Arī Dievam par godu
Georgs Jermolajevs uz sarunu Mežaparkā atskrien no Dreiliņiem. Ultramaratonists, kuram pieder vairāki pasaules rekordi dažādās īpaši garās distancēs, 72 gadu vecumā joprojām skrien un gatavojas nākamā gada 5000 km sacensībām Amerikā.
Maratonistes Daces Linas intervijā Sportam Georgs Jermolajevs stāsta par skrējēja dzīvi supergarajās distancēs.
— Kā jūs sākāt sportot?
— Līdz 21 gada vecumam biju treka riteņbraucējs. Arī šajā sporta veidā esmu guvis dažādas uzvaras, piemēram, uzvarējis 100 apļu jeb 33 kilometru braucienos. Esmu piedalījies arī šosejas riteņbraukšanas sacensībās. Ar inventāru velo sacensībām man palīdzēja olimpietis treka riteņbraucējs Imants Bodnieks. Mežaparkā piedalījos 100 km šosejas riteņbraukšanā, kur tikai pēdējos kilometros pazaudēju uzvaru — pagriezienā kritu, traumas bija tik lielas, ka vajadzēja medicīnisko aprūpi. Ilgu laiku bija saglabājies rūgtums par neveiksmīgām sacensībām, kurās biju plānojis labu rezultātu, taču tas gāja secen.
Uz skriešanu pārgāju pavisam nejauši. Riteņbraukšana patika, bet mani draugi, kuri bija stadiona skrējēji, aicināja, lai arī es pamēģinu. Viņi mani iedrošināja skriet īsās distances. Nodomāju, ka jāpamēģina, pašam bija interesanti, kādus rezultātus varētu sasniegt. Tomēr 400 metrus ātrāk par 54 sekundēm un 200 m ātrāk par 24 nevarēju noskriet. Vēlāk pārgāju uz garākām distancēm, kur rezultāti bija labāki — 5000 m mans labākais rezultāts bija 15:05,6, 10 000 m noskrēju 31:53,6 minūtēs.
— Vai jums bija treneris, kas palīdzēja sagatavoties sacensībām skriešanā?
— Skriešanā mans pirmais un vienīgais treneris bija Johans Kvicevičs — pats skrējējs, kurš palīdzēja citiem ar treniņplāniem un padomiem. Informāciju par to, kā vajadzētu pareizāk trenēties, meklēju arī tā laika žurnālos.
— Tad pārgājāt uz vēl garākām distancēm…
— Jā, 26 gadu vecumā noskrēju savu pirmo maratonu trīs stundās un vienā minūtē. Pēc tam jau pārgāju uz vēl garākām distancēm. Skrienu visus šos gadus, pārtraukums bija aptuveni pusgadu, kad biju guvis Ahilleja cīpslas traumu. Tā bija ļoti smaga, cīpslai nevarēja pat pieskarties — tā sāpēja! Taču dakteri izārstēja un varēju turpināt skriet. Tagad skrienu katru dienu, sabiedrisko transportu izmantoju tikai tad, kad dodos uz sacensībām, pārsvarā tomēr pārvietojos kājām. Šobrīd gan manu pārvietošanos grūti būtu nosaukt par skriešanu, vairāk tā ir ātra soļošana.
— Ultragarās distances esat skrējis dažādās pasaules valstīs. Kurš skrējiens palicis atmiņā sevišķi spilgti?
— Atceros kādu ļoti smagu 10 dienu skrējienu Pamira kalnos. Tur katru dienu bija jānoskrien maratona distance. Grūtākais bija tas, ka iesākām skrējienu 2000 m augstumā, bet finišējām 5000 m virs jūras līmeņa. Tādā augstumā ļoti grūti skriet.
Uz sacensībām bija sabraukuši labākie ultramaratonisti, bet ļoti daudziem skrējiena laikā radās veselības problēmas, arī man tādas bija jau pirmajā dienā. Traumētajām Ahilleja cīpslām tinu apkārt ledu un skrēju. Tiku ar problēmām galā un skrējienu vinnēju. Šajā skrējienā arī sasniedzu vienu no saviem pasaules rekordiem. Neatceros, ka kādreiz no sacensībām būtu izstājies, bet šajās sacensībās tāda doma bija.
