Laiks modināt karalieni!
Viņš ierakstījis neizplēšamu lappaspusi Latvijas
vieglatlētikas vēsturē. Šodien tikai nelabojams optimists apņemtos zīlēt, kad
viņa vārds tiks svītrots no rekordista saraksta, jo pēdējos gados sekotāji
atpaliek par centimetriem septiņdesmit. Saruna ar Eiropas eksrekordistu telpās,
Eiropas vicečempionu, divu olimpisko spēļu dalībnieku, kārtlēcēju Aleksandru
Obižajevu. – Kas tev bija un ir kārtslēkšana?
– Tā ir izjūtu
disciplīna, kur treneris var ielikt tikai pamatus, bet tālāk jādomā pašam.Kārtslēkšana ir sarežģīta
disciplīna, kur jārunā par daudziem komponentiem – inventāru, fizisko
sagatavotību, spēku, ātrumu. Jābūt drosmei, lai no apmēram sešu metru augstuma
regulāri gāztos zemē. Tas savā ziņā ir ekstrēms sporta veids. Piemēram, Amerikā
bērni drīkst startēt tikai ķiverēs. Tiesa, viens pieaugušais amerikānis arī tagad
lec ķiverē, bet tas, šķiet, vairāk ir skatītāju dēļ. Sacensību rīkotāji šādu dīvainīti labprāt uzaicina, lai būtu
lielāks šovs.
– Šajā vieglatlētikas disciplīnā sava loma ir arī
akrobātiskām iemaņām?
– Savs ķermenis ir
jāpārvalda. Virs latiņas notiek vienīgi tas, ko esi sadarījis uz zemes. Jo
augstāka meistarība, jo vairāk visu izšķir visniecīgākā kustība. Man lidojums
virs latiņas savulaik bija ļoti atstrādāts – skaitījos tāds kā pasaules
rekordists, jo latiņa bija 1,32 metrus virs kārts satvēriena vietas.
– Kādreiz notika diskusijas, vai sportists drīkst
pieturēt latiņu ar roku.
– Daži faķīri gaisā
manipulēja ar rokām un viņiem izdevās gaisā latiņu nolikt pat atpakaļ. Sevišķi izcēlās
franči. Bet tad pasaules rekordists Bubka panāca izmaiņas, ka latiņu tīši ar
rokām aiztikt nedrīkst. Es tādus meistarstiķus nekad necentos izmantot.
– Pastāsti par kārtīm.
– Kārts, tāpat kā augstas
klases mūziķim vijole, ir svarīgs instruments. Sportisti ir tievāki, garāki,
smagāki, ātrāki. Kārts darbojas kā katapulta, un katram ķermenim kārts
piemeklēta piemērotākā. Pietiekami nesalieksi,
tevi nemetīs, būs par mīkstu, – salieksies par daudz un arī nemetīs. Katram sportistam
kārtis ir vairākas, un izvēle bieži vien
ir grūts jautājums. Liela nozīme tam ir jauniešu gados, kad sportists aug,
nobriest, kļūst ātrāks un kārtis jāmaina biežāk. Tagad ir vieglāk, jo, ja ir
nauda, var nopirkst vislabāko, bet kādreiz tā bija liela problēma. Gadā vajag
piecas sešas kārtis.
– Ar kādām kārtīm tu sāki?
– Kā visi tolaik – ar
augstlēkšanas latiņu. Mierīgi lecu divarpus metrus. Kad dabūju pirmo
austrumvācu kārti, likās, ka vairs nav jālec, jo tā pati visu izdarīs. Protams,
viss ir salīdzinoši. Savas pirmās Adidas
naglenes dabūju, kad biju jau sporta meistars. Katrai lietai bija cita vērtība.
Tagad bērns sāk trenēties un tētis jau no Amerikas pasūta labāko kārti. Tas nav
slikti, bet zūd motivācija, sāc domāt: lekšu tik, man būs tas, lekšu augstāk –
dabūšu ko labāku.
– Kāpēc tu, Saulkrastu džeks, pievērsies tieši
kārtlēkšanai?
– Man patika. Pirmos lēcējus
redzēju divās TV programmā, ko toreiz rādīja. Mans pirmais treneris Aleksandrs
Pētersons ierādīja pamatus, un tā lieta aizgāja. Nodarbojos ar daudzām citām
disciplīnām, izmalu visu daudzcīņu, bet paliku pie kārtslēkšanas.
