Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

No Balasta dambja līdz Ķīnai

Ar vairākiem valsts rekordiem noslēdzās Latvijas 90. čempionāts peldēšanā. Meistarsacīkstes Ķīpsalas baseinā risinājās trīs dienu garumā un pirmoreiz Latvijā pulcēja tik daudz atlētu no astoņām pasaules valstīm. Jaunākās paaudzes peldētājiem šie bija īpaši atbildīgi mači, jo tā bija iespēja kvalificēties II Jaunatnes olimpiskajām spēlēm Naņdzinā, Ķīnā.

Tā kā šis bija jubilejas Latvijas čempionāts un peldēšanas meistarsacīkstes Latvijā nemainīgi risinās jau 90 gadus pēc kārtas (!), ielūkojāmies vēstures annālēs: kāds īsti bija pirmais Latvijas peldēšanas čempionāts un ko tolaik latvietim nozīmēja peldēšana? Vaicājām vēsturniecei Ilzei Jākobsonei!

KAD BRASU DĒVĒJA PAR VARŽVEIDĪGO

Pirmais Latvijas čempionāts peldēšanā notika 1923. g. 21. un 22. jūlijā atklātajā peldētavā Rīgā, Balasta dambī. Tā atradās Daugavas kreisajā krastā, aptuveni tagadējās Swedbank augstceltnes pakājē. Dalībniekiem uzrādot niecīgus rezultātus, pirmajās Latvijas meistarsacīkstēs visskaļāk atzīmējies jelgavnieks vācu tirgotājs Edgars Hermans Frišenbruders un Mākslas akadēmijas students I Rīgas Atlētu kluba biedrs Ferdinands Buholcs. Ziņu par sacensību rezultātiem ir saglabājies gaužām maz. Visticamāk tā iemesla dēļ, ka tolaik uz peldēšanu skatītāji gāja tāpat kā uz… cirku.

Meistarsacīkstes sākās ar stafetes peldējumiem, kas, nojaušams, bija ieplānots skatītāju pievilināšanai. Sportisti sacentās dažādos stilos: uz krūtīm (varžveidīgais), uz sāniem, uz muguras un brīvajā jeb rāpojošajā stilā, kā tolaik tos dēvēja. Brīvais stils ilustrēja ārkārtīgi dažādu izpratni par peldēšanu, citējot vēsturnieci: „Katrs mala kā prata…”

Sacensību noslēgumā bija vienīgā disciplīna sievietēm — 100 m uz krūtīm (mūsdienu brasa aizsākumi), lai krūšu daļa būtu ūdenī piesegta. Proti, stingro morāles normu dēļ sportistu ķermeņu, īpaši sieviešu atkailināšanās tika rūpīgi uzpasēta. Piemēram, pēc dāmu finiša peldētājas ātri tika ietītas dvieļos. Liela uzmanība tika pievērsta peldkostīmu piegriezumam abiem dzimumiem. No mūsdienu viedokļa raugoties, šķiet komiska prasība sievietēm vilkt biksītes zem peldkostīma. Cik lielā mērā jābūt nosegtam ķermenim noteica ne tikai morāle, bet arī Starptautiskās Peldēšanas federācijas (FINA) izstrādātie noteikumi.

Minētā Balasta dambja peldētava piederēja I Baltijas Peldu biedrībai, kas tika dibināta 1905. gadā un kura rīkoja Latvijas meistarsacīkstes līdz 1931. gadam, kad peldēšanas, ūdenspolo (ūdens balles spēli) un daiļlēkšanas sporta dzīves organizēšanu pārņēma Latvijas Peldēšanas savienība — astoņus gadus pēc pirmā Latvijas peldēšanas čempionāta… Interesanti, ka jau 1903. gadā tika izteiktas prasības pēc baseina Rīgā. Tādu uzbūvēja tikai 1958. gadā.

Abu peldēšanas organizāciju vadītājs bija tā laika Rīgā pazīstams aktīva dzīvesveida popularizētājs, vingrošanas un peldēšanas skolotājs Otto Kivuls. Viņa vadībā notika ne tikai Latvijas meistarsacīkstes, bet arī peldēšanas propagandas peldējumi Rīgas pilsētas kanālā un Jūrmalā — starp Dubultiem un Majoriem —, kā arī starptautiskas sacensības ar Vācijas un Igaunijas sporta klubu piedalīšanos. Jāpiebilst, tolaik visā Eiropā populāri bija peldēt garus gabalus — piemēram, 1200 m vai 1500 m, jo bieži vien sacensību galvenā jēga bija nopeldēt kādu zīmīgu distanci. Briti bijuši ķerti uz Lamanša pārpeldēšanu.

