Kā katram noskriet maratonu

Svētdien
Rīgas maratona trijās dažāda garuma distancēs daudzi debitēs garo distanču
skrējienā. Lai viņiem, kā arī visiem pārējiem atvieglotu ceļu līdz finišam šajā
un citos skrējienos, Sporta eksperta lomā debitē Pasaules Lielāko
maratonu sērijas (WMM) līdere Jeļena Prokopčuka, kuras īpašumā jau labu
laiciņu ir arī LSPA iegūts treneres un sporta skolotājas diploms.

Minimums –
100 km nedēļā!

Pats
galvenais princips, skrienot pirmo maratonu mūžā, – nedrīkst domāt par rezultātu.
Mērķis ir distances veikšana. Tam jāgatavojas vismaz divus gadus, sākot skriet
kaut vai tikai trīs reizes nedēļā. Maratons ir virsotne, turklāt nežēlīga. Tās
sasniegšanai nedrīkst gatavoties, šad un tad pāris reizes nedēļā uzskrienot
krosiņus. Protams, ir trakie, kas arī ar šādu attieksmi spēj veikt visus 42
km. Tikai pēc tam diezin vai vēl kādu reizi viņi maratonu skries. Turklāt
ar šādu varonību var nopietni sabojāt veselību, vispirms jau sirdi.

Pirms
doties maratonā, vajadzētu par savām spējām pārliecināties īsākās distancēs –
tautas sacensībās 5, 10 vai 20 km distancēs. Būtībā maratons ir piemērots tikai
tādiem amatieriem, kuri ar skriešanu jau nodarbojas visai profesionāli,
izmantojot speciālajā literatūrā pieejamo treniņmetodiku. Ir vienkārša formula
– vismaz mēnesi pirms starta maratonā dienā vidēji jānoskrien 14 kilometri.
Tātad – 100 km nedēļā!

Pret
maratonu jāizturas ar cieņu. Tā ir prestiža distance, kurai spēki jākrāj ilgi
un pamazām tāpat kā nauda luksus automobilim. Tikai tad skrējējs un maratons
gūs savstarpēju gandarījumu.

Nepirkt un
nemazgāt!

Ja
kilometros izturības sakrāts pietiekami un jūtaties bagāts, dažas dienas pirms
starta uz sporta preču veikalu tomēr neejiet. Maratona sacensībās nekādā
gadījumā nevajag piedalīties pilnīgi jaunā tērpā. Vispirms tas attiecas uz
apaviem, kuriem jābūt maksimāli viegliem, jo pēdējos desmit kilometros katrs
grams būs simtreiz smagāks. Visieteicamākās ir īpaši maratonam paredzētās
krosenes, kurās vismaz kāds simtiņš pirms starta jau noskriets, kāja ar kurpi
saradusi un nekādas tulznas vai pēkšņi noberzumi nav sagaidāmi. Tos ar savām
vīlēm var sagādāt arī jaunas zeķes. Tāpēc labāk kājās velciet jau pārbaudītu
pāri.

Ja nav
īpašu jau iepriekš aprobētu sacīkšu kroseņu, tad droši var skriet tajās pašās
ierastajās treniņkurpēs. Tiesa, uzvelkot sacīkšu formu, rodas arī psiholoģisks
efekts. Tu sev un citiem apliecini, kas esi gatavs cīņai. Sacīkstēm vēlams
sevišķāks tērps, kurš pašam patīk, kuru gribas uzvilkt, bet kuru tomēr iepriekš
vajag pārbaudīt treniņos. Starp citu, ņemiet vērā, ka tērpam ir arī sava aura.

Arī
uzticamās kaujas krosenes pirms sacensībām veļas mašīnā mazgāt ir par vēlu. Var
rasties kāds slēpts mehānisks defekts, kas jūs noņems no distances, lai arī cik
labā fiziskajā formā jūs būtu.

Vazelīns, dezodoranti
un olīveļļa

Biksītes
un krekls nedrīkst būt no simtprocentīgas kokvilnas. Tāds audums ātri
piemirkst, kļūst smags un noberž ādu. Maratonā daudz ērtāki ir vieglie
sintētiskie materiāli.

