Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Maratoniste intervē maratonisti

Dace Lina aizpērn īstenoja brīnumainu sapni. Bez iepriekšējas nopietnas pieredzes sportā viņa 26 gadu vecumā sāka trenēties skriešanā un pēc četriem gadiem Londonā kļuva par olimpieti, startējot maratonā. Jeļena Prokopčuka trijās olimpiskajās spēlēs (1996., 2000. un 2004.) cīnījusies stadionā, iekļūstot labāko desmitniekā gan 5000, gan 10 000 m distancēs. Tomēr lielākos panākumus viņa guva pēc tam, divreiz pēc kārtas (2005. un 2006.) uzvarot Ņujorkas maratonā un divreiz pēc kārtas (2006. un 2007.) finišējot otrā Bostonas maratonā. Pēc dēla piedzimšanas Jeļena atgriezusies maratona trasēs, pērn Ņujorkā finišējot trešā, šopavasar Nagojā — otrā. Savukārt Dace Lina turpmāk nolēmusi skriet tikai savai veselībai un sāk atcerēties par savu profesiju.

Pirms olimpiskās karjeras Dace jau bija ieguvusi bakalaura grādu RSU komunikācijas zinātnē un strādājusi gan Neatkarīgajā Rīta Avīzē, gan interneta portālā iCelo.lv. Dace Lina sacensībās noskrējusi 11 maratonus, personisko rekordu (2.38:11) sasniedzot 2012. gadā Hannoverē. Viņa bijusi Latvijas čempione maratonā, pusmaratonā, krosā un 10 km šosejas skrējienā.

Jeļena Prokopčuka, kas absolvējusi LSPA, 49 reizes bijusi Latvijas čempione dažādās disciplīnās. Latvijas dāmu rekordu maratonā (2.22:56) viņa sasniedza 2005. gadā, uzvarot Osakā. Jeļenai pieder arī Latvijas rekordi pusmaratonā, 10 km, 10 000 m, 5000 m un 3000 m distancēs.

Sporta mudināta, Dace Lina devās intervēt Jeļenu Prokopčuku.

Kad ar Jeļenu Prokopčuku bijām vienojušās par intervijas laiku un vietu, man radās neliels uztraukums par to, kāda būs saruna. Pirmkārt, jau tādēļ, ka viņai tik daudz sasniegumu un titulu, kas varētu radīt augstprātīgu attieksmi, otrkārt, tādēļ, ka tik ļoti sen neesmu nevienu intervējusi, jo žurnālistikā, manuprāt, līdzīgi kā sportā — ja kādu ilgāku laika posmu kaut kas nav darīts, tad prasmes pazūd. Iepriekš mēs ne reizi nebijām runājušas, tikai dažkārt redzējušās kādās sacensībās Latvijā.

Tikāmies sportistes mājās Jūrmalā, kad Jeļenas mazais dēls Viktors gulēja diendusu. Uztraukums izrādījās veltīgs. Ļenas atklātība un sirsnība šo sarunu izveidoja, manuprāt, interesantu ne vien man, bet, ceru, arī jums.

— Cik laicīgi plānojat sacensības, kurās piedalīsieties?

 Maratonu, kurā startēšu, zinu aptuveni pusgadu uz priekšu. Var teikt — jo agrāk tas zināms, jo labāk. Katram maratonam ir savs datums, līdz ar to, ja zina mērķi, ir vieglāk plānot treniņprocesu. Tā kā, gatavojoties maratonam, dodos arī uz treniņnometni kalnos, tad gaidāmo sacensību grafiks ir ļoti svarīgs.

Visticamāk šogad rudenī skriešu maratonu Ņujorkā. Vismaz tā vēlētos. Lielajos Londonas, Bostonas un citos maratonos vienkopus sabrauc visi organizatori, līdz ar to menedžeris var ar viņiem apspriest sportista piedalīšanos nākamajās sacensībās. Kad ir beigušies lielie pavasara maratoni, menedžeris var runāt par rudens maratoniem. Par mazpopulārajiem skrējieniem nezinu, neesmu skrējusi, bet arī tajos vismaz četrus mēnešus iepriekš jāvienojas ar organizatoriem, jo maratonos ir ierobežots dalībnieku skaits.

 Pieminējāt menedžeri, kādi vēl ir viņa pienākumi?

