Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Klasiskais baltietis

Viņš vēl ne reizi nav bijis Latvijas čempions, bet jau ir viens no Latvijas labākajiem šosejas riteņbraucējiem, kas sevišķi izceļas ar savām sprintera īpašībām. Maija sākumā no četrām UCI sacensībām divās Andris Smirnovs, startējot Rietumu-Delfin komandā, izcīnījis vietu uz pjedestāla. Vispirms Maskavā Mayor Cup 24 gadus vecais ventspilnieks finišēja otrais, pēc tam Maskavas Grand Prix izcīnīja trešo vietu.

Plašākā sarunā Andris Smirnovs stāsta par savas karjeras posmiem, kurā nav trūcis nedz cerību, nedz arī panākumu un dzīves mācību.

— Kā tu ienāci riteņbraukšanā?

— Man bija kādi astoņi vai deviņi gadi. Vecākie brāļi jau tobrīd nodarbojās ar riteņbraukšanu. Viņus tajā iesaistīja treneris, kurš staigāja pa skolām, aicinot bērnus trenēties. Es arī biju ļoti enerģisks puisis. Mamma kādu dienu teica, lai eju un kaut ko daru. Izvēlējos riteņbraukšanu. Atceros, ka pirmajos gados es biju ne tik daudz riteņbraucējs, vairāk gan tāds, kurš dzīvojas kopā ar lielajiem puišiem. Tas man bija tāds kā stiliņš. Sākumā manī ieaudzināja pieklājību un cieņu pret treneri, kā arī vecākajiem treniņu biedriem. Pie sava pirmā riteņa tiku kādu desmit vai vienpadsmit gadu vecumā, kad arī sāku nopietnāk trenēties.

— Kurš bija tavs pirmais treneris?

— Māris Birzulis. Vēl tagad atceros viņa teicienus un padomus, kā attiekties pret citiem riteņbraucējiem. Viņš ļoti rūpējās par disciplīnu, kas man krietni palīdzēja turpmākajā karjerā.

Braukšanas treniņi pašā sākumā nebija ļoti gari. Treniņos izmantojām arī rotaļas, lai rastos lielāka interese par riteņbraukšanu. Nesen biju ciemos pie Birzuļa, kurš šobrīd aktīvi trenē jaunos šorttrekistus.

— Bez riteņbraukšanas esi nodarbojies arī ar vēl kādu sporta veidu?

— Pamatā visu laiku esmu bijis riteņbraucējs. Pirms aizgāju uz Murjāņiem, trenējos arī šorttrekā, ko Ventspilī attīstīja Māris Birzulis. Piedalījos pat vairākās sacensībās Latvijā un Polijā. Tomēr šis sporta veids mani pārāk neaizrāva.

— Atceries savu pirmo uzvaru?

— (Ilgi domā…) Es atceros savu pirmo kausu, bet pirmā uzvara man bija fiziskajās pārbaudēs, kas tolaik bija ļoti populāras starp riteņbraucējiem. Pašās velosacensībās, iespējams, pirmā uzvara bija kritēriju braucienos Dobelē. Pirmo kausu gan es ieguvu Mārupē notiekošajā ZZK maratonā. Tobrīd biju ļoti laimīgs par to. Tagad mājās pat vietas nav, kur novietot visus izcīnītos kausus.

— Kādi bija tavi zēna un jaunieša gadi?

— Bija ļoti daudz sacensību. Katru sestdienu un svētdienu braucām vai nu uz šosejas, vai arī uz MTB sacensībām dažādos Latvijas reģionos. Galvenie mači, protams, bija Latvijas čempionāti. Atmiņā palikuši arī pirmie ārzemju izbraucieni uz Igaunijas MTB sacensībām. Lielākie konkurenti man bija Jānis Rezins, Indulis Bekmanis un Armands Bēcis. Mūsu pasaules čempionāts toreiz bija Kurzemes velobrauciens, kurā sasniegtie rezultāti veicināja manu nonākšanu Murjāņu sporta ģimnāzijā.

