Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Jāņa Krišlauka mūža darbs turpinās

1973. gadā Jānis
Krišlauks sāka strādāt par treneri Daugavas
Centrālajā riteņbraukšanas klubā, kas 90. gadu sākumā atguva savu vēsturisko
nosaukumu Marss. Pērn Vienības
brauciena laikā pieticīgi tika atzīmēta kluba simtgades jubileja, bet šī mēneša
beigās kādreiz populārā kluba vairs nebūs. Tas beidz pastāvēt. Turpmāk kluba
sportisti, apkalpojošais personāls un daļa treneru strādās Rīgas
riteņbraukšanas skolā, kas izveidota, apvienojoties bijušajiem marsiešiem un Pārdaugavas veloskolai Baltika. Arī Jānis Krišlauks gatavojas
Jurģiem.
Jurģi nelaikā
„Žēl pamest savu
pirmo un vienīgo darbavietu, kur nostrādāts 35 gadu," sūrojas pieredzējušais
speciālists. „Zinājām, ka šogad
teritorija būs jāatstāj, ka garāžām, treniņu un inventāra telpām pāri brauks
buldozers, bet nedomājām, ka pavēle no augšas nāks tik drīz. Teju teju jāsākas
jaunajai sezonai (atklāšana 29. martā ar sacensībām Biķerniekos), bet mums
pašiem steigā jāatrod telpas, kur bāzēties, glabāt inventāru. Skaidrs, ka
paliksim Daugavas labajā krastā, bet mītnes vietai vajadzētu atrasties Brīvības
ielas tuvumā, lai velti nešķiestu laiku nokļūšanai uz treniņiem. Tā domā arī
mani audzēkņi un viņu vecāki. Agro Jurģu dēļ situācija kļuvusi nervoza. Baidos,
ka var ciest treniņu kvalitāte, kas iespaidos sportistu pavasara posma
rezultātus. Kā būs turpmāk? Grūti spriest. Vispirms jāatrod jumts virs galvas."

Trenera lielie darbi

Jānis Krišlauks trenē
zēnus, jauniešus un juniorus. Tāda bija 
Riteņbraukšanas kluba Marss specifika
kopš seniem laikiem. Līdz Latvijas valsts atjaunošanai Jānis bija sagatavojis
vismaz divus dučus PSRS sporta meistaru, četrus starptautiskās klases sporta
meistarus (Vilni un Agri Iškovus, Robertu Vinovski, Juri Riekstiņu. Pēdējie
divi kļuva par PSRS čempioniem pieaugušajiem). Šis skaitlis varētu būt daudz
iespaidīgāks, bet Latvijā pēc valstiskuma atjaunotnes padomju laiku sporta
klasifikāciju atcēla. Tāpēc Nopelniem bagāto sporta meistaru un starptautiskās
klases meistaru pulkā papildinājuma vairs nav un nebūs. Trīs Krišlauka audzēkņi
tagad pārstāv komandas Rietumu banka
krāsas – Kalvis Eisaks, Kristofers Rācenājs un Indulis Bekmanis, bet Roberts
Krūmiņš ir nesen izveidotās profesionāļu komandas Dynatek – Latvia ģenerālmenedžeris. Savukārt Aivars Sproģis tagad
trenē Latvijas izlases distanču slēpotājus.

Viens no Krišlauka
pēdējo gadu talantīgākajiem audzēkņiem ir Kalvis Eisaks, kurš pirms trim
sezonām Eiropas U-23 čempionātā Otepē ieguva zelta medaļu.

Metodes, kas nenoveco

Jānis uzskata, ka pagājušā
gadsimta 80. gados Padomju Savienībā izstrādātā treniņu metodika, kuru
veiksmīgi izmantoja arī citās Austrumu bloka valstīs, darbojās nevainojami. Tās
pamatā bija milzīgas slodzes. PSRS izlases dalībniekiem treniņos vajadzēja
nobraukt 30 000 kilometru gadā plus vēl sacensību kilometrāža. Arī
Latvijas izlases agrāko gadu šosejnieku treneri Jurijs Koševojs un Aleksandrs
Pavlovs centās savus audzēkņus tuvināt šiem skaitļiem. Par metodikas pareizību
liecināja sasniegtie rezultāti. Pēc PSRS sabrukuma situācija mainījās arī
riteņbraukšanā. Treneru jaunā paaudze sāka meklēt citus ceļus, mainīja darba
stilu, lai šie 30 000 km nekļūtu 
par obligātu normu. Krievijas treneri savu koncepciju nav mainījuši.
Toties viņu metodes par pareizām sākuši atzīt arī Vācijā un Itālijā. Pēdējais
no aktīvajiem  braucējiem Latvijā, kurš
izgājis tā dēvēto krievu skolu, ir profesionālis Raivis Belohvoščiks. Treniņu
apjoma ziņā ar viņu vismaz daļēji var konkurēt Gatis Smukulis.