 Būtiski, cik spēcīgs ir sportists. Ja spēcīgs, tad viņš var pateikt: „Es gribu!” Un viss. Ja vājāks, tad var pateikt, kur grib skriet, bet tas nenozīmē, ka tur arī skries. Tādos gadījumos menedžeris skatās, ko var piedāvāt. Protams, tiek ņemta vērā sportista vēlēšanās. Tas ir primārais. Sākumā arī man tā bija — menedžeris piedāvāja vairākus variantus, es izvēlējos.

Menedžeris dara visu, lai sportists nokļūtu līdz izvēlētajam maratonam. Ja nepieciešams, gatavo vīzas, kā arī pērk aviobiļetes.

 Vai taisnība, ka melnādaino skrējēju menedžeri saņem 50 % no sportista prēmijas?

 Ar menedžeri tiek parakstīts līgums, kurā noteikts, kādu summu procentos viņš saņem. Taču parasti tie nav vairāk kā 15 %. Ja menedžeri prasa vairāk, tad, manuprāt, tā jau ir zagšana. Uzskatu, ka menedžeri, kuri strādā ar melnādainajiem skrējējiem, tos ekspluatē, nedomājot par sportistu veselību. Ja melnādainie skrējēji ir ar mieru maksāt menedžerim šādu summu, tā ir viņu izvēle.

 Esat skrējusi maratonus Eiropā, ASV un Āzijā. Ar ko atšķiras sacensību organizācija?

 Visi lielie maratoni ir organizēti augstā līmenī. Daži pat tiek rīkoti desmitgadēm ilgi, un tiem ir vēsturiskas tradīcijas. Ļoti patīk Āzijas maratoni, ļoti pārdomāti. Katram elites skrējējam norīkots savs atbildīgais. Turklāt par spīti tam, ka visi runā angliski, piemēram, Japānā atrod personīgo tulku, kurš runā sportista valodā. Tādēļ preses konferencēs katrs var izteikties dzimtajā valodā. Savukārt ASV ir pārliecināti, ka visi runā angliski, un par šādu iespēju nav padomāts. Taču arī tur viss ir sakārtots — katrs cilvēks ir savā vietā, viens atbildīgs par sportista ēdināšanu, otrs — par transportu, cits atkal —par dzīvošanu. Citādi būtiskas atšķirības nevaru nosaukt.

 Vai esat kādreiz izstājusies no sacensībām?

 Nē, ne reizes dzīvē. Man vienmēr ir devīze izturēt līdz galam. Pat tādas domas nav bijis! Sevišķi maratonos. Tiem gatavojos nopietni, nekad nav bijis tā, ka aizbraucu nesagatavojusies.

Atceros kādas sacensības Tukumā. Biju jauna un skrēju 1500 metrus stadionā. Tā bija smaga diena, bija ļoti grūti skriet, pie sevis domāju: „Cik grūti, varbūt izstāties?” Bet lielākoties tādas domas nepieļauju. Lai cik grūti, cīnos un ciešu līdz beigām. Savulaik arī Eiropas čempionātā Budapeštā, kur bija neciešams 37 grādu karstums, 10 000 metrus nomocīju līdz galam.

 Ja jums piedāvā iepriekš neplānotus mačus, kurus neesat iekļāvusi savā sacensību grafikā, jūs piedalāties?

 Pārsvarā tomēr ne. Dažkārt menedžeris piedāvā sacensības un arī naudu par tām, taču, ja skrējiens neietilpst mūsu plānos un tas var kaitēt galvenajam mērķim, tad atsakos. Ir tāds teiciens: „Labāk pazaudēt rubli, bet atrast simts.” Piedalīšanās mazajos startos atņem spēkus un novirza no galvenā mērķa. To varētu nosaukt par sadalīšanos mazajos startos. Trenējoties sportists aug, bet katrs starts atņem spēkus un sportists vairs neaug, bet tērē spēku. Tādēļ man ir cenzūra attiecībā uz startu izvēli.

 Vai pirms maratona jūs ievērojat olbaltumvielu diētu?

