Latvietis, kas var

Tie bija lieliski sasniegumi — 9. vieta olimpiskajās spēlēs, vietas pirmajā desmitniekā arī pasaules un Eiropas čempionātos. Tiesa, pirms gadiem desmit tukumnieks Modris Liepiņš netika gluži saulītē celts, jo vēl ātrāk soļoja olimpiskais vicečempions Aigars Fadejevs, taču šābrīža Latvijas soļotāji par tādiem sasniegumiem var tikai sapņot.

Modra dzīve saistās ar Tukuma apkārtni. Dzimis Smārdes pagastā, puisis mācības sāka Apšuciema pamatskolā. Lai gan tur skolojās tikai 80 bērni, apņēmīgā sporta skolotāja Aija Mūrmane bērnos prata uzšķilt sportisko dzirksti un atrast katram piemērotu sporta veidu. Modris vēl tagad brīnās, kā skolotāja viņā prata saskatīt soļotāja dotības. Sācis riņķot skolas stadionā, Modris piektajā klasē jau uzvarēja Latvijas skolēnu spartakiādē, un dabisks bija viņa ceļš uz Murjāņu sporta internātskolu (tolaik tur mācības sākās jau no sestās klases). Tiesa, pēc devītās klases Modri no skolas atskaitīja, jo trenerim viņš likās… neperspektīvs. Tagad olimpietis saka — labi vien bijis, jo murjāniešu treneru tendence jau skolas gaitās gūt maksimālos rezultātus parasti neveicina ilggadību sportā, jo, sākot patstāvīgu dzīvi, daudziem sports jau līdz kaklam un gribas mesties citās nodarbēs.
Mācības Modris turpināja Engures vidusskolā, kur viņa soļotāja karjerā jaunus vaibstus ievilka sporta skolotājs Juris Gaigals, kurš uz šo vieglatlētikas disciplīnu raudzījās no pavisam citas puses. Ikdienas treniņos skolotājs izmantoja pavisam netradicionālas treniņu metodes. Piemēram, savu audzēkni viņš vilka aiz divriteņa, tā diktējot soļošanas tempu, tad vēl viņu apkrāva ar hantelēm…
Rezultāti auga, un Modris sava vecuma grupās ieguva arvien augstākas vietas, taču tie vēl bija PSRS laiki un, skolu beidzot, puisis devās dienēt padomju armijā. Tālajā Kazahstānā soļošanu nomainīja maršēšana armijā, un šķita, ka Modra sportiskās gaitas beigušās. Atgriezies Tukumā, viņš sāka strādāt mēbeļu rūpnīcā, taču vakari likās pārāk gari, kaut kā pietrūka, un, pazīstamā soļotāja tukumnieka Aļģa Moļņika pierunāts, Modris atkal pievērsās papēža un pirkstgala tēmai.
Pārsteidzoši, bet mēbeļu rūpnīcas slīpētājs drīz vien sāka labot personisko rekordu pēc rekorda. Modris atsāka nopietni trenēties, šoreiz jau pie pazīstamā trenera Georga Gutpelca. 1993. gadā viņš startēja savās pirmajās pasaules meistarsacīkstēs (25. vieta), bet 1996. gadā — arī olimpiskajās spēlēs Atlantā, kur ieguva 23. vietu.
Modris stāsta, kad tad arī radusies patiesa vēlme īstenot savas iespējas sportā. Viņš piedalījās vēl divās olimpiskajās spēlēs, lielāko panākumu gūstot 2000. gadā Sidnejā, kur 50 km distancē izcīnīja 9. vietu, bet Aigars Fadejevs kļuva par vicečempionu.
Tolaik Modris jau trenējās patstāvīgi, kas vairāk atbilda viņa raksturam. Ja uzvari, tad priecājies par savu treniņos ieguldīto darbu, ja neveicas — vari vainot tikai pats sevi. Pēc olimpiskajām spēlēm Atēnās 2004. gadā (25. vieta) Modris vēl turpināja trenēties, aizbrauca uz treniņnometni Portugālē, taču jau pirmajā treniņu dienā juta, ka kaut kas nav tā kā parasti, un treniņu pārtrauca. Labi, — nolēma soļotājs, mēģināšu rīt, taču notika tas pats. Modris saprata, ka laiks beigt, jo soļošana vairs nedeva prieku, to veldzējošo sajūtu, kas lika ikdienas treniņos — lietū, vējā, citreiz sniegā vai tveicē — apnicīgi krāt kilometru desmitus un simtus, lai sacensībās pierādītu sev un citiem, ka tas bijis tā vērts. Modris pārtrauca treniņnometni, par dārgu naudu nopirka biļeti un atgriezās mājās.
Būdams apveltīts ar labām organizatora spējām, viņš ātri iesaistījās dažādos projektos un šobrīd ir gan direktors, gan deputāts, gan prezidents, arī vīrs (sieva Anita arī startējusi trijās olimpiskajās spēlēs) un tēvs (meita Kristīna savulaik soļoja, bet tagad studē medicīnu)…
Uz soļošanu Modris atskatās kā uz vienu no skaistākajiem savas dzīves posmiem, taču nejūtas, ka būtu tālu aizgājis no sportā apjaustajām sporta pamatvērtībām — neatlaidības, degsmes, spējas pieņemt izšķirošus lēmumus kritiskās dzīves situācijās, gandarījuma sajūtas par paveikto.
Uz provokatorisko jautājumu, vai arī 45 gados viņš vēl varētu soļot, Modris atbild, ka varētu startēt jau nākamgad olimpiskajās spēlēs Londonā, un smaidot piebilst — ja atrastos lieki simt tūkstoši treniņu procesam un medicīniskajam nodrošinājumam… „Tas ir forši, ka varu tā pafantazēt!” piebilst trīskārtējais olimpietis.

