Izvilkām garo sērkociņu
Ar bronzas vērtu finišu beigusies bobsleja
sezona – pasaules čempionātā Leikplesidā Jānis Miņins, Daumants Dreiškens,
Oskars Melbārdis un Intars Dambis
četriniekos ieguvuši trešo vietu. Tā ir pirmā pasaules čempionāta medaļa pēc Latvijas
neatkarības atgūšanas (pirms tam tas izdevās Jānim Ķipuram, Aldim Intleram,
Zintim Ekmanim).Saruna ar Jāni
Ķipuru.– Kurā brīdī jūs noticējāt iespējai pirmo
reizi saņemt medaļas?– Atklāti sakot, tā
īsti noticējām tikai pēc pirmā brauciena, kad sapratu – visam jābūt kārtībā.
Leikplesidas trase man nepavisam nav tā mīļākā – esam gan te reiz bijuši otrie,
gan vairākās zemākās vietās. Šoreiz trases viltīgos līkločus izpratām
pieteikami labi, kaut arī brīžiem ļoti traucēja tie palagi, kas sargāja trasi
no saulītes. Man bija ļoti grūti orientēties, nezinu, kā citiem.Pēc treniņbraucieniem
gan vācietis Lange, gan krievs Zubkovs izskatījās briesmīgi, un pēc pirmās
dienas vēl īsti nesapratu – vai nu viņiem ļoti neiet, vai mēs braucam baigi
labi. Tobrīd domāju, ka tas atgādina spēli ar sērkociņu vilkšanu – no trijiem
viens ir īsais (noķert amerikāni Holkombu šoreiz nevienam nebija izredžu), mums
trāpījās garais.– TV ekrānos grūti bija saprast, vai lielāks
prieks bija par Zubkova neveiksmi trešajā braucienā – rupja kļūda un smags
atsitiens pret bortu, teju kritiens – vai nožēla par zaudētajām 0,03 sekundes
simtdaļām otrajai vietai?– Kāds nu tur prieks
par pretinieka neveiksmi – drīzāk uztraucos par krieviem, ka tikai nenokrīt, jo
tādā trasē tas varētu smagi beigties. Aleksandrs, manuprāt, bija ļoti
sanervozējies. Pēc neveiksmes divniekos (ceturtā vieta) no viņa gaidīja tikai
zeltu. Redz', neizturēja nervi pat tik rūdītam bukam. Pēc sacensībām likās, ka
viņš apvainojies uz visiem, kas finišēja pirms viņa.
– Pēc pirmās dienas paši nesatraucāties?
– Nē, pat otrādi –
pirms pēdēja brauciena pat nedaudz par daudz atslābinājos un vienā virāžā pieļāvu
nelielu kļūdiņu. Nedomāju gan, ka tā bija to sekunžu simtdaļu vērta. Protams,
ka pirmajā mirklī pārdzīvojām, ka Langem pēdējā braucienā tomēr izdevās noturēt
pārsvaru, kaut likās – vēl daži mirkļi un mēs būtu otrie. Kādreiz lielāks
prieks par knapi izrautu trešo vietu nekā par nieka tiesu atpalikt no otrās.
Vēlāk gan aptvērām, ka medaļa tomēr ir medaļa.
Prieks par puišiem,
kas veiksmīgi prata izturēt līdz pēdējam braucienam, kaut arī sezonas laikā gan
kritām un apdauzījamies, gan nedaudz sasirgām. Tāpat otrās ekipāžas puiši cēlās
un krita, visi varoņi.
– Vai mums kādreiz ir reālas cerības rīkoties
kā vāciešiem vai krieviem, kas sezonas laikā vairākkārt maina stūmējus – vieni
brauc, otri tikai atpūšas un trenējas?
– Tas būtu labi, bet
mūsu finanses to neatļauj, tāpēc četratā, neizlaižot ne posmu, braucam jau otro
sezonu. Protams, ka es kā pilots gribētu pāris rezerves stūmējus, piemēram,
Aināru Podnieku un Reini Rozīti vai kādu no jaunajiem, ar esošajiem spēkiem jau
mēs tikai galus knapi savelkam, kur nu vēl ar rezervistiem.
