Izaicinājumu cilvēks

Finanšu
speciālistam Artūram Veicam vēl pirms trim gadiem lielākais sasniegums sportā
bija meistarkandidāta tituls šahā. Par ultragaro distanču skrējieniem viņš bija
tikai dzirdējis. Tagad Artūrs Veics ir vienīgais baltietis, kas startējis un
finišējis 202 kilometrus garajā Sahāras smilšu maratonā Des Sables un
100 jūdžu skrējienā Kalifornijā. No latviešiem viņš visātrāk – 32 stundās
un 30 minūtēs – veicis vairāk nekā 160 km garo maršrutu apkārt Monblānam.
Artūram ir visai pieticīgs plaušu tilpums (4,5 l), turklāt vēl plakanā pēda.

"Man nav
nekādu dotību, jāoptimizē tas, kas ir," lietišķi atzīst pats skrējējs.
Artūrs Veics ir visai svaigs Rīgas Ekonomikas augstskolas absolvents, bet jau
piecus gadus darbojies Ernst&Young auditu nodaļā par
konsultantu. Pērnruden viņu uzaicināja strādāt Parex bankas sadalīšanas
procesā par projektu vadītāju. "Nokļuvu interesantā vietā interesantā
laikā," savu darbu raksturo Artūrs. "Finanšu speciālistam tā nav
parasta pozīcija." Rādās, ka viņu arī citās jomās saista neparastais,
unikālais. Starp citu, bankā kopš 1. augusta Veics ir Risku pārvaldības
daļas vadītājs. Diezin vai arī tas ir bankas klerkam klasisks standarta
darbiņš.

Ķer, bet neēd

Sportā Artūra
jaunākais varoņdarbs veikts jūnijā ASV, nedēļu pirms 26. dzimšanas dienas, kā
pirmajam Latvijas un Baltijas pārstāvim piedaloties un arī finišējot 100 jūdžu
Rietumu štatu taku skrējienā (Western States Trail Ride). Mēs
tiekamies sporta preču veikalā Maratons, kura apmeklētāji, cilājot
skrejamkurpes, nevilšus nopēta arī Artūra Veica neparastos ultramaratonu starta
numurus, kas izlikti goda vietā, bet pats to īpašnieks paliek neatpazīts.

Uz mūsu sarunu
neliela auguma tumšmatainais jauneklis ieradies īsbiksēs un ar apvidus
velosipēdu. Visai raksturīgi šāda dzīves stila ļaudīm. Bet pirms pusstundas,
kad vēl nebija beidzies darbalaiks, viņš korektā uzvalkā strādāja Parex
bankas kabinetā, pildot bijību raisošos Risku pārvaldības daļas vadītāja
pienākumus.

Starp citu,
automobiļa Artūram nav un viņš pat nedomā to iegādāties, lai gan aizraujas ar
foreļu spiningošanu un šīs zivis mīt visai grūti pieejamos strautos. Nevar
teikt, ka Artūrs būtu neveiksmīgs forelētājs, tomēr nevienu paša ķertu zivi
viņš nav ēdis. "Es visas laižu vaļā," Artūrs pārsteidz ar izcili zaļu
domāšanu. "Ne jau pārtikai es viņas ķeru. Mani interesē pati upe, tas, kas
tajā notiek. Reti tajā pašā posmā atgriežos otrreiz. Tagad tam atliek mazāk
laika. Skolā mācoties, man bija 60 makšķerēšanas dienas gadā, pat siltākā ziemā
spiningoju. Apkārt kupenas, balts miers, bet upe vaļā. Skaisti."

Kustas un
neģībst

Gluži loģiski rodas
jautājums, kāpēc cilvēks, kam jau ir interesanta dzīve, sevi sāk mocīt ne tikai
ar garo, bet pat ultragaro distanču skriešanu? "Patiesībā jau sen gribējās
pieņemt kādu nopietnu izaicinājumu," atzīstas Artūrs. "Būtiski ir
saņemties un iesākt."

Sākums pirms trim
pavasariem bijis gluži triviāls. Kolēģis paziņojis, ka skries Rīgas
pusmaratonu. Nostrādājusi klasiskā atbildes reakcija – ja jau viņš var, kāpēc
lai es nevarētu! Būtībā tā bija avantūra. Artūrs pusmaratonā piedalījās kā
tipisks cilvēks no ielas, kurš pirms tam vienreiz noskrējis piecus kilometrus,
otrreiz – desmit.

