Latvija ir talantu zeme!
Pirms gaidāmā
Deivisa kausa izcīņas mača Latvija – Moldova tikāmies ar Latvijas Tenisa
savienības (LTS) prezidentu Juri Savicki. Saruna ne tikai par Deivisa kausu,
bet arī par visu Latvijas tenisa saimniecību – jauniešiem, treneriem, jaunā
Lielupes tenisa centra būvniecību. Tāpat par vēl vienu Jura Savicka rūpju
objektu – Rīgas Dinamo hokeja projektu.- Kādi mērķi Deivisa
kausa komandai ir šogad un tuvākajā nākotnē ?– Mēs gribam
atgriezties tajā grupā, kurā mums jābūt atbilstoši Ernesta Gulbja un, domāju,
arī Anda Juškas reitingam. Ja runājam par ilgtermiņa mērķiem trīs līdz piecu
gadu garumā, tad noteikti mums jāspēlē pasaules elites līgā ar tādām komandām
kā ASV, Spānija, Francija, Vācija, Krievija… Tas būtu galvenais mērķis, šogad
jāmēģina pacelties augstāk – uz pirmo grupu -, un to mēs noteikti varam
izdarīt.– Uz pirmo maču ar
Moldovu gan Ernests Gulbis netiek…– Viņš bija
saplānojis savu sacensību programmu jau labu laiku iepriekš, un šajā laikā
Gulbim jāspēlē Amerikā. Es sevišķi neuzstāju, ka jau martā Ernestam jāspēlē
izlasē, jo arī Andim vajag sevi apliecināt. Mēs spēlēsim savā laukumā, reitingā
esam augstāk par pretiniekiem, un tīri matemātiski izredzes ir 80 pret 20
procentiem. Sportā gan visādi var būt, bet mēs noteikti cerēsim uz to labāko.- Moldova
atteicās šo maču aizvadīt savās mājās un piekrita spēlēt Lielupē. Mums noteikti
tas ir labāk, bet vai arī lētāk?– Prezidenti jau
parasti grib, lai spēles notiktu savā laukumā, varbūt negrib izpildītāji, jo
tas saistīts ar lielu papildu darbu. Ciemos pie citiem ir vieglāk, savās mājās
viss jāorganizē, jāsagādā tribīnes, jāsapoš laukums, jāsarūpē tiesneši, vēl
ielūgumi, bukleti un citi sīkumi. Lielupes tenisa centrs pagaidām nav piemērots
lielām sacensībām, un ir jāiegulda milzu darbs, lai visu sakārtotu atbilstoši
prasībām. Finansiāli apmēram tas pats vien sanāk, jo Tenisa savienībai tik un
tā jāuzlūdz uz izbraukuma spēlēm savi lielākie atbalstītāji, jāsamaksā ceļa izdevumi
spēlētājiem un uzturēšanās viesnīcā. Mājās tomēr labāk spēlēt, jo izredzes
uzvarēt lielākas.
– Pašlaik seši
mūsējie ir ATP profesionālajā reitingā. Tas ir daudz vai maz?
– Pirmkārt,
jāuzsver, ka mēs esam talantu zeme daudzās jomās. Mums ir talantīgi cilvēki
zinātnē, mūzikā, teātrī, sportā. Mēs varbūt nevaram tik augstā līmenī būt dažos
komandu sporta veidos, futbolā vien tad jābūt ļoti labiem vismaz 15
spēlētājiem, līdzīgi ir arī basketbolā. Citos sporta veidos vienlaikus nav
jābūt tik daudz talantiem, un mēs jau varam ko lielu sasniegt. Piemēram,
svarcelšanā. Līdzīgi varētu būt arī tenisā.
Pat attīstītākajās
pasaules valstīs ne vienmēr ir lieli talanti tenisā. Piemēram, Vācijā pēc
Štefijas Grāfas un Borisa Bekera tādu zvaigžņu vairs nav, lai gan teniss ir
ļoti populārs un valstī ir 80 miljoni iedzīvotāju. Līdzīgi ir Austrālijā – tik
bagātas tenisa tradīcijas, bet februāra vidū austrāliešiem nebija neviena
tenisista ATP labāko 100 spēlētāju vidū. Mēs pēdējos gados esam panākuši, ka
talantus tenisā nepalaidīsim garām. Cita lieta, vai talants spēs aizkļūt līdz
pašai virsotnei, tur daudz citu faktoru. Toties neviens talantīgs bērns
nepazudīs no mūsu redzesloka kā daudzās lielajās valstīs. Mēs spējam pārredzēt
laukumu.
