Lauras Ikaunieces reibinošā cīņa
Laura Ikauniece olimpiskajās spēlēs Londonā mūsu komandai sagādāja iepriecinošu pārsteigumu. Pēc divām saspringtām cīņu dienām septiņcīņnieču sacensībās viņa ierindojās augstajā devītajā vietā, turklāt atkārtojot Latvijas rekordu. Pirms tam, vasarā, viņa Eiropas meistarsacīkstēs Helsinkos mūsu komandai nopelnīja vienīgo medaļu — bronzu. Tagad tā lepni ir blakus Eiropas junioru meistarsacīkšu bronzai un pasaules jauniešu sudrabam. Reibinošs divdesmitgadīgās studentes panākums.
Ar Lauru tiekos, kad sācies jauns sezonas cikls. Krosiņi un fiziskie vingrinājumi liek sāpēt pat tik trenētām kājām. Pamati jaunajai sezonai jāliek tieši tagad, kad ārā līst un vējš centīgi pilda savu rudens lapu dzenāšanas programmu.
— Ja paskaties uz aizvadīto sezonu, kas priecē visvairāk?
— Viss. Bronza Eiropā, pirmais desmitnieks Londonā. Liekas, ka izdarīju visu, uz ko šobrīd esmu spējīga. Kaut gan vienmēr jau var labāk. Protams, mazliet kremt, ka pietrūka kāda centimetra vai sekundes daļas, lai būtu jauns Latvijas rekords, nevis atkārtots, bet nepārdzīvoju. Visam savs laiks.
— Kurā brīdī iedomājies par Londonu?
— Neatceros, pēc Pekinas? Laikam kādus trīs četrus gadus atpakaļ. Visiem teicu, ka mani Londonā varēsiet redzēt savos TV ekrānos. Solījums jāpilda.
— Sezonu sākot, tev vēl nebija izpildīta olimpiskā A norma, bez kuras nevarēji posties uz spēlēm, jo priekšā bija jau Aiga Grabuste…
— Nepieciešamo normu biju iecerējusi nokārtot jau pērn, taču sacensībās, kad iesildījos tāllēkšanai, kāds ārpus sektora raidīts disks — turklāt vīriešu — atsitās pret zemi un trāpīja man pa galvu. Smadzeņu satricinājums, un mačus nebeidzu. Atliku uz šo gadu. Maijā Austrijas pilsētā Gecisā normu izpildīju. Raudu reti, bet toreiz nenovaldījos. Tās bija prieka asaras, jo sapratu, ka tieku uz olimpiskajām spēlēm. Tas bija emocionāls brīdis, jo man izdevās piepildīt arī mammas (Vineta Ikauniece joprojām ir Latvijas rekordiste 100, 200, 400 metros) sapni, kas PSRS laikos uz olimpiādi tā arī netika. Jūnijā Helsinkos vairāk bija cīņa par medaļu, mazāk — par rekorda sniegumu. Priecājos, ka sasniedzu personisko rekordu un medaļa rokā. Biju tam gatava jau pirms mačiem, jo zināju, ka visas labākās uz sacensībām nebrauks.
— Vai tu vienmēr pirms sacensībām izlem, ko sasniegsi?
— Man vienmēr ir mērķis pārspēt sevi. Ja reiz es to varēju, kāpēc man to neizdarīt vēl labāk? Pretinieces nepētu, par viņu rezultātiem neinteresējos. Aptuveni zinu savas iespējas. Ja visu izdarīšu, kā nākas, tad rezultāts un vieta būs laba.
— Punktus neskaiti?
— Nemaz īsti nezinu, kā to dara. Tas ir trenera uzdevums. Savu galvu ar blakus lietām cenšos nepiebāzt. Vienīgi pirms pēdējās disciplīnas — 800 metriem — ar treneri apspriežamies, kura pretiniece jāuzmana, kuru jācenšas apsteigt, jo dažreiz visu izšķir daži punkti.
— Vai palīdz, ka blakus ir vēl viena spēcīga pretiniece — Aiga Grabuste?