Mocības bijušas
lielas, daļu distances nācies pat soļot, tomēr finišu Artūrs sasniedzis, un
gandarījums par to atsvēris visas muskuļu sāpes un gandrīz nedēļu ilgo steberēšanu
stīvām kājām, jo sevišķi pa kāpnēm. Radusies apjausma, ka turpinājumam var būt
daudzas un dažādas iespējas.

Nākamais augustā
bijis Kuldīgas pusmaratons, kurā klājies vēl grūtāk – 35 grādu tveicē Artūrs
distanci veicis pilnīgi sausā. Neviens viņam nebija pateicis, ka skrienot gargabalniekam
ir jādzer, turklāt jau no paša distances sākuma.

"Apkārt
cilvēki ģība, dažus veda uz slimnīcu, domāju, ko es te daru? Es jau sen esmu
pēdējais!" atceras Artūrs. "Tomēr neizstājos, un izrādījās, ka aiz
manis palikuši vēl divi dalībnieki. Ļoti svarīgi bija, ka es toreiz finišēju.
Varēju jau iet malā, un man par to nekas nebūtu. Bet es sevi pieradinātu pie
šādas iespējas. Nevienā distancē neesmu izstājies."

Septembrī, iepriekš
mazliet regulārāk paskrienot, Veics jau ķērās pie Valmieras maratona.
"Trīsdesmit kilometrus noskrēju, desmit nosoļoju, četrās stundās un 39
minūtēs pabeidzu," turpina Artūrs. Tikai pēc tam viņš uzsāka gargabalnieka
treniņus, ziemā trīs četras reizes nedēļā neatkarīgi no laika apstākļiem,
skrienot 20-30 kilometru distances. Sāka rasties arī priekšstats par treniņu
metodiku, kurā galvenie padomdevēji bija internetā atrodamie materiāli.

Grūtums ir galvā

Pirmajā ziemā
nedēļā noskrieti aptuveni 70 km, otrajā sagatavošanās sezonā jau veikts pa 100-120
kilometriem nedēļā. Artūrs arī slēpo, peld. Reizumis treniņos nedēļā noskrien
visus 160 km.

"Tagad
maratonu skrienu trijās stundās ar dažām minūtēm," saka Artūrs un tūlīt
piebilst, ka viņa mērķis neesot šajā distancē labot rekordus un kļūt par
čempionu. Viņš maratonus skrienot treniņos. Sacīkstēs Artūrs startējis tikai…
– viņš iegrimst pārdomās – kādos četros klasiskajos maratonskrējienos. Bet vēl
bijis arī pasaules un Eiropas čempionāts 100 km skrējienā, trīs Siguldas
kalniešu 55 km maratoni, aizpērn tajā arī uzvarēts. "Latvijā paskriet pa
kalniem – tas ir forši!" Jāiebilst, ka šī foršā skriešana nozīmē nemitīgu
cilpošanu pa Gaujas senlejas krauju augšā un lejā.

"Man nav liela
ātruma, bet es nepadodos – tas ir mans pluss. Esmu emocionāli stiprs, spēju
sevi pārvarēt. Ir cilvēki čīkstēji. Es nečīkstu. Kāda jēga skriet maratonu, ja
tev nav grūti?!" Šķiet, tieši šie Artūra Veica vārdi raksturo
gargabalnieka būtību. "Ja tev ir viegli skriet, tad kāpini tempu, lai
uzlabotu rezultātu. Grūtums jau ir galvā, tā smadzenes mēģina tavu organismu
pasargāt. Kad Alpos jau pieveikti kādi 120 kilometri, naktī tu velcies augšā
bezgalīgā kāpumā, kuram neredz galu, ir neizturami grūti. Bet tad pasmaidi – tu
taču uz šejieni tāpēc brauci! Citādāk tos 166 kilometrus apkārt Monblānam
apskriet nevar!"

Artūrs prāto, ka
ultramaratonos arī smadzenes tik ļoti nogurst, ka gadās redzēt vīzijas.
Skrējienam apkārt Monblānam starts Šamonī tiek dots sešos vakarā, otrajā naktī
akmeņos Artūram rādījušās cilvēku sejas. "Nav tā, ka tas tevi biedē, jo
saproti, ka būtībā tas ir akmens," smaida gargabalnieks. "Vairāk
brīnies, ka viņš tā izskatās. Iztēle ļoti saasināta. Mežacūku bars, kas vēlāk
izrādās koku saknes, ir sīkums. Mans draugs takas galā redzējis sievieti ar
gulbi rokās. Kad pieskrējis tuvāk, tur diemžēl bijis tikai nokaltis koks."

