Liels, lielāks, vēl lielāks….
US Open tenisā ir viens no četriem sezonas lielākajiem jeb Grand Slam turnīriem. Ņujorkā viss patiesi ir ļoti liels, sākot no debesskrāpjiem un beidzot ar Billijas Džīnas Kingas vārdā nosaukto Nacionālo tenisa centru. Ņujorkā pasaules tenisa zvaigznes sadalīs lielāko balvu fondu visu Grand Slam turnīru vēsturē – 19,6 miljonus ASV dolāru.
Tirgus kņada
Visai skaļajā Ņujorkā tenisa centrs ir kā savdabīga saliņa, gluži kā Centrālparks, taču arī tajā miers ir visai relatīvs. Pirmo reizi US Open notika 1881. gadā, tiesa, tad spēlēja citos laukumos. Flushing Meadow parkā, kur amerikāņi radījuši milzīgu Nacionālo tenisa centru, sacensības notiek kopš 1978. gada. Šīs bāzes lepnums ir Artūra Eša vārdā nosauktā grandiozā arēna ar 23 200 skatītāju vietām, savukārt Lūisa Ārmstronga laukumā spēli vienlaikus var vērot 10 200 skatītāju. US Open notiek 17 laukumos. Neesmu pārliecināts, ka līdzjutējs redz bumbiņas lidojumu no lielākās arēnas augšējās rindas, taču līdzvērtīga tenisa stadiona nekur citur nav.
Vidusmēra amerikānis tenisu skatās kā beisbolu – blakus vieglās uzkodas, kāda kola vai alus, un šī vairāku tūkstošu čāpstināšana rada pamatīgu troksni. Ņujorkas tenisa stadionā nav ierastā Vimbldonas kapa klusuma bumbas izspēles laikā, jo daudzi skatītāji aktīvi diskutē savā starpā, turklāt ik pa brīdim dzirdama lidmašīnu rēkoņa. Reizumis vējš laukumā iepūš ietinamā papīra strēmeli vai salmenīcu, un arī tas pieder pie lietas. Ja gribi uzvarēt Ņujorkā, jāmācās izdzīvot arī šādos apstākļos. Tenisistiem ar jūtīgāku nervu sistēmu centrālajā laukumā nav ko darīt, viņi vienkārši pārdeg.
Ņujorkā ļoti svarīga ir saspēle ar publiku. To savā grāmatā Mirkli, jel kavējies aprakstījis leģendārais vācietis Boriss Bekers: "Ņujorkā katrs dara to, kas iešaujas prātā, un reizēm te tiešām nav iespējams koncentrēties. Man ilgi bija jāpielāgojas šejienes apstākļiem, jo sākumā uztraucos par visu – lidmašīnām, faniem, apkārt notiekošo, un tas izsita mani no ritma. Skatītāji bija atklāti – vai nu izsvilpa no pirmās līdz pēdējai minūtei, vai arī bija kopā ar mani." Tāda ir Ņujorkas publika: tā pieņem spēlētāju vai – ne, vidusceļa un remdenuma nav.
Pusotrs miljons uzvarētājam
Šogad turnīru divu nedēļu laikā varētu apmeklēt aptuveni 650 000 tūkstoši skatītāju, un tad tas būs jauns rekords. Balvu ziņā US Open profesionālajā sportā nav konkurentu – kopējais balvu fonds ir 19,6 miljoni ASV dolāru. Uzvarētājs vienspēlēs saņems vismaz 1,4 miljonus, varbūt pat vairāk. Amerikā rēķina klāt arī bonusa punktus tā dēvētajos US series turnīros kopš 16. jūlija, un veiksminieki papildu vēl var nopelnīt apaļu miljonu dolāru (tiek vērtēti vēl pieci turnīri sievietēm un pieci vīriešiem).
Uzvarētājiem pieskaitiet klāt vēl jaunākos Lexus automobiļus un dāsnākus sponsoru līgumus nākotnē… Pat ikviens zaudētājs pamatturnīra pirmajā kārtā saņem 17 500 dolāru, kas noteikti nosedz ceļojuma izmaksas un uzturēšanos Ņujorkā. Skaisti, taču pamēģiniet iekļūt šo izredzēto 128 vidū, jo konkurence ir nežēlīga.