— Tik daudz nemaz neesam sacentušās, jo tikko vēl biju juniore. Protams, ka konkurence stimulē. Nekādas draudzenes neesam, tikai sveicināmies. Vispār neesmu pārāk sabiedriska, it sevišķi sacensībās. Kontaktējos ar igaunieti un lietuvieti Austru Skujīti, kura runā latviski, ar austrieti, pārējām — sveiki un labdien. Olimpiskā čempione Enisa vispār ir iegrimusi tikai sevī. Daudzcīņa prasa lielu koncentrēšanos, un liekas emocijas nav vajadzīgas.
— Kura no septiņām disciplīnām tev ir mīļākā?
— Es tā nedalu — man septiņcīņa ir viena disciplīna. Protams, dažas lietas padodas labāk, citas — ne tā, tāpēc ir jātrenējas. Zinu, ka uz pārējo daudzcīņnieču fona man labi padodas šķēpmešana, varbūt 800 m, arī augstums.
— Cik reižu nedēļā tu trenējies?
— Sešas, vienīgi svētdiena ir brīva. Treniņš man parasti ilgst trīs stundas. Dažreiz izeju cauri pāris disciplīnām, citreiz trenēju tikai vienu. Obligāta treniņa sastāvdaļa ir ātrums, jo tas vajadzīgs visās disciplīnās. Tik ātri kā mamma (100 m — 11,34) tik drīz laikam neskriešu, taču progresēt es gribu, jo tas palīdzes arī citās disciplīnās.
— Sporta gaitu sākumā tu vairāk trenējies tieši skriešanā…
— Mans treneris, kurš tolaik tikko sāka trenēt (tajā laikā viņš vēl strādāja arī skolā par sporta skolotāju), bija gargabalnieks, tāpēc sāku ar 800 m, vidusdistancēm. Tad pamēģināju tāllēkšanu, šķēpmešanu, arī citas disciplīnas. Sapratu, ka vienā sporta veidā nekur augstu netikšu, un pārgāju uz daudzcīņu. Kādreiz gribētos vēl pamēģināt kārtslēkšanu, trīssoli, arī 400 m barjeras.
— Vēl nesen runāja, ka septiņcīņu sievietēm varētu nomainīt desmitcīņa. Būtu tam gatava?
— Jā, jau tagad gribētu to pamēģināt. Kārtslēkšanā varu pārlēkt 2,20 m, disku esmu aizmetusi 32 metrus. Starp citu, lietuviete Austra Skujīte ir neoficiāla pasaules rekordiste šajā disciplīnā. Par grozījumiem gan neko neesmu dzirdējusi, varbūt nākotnē.
— Skeptiķi (varbūt skauģi) dažkārt teic, ka tavam trenerim Andim Austrupam trūkst zināšanu tieši daudzcīņā un pie cita trenera tu sasniegtu vairāk…
— Esmu dzirdējusi. Pilnīgas muļķības. Pirmkārt, par treneri neviens nav piedzimis, otrkārt, treneris ļoti daudz lasa, skatās, mācās, kontaktējas ar citiem kolēģiem. Mēs abi augam, un nedomāju, ka mēs kaut ko darītu pilnīgi nepareizi. Ja ir kļūdas, cenšamies tās izanalizēt un labot. Turklāt dažās disciplīnās mēs uzaicinām konsultantus. Tā šķēpmešanā mums palīdz treneris Gints Palameiks, lodes grūšanā — bijušais daudzcīņnieks, vēlāk bobslejists Matīss Zalcmanis.
Nē, treneri es negrasos mainīt. Viņš man ir kā tētis. Daudzi arī tā domā.
— Par vecākiem. Tev nav apnicis, ka vienmēr piemin tavu vecāku gēnus, jo arī tēvs Aivars Ikaunieks bija labs sportists un ir visu laiku ceturtais labākais Latvijas 110 m barjerskrējējs — 13,71?
— Lai runā, ko grib. Protams, paldies vecākiem par to (tēvu gan dzīvē nekad neesmu redzējusi, mani izaudzināja patēvs), bet ar iedzimtību, talantu vēl neko sasniegt nevar, ir smagi un sūri jātrenējas.
— Vai dzīvē no daudz kā jāatsakās treniņu dēļ?
— Ne no kā būtiska. Ko es darītu, ja netrenētos? Tusētos, muļķīgi nosistu laiku. Varbūt padsmit gados tas likās aizraujoši, bet tagad vēl labāk saprotu, ka tas nav domāts man. Nav tā, ka es atteiktos no kaut kā interesanta, taču vienmēr atceros, ka rīt man ir treniņš un viena bezrūpīga nakts var sabojāt veselu treniņu nedēļu. Draugi to saprot un veltīgi nekur neaicina. Brīvo laiku man labāk patīk pavadīt mājās, pie dabas, vasarā — pludmalē.
