Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā
Teniss Žurnāls: Nr. 89 Dzīvesveids

Latviete cīņā par tiesībām

Dace Kavasa ir jurisprudences maģistra grāda īpašniece
un tiesnese. Taču tie tomēr bija atšķirīgi faktori viņas darbā.

Ieguvusi augstskolas
izglītību vispirms Latvijas Universitātē, bet pēc tam saņēma Britu padomes Čīvingas
stipendiju studijām Daremas universitātē Durhamā. Viņa strādāja Dānijas
Cilvēktiesību institūtā, būdama projektu vadītāja Balkānu un Āzijas valstu
reģionos. Pretendēja uz Latvijas Cilvēktiesību biroja vadītājas amatu, taču
eksperti atzina pieredzes trūkumu. Tagad Dace ir Spānijas Cilvēktiesību institūta
projektu vadītāja un strādā Madridē.

Kas kopīgs viņas juristes
izglītībai un jau iepriekš pieminētajam tiesneses amatam? Viņa ir pirmā, kura
tenisa aprindās Latvijā ieguva starptautiskās kategorijas bronzas nozīmi.
Pārvaldot angļu un zviedru valodu, lieliski saprototies dāņu, norvēģu, vācu un
spāņu valodās, Dacei nebija problēmu soli pa solim iekarot autoritāti tenisistu
vidū. Savulaik ilgus gadus trenējoties Dinamo
pie treneres Gunas Avenas, augstākās virsotnes sportā neizdevās sasniegt,
toties tiesneses darbā strādājusi nozīmīgos turnīros.

Pateicoties viņas uzņēmībai
un erudīcijai, tiesneses ceļi veduši uz Jaunzēlandi un Turciju, Vāciju un
Franciju, Grieķiju un Īriju, Lielbritāniju, Austrāliju un vēl citām valstīm. Par
sākumu šai nodarbei Dace uzskata laiku, kad vēl pati spēlējusi un bijusi Kijevā
kopā ar savu kluba biedreni Jekaterinu Antropovu.

„Gaidījām spēļu sarakstu,
laiku īsinot, skatījāmies, kā igauņu tenisists cīnās ar gruzīnu sportistu,"
stāsta Dace. „Brīdī, kad karstasinīgais kaukāzietis sācis apelēt pie tiesneša
sirdsapziņas, es automātiski paskaļi ieteicos, sak, ko viņš tur ņemas, skaidrs,
ka bumba bija autā. To sadzirdēja sportista tēvs, uzrunāja mani, netaupot lamu
vārdus. Es šim pretī, ka nav pieļaujams lamāt tiesnesi. Skandāls ne pa jokam.
Kad man tika vēl ti ženščina molči (tu, sieviete, klusē), savos četrpadsmit
gados spēru pretī, ka viņš jau nebūs noteicējs tāpēc vien, ka ir vecis.
Interesants sākums manai tiesneses karjerai, kā arī darbam saistībā ar
dzimumlīdztiesību…"

Tas bija tobrīd vēl
neapzināts solis pretī tiesneses darbam tenisa laukumos. Lai gan Dace vēl
apzinīgi turpināja iet uz treniņiem, pirms tam vairākus gadus izmēģinot spēkus
dzimtajā Salaspilī tautisko deju kolektīvā. Skolā, kur vien vajadzēja,
piedalījās sacīkstēs neskaitāmos sporta veidos, arī sporta pasākumos
Salaspilī  un sacensībās vecāku darba
vietās. „Patika doties trasē ar distanču slēpēm, ar lielu prieku spēlēju
futbolu. Kamiņš teica, – tu biji vienīgā meitene spēļu laukumā, kas ar mums,
džekiem, spēlēja futeni. Kāpu kokos, ja vajadzēja pierādīt taisnību, bērnu
dienās pat izkāvos…"

Bērnu un nereti arī jauniešu
tenisa sacensībās paši dalībnieki pilda tiesnešu darbu. Tā bija arī Dacei, kad
viņa palīdzēja trenerei tiesāt junioru mačus Jūrmalā. Toreiz viņai bija
sešpadsmit gadu. Nākamajā sezonā Latvijai bija piedāvājums sūtīt divus cilvēkus
uz Starptautiskās Tenisa federācijas kursiem Pēterburgā. Tolaik daudziem
tiesnešiem bija liels angļu valodas zināšanu deficīts. Viņai problēmu nebija,
un tā viss sākās.