Spēka izsīkums bijis arī citās sacensībās, kur esmu apstājies, lai atpūstos kādā vietā, kur mazāk cilvēku. Sacensības dažkārt notiek vienas jūdzes apļos, tur, kur mazāk skatītāju, esmu nolīdis maliņā un atguvis spēkus, tad skrējis tālāk.
— Vai rekordi dažādās ultragarajās distancēs bijis jūsu mērķis?
— Noteikti ne. Pirms kāda laika no Anglijas saņēmu ziņu, ka man pieder 59 pasaules rekordi. Pats zināju, ka man ir divi vai trīs, taču ne tik daudz, arī man pašam tas bija pārsteigums. Rekordus skaita arī tad, ja pārvērš kilometrus jūdzēs. Tad sanāk rekords divās dažādās mērvienībās.
Mans mērķis sacensībās vienmēr ir bijis absolūtais kopvērtējums, nekad neesmu par mērķi izvirzījis uzvaru vecuma grupā. Taču rekordi arī iedalās vēl vecuma grupās. Arī tas palielina rekordu skaitu.
— Vai ar skriešanu arī pelnījāt naudu?
— Skriešana ir mans vaļasprieks, nekad neesmu ar to pelnījis naudu. Visu mūžu esmu strādājis dažādus darbus — autoelektrorūpnīcā par virpotāju, mežniecībā, policijā, bet tagad esmu pensijā. Dažkārt esmu saņēmis kādas prēmijas, bet tās nav bijušas lielas, par rekordiem naudu nemaksā. Piemēram, par sesto vietu skrējienā no Pērtas līdz Kanberai pāri visai Austrālijai nopelnīju 1000 dolārus. Citiem sportistiem pat līdzi brauca ģimenes vai draugi, kuri palīdzēja trasē ar uzmundrinājumiem vai tehniskām lietām, es pārsvarā esmu devies viens, tieši finansiālu apsvērumu dēļ.
Sacensības bieži vien organizē vietējie iedzīvotāji par saviem līdzekļiem, cik ir saziedoti līdzekļi, tik ir, tādēļ balvas ir ļoti mazas vai arī to nav vispār. Pats esmu savulaik organizējis sacensības, zinu ko tas nozīmē.
Man bija sponsori, kuri palīdzēja ar finansēm, lai nokļūtu uz sacensībām, piemēram, Rīgas dome piešķīra līdzekļus. Agrāk strādāju Jūrmalā, tad man ieteica palīdzību meklēt pie vietējā uzņēmēja, kurš daudziem palīdzēja, arī mani sponsorēja. Toreizējais Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Vilnis Baltiņš palīdzēja nokļūt uz 2700 jūdžu sacensībām Ņujorkā, kur sasniedzu pasaules rekordu. Ir tāds teiciens: Viens gadījums velk otru. Ja viens nosponsorē, tad pēc laika kāds cits. Sponsori atradās, un uz sacensībām varēju nokļūt, pateicoties viņu finansiālajam atbalstam.
Esmu arī apzagts. Sacensībās Amerikā nozaga pilnīgi visu, tai skaitā pasi. Ar atsaucīgu cilvēku atbalstu nokārtoju atgriešanās dokumentu un tiku atpakaļ mājās.
Tieši finansēs ir arī izskaidrojums, kādēļ melnādainie skrējēji ultragarajās distancēs nesastāda konkurenci, jo šādās distancēs netiek organizēti komercmači, kuros var nopelnīt naudu. Taču būtu interesanti uzzināt, ko šie skrējēji var sasniegt vēl garākās distancēs par klasisko maratonu.