Saimniecība
paplašinās
– Kas ir visas
tenisa sistēmas pamatā Latvijā?
– Kad kļuvu par
LTS prezidentu, mums bija divi klubi – Dinamo un Daugava, tagad
ir gandrīz piecdesmit. Vismaz 15 klubiem jau ir sava bāze, savi laukumi un drīz
būs vēl. Ir daudz treneru, un viņi turpina izglītoties. Drīz Lielupē sāksies
tenisa centra rekonstrukcija – pa kripatiņai nojauksim veco halli un uzstādīsim
citā vietā – šī būve ir saliekama un līdz ar to būs vēl ieguvums citiem.
Problēma būs tikai izvēlēties, kur šo veco halli uzstādīt, bet līdz ar to vēl
kādā tenisa centrā būs slēgtā halle ar četriem laukumiem. Par jauno halli vairs
nav domstarpību ar Jūrmalas domi.
Darbi prasīs kādus
divus gadus, un mums būs jauns tenisa centrs ar 10 atklātajiem un 10 slēgtajiem
laukumiem. Pirmkārt, būs lieliska bāze jauno tenisistu sagatavošanai, tāpat
ideāli Deivisa kausa izcīņas sacensībām – pasaules elites grupā ir
prasība, lai būtu vismaz 4000 skatītāju vietas. Treškārt, nākotnē būs tā
iespēja gan ārā, gan iekšā organizēt ATP
vai WTA līmeņa sacensības. Komplekss
atbildīs starptautiskās federācijas ITF
kritērijiem.
– Vai būs arī
viena liela centrālā arēna?
– Mēs nevaram visu
laiku uzturēt ārkārtīgi lielu centrālo laukumu ar milzīgām tribīnēm, jo tad ir
ļoti lielas apsaimniekošanas izmaksas. Ikdienā tenisa centram jākalpo bērniem
un visiem spēlēt gribētājiem, bet jābūt arī iespējai uz kādu nedēļu to visu
pārveidot un aizvadīt arī kādu lielu turnīru.
To mēs visu
paredzēsim, jau ir runāts ar konstruktoriem un arhitektiem, viss ir izdarāms.
Daudz esam runājuši ar Jūrmalas domi, un viņi ir ļoti priecīgi, ka mums
faktiski te būs multihalle, būs arī viesnīca simt personām. Domnieki nākuši
mums pretim un skatās, vai vēl nevar piešķirt nedaudz zemes klāt. Apkārt zemes
netrūkst, bet, kā jau Jūrmalā, tai ir speciāls statuss, priežu mežs. Es vēl
domei piedāvāju nākt kopā ar mums kapitāla daļā, lai viņi ar savu zemi būtu
vieni no īpašniekiem, tas viņiem šķiet pievilcīgi.
– Vai viegli iegūt
tiesības rīkot profesionālos turnīrus?
– Šīs tiesības var
nopirkt. Sākums gan ir grūts, jo pirmos piecus gadus ir tikai zaudējumi, pēc
tam notiek izlīdzināšanās, un tikai vēlāk var sākt domāt par peļņu. Tas bizness
ir tāds – desmit gados esi atpelnījis visu ieguldīto un tad jau var sākt domāt
par peļņu. Vajadzīgi desmit gadi. Turnīru tirgus ir mainīgs, un, ja vien ir
iespējas un nauda, var iegūt sacensību tiesības.
– Kāpēc pasaules
tenisā tā neizjūt krīzi kā ekonomikā vai arī daudzos citos sporta veidos, kur
samazina algas? ATP turnīros šogad balvu fonds pat pieaudzis par 20 procentiem.
– Tas tikai
parāda, ka es kā prezidents esmu izvēlējies pareizo sporta veidu (smejas). Ja
nopietni, tad tenisā ir ļoti laba pārstāvniecība – to spēlē vairāk nekā 200
pasaules valstīs, šajā ziņā tenisu var salīdzināt varbūt tikai ar vieglatlētiku
vai futbolu. Starptautiskajā federācijā (ITF)
jau ir 202 valstis. Daži to var apšaubīt, bet nevienā citā sporta veidā nav tik
daudz jāstrādā kā tenisā. Tas ir nežēlīgs darbs, lai tiktu līdz visaugstākajam
līmenim. Lielie atbalstītāji, kas gatavi maksāt, to saprot. Dabā ir tā
saskaņots – jebkurš ļoti smags darbs -fizisks vai garīgs – beigās
atmaksājas un tiek atalgots. Vēl noteikti viens faktors ir tāds, ka tenisu
skatās bagāti un inteliģenti cilvēki, un viņi ir gatavi par to samaksāt.