Pasaule izbraukāta krustu
šķērsu, kāpjot uz tiesneša paaugstinājuma starptautiskos turnīros.
„Neaizmirstami ir Deivisa kausa izcīņas mači ar Latvijas izlases līdzdalību.
Tur gāja viskarstāk, jo regulāri tika atgādināts, ka man jātiesā pareizi. Daudz reižu esmu strādājusi arī
Federācijas kausa izcīņas sacensībās, neskaitāmos WTA un ATP satelītu un futures turnīros paaugstinājuma tiesneša
krēslā. Tiesātas Jeļenas Dementjevas, Natālijas Zverevas, Frančeskas Šiavoni, Ivana
Ļubiciča, Dominika Hrbatija un daudzu citu izcilu spēlētāju cīņas."

Nav iespējams saskaitīt, cik bijis
šo spēļu. Dacei vēl prātā palikuši arī Latvijas junioru čempionāta mači
Saulkrastos, kas bijis viens no jautrākajiem turnīriem, jo nācies no krūmiem
ārā dzenāt vecākus un trenerus, kur par visām varēm centušies pretēji
noteikumiem teikt priekšā saviem lolojumiem.

Cik gan reižu nav dzirdēti
stāsti, ka tenisa spēle ir lielisks veids, kā dibināt kontaktus, atelpas brīžos
risināt darba lietas ar vajadzīgiem
cilvēkiem. Dacei par to ir cits sakāmais: „Teniss deva iespēju ceļot,
iemācīties pielāgoties un iedzīvoties konkrētā vidē, strādāt ar dažādiem
cilvēkiem. Tiesāšana – uzlabot komunikācijas spējas, saprasties ar ļoti
atšķirīgiem cilvēkiem, novērst konfliktus. Kā saka mana kolēģe, spēlējot
futbolu un tenisu, arī citus bumbusportus, iemācies iet pēc bumbas, kas darbā noder, mēģinot
sasniegt izvirzītos mērķus. Koncentrēšanās, uzņēmība, neatlaidība noder jebkur.
Augsta fiziskā sagatavotība gan īpaši nenoder, ja vien neņem vērā pasākumus,
kad, piemēram, Tadžikistānā jākāpj kalnos, jo kolēģi iecerējuši šādu izklaidi
projekju vadītājai."

Ja reiz esam nonākuši pie
darba lietām, interesanti uzzināt, ko ikdienā praktiski dara vienīgā latviete
nu jau Spānijas Cilvēktiesību institūtā. „Cenšos izpētīt, kas, piemēram,
Tadžikistānā cilvēktiesību jomā ne visai labi paveikts, nodibinu sakarus un
darba attiecības ar dažādām organizācijām. Tad ar viņiem kopā gatavojam
projektu, kuros pārsvarā tiek iekļautas konferences, pētījumi, izglītības
programmas par konkrēto tēmu, un tad kopā ar partneriem mēģinām to realizēt.
Daudz uzstājos konferencēs, lasu lekcijas, vadu aktīvas mācībstundas, kas
palīdz darboties organizāciju attīstības stratēģijām. Un tā ir visās valstīs, kurās
ir mani projekti."