Lai
izvairītos no noberzumiem, kāju pēdas var apkaisīt ar talku. Paduses, cirkšņus
ieziest ar vazelīnu. Arī vīriešiem uz krūšu galiņiem vēlams uzlīmēt leikoplasta
plāksterus. Gar kreklu notrinoties, šīs vietas kļūst ļoti sāpīgas.

Noberzumus
visātrāk rada mitrs apģērbs. Tāpēc distancē nevajag gāzt sev uz galvas ūdeni,
bet gan atsvaidzināties ar mitra sūkļa palīdzību.

Ja laiks
ir karsts un saulains, galvā jāliek viegla, gaiša (tumša krāsa ātrāk sakarst)
auduma cepurīte. Daudzi izmanto pieres lentes, kas sviedriem neļauj nonākt
acīs. Var noderēt arī saulesbrilles.

Ķēdes un
citas rotaslietas gan var traucēt. Es pati skrienu tikai ar maziem auskariem.
Sacensībās nelietoju nekādu kosmētiku – sejas ādai jābūt pilnīgi tīrai, lai tā
varētu elpot. Arī dezodoranti nav vēlami.

Vēsākā
laikā (zem plus desmit grādiem) muskuļus vēlams ieziest ar parastu olīveļļu vai
speciālām sildošajām ziedēm.

Dzert un
neēst

Maratonā
dzert jāsāk jau pēc pirmajiem pieciem kilometriem. Šķidrumu labāk uzņemt
regulāri un nelielās devās. Daudzi distancē dzer tīru ūdeni, citi lieto sporta
dzērienus. Šajā ziņā katram jāatrod sev piemērotākais variants. Ne jau mājās
pie galda, bet, skrienot garākus gabalus treniņos, jo arī kuņģis tad strādā
citā režīmā.

Ar uzkodām
vēderu apgrūtināt nevajadzētu. Ja nu vienīgi ir skaidrs, ka līdz finišam
skriesit piecas sešas stundas, tad gan pēc kādas trešās stundas izsalkumu
ieteicams apmānīt kaut vai ar gabaliņu maizes.

Sacensību
dienā ne vēlāk kā trīs stundas pirms starta jāietur vieglas brokastis – kāda
sviestmaize ar sieru, putra, ievārījums, nekādā gadījumā – ceptas olas, desa,
cīsiņi, piens, arī augļi nav vēlami. Iepriekšējā vakarā var celt galdā
ogļhidrātiem bagātu ēdienu, piemēram, makaronus ar sieru.

No staba
līdz stabam

Lai tiktu
līdz finišam, distancē pats galvenais nekļūdīties tempa izvēlē. Labāk pirmo
distances pusi skriet lēnāk, nekā gribētos. Nejozt ar aizsistu elpu visam baram
līdzi, bet jau pirms starta noskaņot sevi, ka es no sākuma skriešu lēnām, lai
beigās tos starta sprinterus varētu noķert.

Pirmajos
kilometros nedrīkst ļauties vispārējai ažiotāžai. Jāskrien tā, lai elpotos
brīvi un gribētos ar kaimiņu pat parunāties, kas gan nav vēlams, jo arī saruna
atņem enerģiju, kuras ļoti trūks pašās beigās.

Kad tikts
līdz 30. kilometram, tad jau var sākt skriet, kā spējat. Var gadīties, ka būsit
pārsteigts, cik ātri vēl varat pakustēties un cik interesanti tagad ir citu pēc
cita apdzīt tos, kas pirms divām stundām tik lepni aiznesās garām.

Ko darīt,
kad lūziens ir klāt un nežēlīgi gribas apstāties? Mānīt sevi. Iestāstīt sev, ka
aizskriešu tikai līdz tai mājai un tad jau redzēs, ko darīt tālāk. Kad šis
mērķis sasniegts, izvēlēties nākamo. Tā arī maratonā pēdējos kilometrus bieži
skrien – no staba līdz stabam.

Tad vēl
pēkšņi priekšā var parādīties kāds konkurents, kurš klunkurē gausā tempā. Tāds
mērķis ir vēl interesantāks un dod papildu spēkus.

Dainis
CAUNE

Foto:
Juris Bērziņš-Soms, Sports