Latviešu trijotne
No Latvijas tenisistiem vieta pamatturnīrā garantēta vienīgi Ernestam Gulbim, savukārt Andis Juška mēģinās pārvarēt kvalifikāciju, dubultspēlēs – arī Līga Dekmeijere kopā ar ukrainieti Jūliju Vakuļenko.
Vienspēļu pamatturnīrā sešas nedēļas pirms US Open uzreiz tiek iekļauti 104 labākie tenisisti, ņemot vērā reitingu (16. jūlija dati), vēl 16 laimīgie pārvar kvalifikācijas sietu, bet astoņiem pienākas rīkotāju īpašie uzaicinājumi jeb wild card. Sieviešu turnīrā šogad no reitinga pirmā simtnieka bija pieteikušās 99 tenisistes (izņēmums ir vienīgi Lindseja Devenporta, kura jūnijā kļuva par māti un pašlaik aktīvi nespēlē). Visas gan neizies laukumā, jo cirkšņa savainojuma dēļ līdzdalību nesen atsauca Amēlija Moresmo.
Arī vīriešu turnīrā pirmā simtnieka kāda tenisista līdzdalību var liegt savainojums vai personiska traģēdija. US Open ir pārāk prestižs turnīrs, ar varenām naudas balvām un vērtīgiem reitinga punktiem, lai no tā atteiktos. Cita lieta, ka ne visiem ir piemērots ātrais hard segums un daudziem French Open favorītiem noteikti nāksies izstāties pirmajās kārtās. Ernestam Gulbim un Andim Juškam šis segums gan ir parocīgs, bet ļoti daudz ko noteiks izloze, arī fiziskā un psiholoģiskā noturība.
Serbu uguns pret Federeru
Jau divarpus gadu (sākot ar French Open 2005. gadā ) visos Grand Slam turnīros uzvarējuši vienīgi Rodžers Federers un Rafaels Nadals. Precīzāk – Spānijas tenisists triumfējis Parīzē, šveicietis Federers ik gadu – pārējos trijos lielajos turnīros. Tagad sīvāka paliek ne tikai abu savstarpējā konkurence, jo ļoti bīstams jau ir arī Novāks Džokovičs.
Serbs augusta sākumā uzvarēja Cincinati Masters turnīrā, turklāt apspēlēja visus trīs tobrīd pasaulē labākos tenisistus! Ceturtdaļfinālā – Endiju Rodiku, pusfinālā – Rafaelu Nadalu, finālā – Rodžeru Federeru. Džokovičs tagad reitingā ir trešais. 20 gadu vecumā tas ir izcils sasniegums. Pret Federeru viņš pirmajā setā spēja atspēlēt sešas setbumbas un vēlāk tie-break uzvarēt pat ar 7:2, kas, cīnoties ar Federeru, gadās ļoti reti.
Federers joprojām ir tehniski labākais spēlētājs ATP, viņš ir arī gana ātrs un pietiekami izturīgs, taču arvien grūtāk šveicietim izdodas tikt galā ar psiholoģisko nastu. Viņš jau trīsarpus gadu pēc kārtas ir pirmais pasaulē, no Rodžera visi gaida tikai un vienīgi uzvaras, katrs zaudējums jau tiek pielīdzināts traģēdijai. Spēļu un turnīru ir ļoti daudz, un šādu slodzi ir grūti izturēt. Manuprāt, tieši Džokovičam tuvāko gadu laikā ir vislielākās izredzes kļūt par jauno tenisa līderi, jo tam ir visi priekšnosacījumi.
Gulbja situācija
Ernestam Gulbim šis būs otrais US Open turnīrs. Pērn viņš spēlēja tikai kvalifikācijas turnīrā. Pirmajā kārtā uzvara pār beļģi Diku Normanu ar 6:3 un 7:6, otrajā – zaudējums francūzim Mišelam Lodrā ar 6:7, 4:6. Pēc Deivisa kausa izcīņas Somijā Ernests teica, ka spēlēt Ņujorkā viņam patīkot un arī lielpilsēta fascinējot.