Kad vēlāk pārcēlos uz
Rīgu (tad lecu jau ap četriem metriem), turpināju trenēties Darba rezervēs pie Vladimira Gogolinska,
kas pats bija labs lecējs. Tiku līdz pieciem metriem. Kad vēlāk dažādu sadzīves
peripetiju (mani nopirka ar dzīvokli, kas tajā laikā bija milzīgs ieguvums)
rezultātā nonācu pie trenera Tālivalža Budēviča, neko citu vairs iedomāties
nevarēju.
– Pie Budēviča tevi gaidīja tolaiku Latvijas
rekordists Jānis Lauris.
– Tas bija lieliski. Patiesi,
vien konkurenece veicina attīstību. Man ar Jāni ir septiņu gadu starpība, un
viņš kārtlēkšanai palēnām meta mieru. No Jāņa daudz ko iemācījos. Budēviča
stiprā puse bija atlētu fiziskā sagatavošana. Man liekas, ka viņš bija viens no
spēcīgākajiem visā Padomju Savienībā. Pat nezinu, kur viņš to visu ieguva.
Tiesa, mēs arī plēsāmies kā negudri. Toreiz domāju: kā var pārspēt Lauri? Tikai
ar lielāku darbu. Ja viņš treniņos lec divdesmit reižu (un leca viņš daudz),
man tas jādara divas reizes vairāk. Nezinu, vai šodien kāds grib trenēties
četras piecas stundas pēc kārtas, bet mums tā bija norma. Treniņnometnēs pat
pēc vakariņām vēl gājām uz svaru zāli.
Tas deva labus rezultātus.
Maniem puikām, kurus tagad trenēju, nav ar ko sacensties ne mačos, ne treniņos,
jo citiem rezultāti par pusmetru sliktāki. Tas neveicina izaugsmi.
– Vēlāk no sava trenera tomēr aizgāji.
– Tie bija juku laiki. Sākās
pirmie, mums pieejamie komercmači, un varējām ar savu darbu nopelnīt naudu.Būtu
muļķīgi to neizmantot. Man liekas, ka Budēvičs to īsti neizprata, jo viņš tomēr
bija padomju sistēmas treneris un neprata tik ātri pārkārtoties. Šķīrāmies, bet
bez naida. Tagad sazvanāmies, braucu ciemos pie viņa. Man, protams, žēl, ka
viņš tik ātri aizgāja no vieglatlētikas, jo tāda speciālista mums vairs nav un
diez vai būs. Domāju, ka vieglatlētikas vadībai vajadzēja darīt visu, lai Budēvičs
ilgāk paliktu sportā, izveidotu savu skolu, jo viņa darba metodes tā arī
neviens nepārņēma. Viņš bija fantastisks cilvēks, pārmaiņu laikiem, iespējams, pārāk godīgs.
Protams, pienāca brīdis,
kad kārtlēkšanas tehnikā viņš man neko jaunu iemācīt nevarēja, jo tādos
augstumos pašam daudz jādomā. Trenera padomu paņem tīrāk uz roku tā arī neesmu sapratis līdz šai dienai, bet
tomēr milzīgs paldies trenerim, jo bez viņa ieliktā pamata es neko nesasniegtu.
Tāllēkšanu gan viņš lieliski izprata un manu sievu Jeļenu uztrenēja līdz
starptautiskam līmenim (viņa lēca 6,79 metrus, tikai centimetru tuvāk nekā
tagad Radēviča). Stukāne sasniedza 6,80 metrus, nemaz nerunājot par
trīssoļlēcēju Bružiku.
– Kā turpmāk veidojās sportiskā karjera?
– Vienu brīdi no sporta
aizgāju un sāku strādāt restorānā Sēnīte
par oficiantu, vēlāk – pie Ķirsona restorānā Ščecina par zāles pārzini. Kārtlēkšanā atgriezos derību dēļ. Saderēju
ar desmitcīņnieku Aleksandru Stavro uz 5000 dolāriem, ka pārlēkšu 5,50
metrus. Pats brīnos, ka spēju atgriezties vieglatlētikā un vēlāk sasniedzu 5,75
metrus, piedalījos divās olimpiskajās spēlēs. 41 gada vecumā 2000. gadā būtu
aizbraucis vēl uz Sidnejas olimpiādi, bet saplīsa muskulis. Tā arī beidzu ar
5,20 metriem.