Taču daļā sabiedrības turpināja pastāvēt agrāko laiku tradīcijas un uzskati. Vairumam latviešu par peldēšanu un peldētavu bija cita izpratne. Peldētava kalpoja kā publiska telpa, kur nomazgāt ikdienas putekļus un izmazgāt veļu. Tāda vieta Rīgā pirms Pirmā pasaules kara bija Rozenbaha peldētava. Cilvēkus, kuri centās veikt pirmās nedrošās peldēšanas sporta kustības — apbrīnoja, bet neizprata. Gluži obligāta sacensību prasība bija kuģītis, kam jāpavada peldējums. Uz tā klāja ir bufete un tiek atskaņota mūzika. Atskanot starta šāvienam, izrāde var sākties…

Tas bija laikmets, kurā latvieši sportu vēl tikai iepazina.

SEŠI REKORDI

Latvijas 90. čempionāts pirmoreiz šo sacensību vēsturē pulcēja vairāk nekā 350 dalībniekus no astoņām valstīm — Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Norvēģijas, Baltkrievijas, Ukrainas, Moldovas un pat no Libānas. Uz starta stājās visi labākie Latvijas peldētāji: Uvis Kalniņš, Jānis Šaltāns, Gabriela Ņikitina, Nikolajs Maskaļenko, Aļona Ribakova… Sacensību lielākā zvaigzne bija ukrainiete Darina Zevina, kura bijusi gan Eiropas čempiones, gan rekordistes godā.

Jubilejas čempionātā tika laboti seši Latvijas rekordi. Pirmajās divās sacensību dienās Uvis Kalniņš Andrejam Dūdam atņēma rekordu 50 metros brīvajā stilā (22,91) un Gundaram Deičmanim 400 metru kompleksajā peldējumā (4:25,68). Savukārt čempionāta pēdējā dienā valmierietis brīvajā stilā ātrāk par valsts rekordu veica gan 800 m distanci (8:36.74), gan arī 1500 m (16:22,59), pārspējot Valērija Kalmikova rekordu, kurš stāvēja stabili kā klints kopš 1993.gada. Kalniņš kļuva arī par valsts čempionu 100 metros brīvajā stilā, tomēr šajā distancē ar rezultātu 50,65 sekundes viņam līdz vēl vienam Latvijas rekordam aizsniegties neizdevās.

Aizraujošas izvērtās sacensības 50 metros uz muguras vīriešu konkurencē. Priekšpeldējumos Latvijas rekordu sasniedza Antons Voitovs, kļūstot par pirmo Latvijas peldētāju, kurš distanci veicis ātrāk par 26 sekundēm — 25,86. Priekšsacīkstēs ātrāk par sev piederošo valsts rekordu peldēja arī Jānis Šaltāns — 25,93. Vakara sesijā Šaltāns rekordu atguva, finišējot pēc 25,83 sekundēm. Ar šādu rezultātu viņš Latvijas čempionātā izcīnīja sudraba medaļu, par 0,09 sekundēm piekāpjoties igaunim Ralfam Tribuncovam. Uz goda pjedestāla augstākā pakāpiena Šaltāns kāpa pēc 50 m peldējuma tauriņstilā (24,42), principiālā cīņā par piecām sekundes simtdaļām apsteidzot Emīlu Poni.

No ārzemju sportistiem par titulētāko Latvijas čempionātā kļuva ukrainiete Darina Zevina, kura izcīnīja piecas zelta medaļas.

DIVAS CERĪBAS

Jaunatnes II olimpisko spēļu kvalifikācijas A normatīvu izpildīja divi sportisti — Jānis Šaltāns (sešās distancēs — 50 un 100 m brīvajā stilā, 50 un 100 m tauriņstilā, 50 un 100 m uz muguras) un Emīls Pone (50 m tauriņstilā). Abi puiši ir BJSS Rīdzene-Ziepniekkalns komandas audzēkņi un trenējas pie Gaļinas Brokas, kura saņēmusi Latvijas jaunatnes sporta treneres gada balvu.

B normatīvu spēja sasniegt 11 sportisti — Zane Tīrumniece (50 m uz muguras), Andrejs Gavrilovs (50 m uz muguras), Dana Kolidzeja (50 m brass), Deniss Komars (50 m un 100 m brass), Sandijs Becis (50 m brass), Danils Bobrovs (50 m un 100 m brass), Jānis Dubovskis (50 m un 100 m brass), Daniels Zibarovs (50 m un 200 m brass), Artjoms Ivanovs (200 m brass), Arvis Aigars (50 m tauriņstils) un Arturs Pesockis (100 m tauriņstils un 200 m komplekss). Tomēr saskaņā ar FINA kvalifikācijas procedūru ne A, ne B normatīvs vēl negarantē sportista dalību Naņdzinas spēlēs. Sportistus, kas kvalificējušies Jaunatnes olimpiskajām spēlēm, FINA nosauks 25. jūnijā.

KAUJINIEKA GARS

„Šaltānam piemīt īpašība, ko nav iespējams uztrenēt — kaujinieka gars,” Jāni Šaltānu raksturo Latvijas Peldēšanas federācijas vecākā trenere Jeļena Solovjova. „Viņš ir cīnītājs, kurš vienmēr grib būt pirmais. Kad čempionāta trešajā dienā Voitovs priekšsacīkstēs Šaltānam atņēma rekordu 50 m uz muguras, Jānim tas bija viss — viņam rekordu vajadzēja atpakaļ un fināla peldējumā viņš to atguva!”