Nauda un sistēma
– Daudzi sūdzas,
ka teniss ir ļoti dārgs, un vairums vecāku nevar atļauties savas atvases sūtīt
trenēties…
– Pašā sākumā
lielu naudu nevajag, bet pēc tam gan viens posms ir ļoti sāpīgs – 12-14 gadu
vecumā, kad jāizšķiras par profesionālo karjeru, kad jāsāk braukāt uz
turnīriem. Tenisa savienība lielākajiem talantiem palīdz, bet vienu sportistu
var atbalstīt – augstākais – kādu pusotru, divus gadus. Ārzemēs ir
līdzīgi, naudu iegulda vai nu vecāki, vai valsts, federācijas palīdz izstrādāt
treniņu procesu, meklē sponsorus, bet naudu nevar atļauties iedot visiem.
Teniss ir individuālais sporta veids, federācijas gan atmaksā visu, kas
saistīts ar izlašu spēlēm, arī jauniešu izlasēm.
– Par ko konkrēti
maksā tenisa savienība?
– LTS ļoti daudz
palīdzējusi Andim Juškam un Anastasijai Sevastovai. Tāpat LTS ir atbildīga par
turnīru organizēšanu valstī, un gadā to vien ir 90! Tas ir milzīgs skaitlis,
vēl gan ir arī klubu iekšējie turnīri, par ko LTS neatbild. Infrastruktūra
darbojas. Tos lielākos talantus parasti ierauga aptuveni 12-13 gadu vecumā,
varbūt pat vēlāk. Pie mums daži jautājumi valstī nav pareizi nostādīti, jo
federācijas par visiem nevar maksāt, tas neattiecas tikai uz tenisu. Izeja
varētu būt klubu sistēma, arī federācija ir sabiedriska organizācija, kur
naudiņu samet tenisā ieinteresēti cilvēki. Federācijai jārada infrastruktūra, kur
jaunais talants var izaugt.
– Vai tenisa
treneri Latvijā ir pietiekami izglītoti, sevišķi tie, kas strādā ar bērniem?
– Cīnāmies, lai
bērnus nevarētu trenēt cilvēki bez speciālām tenisa trenera licencēm. Ja šāds
nezinātājs kaut pusgadu ir nepareizi patrenējis kādu bērnu, tad tāds bērns tenisam
jau ir zudis, visa tehnika sabojāta. LTS vairākus gadus organizējusi treneru
kursus sadarbībā ar ITF un Eiropas Tenisa asociāciju (ETA). Šādi tiek iegūtas
licences, LTS turklāt vēl apmaksā visus šos kursus, Vācijā tie izmaksā kādus
divus trīs tūkstošus eiro katram.
Treneri mācās,
taču bieži vien kādi 20 procenti tomēr nespēj nokārtot eksāmenu. Tagad esam
izlēmuši izdot tenisa trenera sertifikātu un tad visu sertificēto treneru
vārdus publicēt mūsu interneta mājas lapā, aizsūtīt visiem tenisa klubiem un
sporta skolām Tas būs rekomendējoši – tādi un tādi treneri ir tiesīgi strādāt
ar bērniem. Tad jebkurš varēs izvērtēt, pie kā sūtīt savu bērnu trenēties.
– Pēdējā laikā
lielākais finansiālais atbalsts ticis Anastasijai Sevastovai, kas varētu būt
nākamie šajā sarakstā?
– Anastasiju
Sevastovu sponsorē tieši federācija, viņai nebija nekādu līdzekļu attīstībai,
un mēs kopā ar Liepājas tenisa dzīves vadītāju Imantu Andersonu atradām iespēju
viņu atbalstīt. Sevastova jau tuvojas simtniekam pasaulē, Irina Kuzmina arī
labi spēlē, mēģināsim viņai palīdzēt. No jaunajām lielākais talants ir Jeļenai Ostapenko,
viņa ir nedaudz tāda dienvidnieciska un savā nepilnu 12 gadu vecumā labi spēlē.
Vēl jau ir Laura Gulbe, zēniem – dvīņubrāļi Mārtiņš un Jānis Podži.