— Kā iejuties Murjāņos?

— Diezgan labi. Tāpat kā citi, arī es gribēju trenēties un cīnīties par sevi. Būtībā šeit sāku dzīvot jau vasarā pirms skolas. Iepazinos ar skolotājiem, iedzīvojos riteņbraucēju stāvā.

— Kādas ir tavas spilgtākās atmiņas no Murjāņu laikiem?

— Ļoti patīkami bija beigt šo skolu. Noslēdzu vienu nozīmīgu posmu savā dzīvē. Tas bija liels gandarījums, jo ne visiem izdevies absolvēt Murjāņus. Arī pārējo laiku šeit atceros ar lielu prieku.

— Kāda tev bija pāreja uz U-23 grupu, kas daudziem ne vienmēr ir vienkārša?

— Pirmo U-23 vecuma grupas gadu vēl braucu NN Sporta kluba komandā. Pabeidzu vidusskolu un sāku domāt, ko darīt. Uzreiz nevienojos ar Latvijas vadošo komandu Rietumu-Delfin. Aizbraucu uz Beļģiju, tomēr ilgi tur nepaliku, jo apstākļi nebija tādi, kā sākotnēji cerēts. Varbūt biju vēl par jaunu tādam solim. Atgriezos Latvijā un centos atrast savu iespēju šeit. Sākumā vienu nedēļu trenējos Alpha Baltic komandā, bet drīz pēc tam saņēmu zvanus no Rietumu-Delfin komandas trenera un vadības. Pievienojos viņiem.

— Kāds tolaik bija Rietumu-Delfin un Latvijas U-23 izlases kolektīvs?

— Mums bija laba komanda. Bijām vienoti, cits citu labi pazinām. Zinājām, ko katrs varam izdarīt. Arī tagad esam labi draugi, lai gan visi neesam vienā komandā.

— Viens no tavas karjeras lielākajiem panākumiem ir 10. vieta 2011. gada pasaules U-23 čempionātā. Pastāsti par šīm sacensībām?

— Protams, ka gribējās vēl augstāk. Mums tolaik nebija daudz naudas. Nedzīvojām hoteļos, bet gan kempingā. Pasaules čempionāts toreiz notika Dānijā, kas nav lēta valsts. Mūsos bija ļoti liels entuziasms. Varējām dzīvot pat teltīs, jo galvenais bija braukt un cīnīties. Pašas sacensības bija diezgan nervozas. Trase bija ar daudziem pagriezieniem un tikai vienu vērā ņemamu pauguru, kas varēja sagādāt problēmas. Pēdējos kilometros bija daudz šķēršļu — saliņas un apbraucamie ceļi. Desmito vietu izcīnīju finiša spurtā.

— 2013. gadā devies atpakaļ uz Beļgiju, pārstāvot kontinentālo komandu Doltchini Flanders

— Pēc sezonas man bija saruna ar Igo Japiņu. Viņš sacīja, ka Rietumu-Delfin kodols arī tajā sezonā būs vairāk veidots ap U-23 vecuma grupas sportistiem, bet man bija jābrauc elitē. Igo ieteica izmēģināt spēkus kādā citas valsts komandā, kas piedāvā labu sacensību programmu. Atradās Doltchini Flanders variants. Arī šoreiz man negāja pārāk viegli. Izveidojās dažādas sīkas nepatīkamas situācijas arī no komandas puses, kas vēlāk sasummējās, tomēr savu lēmumu nenožēloju. Pēc Jūrmalas velomaratona atgriezos atpakaļ Rietumu-Delfin sastāvā.

— Piekrīti, ka viens no lielākajiem panākumiem beļģu vienībā tev bija trešā vieta UCI 1.1 kategorijas sacensībās Pino Cerami?