— Tavā sporta veidā — vieglatlētikā — ir gūti izcili panākumi, bet vai tas ir populārs jauniešu vidū?
— Ja tik daudzi nāk trenēties, tad jau laikam ir. Tas ir ļoti demokrātisks sporta veids, kur daudzi var atrast sev nodarbošanos. Turklāt tur var izpausties tava individualitāte. Cita lieta, ka šobrīd vieglatlētiem ir ārkārtīgi nepievilcīgas sporta bāzes. Ar skaudību skatos uz igauņiem, kuriem ir daudzas ziemas sporta manēžas, mājīgi stadioni. Mēs arī bieži braucam trenēties uz Igauniju.
Nezinu, kam jānotiek, lai mums Rīgā būtu jauns ziemas stadions. Ja tas ko līdzētu, es ietu kaut piketā (tikai pie kā?), lai kaut kas mainītos, bet tas jau laikam nav ne sportistu, ne treneru, pat ne Vieglatlētikas savienības prezidenta spēkos. Varbūt tad, kad es beigšu sportot, mums būs jaunas bāzes.
Kaut arī ar šādu domu mana mamma beidza sporta gaitas 1990. gadā, vieglatlētikā pa šo laiku sporta bāzu ziņā nekas daudz nav uzlabojies.
Reizēm man liekas, ka vieglatlētu panākumi ir kā par spīti sliktajiem treniņu apstākļiem un izcilās bāzēs mums nemaz tik labi neklātos.
— Kādu tu redzi savu nākotni sportā?
— Vispirms jau jāseko savai veselībai. Ja to sabeigsi, tad daudz kas paliks nepiepildīts. Man patīk, ka mans treneris neko nesasteidz. Tā līdz šai dienai vēl neesmu tā nopietni strādājusi ar svaru stieni. Es pat gribētu mazliet pavingrināties, bet treneris to tik atliek un atliek.
Ja vis notiks, kā iecerēts, tad domāju arī vēl par nākošo olimpisko ciklu, aiznākošo, jo tad man būs tikai 28 gadi. Kā liekas, daudzcīņnieču ziedu laiki ir no 25 līdz 28 gadiem. Kaut gan tā pati Skujīte vēl 33 gados labo personiskos rekordus.
— Vai sporta dēļ no daudz kā uzturā atsakies?
— Praktiski ne no kā. Varu ēst kūkas, saldumus, cik gribu, mans organisms laikam nav virzīts uz aptaukošanos. Ar savu augumu 1,79 m sveru aptuveni 58—60 kilogramus. Cenšos ēst veselīgi. Mājās mums nav baltmaizes, pēdējā laikā cukura vietā lietoju medu, bet citādi neko īpašu. Par manu visvairāk lietoto saldumu pēdējā laikā kļuvis hematogens.
— Vai vitamīnus lieto?
— Tik, cik iesaka Latvijas Olimpiskās vienības ārsti, bet arī tad mana vecmāmiņa, diplomēta farmaceite, visam zāļu sarakstam iziet cauri un preparātus, kas dublējas, svītro laukā. Pārmērība nekur nenāk par labu. Mamma ņemas ar Baldones dūņām. Tās man palīdz. Arī tagad muskuļu sāpes noņēma uzreiz.
Cenšos sevi saudzēt, jo sportā vēl tik daudz jāizdara.
— Kas tev ir galvenais dzinulis sportā?
— Izvirzīt mērķus un censties tos sasniegt. Ko darīt jau netrūkst. Nākamgad gribu labi nostartēt pasaules čempionātā Maskavā, labot Latvijas rekordu (6414), pierast pie domas, ka 7000 punkti nav nesasniedzami. Ja trenējos, tad agri vai vēlu tas jāizdara. Mani uzlādē sacensību cīņas gars, kad divās dienās jāizdara tas, kam esi gatavojusies visu gadu, varbūt visu mūžu.
Laura IKAUNIECE
Vieglatlēte, LU studente
Dzimusi: 1992. gada 31. maijā Ventspilī
Augums, svars: 1,79 m, 60 kg