Esmu pateicīgs
puišiem, ka viņi klusēdami pārdzīvoja manas kļūdas, pat vairāk – uzmundrināja,
saņemies, tu vari! Tas dod lielu stimulu, ja zini, ka tev tic, kaut no ādas
izlīdīšu, bet nepievilšu!
– Vai ar treneri Sandi Prūsi domas vienmēr
saskan?
– Kopā esam jau trešo
gadu. Sākumā likās, ka Sandis ir par stingru un prasīgu, bet pamazām sapratu,
ka citādi nevar. Sezonas sākumā gan slimības dēļ (biju pilns ar antibiotikām),
gan citādi nebiju īsti gatavs, un esmu pateicīgs, trenerim, ka viņš mani
pamazām pamodināja un piecēla kājās.
Palēnām sākām izprast
viens otru, un tagad, domāju, arī viens otru uzklausām. Īpaši vērīgs Sandis
bija Vistleras trasē, jo tur viņam paša pieredzes nebija nekādas. Kopā ar otro
pilotu Edgaru Maskalānu, kuram tā bija pirmā sezona Ziemeļamerikā, daudz ko
izdomājām. Piemēram, Vistlerā man nekādi nepadevās viena virāža un tieši Edgara
atziņa, ka jāiegriež drusku vēlāk, palīdzēja. Edža tiešām ir ļoti progresējis,
domāju, ka nākamsezon viņam stabili jācīnās par vietu pirmajā desmitā.
– Uzvara olimpiskajā Vistlerā Pasaules kausa
izcīņas posmā dod kādas priekšrocības, gatavojoties olimpiādei?
– Nedomāju, ka kaut
ko īpašu. Protams, satraukums būtu daudz lielāks, ja mēs būtu slikti
nostartējuši. Tagad zinām, ka trase ir izbraucama, un varam to izdarīt tīri
labi. Skaidrs, ka šī uzvara palīdzēs labāk sagatavoties olimpiādei – par to
rakstīja, to redzēja gan sponsori, gan olimpiskās vienības vadītāji.
Ceru, ka tas nevienu
neiemidzinās – re, kā viņi laiž, viss kārtība. Bobslejs tomēr ir ļoti tehnisks
sporta veids, un uz mirkli atslābināties nozīmē atpalikt. Četrinieka kamanas
mums puslīdz ir kārtībā (tikai pamatīgi jāremontē), bet par sliecēm gan jādomā
visu laiku, ik pa brīdim parādās kaut kas jauns un ir jāpērk. Te mums krietni
noder Elmāra Priedes palīdzība, kas visu laiku Vācijā ir kaujas gatavībā un
spēj mums sagādāt visu nepieciešamo. Protams, ja tam ir līdzekļi.
Ja runājam par
divnieku, tad to mēs saņēmām par vēlu, un kamanas, kuras nopirktas kā kaķis
maisā, nevar iebraukt pussezonā. Tāpēc galvenais uzsvars Vankūverā tomēr būs uz
četrinieku.
– Kādi jums tagad plāni?
– Maza atelpa, tad
sanāksim kopā un visu pārrunāsim. Vienmēr esmu uzskatījis, ka viss jāizplāno
laikus, lai sezonas gaitā pie tā vairs nevajadzētu atgriezties. Man arī daudz
kas sakāms, lai olimpiskais starts būtu pēc iespējas sekmīgāks.
Vispirms gribētu, lai
puiši saņemtu pienācīgu atbalstu. Nevar tikai braukt un nesaņemt par to nekādu
pateicību. Piemēram Daumantam Dreiškenam par uzvaru Eiropas čempionātā dzimtā
Gulbene pat paldies nepateica, tāpat alūksnietim Intaram
Dambim no pilsētas vadības tik vien tika kā dāvanu karte 30 latu apmērā –
iespēja par brīvu apmeklēt svaru zāli. Paldies Kuldīgai, kas nekad mani
neaizmirst. Arī tas stimulē, ja kādam esi vajadzīgs.
Vēlreiz uzsveru, ka
mēs bobslejā neesam materiālu apsvērumu dēļ, jo tās summas par mēnešiem ilgo
uzturēšanos ārpus mājām, smago darbu treniņos, sasitumiem un nobrāzumiem ir
visai simboliskas. Ja mēs to Latvijas karogu savu reizi paceļam, tad gribas,
lai tas tomēr tiktu kaut nedaudz, bet novērtēts, par spīti grūtajiem laikiem.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