— Pirms sacensībām mums bija lielas diskusijas par inventāru un citām lietām, bet man bija sajūta, ka šodien būs labs rezultāts. Sapulcē pirms starta komandas vadība teica, lai braucam atrāvienos, jo maču rādīs televīzija. Es, nedaudz jokojot, teicu, ka būšu uz pjedestāla. Sacensībās arī sajutu, ka varu cīnīties. Līderu grupā mēs palikām arvien mazāk un mazāk. No manas komandas vēl bija tikai viens sportists. Nedaudz pariskēju, pacīnījos par pozīciju un finišēju trešais. Bija ļoti liels prieks par paveikto, jo startēja arī Pro Tour komandu braucēji. Tas bija liels notikums manā karjerā, ko gribas atkārtot.

— Pie kāda tipa riteņbraucējiem tu sevi pieskaiti?

— Nevarētu teikt, ka esmu izteikts sprinteris. Man vislabāk padevušās sacensības, kurās sākumā ir jāpamokās, lai tiktu līdz tam finiša spurtam. Es varu finišēt arī no lielām grupām, tomēr bieži vien kaut kā vēl pietrūkst, lai varētu būt ātrākais.

— Tu varētu būt smago sacensību sprinteris…

— Jā, es varētu būt klasiskais baltietis. Mēs esam cīnītāji līdz galam. Šādās sacensībās bieži vien esmu sevi labi parādījis. Līdzīga tipa braucējs ir, piemēram, Saramotins, kurš, lai arī nav sprinteris, var labi finišēt.

— Esi apmierināts ar šīs sezonas iesākumu?

— (Pauze.) Gatavošanās sezonai bija ļoti laba. Bija laba komandas saliedēšana. Nebija rutīnas, spēlējām futbolu, braucām pa treku. Trekā ieguvām vairākus jaunumus, sprinteru vingrinājumu attīstīšanu ieskaitot. Sezonai gatavojāmies Spānijā, bet pirmās sacensības aizvadījām Francijā. Finišēju 14. pozīcijā. Mums bija pietiekami laba komandas sadarbība, tomēr bija arī pa kādai taktiskai kļūdiņai. Pelotonā paliku nepārspēts, bet nedaudz pietrūka, lai tiktu noķerts arī izšķirošais atrāviens. Tālāk mūs skāra veselības problēmas. Tas atspoguļojās arī Nāciju kausa izcīņā un citās sacensībās.

— Ko tu gribi sasniegt riteņbraukšanā?

Ja sezona aizies labā gultnē, ceru, ka man būs iespēja stažēties kādā Pro kontinentālajā vai Pro Tour komandā. Es neatmetu cerības. Jāsaprot gan arī, ka tad, ja līdz 23 gadu vecumam tu neesi noslēdzis līgumu ar profesionālo komandu, vēlāk to izdarīt būs ļoti grūti. Lai latvietis tiktu komandā, ir jāparāda vairāk nekā beļģim, holandietim vai citu riteņbraukšanas lielvalstu pārstāvim.

 

Andris SMIRNOVS

Riteņbraucējs, Rietumu-Delfin

Dzimis:1990. gada 6. februārī Ventspilī

Izglītība:  mācījies Ventspils 4. vidusskolā, absolvējis Murjāņu sporta ģimnāziju

Riteņbraukšanā:kopš 8 gadu vecuma

Pirmais treneris: Māris Birzulis

Paraugs riteņbraukšanā: olimpiskais čempions Aleksandrs Vinokurovs

Lielākie sasniegumi: 10. vieta pasaules U-23 čempionātā (2011. g.), 3. vieta UCI 1.1 kategorijas velobraucienāPino Cerami (2013. g.), četras uzvaras UCI 1.2 kategorijas velobraucienos

Ģimenes stāvoklis: neprecējies

Mērķis sportā: sekmīga dalība olimpiskajās spēlēs un pasaules čempionātā

Toms Markss