Bronza kā zelts

Ultramaratonos
Artūrs ne reizi nav riskējis kaut uz mirkli nosnausties, kaut gan tas nav
liegts. Visvairāk miegs mācies virsū Amerikas simt jūdžu (161 km) maršrutā no
1960. gada ziemas olimpisko spēļu galvaspilsētas Skvovelijas Kalifornijā līdz
Obērnai.

Starts dots piecos
no rīta, iepriekšējā naktī pārbraucienu dēļ izdevies pagulēt tikai trīs
stundas. "Pirmās septiņdesmit jūdzes es skrēju, bet tad sapratu, ka 24
stundās līdz finišam netikšu, bet 30 stundu kontrollaikā iekļaušos visai droši,
un pārgāju soļos," atceras Artūrs. Tie, kas šo 161 kilometru pa mežiem
klātu kalnainu un akmeņainu apvidu, kurā jāšķērso arī divi kanjoni un piecas
upes, pieveic diennaktī, kopā ar medaļu saņem sudraba jostas sprādzi ar pumas
attēlu un attiecīgiem uzrakstiem. Tie, kas finišē nākamajās sešās stundās tiek
pie bronzas sprādzes. Pārējiem kā vienīgais lietiskais pierādījums par veikto
piedzīvojumu paliek tikai dalībnieka numurs.

"Otrajā dienā
biju tik ļoti noguris, ka tiešām apsvēru iespēju pagulēt blakus taciņai uz
plikas zemes," turpina Artūrs. "Mani atturēja bailes, ka to kāds
pārpratīs un nākamajā kontrolpunktā ziņos, ka viens tur guļ mežā pakritis, un
mani noņems no distances." Organizatori situāciju trasē kontrolējot visai
vērīgi, jo slimnīcā nonākot ne viens vien ultramaratonists. Pirms dažiem gadiem
skrējiena līderis no atūdeņošanās un pārslodzes zaudējis samaņu pārsimt metru
pirms finiša. "Tur tā gadās, kanjonos ir karsti." Par laimi, šajā
maršrutā nav jāstiepj visa iedzīve mugursomā līdzi, ik pēc 5-8 kilometriem ir
barošanas un dzirdināšanas, kā arī medicīniskās palīdzības punkti, kuros var
uzpildīt savas ūdens pudeles. "Katrā rokā pa pudelei, un uz priekšu!"

Sāka jātnieki

Interesanti, ka
šajā maršrutā vispirms sacentās jātnieki. Tikai 1974. gadā, lai 100 jūdzes
veiktu diennaktī, zirgiem blakus nostājās arī cilvēks – Gordijs Ainslejs, kurš
finišēja pēc 23 stundām un 42 minūtēm. Nākamajā gadā to pašu mēģināja izdarīt
Rons Kelijs, bet neveiksmīgi. Arī 1976. gadā atradās tikai viens drosminieks –
Kens Šērks, viņam Obērnu izdevās sasniegt pēc 24 stundām un 30 minūtēm.
Nākamreiz jau maisam gals bija pasprucis vaļā: startēja 16 dalībnieki, finišēja
– trīs. Starp citu, tikai pirmajā un trešajā reizē finišētāju skaits mērāms 100
procentos. Parasti tas svārstās ap 60 un tikai trīs reizes pārsniedzis 70
procentus. Starp citu, 63 gadus vecais Gordijs Ainslejs joprojām ir dalībnieku
vidū. Veterāns smej, ka viņam esot divdesmitgadnieka sirds ar 42 gadu pieredzi.

Artūrs Veics 100
jūdzes Amerikā veica 27 stundās un 35 minūtēs. Kāda vieta izcīnīta, tas viņu
daudz neinteresē. "Startēja 400, kādi simt izstājās, kādus piecdesmit es
apdzinu." Western States 100 mājaslapa liecina, ka latvietis
izcīnījis 196. vietu, bet pavisam 30 stundās līdz galam tikuši 328 dalībnieki
no 466. Ar jaunu trases rekordu (15.07:04) uzvarējis Džefs Ross.

