Katrs par sevi
To laiku devīze: „Viens par visiem un visi par vienu!” — kad par taisnību cīnījās rakstnieka Aleksandra Dimā radītie trīs musketieri, paukošanā vairs nav aktuāla. Tagad katrs pats par sevi, jo citādi uzvarēt nav iespējams. To apliecina arī Latvijas izlases galvenais treneris paukošanā ar floreti Valdis Kupčs. Turklāt dažiem tepat Latvijā paukošana ir mainījusi teju visu dzīvi. Viens no viņiem ir jaunais sportists Renārs Blūmentāls, kuru skolojis Vitālijs Sergejevs.
Ar Renāru mēs norunājām tikties Vecrīgā. Līdz vecpilsētai braucu ar sesto tramvaju. Pusceļā pamanīju puisi, kurš, turoties pie stieņa, šūpojās tramvaja mehāniskajā ritmā. Viņš klausījās mūziku. Lai gan nebiju Renāru iepriekš redzējis, nojautu, ka tas varētu būt viņš — jaunais, talantīgais paukotājs, kurš sekmīgi spēj startēt pasaules mačos. Mēs izkāpām vienā pieturā, gājām vienā virzienā, tad izšķīrāmies un pēc piecpadsmit minūtēm tikāmies norunātajā vietā. Lija lietus, tāpēc pa ceļam uz sausu patvērumu pus pa jokam Renāram jautāju, vai viņu ielaidīs krogā, uz kuru ejam? Viņš uzmeta man īsu neizpratnes pilnu skatienu un atbildēja: „Es neeju uz krogiem, tāpēc nezinu, vai mani ielaidīs.”
Atlikušo ceļu mēs runājām par viņa vasaras plāniem un atpūtu no floretes. „No jūlija sākuma līdz augusta beigām es būšu nometnēs. Divas dienas pirms 1. septembra atgriezīšos mājās, lai atpūstos un tad uz skolu,” klāstīja paukotājs Renārs Blūmentāls. „Un tev tā patīk bez brīvā laika brīvlaikā?” es jautāju. Renārs atbild apstiprinoši un lakoniski — jā.
MANIERES UN MĀKSLA IEDURT
Paukošanas pirmsākumi, kā jau tas nojaušams, meklējami Francijā. Modernās paukošanas jeb cīņas sporta veida, kurā izmanto trīs aukstos ieročus — zobenu, floreti un špagu —, saknes meklējamas 18. gadsimtā. Paukošanā valda ne tikai franču valoda (terminoloģija, tiesāšana), bet arī franču manieres. Pirms cīņas ar pretinieku obligāts ir sveiciens — roka ar ieroci taisni izstiepta uz priekšu, garde (metāla vairogs ieroča roktura priekšā, kurš aizsargā no roku savainojumiem) zem zoda, vēlreiz roka izstiepta un visbeidzot roka nolaista. Pēc cīņas obligāts ir rokas spiediens. To neievērojot, var izpelnīties sodu.
Interesanti, ka paukotāji cīņas laikā drīkst kliegt, izdarot, piemēram, dūrienu, bet sarunāties nedrīkst. Pieminot sarunāšanos, Valdis stāsta par dažādām psiholoģiskām spēlītēm, kuras mēdz spēlēt sāncenši. „Piemēram, tu pirms svarīgas cīņas savā nodabā koncentrējies, bet pienāk pretinieks, uzsit uz pleca, teikdams, ka ļoti labi izskaties. It kā pat pieklājīga frāze, bet faktiski jau viņš tevi čakarē.” Tas ilustrē Kupča teikto, ka starp paukotājiem nelieši gadoties, bet muļķu gan neesot.
„Paukošana ir māksla iedurt dūrienu, pašam to nesaņemot,” tā par paukošanu teicis Moljērs. Tomēr esiet mierīgi, 21. gadsimtā neviens vairs netiek sadurts vai sacirsts. Par to gādā specapģērbs (aizsargveste un jaka), kurā izturēt visu dienu mačos jau vien ir varoņdarbs. Vēl paukotāju ekipējumā ietilpst īpaši apavi, viens cimds (rokai, kurā atrodas ierocis), sievietēm krūšu sargi, bet vīriešiem zemjostas vietas sargi un getras. Tad atliek izvēlēties ieroci un aizstāvēties.
Ar špagu un floreti tiek durts, lielākā atšķirība: ar špagu drīkst durt no galvas līdz papēžiem, bet ar floreti — tikai rajonā zem kakla līdz jostasvietai. Dūrienus fiksē elektrofiksators, derīgs trāpījums tiek indicēts ar zaļas vai sarkanas krāsa gaismas signālu, trāpījumi maskā, rokās un kājās netiek ieskaitīti un tiek indicēti ar baltas krāsas gaismas signālu. Derīgs trāpījums vēl nenozīmē iegūtu punktu. To, vai kāds no paukotājiem iegūs punktu, nosaka tiesnesis pēc Starptautiskās Paukošanas federācijas (FIE) izdotiem noteikumiem. Savukārt zobens ir cērtošais ierocis, un ar to drīkst cirst līdz jostasvietai. Atļauti ir arī dūrieni, bet tos izmanto reti.