STATUSS
Toreiz: Vieglatlēts, Latvijas izlases soļotājs, LSPA students.
Tagad: Tukuma ledus halles direktors, Tukuma novada domes deputāts, Tukuma Hokeja kluba prezidents, Tukuma Vieglatlētikas kluba prezidents, Latvijas olimpiešu kluba valdes loceklis.

SVARS
Toreiz: 68 kg.
Tagad: Aptuveni 80 kg.

AUGUMS
Toreiz: 178 cm.
Tagad: Aptuveni 178 cm, vakaros — mazāk.

FIZISKĀS SAGATAVOTĪBAS RĀDĪTĀJI
Toreiz: Sportiskās karjeras ziedu laikos soļoju pat 100 km, piedalījos diennakts 200 km soļojumos, trenējos divreiz dienā.
Tagad: Veterānu mačos (gan ne bez piepūles) vēl spēju nosoļot 5 km, pēc vārtos aizvadītas hokeja spēles varu izgriezt sviedrus pat no aizsargķiveres.
Vieglatlētikas mačos vairs sevišķi startēt negribas, jo pats jūtu, ka ar šādu fizisko sagatavotību neesmu nekāds piemērs jaunajiem, sāk klibot arī tehnika. Kāpēc bojāt iespaidu par olimpieti?
Labāk spēlēju hokeju, parasti esmu uzbrucējs, taču bieži vien stāvu arī vārtos. Tas ir daudz smagāk, nekā izskatās no malas, jo ekipējums ir gana smags. Esmu pārsteigts par saviem vīriem, kuri pēc garas darba dienas atrod prieku sevī, lai vakaros un brīvdienās dzenātu ripu. Hokejs kļūst par tādu kā latviešu rakstura iezīmi.
Kaut gan regulāri vairs netrenējos, slodze ir pamatīga, daudzos pienākumus veicot, reti kad paspēju būt mājās pusdeviņos vakarā uz TV Panorāmu.