 Jā, taču ne ļoti stingru. Ēdu olbaltumvielas ar dārzeņiem. Ļoti stingra diēta, kad netiek ēsti pat dārzeņi, bet tikai gaļa, manuprāt, ir pārāk liela slodze organismam. Pēdējās trīs dienas pirms starta lietoju tā saucamos lēnos ogļhidrātus, piemēram, biezputras. No sporta uztura dzērieniem 36 stundas pirms maratona dzeru stipru koncentrētu Vitargo ogļhidrātu dzērienu. Tas uzkrāj glikogēnu muskuļos, kas palīdz noskriet distanci. Protams, arī distancē dzeru savu dzērienu, taču gadās visādi — ja skrējienā nesanāk no galdiņa paņemt iepriekš sagatavoto dzērienu, tad labāk dzert ūdeni, jo nevar zināt, kā organisms reaģēs uz organizatoru piedāvāto. Lai arī ūdens ir ciets šķidrums un var ietekmēt vēderu, nedzert vispār ir bīstami.

 Kā tiekat galā ar pirmsstarta uztraukumu? Vai pirms nozīmīgām sacensībām guļat mierīgi?

 Esmu tik ilgi sportā, tik daudz kas ir piedzīvots, tādēļ guļu tiešām mierīgi. Arī agrāk gulēju mierīgi. Noteicu sev, ka uztraukšos tikai tad, kad būšu stadionā. Ja sāk uztraukties krietnu laiku iepriekš, zūd enerģija.

Protams, tas ir darbs ar sevi, prasme koncentrēties, novirzīt domas uz ko citu. Pie šādas atziņas esmu nonākusi, ilgi atrodoties šajā vidē, tagad tā man ir pazīstama. Daudz esmu guvusi no vīra, kuram arī ir sportista pieredze, un no psiholoģijas pasniedzējas, studējot Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Esmu izmantojusi autogēno treniņu jeb sava veida meditāciju, tas nozīmē sevi nomierināt, atslābināties un nedomāt ne par ko.

 Vai sacensībās jums ir svarīga trenera klātbūtne? Tas palīdz vai traucē?

 Agrāk, kad trenējos pie Leonīda Strekalovska, pārsvarā uz sacensībām braucu viena. Kopš par manu treneri kļuva Aleksandrs, viņš vienmēr uz sacensībām ir līdzi. Tas, protams, palīdz. Taču treneri mēdz būt dažādi. Treneriem jāzina, kad pateikt vajadzīgos vārdus, kad tieši otrādi — paiet maliņā un paklusēt. Manuprāt, vīrs un treneris ir ideāls variants. Arī es dažkārt šaubos par skrējienu, tad nepieciešams mierinājums, ka labi noskriešu un nav pamata domāt, ka kaut kas varētu nesanākt.

 Esot tik ilgi sportā, nav bijusi vēlme mest to pie malas un sākt darīt ko citu?

 Protams, ir bijis tā, ka vairs negribas skriet. Saka, ka maratonus vajadzētu skriet ar pauzēm — divus gadus skriet, vienu atpūsties, tad atkal divus skriet. Atpūta gan nenozīmē neko nedarīt. Ilgi skriet augstā līmenī nav iespējams, organismam nepieciešama atpūta. Kad biju Viktora gaidībās, par skriešanu nedomāju, lai gan pirmajos mēnešos biju noskrējusi divus pusmaratonus. Ārsti gan skriešanu neaizliedza, bet ar vīru izlēmām, ka no skriešanas atpūtīšos. Fiziski sevi nodarbināju, daudz staigājot. Uzskatu, ka tas bija pluss.

Kad dēls piedzima, tad, viņu barojot, dažkārt aizvēru acis un redzēju skriešanas celiņus. Man atkal sagribējās skriet! Sapratu, ja sportam esmu veltījusi tik daudz laika, ja tas padodas un gadi ļauj, tad jāatsāk skriet. Nenoliedzami, tagad ir grūtāk, jo esmu ļoti atbildīga gan kā skrējēja, gan mājas saimniece, sieva un mamma. Tādēļ ir maz laika. Dažkārt nogurstu.

 Kāds jums ir garais aerobais treniņš un kādus anaerobos darbus jūs veicat?

 Līdz Viktora piedzimšanai man pati garākā distance treniņā bija 36 kilometri. Taču pēc tam, kad gatavojos maratonam nometnē Šveicē, biju spiesta pamainīt treniņu grafiku. Tur nolēmu noskriet triju stundu treniņu. Tad sapratu, ka, skrienot trīs stundas, tie būs 45 kilometri, tomēr apstājos pie 40 kilometriem. Līdz ar to triju stundu ilgs skriešanas treniņš man vēl nav bijis. Zinu, ka melnādainās sportistes treniņā skrien arī 50 kilometrus, bet neuzskatu, ka maratonam tas būtu nepieciešams un ka no šāda treniņa būtu kāds labums. Pilnīgi pietiek ar 35 kilometriem. Organisms nav velosipēds, ar kuru katru dienu var nobraukt 200 kilometrus.

