Kirova Lipmana spēles

Pēc gada hokeja dzimtenē Kanādā risināsies Vankūveras
ziemas olimpiskās spēles. Trešo reizi pēc kārtas olimpiešu vidū būs arī
Latvijas hokejisti. Jau 10 gadus pie Latvijas hokeja vadības pults ir Kirovs
Lipmans. Latvijas Hokeja federācijas prezidents stāsta, kā mūsu hokejs pārdzīvo
ekonomiskās krīzes laiku, atklāj savas domas par Rīgas Dinamo un paredz Latvijas hokejam gaišu nākotni.Olimpiskā atlaseŠī sezona Latvijas
hokejam aizrit veiksmīgi – decembrī Latvijas junioru (U-20) izlase saglabāja
vietu pasaules čempionāta elites grupā, bet pirms divām nedēļām Latvijas
valstsvienība pārliecinoši triumfēja olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā. Par
Latvijas izlases sniegumu gandarīts ir arī LHF prezidents Kirovs Lipmans:– Ja ir labs rezultāts,
tad viss kārtībā. Olimpiskajā atlases turnīrā pretinieki nebija vāji. Pirms
diviem gadiem itāliešiem zaudējām pasaules čempionātā Maskavā, Ukrainai bija
septiņi KHL spēlētāji, Ungārija pirmo reizi izcīnījusi vietu pasaules čempionāta
A grupā. Tās bija stipras komandas, bet mūsējie bija spēcīgāki un daudz ātrāki
par pretiniekiem. Par olimpiādi vēl nedomājam, bet tas, ka esam izcīnījuši
ceļazīmi uz Vankūveru, ir liels sasniegums. Pēc izšķirošās spēles man
piezvanīja un apsveica Starptautiskās Hokeja federācijas (IIHF) prezidents Renē
Fāzels. Viņš atzina, ka trešo reizi pēc kārtas piedalīties olimpiādē – tas ir
izcils panākums.– Vai piekrītat, ka Latvijas izlase ir
ieguvēja no tā, ka tika izveidota Rīgas Dinamo?– Protams. Veidojot klubu,
tika domāts, kas varētu spēlēt Kontinentālajā hokeja līgā. Tas bija galvenais
uzdevums – pulcēt labākos spēlētājus mājās, visu sezonu sekot viņiem līdzi un
dot iespēju arī jaunajiem cīnīties par vietu komandā. Tas ir izdevies. Tagad
jaunajiem spēlētājiem ir mērķis, pēc kā tiekties. Latvijas čempionāts ir
pavisam cita lieta. Tagad daudzi vairs nedomā braukt uz Somiju vai Zviedriju
spēlēt otrajā līgā, tepat ir laba komanda.

– Pirms sezonas daudz runāja, vai ir pareizi,
ka izlases galvenais treneris Oļegs Znaroks apvienos darbu izlasē un ārzemju
klubā. Olimpiskajā atlasē nebija problēmu.

– Tas, ka Znaroks
bija LSPA/Rīgas treneris, savā ziņā
bija pozitīvi. Tā bija U-20 izlases bāzes komanda. Znaroks labi sagatavoja
spēlētājus U-20 izlasei. Viņš varēja vairāk vērot potenciālos izlases
kandidātus. Agrāk izlasē bija maz vietējo spēlētāju, vairums hokejistu spēlēja
ārzemēs. Tagad olimpiskajā turnīrā spēlēja 13 Rīgas Dinamo pārstāvji. Pašreiz trenerim ir vieglāk strādāt. Manuprāt,
galvenajam trenerim nav nepieciešams visu sezonu būt uz vietas.

Rīgas Dinamo

– Kādas ir jūsu attiecības ar Dinamo? Jūs bijāt viens no Dinamo dibinātājiem, taču vēlāk aizgājāt
no kluba. LHF un Dinamo ilgi
strīdējās, līdz parakstīja sadarbības līgumu.