Neparasti, ka Podžus par labiem tenisistiem izveidojuši vecāki, un tas nav
vienīgais gadījums pasaulē. Piemēram var minēt francūzieti Marionu Bartoli,
amerikānietes māsas Viljamsas, šveicieti Martinu Hingisu.
– Kā jauno
tenisistu atlase tiek organizēta sporta lielvalstīs?
– Amerikā spēlē tik
daudz cilvēku, ka tur nav vajadzīga nekāda zinātne. No tās milzīgās masas
izkristalizējās labākie un notiek dabiskā atlase. Tik lielā valstī vienmēr būs
kāds talants – speciālas skolas, daudz laukumu, labāki laikapstākļi utt.
Krievijā agrāk uz tenisu gāja visi tie, kas nevarēja spēlēt hokeju, futbolu un
basketbolu. Krievi bija spiesti pielietot zinātni, lai no šiem bērniem ko
izveidotu. Daudz tenisam deva bijušais prezidents Boriss Jeļcins, attīstījās
sporta zinātne, un pēkšņi radās ļoti daudz labu spēlētāju. Nemaz tādu masu
nebija, bet ļoti labi prata izmantot katru spēlētāju, tika radīta lieliska
sistēma.
– Šamils
Tarpiščevs vien ir viens no pasaulē gudrākajiem prātiem tenisā…
– Krievi ir gājuši
ļoti tālu uz priekšu. Tarpiščevs pat teicis, ka pēc asins analīzēm varot
noteikt, vai bērns var ko sasniegt tenisā vai ne. Par Tarpiščevu varu teikt
tikai to labāko, viņš ir lielisks psihologs. Atceraties, kā krievi savulaik
uzvarēja Deivisa kausa izcīņas finālā Parīzē Franciju, kad pēdējā mačā Mihails
Južnijs bija zaudējis savam pretiniekam Polam Anrī Metjū jau divus setus? Emocionālā
spriedze bija liela, un krievi vēlāk par to tik ļoti priecājās, ka toreizējais
valsts prezidents Boriss Jeļcins savā uzrunā pirmo uzvaru salīdzināja ar Jurija
Gagarina lidojumu kosmosā. Daudzi Tarpiščevam jautājuši, kā viņš spējis Južniju
tobrīd noskaņot uzvarai? Viņš atbildējis – ļoti vienkārši, teicis, lai
spēlē ar bumbu, nevis ar pretinieku, lai nedomā ne par ko citu!
Vienā līmenī visu
maču nevar aizvadīt. Ir kāpumi un kritumi, galvenais – pēc iespējas ātrāk
izkļūt no bedres un ilgāk izturēt to labo spēli. Tarpiščevs ar Krievijas
izlasēm daudzkārt uzvarējis gan Deivisa, gan Federācijas kausa izcīņā, viņš
šajā ziņā pasaulē ir rekordists, bet individuāli nevienu nav izaudzinājis. Varbūt
tādēļ , ka nav ar to speciāli nodarbojies. Katram savs. Būt kapteinim izlasē un
būt tenisa trenerim ir divi dažādi darbi.
– Vai Ģirts Dzelde
ir labākais iespējamais kapteinis Latvijas Deivisa kausa komandai?
– Protams, mums
pašlaik labāka nav. Es gan visu laiku Ģirtam saku: mācies, kļūsti labāks! Tas
gan nav viegli izdarāms. Es viņu sākumā pat ļoti bieži strostēju. Jā, visu
izdara labi, bet vēl jāaug. Viņam visu laiku jābūt kopā ar komandu, arī ārpus
laukuma. Varbūt Dzelde jau šodien ir ļoti labs kapteinis Juškas un Pavlova
līmenī, bet līdz Gulbim vēl nav izaudzis. Viņam ir labs potenciāls, viņš ir
neslikts treneris, bet vēl ir izaugsmes iespējas, lai kļūtu arī par labu
kapteini.
Noticēt idejai
– Gribētos, lai
Anda Juškas progress tenisā būtu nedaudz straujāks. Daudzi par galveno iemeslu
min nelīdzsvarotību, psiholoģiskas problēmas. Vai tiešām problēma ir galvā?
– Es ļoti
iedziļinājos Anda spēlēs Deivisa kausa izcīņā gan Maķedonijā, gan Itālijā un
nācu pie jaunas atziņas. Galvenā vaina ir nevis psiholoģijā, bet fiziskajā
sagatavotībā. Itālijā vien trīs četrus geimus pret Andreasu Sepi Andis
aizvadīja ļoti labā līmenī, bija labāks par titulēto pretinieku. Bet Andis
nespēj ilgi to izturēt, zaudē koncentrēšanos. Jautājums – kāpēc? Fizisku
vai psiholoģisku iemeslu dēļ? Drīzāk fizisku. Ja tā padomā, viņš treniņos nav
strādājis kā zvērs.