Augumā raženais Šaltāns savam vecumam allaž bijis neraksturīgi saprātīgs. „Viņš individuāli var noskaņoties sacensībām, viņš visu redz un saprot,” turpina trenere, piebilstot gan, ka sportistam tehniskajā izpildījumā vēl ir, kur augt. Atcerēsimies — Šaltāns jau 2011. gadā sevi sensacionāli pieteica starptautiskā arēnā, izcīnot divas sudraba medaļas Eiropas jaunatnes olimpiādē Trabzonā. Pēc veiksmīgā starta toreiz Šaltāns teica zīmīgus vārdus: „Man nepietiek! Es gribu vēl un vēl trenēties, lai būtu pirmais!”

Pērn Jānim nepaveicās — viņš saslima ar meningītu, tādā veidā secen gāja Eiropas čempionāta pieredze. Par laimi, sportistam no smagās slimības atveseļoties izdevās bez sekām, un, šķiet, neplānotā atkāpe no peldēšanas ir tikai palielinājusi Šaltāna sportisko niknumu.

„Čempionāts bija labi noorganizēts, pats biju gatavs startam un arī labi nostartēju. Galvenais, ka visās sešās distancēs, kurās piedalījos, izpildīju A normatīvu. Līdz ar to par 99 procentiem var apgalvot, ka startēšu Ķīnā,” pēc mačiem pārliecināts izklausījās Jānis Šaltāns, norādot, ka viņa kroņa disciplīna ir 100 m uz muguras.

Ķīnā viņš sev ir nospraudis minimālo uzdevumu iekļūt finālā. „Principā es braucu cīnīties par medaļām. Savādāk nav jēgas braukt,” neslēpj Šaltāns. Ņemot vērā, ka Jaunatnes olimpiādē startēs 1996.—1999. gadā dzimušie, un Jānis ir dzimis tieši 1996. gadā, Šaltānam atšķirībā no gadu jaunākā Pones ir priekšrocības un īstais laiks izšaut.

„Šajā vecumā viss tik strauji mainās, ka Ķīnas sakarā reāli neko prognozēt nevar. Pēc savām dotībām un reitinga Šaltāns ir vienkārši super!” Solovjova piebilst, ka Eiropas rangā savā vecuma grupā Šaltāna labākie rezultāti grozās ap trešo ceturto pozīciju.

PONE SLĪPĒ TEHNIKU

Jānis Šaltāns ir īso distanču meistars, bet Emīls Pone liek uzsvaru uz garajiem gabaliem.

„Viņš ir no tiem sportistiem, kurš mēģina visu izpildīt precīzi un skaisti. Varētu teikt, ka Emīls ir pedantisks,” trenere Solovjova raksturo Poni. Gadu starpības dēļ abus sportistus nevarot salīdzināt, uzsver trenere. Emīls Pone aizvadītajā Latvijas čempionātā vienā distancē (400 m kompleksā) peldēja ātrāk par sporta meistara normu, bet divās disciplīnās (200 m uz muguras un 1500 m brīvajā stilā) finišēja ar sporta meistarkandidāta cienīgu rezultātu, par ko sportists tika prēmēts ar Valērija Kalmikova dāvāto speciālbalvu garo distanču kombinācijā.

„Ceru, ka 25. jūnijā, kad FINA paziņos peldētāju uzvārdus, es būšu starp viņiem,” prāto Emīls Pone. Viņš ir apmierināts ar savu startu čempionātā, taču atzīst, ka, lai arī izdevies izpildīt A normatīvu 50 m tauriņstilā, no cerētā rezultāta atpalicis, jo personiskais rekords palicis neskarts. „Ļoti gribēju kvalificēties pasaules jaunatnes olimpiādei, tādēļ bija stress. Priekšsacīkstēs viss nesanāca, kā gribējās, bet vakara programma izdevās. Es biju priecīgs, trenere bija priecīga,” un tas galu galā vainagojās ar izpildītu normatīvu — Pone triumfēja B finālā.

Sarunā ar Šaltānu bija noprotams, ka viņš jūt Pones elpu pakausī un saprot, ka pēc gada, sadilstot atšķirībai fizioloģiskajā briedumā, konkurence būs sīva. Jānis ir garāks, un peldot tā ir manāma priekšrocība. Taču Emīls atšķirību auguma parametros kompensē ar labāku tehnisko izpildījumu. Viņam pašam gribētos vēl palielināt fizisko izturību.

Pēdējais tests pirms Naņdzinas būs Eiropas jauniešu čempionāts, kas no 9. līdz 13. jūlijam risināsies Nīderlandes pilsētā Dordrehtā. Tad jau būs zināms, kuri Latvijas peldētāji kļuvuši par olimpiešiem, un varēs spriest par viņu iespējamo varējumu Ķīnā. Turam īkšķus!