podžus 6:4, 6:2. Par 3. vietu D. Virabjans – K.
Lapiņš 6:2, 6:3.

U–14. Pusfināls. Arkādijs
Slobodkins – Ralfs Lagzda 6:1, 6:3, Reinis Bucens – Mikus Pauls Losbergs 6:2, 6:3.
Fināls. A. Slobodkins – R. Bucens 6:4, 6:4. Par 3. vietu M.P. Losbergs –
R. Lagzda 6:3, 6:4.

U–12. Pusfināls. Rustems Gataulins
– Daniels Soifers 6:2, 6:4, Kirils Čajevs – Artūrs Lazdiņš 6:4, 4:6, 7:6.
Fināls. R. Gataulins – K. Čajevs 7:6, 6:1. Par 3. vietu D. Soifers – A. Lazdiņš
4:6, 6:2, 6:0.

U–10 Pusfināls. Daniels Petrovs–Dukāts – Maksims Kazijevs 4:0, 4:1,
Roberts Grīnvalds – Matīss
Šteinhards 4:0, 4:1. Fināls. D. Petrovs–Dukāts – R.Grīnvalds 4:1, 4:1. Par 3. vietu M. Šteinhards –
M. Kazijevs 2:4, 5:4, 4:1.

Meitenes

U–16. Pusfināls. Jūlija Kuļibaba –
Anastasija Trubiča 6:3, 6:1, Adrija Runča – Vita Zauere 6:4, 6:0. Fināls.
J. Kuļibaba – A. Runča 6: 3, 6:2. Par 3. vietu V. Zauere – A.Trubiča
6:3, 6: 3.

U–14. Pusfināls. Jūlija Ostapenko –
Anastasija Škuļepa 7:5, 4:6, 6:4, Diāna Jakovicka – Madara Straume 7:6, 6:0. Fināls. J. Ostapenko – D. Jakovicka
6:3, 6:2. Par 3. vietu A. Škuļepa – M. Straume 6:3, 6:3.

U–12. Pusfināls. Elizabete Emuliņa –
Anna Ozerova 6:1, 6:1, Diāna Baumgartnere –
Kitija Kļavniece 3:6, 6:1, 6:3. Fināls. E. Emuliņa – D. Baumgartnere 6:2,
6:1. Par 3. vietu A. Ozerova – K. Kļaveniece 6:1, 6:1.

U–10. Pusfināls. Edīte Mitrevica –
Denīze Marcinkeviča 4:1, 4:1, Rebeka Sinkeviča – Rebeka Mertena 4:2, 4:2. Fināls. E. Mitrevica – R. Sinkeviča
4:0, 4:1. Par 3. vietu R. Mertena – D. Marcinkeviča 1:4, 4:1, 4:2.