— Esmu dzirdējusi, ka par savu skriešanu sakāt, ka nonāvē ātrums, nevis distance…
— Jā, tie ir bijušā sportista un trenera Artūra Lidjarda vārdi. Garajās distancēs diapazons, kādā jāskrien kilometrs, ir 6—9 minūtes. Pat pasaules rekorda līmenī 1000 jūdzes jāskrien, kilometru veicot 7 minūtēs 30 sekundēs. Esmu skrējis īsākas distances, kilometru noskrienot ātrāk par trim minūtēm, tādēļ varu tā salīdzināt. Protams, ir grūti arī garajos gabalos, bet tas nav ātrums, tā ir izturība. Arī ārsti iesaka cilvēkiem katru dienu pārvietoties kājām ātrā solī. Protams, man ir jūtamas vecuma pazīmes, ātrums tikai samazinās. Bet mana pieredze rāda — jo vairāk atdodam enerģiju, jo vairāk saņemam.
— Jūs noteikti zināt, cik liela nozīme ir skriešanas apaviem!
— Stadionā skrēju arī ar naglenēm. Bet savu pirmo maratonu noskrēju tādās kā mājas čībiņās, kas likās ērtas. Pēc tam pats sāku sev taisīt apavus un joprojām to daru. Saimniecības preču veikalos nopērku līmi un gumijas, salīmēju tieši savām pēdām piemērotas kurpes. Tas nemaksā dārgi, gumijas apaviem var nopirkt par aptuveni septiņiem eiro. Nesen runāju ar apavu tirgotājiem, viņi rādīja vieglos apavus, kuri paredzēti trijiem vai četriem maratoniem, tiek ražoti apavi arī vienam maratonam. Ultragarajās distancēs dažkārt katru dienu noskrien pa maratonam vai diennaktī vairākus maratonus, sacensības ilgst 10 dienas. Tas nozīmē, ka vienām sacensībām man vajadzētu vairākus apavus. Tas ir dārgi! Manuprāt, ražotāji nav ieinteresēti ražot apavus ultragarajām distancēm. Jo tik garos gabalos nav tādas konkurences kā komercmačos. Bieži vien sacensībās piedalās 30 cilvēki, gadās, ka finišē tikai puse.
Cilvēkam abas pēdas nav vienādas, tādēļ apavus uztaisu tieši savām pēdām piemērotus. Pašam darbs, bet zinu, ka būs ērti. Pats svarīgākais, lai apavi būtu viegli, lai nav jānes lieks svars. Zeķes apavos nevelku, nekas neberž. Sacensībās esmu redzējis, ka kurpēm izgriež purngalus, lai neberž, jo lielajos gabalos tomēr kājas piepampst, man to nevajag darīt, jo ir ērti paštaisīti apavi.
— Kā sevi psiholoģiski sagatavojat garajām distancēm?
— Ļoti patīk skriet Amerikā, jo tur Sri Chinmoy sacensības notiek citā formātā — augstākā garīgā plānā, kur pamatā ir transcendentāla meditācija. Pirms skrējiena dažas minūtes sportisti meditē, tā noskaņojot sevi garajam gabalam. Tā ir vārdos neaprakstāma enerģija, ko var gūt, lai veiksmīgi varētu skriet. Daži arī skrējiena laikā meditē. Meditatīvā stāvoklī sāpes nejūt. Garos gabalus skrienot, ir nepieciešama psiholoģiska sagatavotība, man tā ir meditācija. Ar šādu pieeju skrējieniem esmu pazīstams kopš deviņdesmitajiem gadiem, kad pirmo reizi devos pāri okeānam. Garīgā pasaule un sports — tās ir jāsavieno.
— Jūsu labākais rezultāts maratonā, kuru sasniedzāt 1976. gadā, ir 2.24:24 Ašhabadā. Varat pastāstīt par gatavošanos šim maratonam?
— Šo rezultātu sasniedzu 34 gadu vecumā, kad biju jau skrējis arī ultragarās distances. Gan šo, gan citus savus labākos rezultātus esmu sasniedzis pēc nometnēm kalnos. Toreiz devos uz triju nedēļu treniņnometni Augstkalnē Kirgīzijā. Pirms maratona biju noskrējis aptuveni 800 km mēnesī.