INVENTĀRS
Toreiz: Kad sāku, tad labas likās čībiņas par 3 rubļiem. Pirmos nopietnos sporta apavus saņēmu tad, kad soļoju jau valsts mēroga sacensībās. Tie bija tāds retums, lāpīju un līmēju desmitiem reižu. Vieni mani sporta apavi (laikam firmas Puma) atrodas Sporta muzejā, kā apliecinājums sportista veiklajām rokām un izdomai — ielāps pie ielāpa.
Tagad: Tagad Nike un Adidas vai katram ir ikdiena, bez šā zīmola nenotiek pat skolas mači. Hokeju es arī spēlēju ar labu inventāru, kaut gan, amatieris būdams, nosaukumam nepievēršu lielu uzmanību. Man galvenais ir, lai sporta forma būtu ērta un viegla.
MĒRĶI
Toreiz: Kad sāku soļot, galvenais bija pierādīt, ka varu distanci beigt. Pamazām mērķu latiņa cēlās un gribēju iekļūt vismaz pasaules labāko desmitniekā, piedalīties olimpiskajās spēlēs. Nevaru noliegt, ka mani ļoti uzmundrināja un disciplinēja Latvijas karoga krāsas. Jutos ļoti gandarīts, kad kādā pasaules čempionātā mēs ar Aigaru soļojām visas soļotāju karavānas priekšgalā — tātad latvieši var!
Tagad: Turēt man uzticēto saimniecību — ledus halli — teicamā kārtībā. Ne tikai izdzīvot, bet arī attīstīties. Rīkot lielas sacensības, dot bērniem iespēju nodarboties ar dažādiem sporta veidiem. Esmu ļoti apmierināts ar to, ko daru, arī novada domē cenšos ietekmēt to, kas ir manos spēkos un kur man ir zināšanas, tas visvairāk attiecas uz sportu.

VĒRTĪBAS
Toreiz un tagad mana vērtību skala īpaši nav mainījusies — vienmēr esmu gribējis just blakus saprotošus, godīgus cilvēkus. Ja arī nācies kādā vilties, tad ilgi neļaunojos, cenšos piedot, protams, ja tas ir tā vērts. Augstu vērtēju mērķtiecību, pat nenozīmīgā un necilā darbiņā. Domāju, ka manu sasniegumu pamatā ir bijusi tieši šī īpašība, jo nekāds dabas bērns (fiziskā nozīmē) nekad neesmu bijis.

LIELĀKĀ NEVEIKSME
Toreiz: Nesaukšu to par neveiksmi, taču bieži sāpinājusi tiesnešu subjektīvā attieksme pret manu soļošanas stilu, vairākkārt pasaules meistarsacīkstēs mani un Aigaru noņēmuši no distances soļošanas tehnikas dēļ. Es to izskaidrotu ar lielo valstu interesēm, un kam gan patīk, ka tāds Liepin nez no kurienes soļo visiem pa priekšu.
Tagad: Lielas neveiksmes nav bijušas. Ja kaut kas darbā vai mājās noiet šķībi, tad cenšos vēsi padomāt un to atrisināt. Neesmu karstas putras strēbējs.

LIELĀKĀ VEIKSME
Toreiz: Manas gaitas sportā, dalība trijās olimpiskajās spēlēs. Lielu prieku deva sacensības 1993. gadā, kad Šveicē es — nevienam nezināms jauns gurķis — uzvarēju 7 dienu soļojumā.
Tagad: Viss. Mans darbs, daudzie pienākumi, ģimene, hokejs kopā ar domubiedriem.

DIENAS REŽĪMS
Toreiz: Kad trenējos, tad viss bija vienkārši — treniņi divreiz dienā, ēšana, daudz miega.
Tagad: Ceļos septiņos, tad halle, dažādi citi pienākumi, vakaros reizēm treniņi, mājās nāku vēlu. Par laimi, meita jau liela, sieva Anita pati vakaros vada nodarbības, tā ka visi ir apmierināti.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS