Jaunie nāk!

Latvijas tenisa izlases zaudējums Deivisa kausa izcīņā
Maķedonijai aicina palūkoties, kādas ir mūsu tenisa tuvākās rezerves. Izrādās –
visai cerīgas, jo februāra beigās Čehijā Latvijas U-16 jauniešu izlase ieguvusi
piekto vietu Eiropas kausa izcīņā komandām. Vēl nebijis panākums šādās
sacensībās.Pirms četriem gadiem Latvija arī iekļuva labāko astoņu vienību
finālturnīrā, taču toreiz Itālijā mūsējie piedzīvoja trīs zaudējumus. 2004.
gadā Latviju pārstāvēja Ernests Gulbis, Kārlis Lejnieks un Matīss Lībietis,
tomēr tika zaudēts Čehijai, Horvātijai un Itālijai. Šogad mūsu jaunajai
paaudzei – Arvim Bērziņam, Artūram Kazijevam un Miķelim Lībietim krietni
veiksmīgāks sniegums. Tiesības spēlēt finālturnīrā mūsējie izcīnīja Maskavā,
bet piekto vietu Eiropā ieguva Prāgā. Zaudējums pirmajā cīņā Vācijai ar 0:3,
toties vēlāk ar 3:0 uzvarēta Čehija, Horvātija un izcīnīta godpilnā piektā
vieta. Finālā Ungārija ar 2:0 pārspēja Itāliju. "Sasniegtais deva
pārliecību par saviem spēkiem, mēs pierādījām, ka arī Latvija var vinnēt
Eiropas tenisa lielvalstis," atzina Arvis Bērziņš.Ar Latvijas jauniešu izlasēm jau vairākus gadus strādā treneris
Edijs Dolnieks. Viņš mūsu puuišiem ir padomdevējs, arī sparinga partneris un
ļoti labi pārzina jaunatnes tenisa attīstības tendences. Edijs savulaik
vairākus gadus trenējis arī Ernestu Gulbi, un tieši tādēļ viņš ir tiesīgs
salīdzināt mūsu jauno tenisistu varējumu dažādos laika posmos. Par to saruna ar
U-16 jaunatnes izlases treneri Ediju Dolnieku.

– Piektā vieta Eiropā liecina, ka mēs pēc dažiem gadiem varam
sagaidīt cerīgu papildinājumu pieaugušo izlasei un vairākus labus spēlētājus
ATP profesionāļu vidū?

– Jauniešu izlases puišiem ir sešpadsmit gadu, pēc pāris
gadiem vajadzētu pretendēt uz vietu Deivisa kausa izcīņas komandā, sākumā kaut
vai rezervistu statusā. Jāpiemin arī nedaudz vecākais Ričards Opmanis, varbūt
vēl daži tenisisti. Tagadējie līderi arī ir ļoti jauni, bet tas nenozīmē, ka ar
viņiem pēc dažiem gadiem nevar konkurēt. Sāncensība visiem nāks tikai par labu.
Ja puiši nopietni trenēsies, nebūs problēmu ar veselību, konkurencei par vietu
izasē vajadzētu saasināties. Astoņpadsmit gadu vecumā jaunieši var spēlēt
pieaugušo izlasē. To nupat pierādīja maķedonieši.

– Pirms Eiropas kausa izcīņas finālturnīra cerējāt sasniegt tik
augstu rezultātu?

– Piektā vieta mums ir patīkams pārsteigums, jo tomēr
vinnējām divas spēcīgas komandas – Čehiju un Horvātiju. Iekļūšana finālturnīrā
bija likumsakarīga un pelnīta. Kvalifikācijas turnīrā Maskavā somi nebija tik
stipri pretinieki, savukārt pret rumāņiem mūsējie nospēlēja ļoti labi. Ļoti
izdevīgi bija tas, ka ETA (Eiropas Tenisa asociācija ) reitingā Arvis Bērziņš
ir visaugstāk un tādēļ viņš nomināli bija pirmais numurs. Artūrs Kazijevs
varēja spēlēt par otro numuru, lai gan pašlaik viņš varbūt ir nedaudz stiprāks.
Liels pluss vēl ir labi saspēlējies tandēms pāru cīņā, jo Artūrs kopā ar Miķeli
Lībieti kopā spēlē jau kopš mazotnes..

– Pirms četriem gadiem pirmā zvaigzne Eiropā vienaudžu vidū
bija horvāts Marins Ciličs, tomēr mūsu Ernests Gulbis viņu trijos setos
uzvarēja. Kuri tenisisti tagad atstāja labāko iespaidu un kādi bija mūsējie,
salīdzinot ar viņiem?

– Vāciešiem bija ļoti stiprs līderis Dominiks Šulcs, krieviem –
Mihails Birjukovs, vēl augstu klasi Ungārijas un Itālijas izlašu finālā rādīja
abi pirmie numuri savstarpējā spēlē: Mate Zsiga pret Alesandro Kolellu. Arvim
Bērziņam pret vācieti bija sarežģīti, savukārt pret čehiem un horvātiem viņš
ļoti labi spēlēja, izturēja līdz galam un pret horvātu Antonio Lupjeri izcīnīja
uzvaru trešajā setā. Artūrs Kazijevs ir cīnītājs, viņam visi mači parasti ir
visai grūti. Artūrs ir kā dabas bērns, labi jūt bumbu, var spēlēt ļoti ātri,
taču pietrūkst fiziskā spēka. Ja viņš būtu fiziski izturīgāks un spēcīgāks,
būtu vēl labāk. Miķelis Lībietis ir vairāk neprognozējams: ja spēle iet no
rokas, ir labi, bet tomēr viņš nav tik stabils. Vienspēlē viņam grūti aizvadīt
vienādi labi vairākas spēles pēc kārtas, toties pāru sacīkstē Miķelis noteikti
ir viens no labākajiem jauniešiem Latvijā.