– Tavs labākais sasniegums ir 5,80 metri. Varēji
vairāk?
– Precizēšu: tāds ir
rekords, bet esmu pārvarējis 5,86 metrus Itālijā uz … ielas. Tur rīko
komercsacensības: laukumā (kā mums, piemēram, Doma laukumā) vai uz ielas uzliek
dēļu grīdu, virsū segumu, ierīko piezemēšanās bedri, skan mūzika, plīvo dažādu
firmu karogi, visur redzamas reklāmas, un mači skatītāju tūkstošu klātbūtnē iet
vaļā. Tās nav oficiālas scensības, un rezultāti statistikā neparādās. Šādās
sacīkstēs startējis un sešus metrus
lēcis arī pasaules rekordists Sergejs Bubka. Tā ir lieliska reklāma
kārtslēkšanai un visai vieglatlētikai. Vai varēju pārlēkt augstāk? Nezinu,
varbūt nedaudz. Ar saviem dotumiem sasniedzu maksimālo
Kārtlēkšana sastāv no
daudziem rādītājiem. Vērtējot desmit ballu sistēmā, Bubka visos komponentos –
ieskrējienā, atspērienā, lēcienā, latiņas pārvarēšanā – bija uz deviņnieku. Viņš nebija pilnība, un
atsevišķos rādītājos citi bija pārāki, bet kopumā ne. Virs latiņas es biju pat
labāks, bet ne tik labi pratu pirmo fāzi – kārts saliekšanu, nebiju arī sevišķi
ātrs, un tas atsaucās uz rezultātu. Tiesa, vienreiz es Sergeju vinnēju, bet tā
bija apstākļu sakritība. Bubka bija izcils, tāpēc viņa rezultātiem neviens
ilgus gadus pat netuvojas, lai gan ar mūsdienu tehnisko ekipējumu varētu pārvarēt
6,30, bet, redz, nevienam neizdodas.
– Kad otrreiz beidzi sporta gaitas, uzreiz sāki
strādāt par treneri?
– Jā, bet ne īsti par
vieglatlētu treneri. Biju Ventspils futbola komandas fiziskās sagatavotības
treneris un paralēli trenēju savu meitu Ritu (mums Ventspilī tika radīti
lieliski apstākļi), kas jau 13 gadu vecumā pārstāvēja valsts pieaugušo komandu
Eiropas kausu izcīņā. Vēlāk viņa kļuva par Eiropas jauniešu čempioni, valsts
rekordisti, bet tagad, 19 gadu vecumā, beigusi sportot.
– Pērn viņa vēl piedalījās tāllēkšanas
sacīkstēs…
– Kad abi sapratām, ka
kārtlēkšanai vajag daudz nopietnāku attieksmi, mamma mēģināja Ritu pievērst
tāllēkšanai. Ar minimāliem treniņiem viņa lēca gandrīz sešus metrus. Taču
lielajā sportā vajag atdevi, kurai traucēja gan dažādi tusiņi, gan citas lietas,
un meita nolēma likt punktu sportošanai. Viņa mācās tūrisma un banku lietu specialitātē
un jūtas atvieglota. Tā ir viņas izvēle.
– Jaunāko meitu Kristu, kurai 12 gadi, mēģināsi
trenēt?
– Atšķirībā no vecākās
viņa pati mani aicina uz treniņiem (reizi nedēļā mēs to darām), bet šobrīd neko
negribu solīt. Nāks brīnumainie pusaudžu gadi, un viss vienā dienā var
mainīties. Vienreiz esmu apdedzinājies, un tagad konkrētu plānu attiecībā uz
meitas nākotnes plāniem sportā man nav.
– Tev ir vēl vairāki jaunie kārtlēcēji. Viņos saskati
nākotni?