– Man nekad nav
bijusi negatīva attieksme pret Dinamo.
Būtisks ir cilvēciskais kontakts. Tā kā tas neveidojās, man tur nebija ko
darīt. Esmu atbildīgs par visu hokeja saimniecību Latvijā – te varēja veidoties
interešu konflikts. Man vajadzēja nodrošināt tikai to, lai bez problēmām varētu
izsaukt Dinamo spēlētājus uz izlasi.
Atceros, kā savulaik Rīga-2000 atrunājās
un nelaida spēlētājus uz izlasi. Cīnījos, lai tas neatkārtotos. Par laimi, Dinamo bija cilvēki, kuri to saprata – varēju
vienoties ar Juri Savicki un Gunti Ulmani. Vairāk iebildumu nebija.

– Kad sākās diskusijas par LHF un Dinamo līgumu, bija runa arī par naudas
kompensāciju, taču beigās LHF tomēr neko nesaņēma.

– Izvērtējot pašreizējo
ekonomisko situāciju, vienojāmies, ka šo jautājumu pārrunāsim atsevišķi. Cenšos
saprast un negribu neko izspiest, taču arī federācijai ir savi uzdevumi. Tā
tērē daudz naudas, lai noorganizētu bērnu un jaunatnes čempionātu. Tur aug
jaunie spēlētāji, kas varbūt vēlāk spēlēs Dinamo.
Mēs uzturam bērnu un jaunatnes hokeju, maksājam par ledu un tiesnešiem.
Jaunatnes čempionātā piedalās 71 komanda. Sezonas laikā sanāk pāri par 750
spēlēm, bet tagad ledus maksā trīs reizes dārgāk nekā pirms pāris gadiem. Mūsu
gada budžetā izdevumi ir ap miljonu un 600 tūkstošiem latu. No valdības mēs
saņemsim maksimums 300 tūkstošus latu, pārējā nauda jāatrod pašiem.

– Dinamo
vadība vienmēr uzsvērusi, ka tas ir biznesa projekts.

– Pēdējā laikā par to
vairs nerunā. Šāda komanda Latvijai ir nepieciešama. Kāds Latvijā var būt
bizness? Pat lielajā Krievijā četras piecas komandas nevar izturēt un, iespējams,
pametīs KHL. Dod dievs saglabāt komandu, par peļņu pat nav ko domāt. Dinamo dibinātājiem tas ir hobijs.
Sākumā Dinamo daudz runāja par
biznesa projektu, lai norobežotos no federācijas, parādītu, ka ir paši par
sevi. Taču tas neizdevās. Ja tā būtu, tad
Dinamo būtu jāuztur arī fārmklubs, bet tagad naudu piešķir pilsēta.

Pārdzīvot krīzi

– Dinamo
liela nozīme ir leģionāriem. Latvijas hokeja interesēs droši vien būtu, ja Dinamo vairāk spēlētu mūsu jaunie
hokejisti.

– Tas vairāk attiecas
uz Rīgu-2000. Runā, ka Rīga-2000 ir Dinamo fārmklubs, bet tā nav. Tas ir tikai nosaukums. Fārmklubā ir jābūt
laba līmeņa spēlētājiem, kuri jebkurā brīdī ir gatavi aizstāt kādu pamatsastāva
spēlētāju. Rīga-2000 šādas funkcijas
nepilda. Tur jaunie sēž rezervē. Nepareizi. LSPA/Rīga
bija U-20 kodola komanda un labi darbojās, taču tika izputināta. Pērn 80
procentu LSPA spēlētāju bija U-20
izlasē. Labākie spēlētāji tika paņemti uz Rīgu-2000,
bet viņi netika pie spēlēšanas. Tā var pazaudēt perspektīvus spēlētājus. Nenopietna
attieksme pret šo jautājumu. Mums jau tagad jāsāk gatavoties nākamajam U-20
pasaules čempionātam decembrī Kanādā. Esmu runājis ar Dinamo treneri Jūliusu Šupleru. Arī viņš uzskata, ka būtu labi, ja Rīga-2000 būtu U-20 izlases bāzes
komanda. Viņam būtu vieglāk darboties ar jaunajiem spēlētājiem.