Andis ir
talantīgs, bet nav nekāds milzu talants, un faktiski viņam būtu jāstrādā piecas
sešas stundas dienā, ko viņš ne vienmēr ir darījis. Tā es Andim arī pateicu.
Pašam varbūt šķiet, ka problēma ir galvā, bet varbūt viņš ir par maz mocījies
fiziskā ziņā? Nesen desmit dienas patrenējās ar Andreju Oļhovski un atzina, cik
noderīgi bijuši treniņi. Visu laiku gan mēs nevaram Oļhovski algot, viņam ir
darbs Krievijas izlasē, tāpat individuāli ar Jeļenu Dementjevu.
– Ja Ernests
Gulbis vēl krietni kāps uz augšu pasaules reitingā, vai ir cerības pēc sezonas
sarīkot paraugspēli ar kādu izcilu tenisistu arēnā Rīga?
– Nekādu problēmu,
teniss kļuvis globāls, daudzos televīzijas kanālos katru dienu var redzēt ļoti
daudz spēļu. Es domāju, ka cilvēki piepildītu arēnu, vajadzētu tikai vēl kādu
lielu zvaigzni pretim. Varbūt pēc kāda laika varētu radīt tradīciju – Gulbis
pret kādu no zvaigznēm… Kā Amerikā NBA basketbols – tas ir kolosāls šovs! Arī
tenisā var labu šovu uztaisīt, ne tikai vienkārši divu cilvēku spēli.
Ernests noteikti
vēl spēlēs Deivisa kausa izcīņas komandā, tā ir sarunāts. Federācija tagad
vairs neko viņam nevar palīdzēt, turnīru grafiku tenisists izstrādā kopā ar
savu tēvu un treneri. Varam viņu atbalstīt tikai morāli, aizbraucot uz kādiem
lieliem mačiem un aplaudējot tribīnēs.
– Jūsu rūpēm par
tenisu vēl klāt nācis hokejs un Rīgas Dinamo. Vai pirms šā projekta
uzsākšanas bija pārliecība, ka izdosies, ka būs tik liela skatītāju interese?
– Šo projektu
iesākt un attīstīt mani pierunāja divi ar Latvijas valsti un sportu cieši
saistīti kungi – Guntis Ulmanis un Aigars Kalvītis. Ķēros klāt kā lielākais
optimists gan spēles, gan organizācijas ziņā, citādi nav nozīmes vispār neko
iesākt. Latvija ir hokeja valsts. Pirmais uzdevums bija iekļūt play-off,
un tas ir izdarīts. Grūtākais jau bija savākt nepieciešamos līdzekļus. Man ļoti
gribējās, lai mūsu komanda spēlē tādā līmenī, citādi hokejs agri vai vēlu
beigtos. Redzēju, ka tas ļoti cels arī jaunatnes hokeja līmeni, līdzīgi kā
tenisā. Man sākumā gan nebija tādu zināšanu hokejā notiekošajā, visā
infrastruktūrā. Sava grūtuma un nozīmības ziņā man tas pēdējos gados faktiski
ir lielākais projekts.
Mēs šo projektu
turpināsim un attīstīsim, taču vienu gan gribu teikt: būtu vajadzīgs arī valsts
atbalsts, jo komanda tomēr daudz dod visai Latvijai. Vēl viens risinājums –
savas halles būve, būtu labāk un lētāk. Piemēram, tagad mums divas trešdaļas no
ietirgotās biļešu naudas aiziet citiem. Tauta uz hokeju nāk, man arī patīk
spēles, gaisotne. Cerēsim, ka visas ar šo megaprojektu saistītās problēmas tiks
veiksmīgi atrisinātas.
Māris RĪMENIS, LTV Sports
Ielauzumos
*Mums jāspēlē
pasaules elites līgā ar tādām komandām kā ASV, Spānija, Francija, Vācija,
Krievija…
*Mums bija divi
klubi – Dinamo un Daugava, tagad ir gandrīz piecdesmit
*Ja šāds
nezinātājs kaut pusgadu ir nepareizi trenējis kādu bērnu, viņš tenisam ir zudis
*Varbūt pēc kāda
laika varētu radīt tradīciju – Gulbis pret kādu no superzvaigznēm…