Kad gatavojas maratonam, tad jātrenējas tādā zonā, kādā skries maratonu. Tas ir produktīvāk un dod lielāku labumu nekā tad, ja trenējas ātrajā jeb anaerobajā zonā. Patiesībā tā ir kļūda, ja treneris raksta treniņplānu, kurā skriet, piemēram, 10 reizes pa kilometram, kur šie kilometri ir ātrā tempā anaerobajā zonā. Jo anaerobā zona neattīsta, bet sagatavo organismu ekstremālām slodzēm. Anaerobā slodze nogalina, gribi vai negribi. Tādēļ šādu treniņu, gatavojoties maratonam, vajadzētu iekļaut vienu reizi nedēļā. Protams, cita lieta, ja gatavojas īsākām diatncēm.

Protams, pie pašreizējās gatavošanās metodes esmu nonākusi pakāpeniski. Viss sākās ar to, ka vīrs maniem iepriekšējiem treniņplāniem pie iepriekšējā trenera sāka izdarīt izmaiņas. Ne vienmēr vairāk un ātrāk nozīmē labāk. Kādreiz trenējos gandrīz līdz pašam maratonam, taču tagad jau divas nedēļas pirms maratona sāku samazināt slodzi. Salīdzinājumam — tas ir kā mašīna, kura nebrauc, bet uzturas esošajā līmenī.

 Jūsu vīrs un treneris Aleksandrs Prokopčuks, kam joprojām pieder Latvijas rekords maratonā, startējis arī triatlonā. Varbūt jums arī bijusi doma pamēģināt šo sporta veidu?

 Esmu slikta peldētāja, noslīkt nenoslīktu, bet tālu arī netiktu, ar velosipēdu braukt māku, bet droši vien baidītos krist, kā tas dažkārt notiek tādās sacensībās. Šīs lietas jāmācās no bērnības. Taču man ir bijusi doma par biatlonu. Tas man varētu būt interesants. Izturība man ir, pie tehniskās puses gan būtu daudz jāpiestrādā. Cik tas reāli, to gan nezinu.

Uzskatu, ka mans sporta veids ir skriešana, kuru salīdzinoši viegli atradu. Nebija tā, ka izmēģināju daudzus sporta veidus. Man bija labs treneris, kurš ieinteresēja un spēja noturēt sportā. Lai arī bijām liela grupa, daudzi sportu pameta. Es paliku.

 Vai ir kādi maratoni, kurus vēl neesat skrējusi, bet ļoti gribētu?

 Mani ļoti iedvesmojis latviešu puisis, kurš plāno noskriet septiņus maratonus septiņos kontinentos. Ar Sašu esam runājuši par to, kur gribētos noskriet maratonus tad, kad profesionāli vairs nesportošu, jo sacensību vietā no apkārtnes neko neredzu, tā nav ekskursija. Man gribas apmeklēt Jaunzēlandi, nekad neesmu tur bijusi, taču vēlētos. Bez gatavošanās maratonu nekad neskriešu, to arī citiem neiesaku. Zinu, ka līdz mūža beigām kustēšos, jo sirds ir pieradusi pie slodzes. Turklāt skriet man arī patīk.

 Kad, jūsuprāt, varētu krist sieviešu pasaules un Latvijas rekords maratonā?

 Pasaules rekordiste maratonā Pola Redklifa reiz teica, ka viņas meita varētu būt tā, kura pārspēj rezultātu 2.15:25. Man šis rezultāts liekas nereāls. Kas to lai zina, kura varētu pārspēt, grūti pateikt. Pola pati bija stabila skrējēja. Savukārt melnādaino sportistu rezultāti ir viļņveidīgi — te skrien ātri, te neskrien vispār. Viņām nav stabilitātes.

Gadi iet, konkurence kļūst sīvāka. Organizatori ir ieinteresēti, lai sacensībās uzvarai būtu nepieciešamas vismaz 2 stundas un 20 minūtes. Taču šādus rezultātus var sasniegt tikai melnādainās sportistes. Baltādaino eiropiešu sports pamazām izmirst. Piemēram, četrus gadus neskrēju maratonu, kad atgriezos, tad baltādaino sejas bija tās pašas, kas pirms manas prombūtnes, jaunas varbūt bija divas vai trīs, ne vairāk.