– Kāda ir KHL nākotnes perspektīva? Arī Krieviju
skārusi nopietna ekonomiskā krīze.

– Krīze ir jūtama. Ja
līgai nepievienosies ārzemju klubi, varētu samazināties KHL komandu skaits. Kaut
gan ārzemnieki ne sevišķi vēlas spēlēt KHL. Viņiem ir sakārtoti nacionālie
čempionāti. Tomēr nekas neliecina, ka līga varētu izjukt. Domāju, ka viss būs
normāli un tā darbosies vēl ilgi.

 – Kā
mūsu hokeju ietekmē ekonomiskā krīze?

– Ir grūti atrast
sponsorus. Samsung ir grandiozs uzņēmums,
bet arī viņiem tirdzniecība samazinās. Jāgaida labāki laiki. Labi, ka vēl
palikuši tādi atbalstītāji kā Grindeks,
Swedbank, Aldaris un Latvijas meži,
bet tāpat naudas nepietiek, lai normāli izdzīvotu.

Čempionu līga

– Šosezon pilnībā mainījusies Latvijas hokeja
sistēma. Bez Dinamo vēl četri klubi
spēlē Baltkrievijas čempionātā. Vai nav žēl, ka Latvijas čempionāts palicis citu
sacensību ēnā?

– Pagājušajā sezonā
mums bija viens no labākajiem čempionātiem vēsturē, kad uz play-off mačiem pat nebija iespējams iegādāties biļetes. Liepājā,
Ogrē un Daugavpilī tribīnes bija pārpildītas. Šosezon klubi vēlējās spēlēt
Baltkrievijas čempionātā, taču tas neattaisnojās, jo neviena no mūsu komandām
nav starp līderiem. Ņemot vērā, ka tur ir daudz pārbraucienu, nav laika trenēties.
Domāju, ka varam veidot labu un interesantu paši savu čempionātu. Taču neko neuzspiežu.
Tagad jāpabeidz sezona, tad domāsim, ko tā devusi, kas bijis pozitīvs, kas – ne.
Esam vienojušies, ka LTV rādīs Latvijas čempionāta pēdējo stadiju. Tagad
Latvijas čempionātam būs lielāka intriga, jo Latvijas čempioni iegūs ceļazīmi
uz Eiropas Čempionu kausu.

Saprotu, ka Dinamo arī gribētu piedalīties šajā
turnīrā, bet no sportiskā un ētikas viedokļa būtu pareizi stimulēt vietējā
čempionāta komandas. Arī viņi tērē naudu, lai uzturētu komandas. Varbūt viņi
tālu netiks, bet komandām būtu gods piedalīties šādā turnīrā. Ja, piemēram,
Liepājai nedos iespēju spēlēt Eiropas kausos, tad viņiem var nolaisties rokas, kādēļ
viņi vispār cīnās.

– Šogad esat kļuvis par vienu no četriem IIHF
prezidenta Fāzela padomniekiem. Ko tas nozīmē?

– Starptautiskajā
federācijā ir jārisina nopietni jautājumi, īpaši mārketinga jomā – esmu
profesionāls ekonomists un uzņēmējs. Man ir labas attiecības ar Fāzelu. Tas ir
ieguvums Latvijai, jo laba attieksme pret mūsu federācijas prezidentu nozīmē,
ka mūsu valstij ir labs reitings. Citreiz pārņem sajūta, ka ārzemnieki mani
vairāk ciena un novērtē nekā vietējie. Pie mums tikai kritizē, bet parādiet man
vēl kādu tik mazu valsti, kur izlase visu laiku ir elites grupā un trešo reizi
pēc kārtas piedalīsies olimpiskajās spēlēs. Pat baltkrievi, kur hokejam ir
pavisam cits finansējums, ar to nevar lepoties.

Bez garantijas

– Latvija pretendē rīkot 2014. gada pasaules
čempionātu. Tomēr pēdējās ziņas nebija iepriecinošas – valdība atteicās sniegt
garantijas. Vai mums vēl ir kādas cerības?

– Kad vērsos pie
valdības, lai saņemtu pasaules čempionāta garantijas, man atteica, jo ir krīze.
Taču kāda krīze var būt 2014. gadā? Mēģinājām iestāstīt, ka 2011. gadā atkal
viss ies uz augšu. Cerības vēl ir. Lai atrisinātu šo jautājumu, man ir laiks
līdz pirmajam martam. Ja valdības garantijas nebūs, mūsu kandidatūru vairs
neizskatīs. Turklāt, pat ja saņemsim garantiju, tas vēl nenozīmē, ka noteikti rīkosim
čempionātu. Cīņa būs grūta – uz čempionātu pretendē baltkrievi, ungāri, čehi.
Piemēram, baltkrievi ir pārliecināti, ka čempionāts notiks Minskā.

– Ieņemot LHF prezidenta amatu, jums bieži bija
jāsastopas ar asu kritiku. Pat pēc nesenās uzvaras olimpiskajā turnīrā presē
izskanēja viedoklis, ka tas ir brīnums, jo Latvijas hokejā nemaz neesot
kārtīgas sistēmas.

– Tās ir muļķības. Ja
mums nebūtu sistēmas, tad arī nebūtu hokeja. Par to jau mēs runājam 10 gadus.
Mums ir ļoti labā līmenī bērnu un jaunatnes hokejs. Vēl pirms pieciem gadiem
bija tikai 16 jauniešu komandas, tagad – jau pāri 70. Mums ir līgums ar LSPA,
mācām tiesnešus un trenerus. Vai tad tā nav sistēma? Federācijas darbam veltu vairāk
laika nekā uzņēmējdarbībai. Rezultāti ir. Ja nebūtu, tad sen būtu aizgājis. Jau
sen vairs neņemu galvā šādas runas. Atceros, kad sākām strādāt, lai 2006. gadā Rīgā
notiktu pasaules čempionāts, daudzi bļāva, ka tas ir tikai Lipmana izdomājums un
čempionāts Latvijā nemūžam nenotiks. To rakstīja tie paši žurnālisti, kas tagad
saka, ka mums nav sistēmas. Tomēr čempionāts Rīgā notika, turklāt ļoti labā
līmenī. Ne jau par velti mēs tagad varam pretendēt uz jebkuru pasaules
čempionātu. Ja neiegūsim tiesības rīkot 2014. gada čempionātu, tad tiksim pie
tā 2015. vai 2016. gadā. Agrāk vai vēlāk mūsu kārta pienāks. Tikai tāpēc, ka
2006. gadā pasaules čempionāts Rīgā notika augstā līmenī. Piemēram, austriešiem
tagad vairs nedod rīkot pasaules čempionātu, jo Starptautiskā federācija nebija
apmierināta ar 2005. gada turnīru. Ja pēc visa izdarītā, kāds vēl var teikt, ka
mums nav sistēmas, tad es nezinu, kādu sistēmu viņi grib. Runāt visi prot, bet,
kad nāk laiks strādāt, tad visi ir pazuduši. Arī viens no bijušajiem premjeriem
teica, ka nav ko runāt ar Kirovu, jo čempionāts tik un tā nenotikšot Rīgā, bet
vēlāk visas pretenzijas tiks izvirzītas valstij. To teica premjers, kuram
jāatbild par mūsu valsts attīstību. Kur tad tālāk var iet? Turpinu strādāt,
esmu Latvijas pilsonis, šī ir mana valsts, un man nav vienalga, kas notiek.

Ar optimismu

– Kādu redzat Latvijas hokeja nākotni?