Saki ko gribi, tomēr bez
fiziskā rūdījuma nav iespējams produktīvi darboties tik vērienīgā darba laukā.
To atzīst arī Dace, kas Lillehammeres olimpisko spēļu laikā Norvēģijā pirmoreiz
iemēģināja kalnu slēpes. Iepatikās, lai arī tā nav viņas lielākā aizraušanās.
Varbūt tādēļ, ka pērn Itālijas kalnos tika gūta trauma. Taču nav ļaunuma bez
labuma. Bijis vairāk laika iepazīt itāļu ikdienu un sadzīvi, daudz ko izlasīt,
kam ikdienā pietrūkst brīvu brīžu. Turklāt ārsta norādījumi kalnā nekāpt
pilnībā gan netika ievēroti. Ne jau tādēļ tik tālu lidojusi, lai visu dienu
pavadītu, kafiju dzerot.

Īpašs stāsts par aizvadīto
darba laiku Dānijā. Šajā valstī, spilgti izteikti galvaspilsētā Kopenhāgenā,
lielisks transporta līdzeklis ir velosipēds. Ar to brauc visi, neatkarīgi no
vecuma un laika apstākļiem. Dace nebija izņēmums: „Fenomenāls pārvietošanās
līdzeklis. Turklāt to izmanto ne tikai sporta apģērbā, betr pat augstpapēžu
kurpēs. Par riteņbraucējiem īpaši padomāts, jo visur speciālie veloceliņi. Madridē
vēl neesmu iesākusi tā pārvietoties pa pilsētu, taču, esmu pārliecināta, drīz
sākšu. Rīgā gan būtu pagrūti, ņemot vērā autobraucēju agresīvo braukšanas
stilu, un riteņbraucēji tiek pakļauti riskam. Te jāmeklē kompleksi risinājumi
gan braukšanai, gan autovadītāju kultūras uzlabošanai, gan stāvvietām un
apdrošināšanai. Piecu gadu laikā, ko pavadīju Kopenhāgenā, man ne reizi nebija
jāizmanto apdrošināšanas pakalpojumi, jo velosipēdu nevienam pat prātā nebija
doma nozagt."

Kopenhāgenā Dace bija Amager tenisa kluba biedre, spēlēja
vismaz pāris reižu nedēļā. Tāpat kā komandu mačos Vācijā. Tomēr, ņemot vērā
pašreizējo darba apjomu un ritmu, kad teju teju, teiksim, atkal jākravā
ceļasomas, lai dotos uz Taizemi, vairs nav iespējams. Tādēļ tagad viņa vien met
skatu uz kādu no Madrides tenisa klubiem, kur uzspēlēt vien priekam. Un, ņemot
vērā lielo aizņemtību, Dace bija spiesta informēt Starptautisko Tenisa
federāciju, ka viņa vairs nevar pildīt tiesneses pienākumus.

Būts tik daudzās valstīs,
sastapti tik daudz interesanti ļaudis. Būtu grēks to visu neiemūžināt
fotogrāfijās. Tas Dacei izdodas lieliski. Viņa skrupulozi dokumentē visu, kas
tiek pieredzēts, ceļojot pa pasauli. Arī tas, kā konvoja pavadībā braukts
Bagdādes bīstamākajos rajonos, arī tas, kā, lidojot uz kādu no Latīņamerikas
valstīm gandrīz piedzīvota aviakatastrofa. Un kopš tās reizes viņa ieklausās
sirdsbalsī. Ja tā čukst, ka kaut kas varētu nebūt labi, ja iespējams, atcel
nozīmīgākos darbus un svarīgāko uz nākamo dienu. Tā Dace tagad dara vienmēr, ja
kaut kur jālido. Bet par tām ceļojuma piezīmēm. Kā pati saka: „Vēl gribētu
pamācīties fotografēšanas tehnikas nianses, vēl jāatrod laika, lai visu
piedzīvoto niansēs pierakstītu. Varbūt pienāks laiks rakstīt grāmatu. Bet tas
jau būs cits stāsts.

Māra JURŠEVICA