Tolaik treniņiem bija cita kvalitāte, arī tagad varu ikdienā skriet 60 km un īpaši nejust nogurumu, taču toreiz treniņi bija kvalitatīvāki, jo trenējos ar citu ātrumu. Ikdienā centos mazāk lietot saldumus un gaļu. Tolaik bija populārs kļavu sīrups, to lietoju. Nedēļu pirms maratona ievēroju olbaltumvielu diētu. Dienu pirms maratona iemērcu rozīnes ūdenī, maratonā tas bija mans sporta dzēriens. Par aizliegtajām vielām nekad neesmu interesējies. Atceros, ka panangīns un inozīns bija medikamenti, kurus lietoja tie sportisti, kuri stadionā trenējās. Pulsometru arī neesmu izmantojis, vienmēr esmu skrējis pēc savām izjūtām. Arī svars toreiz bija piemērots garajām distancēm, man tie bija 55 kilogrami, tagad ir 63 kilogrami, tas ir par daudz 172 cm augumam.
Agrāk pirms katra maratona vajadzēja iziet medicīniskas pārbaudes. Bija speciāla formāta lapa, kur pie dažādiem ārstiem bija jāpārbauda veselība, tā jāaizpilda un jāparaksta. Tikai veseli sportisti varēja skriet maratonu. Manuprāt, tas bija pareizi, jo tad arī regulāri tika pārbaudīta gatavība skrējienam.
— Cik kilometrus mēnesī treniņos noskrējāt?
— Agrāk strādāju mežniecībā Asaros, tad skrēju līdz darbam un atpakaļ. Dienā sanāca pat 90 kilometri, bet jāņem vērā, ka pa dienu vēl strādāju. Ilgi gan tā neizturēju, bet kādu laiku tā es trenējos. Bieži bija, ka dienā noskrēju maratonu, citreiz ne tik daudz, bet vienmēr bija apziņa, ka 30 kilometriem dienā jābūt noskrietiem. Manuprāt, ir ļoti svarīgi, ka ir cilvēku grupas, kas sanāk kopā un skrien, jo garajām distancēm svarīgi ir daudz skriet, tikai tā var sagatavoties sacensībām.
— Joprojām esat aktīvs skrējējs, cik daudz tagad skrienat?
— Jau 13 gadus vairs neesmu tik aktīvs skrējējs kā agrāk. Ar sievu smējāmies, ka man pirmais garais treniņš pēc aktīvām sportista gaitām bija šīpavasara sacensības Rīga—Valmiera 107 kilometri. Sieva gan tagad neskrien, bet tieši stadionā mēs iepazināmies. Mana meita agrāk arī trenējās, skrēja kopā ar mani, tagad viņai ir 30 gadi, vairs neskrien.
Arī šobrīd motivācija man ir sacensības. Protams, tā vairs nav kā agrāk, kad arī mīnus 20 grādos gāju skriet 10 reizes pa kilometram vai veicu kādus citus treniņus. Arī fiziskos vingrinājumus vairs netaisu, agrāk taisīju. Bez skriešanas nav iedomājama mana ikdiena. Skrienu pārsvarā pa asfalta segumu, tā man ir vieglāk. Piemēram, Siguldas kalnu maratons jau ir par grūtu.
Jaunībā bija svarīgi pierādīt sev un citiem, ka varu sasniegt rezultātus. Tagad man svarīgi to darīt ne tikai savam priekam, bet arī Dievam par godu. Dari sev un Dievam, tas ir mans pamats!
Dace LINA
Georgs JERMOLAJEVS
Ultramaratonists, daudzkārtējs pasaules rekordists
Dzimis: 1942. gada 17. novembrī, Rīgā
Lielākie sasniegumi: 59 pasaules rekordi ultragarajās skriešanas distancēs (2700 jūdžu skrējienā, 1300 jūdžu skrējienā, 100 km skrējienā manēžā 50+ vecuma grupā un citi); personīgie rekordi: maratonā — 2.24:24 (1976. gadā), 10 000 m — 31:53,6 (1974.), 5000 m — 15:05,6(1974.)
Ģimenes stāvoklis: precējies
Vaļasprieks: dziedāšana