– Par kādu nākotni varam
runāt, ja vieglatlēti Rīgā knapi velk dzīvību. Rīgā 800 000 iedzīvotāju pilsētā)
ir tikai viens stadions ar 15 gadu vecu segumu, kur aug sūna. Brīnos par mūsu
sacensību rīkotājiem, kuriem ir drosme aicināt uz Rīgas kausiem starptautiskas
zvaigznes. Reiz pirms sacensībām ārzemnieki, kas trenējās Daugavas stadionā, man teica: viss ir ok, bet kad mēs iesim uz īsto stadionu? Viņi bija sapratuši, ka šis
stadions ir tikai treniņiem. Ziemā ir tikai viena, 40 gadus veca manēža ar
nestandarta skrejceļu, pielietām tualetēm. Tagad tur par direktoru sācis
strādāt bijušais vieglatlēts Jānis Karavaičiks, un es apbrīnoju viņa apņēmību
savest to daudzmaz kārtībā, lai ziemā sportisti vismaz varētu trenēties. Zinu,
ka viņam ir plāni par jaunas manēžas celtniecību, bet tam visam vajag finansiālu
segumu. Lai viņam veicas! Vēl par manēžu sauc telpu zem Daugavas stadiona tribīnēm, kur trenējas ne tikai olimpieši
vieglatlētikā, bet arī pieccīņiece Rubļevska, bobslejisti. Valodniekiem jālabo
gaiteņa kļūdainā saukšana par manēžu.
Tallinā ir trīs lielas
manēžas (viena – kā Kuldīgas jaunā manēža reizināta ar trīs), astoņi stadioni,
no kuriem sliktākais ir nesalīdzināmi labāks par Daugavas stadionu. Kad vaicāju, kā tādas dabūjuši gatavas, bet mēs –
ne, viņi atsmej, ka Igaunijā tik daudz nezog un būves prasa mazāk naudas.
Esmu redzējis vecākus,
kuri ar lielu entuazismu piesaka savus bērnus vieglatlētikā, bet jūtas
satriekti, kad ierauga, kādos apstākļos jātrenējas. Vai var runāt par
vieglatlētikas popularizēšanu?
– Un tomēr mums ir olimpiskie medaļnieki, pusi olimpiešu
komandas veido vieglatlēti…
– Tas tikai apliecina, ka
šis sporta veids ir neiznīdējams, ka no šī sporta veida visi tieši vai netieši
barojas. Pēdējais laiks ir modināt apgurošo sporta karalieni, ja gribam, lai
arī turpmāk mūsu sportisti, mūsu valsts karogs pavīd TV ekrānos. Brīnos par Latvijas
valdību, kura tērē milzu summas visādu video klipu taisīšanai, kas it kā
popularizē mūsu valsti. Vai sports nav viens no lielākajiem valsts
atpazīstamības standartiem? Vai olimpiskais mirklis, kad Vasiļevskis vai
Fadejevs ar Latvijas karogu stāv uz olimpiskā pjedestāla un to skatās puspasaule,
nav vistiešākā reklāma?
Zinu, ka runāju
vispārināti, bet vieglatlētikai, salīdzinot ar super tiltiem, Gaismas pilīm
utt., nevajag daudz – pāris labu stadionu, vienu mūsdienīgu ziemas manēžu, un
mēs būsim starptautiskā apritē ar pasaules un Eiropas mēroga sacensībām. Tad
jaunatnei būs goda lieta trenēties un censties nokļūt šo sacensību dalībnieku
vidū. Iesīkstējušais rats jāiekustina valdības līmeni, jo saprotam, ka
vieglatlētika nekur pasaulē nav komerciāls sporta veids (kā futbols vai hokejs)
un atsevišķi bagātnieki to nepacels, bet bez vieglatlētikas diez vai iztiksim.
Aleksandrs Obižajevs
kārtslēcējs
Dzimis 1959. gada 16. septembrī Saulkrastos
Izglītība Saulkrastu vidusskola, Ļeņingradas Fizkultūras
institūts
Sasniegumi Latvijas rekordists kārtslēkšanā (5,80 m),
Latvijas rekordu labojis 7 reizes (no 5,41 m 1980. g. līdz 5,80 m 1983. g.),
Eiropas rekordists telpās (5,74 m 1983. g.), Eiropas vicečempions telpās (5,60
m 1983. g.), pasaules meistarsacīkstēs 9. vieta (5,55 m 1987. g.), PSRS
čempions (5,80 m 1987. g.), divu
olimpisko spēļu dalībnieks – 1992. g. Barselonā un 1996. g. Atlantā (27. vieta – 5,40 m)
Ģimene precējies 26 gadus, sieva
Jeļena (vairākkārtēja valsts čempione tāllēkšanā), meitas Rita (19 g. v.) un Krista
(12 g. v.)
Nodarbošanās četru firmu (transports, celtniecība)
līdzīpašnieks, privātkluba Rīgas
vieglatlētikas klubs treneris
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