AGRESĪVO DZIESMU LISTE
Renārs Blūmentāls cīnās ar floreti. „Mans brālis trenējās paukošanā. Reiz aizgāju viņam līdzi uz 3. sporta skolu un tā arī paliku. Brālis gan pameta šo sporta veidu. Klasiskais stāsts,” smej Renārs. „Bet vispār uz šo jautājumu esmu atbildējis tikpat bieži kā — vai esmu lasījis Trīs musketierus un redzējis Zorro.” Jaunais sportists paukošanu sācis apgūt kopš sešu gadu vecuma, ejot bērnudārza pēdējā grupā. Bet pirmās sacensības ārpus Latvijas piedzīvojis astoņu gadu vecumā Polijā. Šobrīd Renāram ir septiņpadsmit gadu.
Jautāju Renāram, cik daudzi no agrākajiem cīņu biedriem vēl pauko? „Manā vecuma grupā ir palicis viens,” viņš saka. Jautāju to tāpēc, ka prātā palicis Valda Kupča no rīta stāstītais: „Agrāk, lai nokomplektētu divdesmit bērnu grupu, es kandidātus atlasīju no astoņdesmit pretendentiem, bet tagad situācija diemžēl ir tāda, ka esmu spiests meklēt bērnus ar nesabojātu veselību.”
Renārs Blūmentāls ir cīnījies neskaitāmas cīņas. Šogad viņš aizvadījis pēdējo pasaules čempionātu kadetu vecuma grupā. Lai gan pagājušā gada pasaules čempionātā Renārs izcīnīja desmito vietu, kas nepārprotami ir teicams rezultāts, šogad viņš mājās atgriezies kā divdesmit pirmais. „Godīgi sakot, Renāra līmenis bija tāds, ka, braucot uz pasaules čempi, mēs cerējām uz medaļām, lai gan tas nebija pašmērķis,” atzīst izlases treneris Kupčs. Pats Renārs daudz nepārdzīvo, jo zina, ko spēj. „Šogad vienkārši nepaveicās,” viņš saka.
Kādām īpašībām jāpiemīt līderim? Pirmkārt, jābūt apveltītam ar asu prātu. „Renārs ir domājošs sportists, kas paukošanā nav mazsvarīgi. Pagaidām viņam pietrūkst agresivitātes, bet arī to var apgūt,” tā Kupčs. „Man ļoti palīdz, ja pirms svarīgām cīņām treneris uzbļauj. Tas mani uzkurina, bet dienās pirms mačiem daudz klausos mūziku. Lielajiem turnīriem man ir izveidota speciāla agresīvo dziesmu liste, tās mani uzkurina pirms cīņas,” stāsta sportists.
Kāds ir ērts pretinieks? „Es varu pateikt vienu — itāļus neviens neieredz, viņi ir pārāk lecīgi,” vērtē sportists. „Savukārt cīņa ar aziātiem nav interesanta. Viņi cīnās kā roboti. Nedomājot. Un arī tas nav interesanti.”
Renārs mācās Rīgas Valsts 3. ģimnāzijā un pirmajā septembrī ies 11. klasē. „Sporta dēļ sanāk daudz kavēt, jo apmeklēju rīta treniņus sporta zālē.” Tomēr Renārs mācās labi, turklāt skolas direktors esot ļoti pretimnākošs skolēniem, kuri nodarbojas ar sportu. Par saviem nākotnes plāniem Renārs neizplūst garās pārdomās. Šobrīd viņš gribot nedaudz atpūsties no floretes, bet, sākoties sezonai, to ņems rokā ar jaunu iedvesmu.
„Ir daudzi mazie mērķi, kurus gribu sasniegt, pēc vidusskolas vēlos iestāties augstskolā, piemēram, Amerikā, kur ir labas paukošanas tradīcijas, jo noteikti vēlos turpināt iesākto,” klāsta Renārs. Sportista lielais mērķis ir 2020. gada olimpiskās spēles, bet līdz tam vēl tāls ceļš cauri sacensībām junioru un pieaugušo konkurencē.
Renārs BLŪMENTĀLS
Paukotājs, Rīgas Valsts 3. ģimnāzijas 11. klases skolnieks
Dzimis: 1997. gada 3. janvārī
Augums, svars: 186 cm, 76 kg
Sportā: kopš 6 gadu vecuma
Treneris: Vitālijs Sergejevs
Lielākie sasniegumi: 9. vieta 2013. gada Eiropas čempionātā kadetiem, 10. vieta 2013. gada pasaules kadetu čempionātā, divas 2. vietas 2013. gada PK posmos kadetiem, 5. vieta 2014. gada Eiropas čempionātā komandu sacensībās
Vaļasprieki: basketbols, futbols, foot skating
Autori: Ralfs Dravnieks