Lai piedalītos šādā
piedzīvojumā, nepietiek tikai ar dūšu vien. Jāizpilda stingras kvalifikācijas
prasības un tad vēl jācer uz veiksmi, jo vietu skaits ir ierobežots. Iepriekš
jāfinišē vismaz vienā starptautiski atzītā ultramaratonā, kas nav īsāks par
simt jūdzēm. Artūram tas bija pērn kopā ar draugu Reini Žogotu veiktais
skrējiens apkārt Monblānam. Abi viņi arī pieteicās Amerikas simt jūdzēm, bet
pēc tam pretendentus, izņemot līderu desmitnieku, atsijā izloze. Veicās Reinim,
kurš savu vietu atdeva Artūram.

Sahāras
rallijreids kājām

"Īsti labā
formā es biju pagājušajā pavasarī, kad Marokas smilšu maratonā finišēju 41.
vietā no 820 dalībniekiem," šajos vārdos jūtams, ka gluži bez godkāres
Artūrs neiztiek. "Pirms pēdējā posma biju trīsdesmit trešais!"
Sahāras smilšu maratons Des Sables ir kaut kas līdzīgs Dakaras
rallijreidam. Dalībniekiem piecās aprīļa dienās jāveic 202 kilometri, turklāt,
mugursomā nesot līdzi visu izdzīvošanai nepieciešamo – ar guļammaisu un sauso
pārtiku sākot un ar ierīci čūskas indes izsūkšanai, signālraķeti un spogulīti,
ar ko, nelaimē nonākot, sūtīt saules zaķīšus lidaparātu pilotiem, lai norādītu
savu atrašanās vietu, beidzot. Pa ceļam ik pēc kilometriem desmit dabūjams
tikai ūdens.

Pirmajā dienā 33
kilometri, nākamajā 36 km, pēc tam 91 km, kuriem paredzētas divas dienas, tie,
kas ātrāk atskrien, dabū ilgāk atpūsties. Un beigās vēl klasiskā maratona
distance. Des Sables vēsturi skumdina divi bojāgājušie.

"Pēc kārtējā
finiša tuksnesī tev iedod trīs pusotrlitrīgas pudeles ar ūdeni un dari ar tām,
ko gribi – dzer, mazgājies vai vāri zupu. Vairāk nedabūsi. Visas dienas limits
ir 12 litri, no kuriem es izdzēru vienpadsmit. Un rīt esi uz starta. Dienā
karsts – trīsdesmit un vairāk grādu -, naktī – par divdesmit mazāk, zem nojumes
vēl riktīgi vējš ievelk, pēc 91 kilometra gatavojies nākamās dienas 42
kilometriem. Turklāt man vēl sagāja dēlī vēders."

Ir tik labi
nekustēties

Artūrs rēķina, ka Des
Sables viņš varējis iekļūt arī trīsdesmitniekā, jo 91 kilometru pa smiltīm,
pa kāpām, sarežģītā reljefā, iegriežoties arī Atlasa kalnos, veicis
vienpadsmitarpus stundās. Pasaules čempionātā 100 km skrējienā pa asfaltu viņš
togad finišējis pēc astoņām stundām un 56 minūtēm.

Pērnā vispār bijusi
spožākā sezona Artūra… trīsgadīgajā ultramaratonista karjerā. Kopā ar draugu
Reini Žogotu viņi kļuvuši par otrajiem latviešiem, kas pieveikuši slaveno taku
maratonu apkārt Monblānam vairāk nekā 160 kilometru garumā. Turklāt Artūram
pašā pēdējā distances daļā izdevies apsteigt Monblāna latviešu patriarhu Ati
Plakanu, kas savā trešajā reizē vēl pārdesmit kilometru pirms finiša turējies
aptuveni 70. pozīcijā vairāk nekā 2300 dalībnieku konkurencē.

"Psiholoģiski
ļoti grūts maršruts, jāpārvar augstumu starpība, kas ir tuva desmit
kilometriem," Ultra Trail du Mont-Blanc raksturo Artūrs. "Tas
ir ārprāts, ja pusceļā padomā, kas tevi vēl sagaida! Bet finišā tā sajūta, ka
tev nekur vairs nav jākustas, ir pats labākais. Tu esi netīrs, noguris,
izsalcis, tu sēdi un tev ir tik labi nekustēties!"