– Esmu gandarīts par pašreizējo
situāciju mūsu hokejā. U-20 junioru čempionātā tāda liela valsts kā Vācija
izkrita no elites grupas, bet mēs tur esam. Izvirzīsim mērķi arī U-18 izlasei
iekļūt pasaules čempionāta elites grupā. Vienmēr esmu bijis optimists. Jau
pirms daudziem gadiem teica, ka drīz vecie aizies un Latvijas izlase izkritīs
no A grupas. Taču tagad jaunie demonstrē vēl labāku hokeju. Par to varējām
pārliecināties arī olimpiskajā atlases turnīrā. Ja ir labs treneris, tad var daudz
ko izspiest. Agrāk viņi varbūt nevarēja sevi tik labi parādīt, jo spēlēja citu
valstu zemākajās līgās, bet tagad viņiem ir augsta līmeņu spēļu pieredze. KHL
viņiem jārāda rezultāts, te viņi norūdās. Skaidrs, ka mums nevar būtu ļoti
daudz talantu, jo esam maza valsts, mums ir tikai 1300 licencētu hokejistu, bet
neatkarīgi no tā mums ir perspektīvi jaunie spēlētāji.

– Kā ir ar treneriem? Vai mums pietiek zinošu
speciālistu, kas spēj izaudzināt meistarīgus spēlētājus?

– Ar treneriem ir
diezgan bēdīgi. Daudzi nevēlas mācīties. Dodam iespēju mācīties, akadēmijā var noklausīties
divu gadu kursu. No 150 treneriem tikai trešā daļa ir licencēti.

– Daudzi jaunieši jau agrā vecumā dodas meklēt
laimi uz ārzemēm? Vai atbalstāt šādu soli?

– Tā notiek ne tikai
Latvijā, bet arī citās valstīs. Parasti to veicina vecāki, jo uzskata, ka viņi
labāk pārzina hokeju nekā treneris. Daudzi vecāki sapņo, ka viņu dēls spēlēs
NHL. Mēs gan zinām gadījumus, kad bērns aizbrauc uz ārzemēm, bet no hokejista
tur vairāk nekas nepaliek. Domāju, ka jāspēlē šeit un par prombraukšanu jāsāk
domāt tikai tad, kad jau esi nobriedis spēlētājs. Tagad dažreiz uz ārzemēm
brauc pat desmitgadīgie. Jāņem arī vērā, ka, piemēram, Amerikā ir tūkstošiem spēlētāju,
tāpēc neviens uz tevi īpaši neskatās. Viņiem pietiek, ja no tūkstoša izaudzinās
pāris augstas klases hokejistus, bet pārējie var darīt ko grib. To vecāki
neapzinās, viņi domā, ka viņu bērns ir unikāls.

– Pēc diviem mēnešiem notiks pasaules čempionāts.
Kāds uzdevums tiks izvirzīts Latvijas izlasei? Agrāk uzskatījām, ka galvenais
ir neizkrist no elites grupas, vai nevajadzētu pacelt latiņu?

– Vajadzētu. Pretinieki
ir stipri, bet varam cīnīties. Domāju, ka mums ir pa spēkam uzvarēt austriešus,
lai tiktu tālāk, bet nākamajā kārtā varam labi nospēlēt ar Vāciju. Ar šo sastāvu,
kas bija olimpiskajā atlasē, kā arī vēl nāks klāt pāris spēlētāju, varam labi
nospēlēt. Domāju, ka būs ļoti grūti no Amerikas atkal uzaicināt Jāni Spruktu un
Mārtiņu Karsumu, bet mēģināsim.

Kristiāns GIRVIČS

Citāti

1) Man nekad nav
bijusi negatīva attieksme pret Dinamo.
Man vajadzēja nodrošināt tikai to, lai bez problēmām varētu izsaukt Dinamo spēlētājus uz izlasi. Par laimi, Dinamo bija cilvēki, kuri to saprata –
varēju vienoties ar Juri Savicki un Gunti Ulmani

2) Tagad Latvijas
čempionātam būs lielāka intriga, jo Latvijas čempioni iegūs ceļazīmi uz Eiropas
Čempionu kausu. Saprotu, ka Dinamo
arī gribētu piedalīties šajā turnīrā, bet no sportiskā un ētikas viedokļa būtu
pareizi stimulēt vietējā čempionāta komandas

3) Kad vērsos pie
valdības, lai saņemtu pasaules čempionāta garantijas, man atteica, jo ir krīze.
Taču kāda krīze var būt 2014. gadā? Mēģinājām iestāstīt, ka 2011. gadā atkal
viss ies uz augšu