Protams, arī Latvijas rekords 2.22:56 ir labs rezultāts. Tad man jāsaka kā Polai, ka to varētu pārspēt mana meita, kuras vēl nav. Gēniem ir liela nozīme. Sprints — tas ir iedzimts talants, citādi sprintā nav variantu. Taču izturību var trenēt no nulles un strauji progresēt. Izturība labi padodas treniņiem, vajag tikai parezi trenēties. Ir sportisti, kuri vēlas garajās distancēs sasniegt labus rezultātus, bet viņi veic treniņus, kas neveicina izaugsmi. Piemēram, skriet nedēļu vai divas pirms maratona 10 kilometrus sacensībās ir neprātīgi, jo maratonam tas nav vajadzīgs.

Sports sastāv no sīkumiem. Iespējams, tādēļ man nav bijušas traumas, kas man būtu traucējušas skriet maratonu. Man nekad nav bijis mērķis — par katru cenu, jo uzskatu, ka veselība ir svarīgāka. Polai bijušas deviņas operācijas. Tā ir pārāk dārga cena, kuru nevēlos maksāt. Labāk kaut ko nesasniegt, bet iztikt bez traumām. Jo, ja kaut kas sāp, tas ir pirmais signāls, ka jāapstājas. Skriet caur sāpēm nav pareizi.

 Cik daudz laika veltāt fiziskajiem vingrinājumiem?

 Ir konkrēti vingrojumi, kurus vajadzētu pildīt, tie pat neaizņem daudz laika, taču esmu slinka. Uz trenažieru zāli neeju, bet vingroju, izmantojot savu svaru. Ja šos vingrinājumus pildītu vairāk, būtu labāk, taču vairāk man neatliek laika. Iespējams, tas ir mans mīnuss, bet varbūt arī ne. Zinu, ka daži amatieri pret to izturas daudz atbildīgāk.

 Daži ārsti saka, ka maratonu skriet nav veselīgi. Kādas ir jūsu domas?

 Mana atbilde ir mani rezultāti. Sportoju ļoti sen, izskatos labi, skrienu ātri, un man ir laba veselība, tādēļ nevaru teikt, ka maratons tai kaitētu. Ir jāieklausās sevī, jātrenējas piesardzīgi un zinoša trenera vadībā. Protams, sports ar lielām slodzēm var kaitēt organismam, jo neesam radīti, lai skrietu 42 kilometrus.

Taču, no otras puses, piemēram, sēdēt veikalā pie kases arī nav veselīgi. Nevarētu teikt, ka šāda darba darītāji būtu veseli un viņiem nekas nesāpētu. Ja pie traumatologa ir rinda, tad cik no šiem cilvēkiem ir bijušie sportisti? Varbūt viens, pārējie ne. Pārējiem sāp ceļi un mugura, bet viņi nav bijuši sportisti. Skriešana, ievērojot galvenos pamatprincipus, ir veselīga, krietni veselīgāka par sēdēšanu un nesportošanu.

 Kādas ir jūsu domas par tā dēvētajiem olimpiskajiem tūristiem? Vai jūs piekrītat, ka uz olimpiskajām spēlēm jābrauc tikai tiem, kuriem ir izredzes uz augstām vietām?

 Esmu dzirdējusi, ka līdzjutēji tā dažkārt sauc sportistus, kuri izpildījuši normatīvu un dodas uz olimpiskajām spēlēm. Man tas liekas muļķīgi, zinot to, kāds darbs jāiegulda, lai varētu izpildīt normatīvu. Tas nav tūrisms, jo tikai atsevišķi cilvēki spēj kļūt par olimpiešiem. Visiem tas neizdodas. Taču attiecībā uz sevi, zinu, ka man nav problēmu izpildīt normatīvu, bet apzinos, ka rudens vai pavasara maratonu vēsā laikā varu noskriet 2.25, bet karstumā ne ātrāk par 2.30. Zinu, ka olimpiskajās spēlēs nevarēšu sasniegt savu labāko rezultātu. Man ir ambīcijas cīnīties ar pretinieku un sevi, nevis karstumu. Zinu savus spēkus un vājības, esmu saprātīgs cilvēks, sevi nepieciešams arī saudzēt. Sevišķi veselību.