– Vai var salīdzināt tenisistus, kuri spēlēja Eiropas komandu
meistarsacīkšu finālā pirms četriem gadiem, ar tagadējiem?

– Toreiz šajā vecumā puiši retāk spēlēja profesionālajos ITF
(Starptautiskā Tenisa federācija) turnīros, vairāk – ar saviem vienaudžiem ETA
sacīkstēs. Tagad labākie ir arī ITF reitingā, daudzi mēģina pēc iespējas ātrāk
ielauzties profesionāļos. Toreiz parasti visu darīja soli pa solim – jaunatnes
turnīri Eiropā un tikai pēc tam pieaugušo teniss. Citādi būtisku atšķirību nav.
Vienīgi, ja kāds ir fiziski ļoti spēcīgs šajā vecumā, tam ir pārsvars. Ar
gadiem spēku samēri var izlīdzināties, un nevaru apgalvot, ka teniss šajos
gados ir ļoti mainījies. Vidējais līmenis sešpadsmitgadīgiem spēlētājiem toreiz
un tagad ir visai līdzīgs.

– Vairākus gadus trenēji Ernestu Gulbi. Kā viņš mainījies
izaugsmē?

– Tagad viņš spēlē krietni jaudīgāk un ātrāk nekā jauniešu
vecumā, bumbas izjūta ir saglabājusies, var jebkurā brīdī saīsināt
bumbiņu pie tīkla, serve palikusi ļoti agresīva.  Sitiens no kreisās puses viņam vienmēr bijis
labs un stabils'. No labās? Te problēmas bija arī agrāk. Var uzsist ļoti labi,
bet stabils šis sitiens laikam gan nav. Bērnībā Ernests bija visai maza auguma,
un viņš gribēja bumbai sist it kā no augšas. Tāda tehnika arī izveidojās. Tagad
sitiens no labās ir pamainīts, bet kaut kas no vecajiem ieradumiem vēl palicis.

– Tie, kuri spēlē ar abām rokām no kreisās, parasti retāk
dodas uz priekšu pie tīkla un spēlē no gaisa. Kāpēc tā ?

– Ernestam tas ir diezgan raksturīgi, tāpat arī Artūrs Kazijevs
reti dodas uz priekšu, bet Miķelis Lībietis savā rīcībā ir gluži pretējs. Viņam
bieži pietrūkst pacietības spēlēt ilgstoši no gala līnijas, un Miķelis ir
spiests skriet pie tīkla.

– Cik bieži potenciāliem profesionālajiem tenisistiem
jātrenējas sešpadsmit gadu vecumā ?

– Noteikti vajadzētu trenēties divas reizes dienā, ne obligāti
abas reizes spēlēt tenisu. Otra nodarbība varētu fiziskajā sagatavotībā.
Svētdiena varētu būt brīva, vēl kādu dienu nedēļā atslodzei varētu būt tikai
viens treniņš. Labākie krievi un ungāri neiet skolā, visu laiku dzīvo
internātā, tikai trenējas un spēlē turnīros. Gadā būtu nepieciešams mačos
spēlēt aptuveni 70 vienspēles Latvijā un starptautiskos turnīros. Jācenšas
iekļūt augstākās kategorijas ETA turnīros, ITF Future sacīkstēs,
obligāti jāspēlē arī Latvijas pieaugušo čempionātā.

– Vai jauniešiem jācenšas pēc iespējas agrāk sākt spēlēt
pieaugušo starptautiskajos turnīros vai arī 
jāspēlē tikai  ar saviem
vienaudžiem?

– Tas atkarīgs galvenokārt no psiholoģijas. Ernests savulaik bija
psiholoģiski stiprs, atsevišķi zaudējumi viņu neietekmēja, par Kārli grūtāk
spriest, jo es viņu individuāli netrenēju. Arvis un Artūrs? Viņiem vajadzētu
mēģināt sākt spēlēt starptautiskajos turnīros pret pieaugušajiem, taču  ir jāizskaidro, ka sākumā zaudējumi būs
neizbēgami. Vasarā mēģināsim piedalīties Future turnīros Latvijā un
Lietuvā. Pēc veiksmīgajām sacensībām Čehijā viņiem ir psiholoģiska pārliecība,
ka var labi spēlēt. Ieejot pieaugušo tenisā, jābūt psiholoģiski stipriem,
zaudējumi kaut kad beigsies. Taču visu laiku tikai zaudēt arī nevar. Tas
psiholoģiski ir ļoti smagi, jābūt arī kaut kam patīkamam, arī kādai uzvarai .

– Nauda un teniss?

– Šī problēma pastāv. Artūrs Kazijevs dienā trenējas pusotru vai
divas stundas, un tas ir par maz. Mācības ir viena lieta, bet iespējas ierobežo
finanses. Būtu ideāli, ja valsts vai arī Latvijas Tenisa savienība nedaudz
atbalstītu jaunos talantus. Teniss ir ļoti dārgs un darbietilpīgs sporta veids,
un bez atbalsta nevar.

Māris RĪMENIS, LTV Sports