„Mēs, pa Latviju,
Igauniju un Lietuvu maisoties, nevaram sasniegt pat pusi no šīs kilometrāžas.
Arī sacensību maz, distances krietni īsākas nekā pasaules un Eiropas jaunatnes
meistarsacīkstēs, kur grupas braucējiem jāveic aptuveni 140 km. Lai sūtītu labu
komandu uz lielajiem čempionātiem, vienā treniņā junioriem pašu mājās jānobrauc
vismaz 180 km. Rīgas apkaimes šosejās tas nav izdarāms pārlieku intensīvās
satiksmes un šoferu agresīvā braukšanas stila dēļ. Tāpēc treniņos braucam
īsākus gabalus, toties daudz intensīvāk, ar garākiem vai īsākiem tempa
kāpinājumiem," saka Jānis.

Neredzamais magnēts

Jaunākajai audzēkņu
grupai Krišlauks ir pirmais treneris. Kas tas ir par neredzamu magnētu, kas
vilina trenēties tieši pie šī speciālista? Kāpēc viņa treniņu grupā ir puiši no
Carnikavas, no Rīgas attālākajām vietām? Trenerim īpaša reklāma nav vajadzīga.
Par viņa prasmi strādāt liecina rezultāti.

Pagājušosezon
Krišlauka treniņgrupa bija labākā Latvijā, uzvarot skolēnu sporta spēļu
kopvērtējumā. „Arī šogad man būs
spēcīgas komandas. Īpaši vecākās grupas zēni. Pieci no viņiem ir Latvijas
labāko desmitniekā," skaidro treneris. „Stipra
būs arī jauniešu komanda un juniori, pat par spīti tam, ka Indulis Bekmanis un
Ingus Eislers šogad debitē U-23 grupā."

Apskatīju Jāņa
inventāra novietni. Ričuku tur daudz, pietiek visiem, kas pie viņa trenējas.
Dārgās ekstras nemana. „Visi
divriteņi ir labā braukšanas stāvoklī. Tie nav nekādi jaunākie superfirmu
modeļi. Ja rodas kāda ķibele, paši pielabojam. Ja arī atrodas kāds superīgs
braucamais, tos iegādājušies audzēkņu vecāki," atzīst Jānis.

Viens no Krišlauka
magnētiem ir jauno sportistu audzināšana, radināšana pie kārtības un
disciplīnas. Puiši vairs nav skubināmi pirms treniņa sagatavot riteņus,
pārbaudīt tos, bet pēc treniņa apkopt. Pārbaude vajadzīga, lai garantētu
inventāra drošību brauciena laikā. Mazākajiem šādu iemaņu vēl nav, tāpēc
treneris ķeras pie pārbaudes. Jāņa kredo: „Ja klibos disciplīna velodarbnīcā, tad tās nebūs arī šosejas
treniņā. Ir jāzina, ko drīkst un ko nevar atļauties grupas treniņā, ja Vidzemes
šosejā blakus taču brauc automašīnu lavīna."

Katrs izbrauciens
Rīgas rajona apkaimē trenerim ir nervozs pārbaudījums –  vai šoferi brauks disciplinēti vai uz
noteikumu pārkāpuma robežas. Reizēm pat skudriņas sāk skraidīt pa muguru.
Tagad, kad Brīvības gatvē sākušies remontdarbi, nokļūt līdz Vidzemes šosejai
kļuvis vēl grūtāk. Sportisti starp mašīnu rindām var kaut kā izlavierēt, bet
trenera auto iestrēdzis satiksmes korķī. Agrāk diezgan droši varēja rīkot
treniņus Mālpils šosejā, taču tagad arī tur satiksme kļuvusi ļoti intensīva. No
šī viedokļa raugoties, riteņbraucējiem treniņu drošība daudz lielāka Latvijas
lauku rajonos.      

Būs vai nebūs

Kādreiz treneri, lai
meklētu talantīgus puišus, kuri ar laiku varētu kļūt par riteņbraucējiem,
staigāja pa skolām. Tagad tas notiek retāk. Uz 45. vidusskolu, kas atrodas
gandrīz blakus Marsam, Jānis vairs
neiet, jo nu jau daudzus gadus interese par riteņbraukšanu tur zudusi. „Tagad citi laiki. Zēni pie manis atnāk paši
vai vecāku pavadībā. Un es viņiem mācu patstāvību, disciplīnu, domāšanu, jo
riteņbraucējam vajadzīgas ne tikai stipras kājas, bet arī gudra galva, prasme
orientēties grupas brauciena gaitā, taktikas izpratne, pleca izjūta. Ja
pirmajos trijos četros gados šo programmu izdodas apgūt, būs riteņbraucējs."

Gatis ĶĪSIS