Sapnis par 246
km 36 stundās

Maršruts apkārt
Monblānam sagādājis arī pirmo nopietno traumu. Tajā kilometriem jāskrien pa
kalnu takām uz leju. Kāju muskuļiem gluži neierasta slodze, kas parāvusi vaļā
sāpi. Artūrs mēnešiem ilgi vēl turpinājis trenēties, cerot, ka vaina cirksnī
pāries. Dakteris, sonogrāfā kaiti pētot, jautājis: "Ko tu dari? Hokeju
spēlē? Skrējējiem tādu traumu nav…" Jācenšas kustēties visu laiku.
"Jo lielāks pārtraukums, jo grūtāk atgūt skriešanas prieku."

Artūrs reti lieto
pulsometru. "Man svarīgākais ir izturība, nekur īpaši nav jāsteidzas,
skrienu pēc izjūtām. Pulsometrs ar saviem rādītājiem reizēm tikai rada lieku nervozitāti.
Nevis viņš, bet es zinu, kāda distance man jānoskrien un kādām emocijām jābūt,
lai to izdarītu."

Tagad viņš atkal
riņķo savos gargabalnieka treniņapļos pa Mežaparku, pa Vecāķu pusi. Tātad atkal
ir izvirzīts mērķis, un Artūrs rīkojas, lai to sasniegtu. Nu ja, augusta beigās
kārtējie 160 kilometri no Šamonī līdz Šamonī apkārt Monblānam.
"Psiholoģiski es no šīs distances nebaidos. Zinu, ka varu finišēt.
Jautājums tikai, pēc cik ilga laika. Derētu beidzot iekļūt labāko
simtniekā."

Ko pēc tam?
"Piedalīties vēl grūtākos skrējienos," Artūrs ir gandrīz vai
neizpratnē par tik naivu jautājumu. Tādi vispār ir? "Ir. Viens Kalifornijā
no pasaulē karstākās un zemākās vietas Nāves ielejā, kas atrodas 280 metrus zem
jūras līmeņa, 135 jūdzes (216 km) līdz divarpus kilometru augsta kalna
virsotnei." Distance jāveic 48 stundās, pielaiž tikai 80 dalībniekus.
"Viņiem nevajag varoņus, kas izstājas." Katram jāsagādā savs
pavadītāju auto. Jāskrien pa šoseju, turklāt pa balti nokrāsoto viduslīniju,
citādi zoles apķepot ar pakusušā asfalta piķi. "Ja mani tur pieņemtu, tad
gan būtu motivācija trenēties," Artūrs novelk gluži sapņainā balsī.
"Pēc tam gan nezinu, ko vēl tālāk…"

Tad vairāk
neskriesi? "Gan jau skriešu. Es uz šiem maratoniem nebraucu tikai startēt
un finišēt. Es dodos ceļojumos. Pēc Kalifornijas simt jūdzēm kopā ar draudzeni
apskatījām Lasvegasu, pabijām Sanfrancisko. Nedēļas divas neskrēju. Es īpaši
negribu darīt vēlreiz to pašu."

Artūrs sāk runāt
par iespējām piedalīties triatlonos, par piedzīvojumu sacensībām un tad ieminas
par spartatlonu Grieķijā. 246 kilometri… 36 stundās. Tas gan būtu kaut kas!

"Tie iemāca
nebūt sīkumainam par ikdienas problēmām, iemāca rīkoties," Artūrs Veics
rezumē savu guvumu ultramaratonos.

Dainis CAUNE

Artūrs VEICS

Parex bankas Risku pārvaldības daļas vadītājs

Gargabalnieks

Dzimis: 1984. gadā 5. jūlijā Rīgā

Izglītība: Rīgas Franču licejs, Rīgas Ekonomikas
augstskola (2006.)

Darba gaitas: no 2004. gada Ernst&Young audita
nodaļas konsultants, kopš 2009. gada rudens Parex bankā, kopš 2010. gada
jūlija Parex bankas Risku pārraudzības nodaļas vadītājs

Sportā: skolas gados trenējies karatē, šahā
(meistarkandidāts), ar garo distanču skriešanu aizraujas trīs gadus

Augums, svars: 1,77 m, 68-71 kg

Ģimenes
stāvoklis: neprecējies, ir
draudzene

Hobiji: foreļu spiningošana