Pirms Ņujorkas iemēģināti spēki divos Masters sērijas turnīros Ziemeļamerikā un ATP sacensībās Ņūheivenā. Uzvara pār ATP pirmā četrdesmitnieka spēlētāju Žilu Simonu noteikti vairojusi pārliecību, lai arī savam vienaudzim argentīnietim Huanam Manuelam del Potro Ernests sīvā cīņā zaudēja. Lielākais trieciens gan bija Ņūheivenas kvalifikācijas turnīrā – zaudējums Teimurazam Gabašvilli no Krievijas, lai gan otrā seta taibreikā Ernestam bija vairākas mačbumbas.
Spēles izpratnes un arī tehnikas ziņā Gulbis droši var konkurēt ar daudziem pasaules varenajiem, taču pieredze nāk ar laiku. Kā pareizāk sadalīt spēkus, kā neatklāt pretiniekam savu vājumu un atrast oponenta vārīgās vietas? Kā fiziski atjaunoties pēc spēlēm, kā pareizi atpūsties? Jautājumu ir ļoti daudz, un pareizās atbildes uz tiem profesionālās karjeras sākumā atrast nav nemaz tik viegli. Amerikas tūrē kopā ar Ernestu šoreiz devās arī viņa draugs, bijušas Latvijas izlases tenisists Ņikita Švačko. Varbūt tas dos jaunas attīstības vēsmas? Gulbim tagad bieži vien svarīgāks ir atbalsts ārpus laukuma, jo spēles laikā Nikijs Piličs vairs nevar palīdzēt, bet sadzīvē tomēr jūtama pārāk lielā gadu starpība. Treneris joprojām tiek cienīts, bet varbūt jāieklausās Krievijas tenisa guru Šamila Tarpiščeva teiktajā vienā no iepriekšējiem Sporta numuriem: "Iespējams, vajag stingrāku treneri, kurš var labāk noskaņot spēlei…"
Taisnīguma skarbums
Lēmums par treneri jāpieņem pašam sportistam kopā ar tuvākajiem cilvēkiem, taču katrā attīstības stadijā parasti vajag citu treneri. Tā tas bijis gandrīz visiem tenisistiem. Ernestam pašlaik galvenais ir uzlabot spēli un krāt pieredzi, to viņš pats arī uzsvēris, lai gan citiem vairāk tīk skatīt vietu reitingā.
Tenisā kritumi un kāpumi rangā ir neizbēgami, turklāt gadu pēc žilbinošiem panākumiem punktus ir vēl grūtāk nosargāt. Ja esi uzvarējis gandrīz vai nejauši, pēc gada vari arī neaizstāvēt šos punktus, bet ATP reitinga sistēma ir nepielūdzama – iegūtie punkti pēc 52 nedēļām tiek dzēsti, un to vietā jānopelna citi. Skarbi, taču taisnīgi. Reti kurā sporta veidā var atrast tik objektīvu vērtēšanas sistēmu.
Daži skeptiķi teic, ka Gulbis pēdējā laikā pārāk daudz zaudējot, taču viņš tagad spēlē visaugstākajā līmenī un loģiski, ka kādu laiku būs peramā zēna lomā. Neaizmirstiet, ka Baltijas reģionā jaunieši attīstās nedaudz lēnāk (salīdzinot ar dienvidu zemēm, par diviem trim gadiem). Tāpēc Ernests savos 18 gados drīzāk ir salīdzināms ar Nadalu vai Džokoviču, kad viņi vēl bija sešpadsmitgadīgi jaunekļi. Vai šie tenisisti tobrīd bija augstāk? Nebūt ne, 17 gadu vecumā Nadals ATP reitingā bija 77. vietā, bet Džokovičs ieņēma 338. aili.
Plānais tenisa ledus
Mani vairāk uztrauc tas, kā mūsu jaunais talants spēs tikt galā ar milzīgajām slodzēm, jo sportistam pats svarīgākais ir negūt savainojumu. Startējot šādā līmenī, nepieciešams lietot ne tikai sabalansētus uztura bagātinātājus, bet arī regulāri veikt masāžu, arī muskuļu un saišu stiprinājumu vingrinājumus. Profesionālam tenisistam līdzās jābūt brigādei, un katram ideāli jāveic savs darbs. Žēl vienīgi, ka profesionālais teniss neatbilst LOV noteiktajiem kritērijiem, tādēļ runāt par nozīmīgu pabalstu nevar.
Tenisā par it visu jāmaksā pašam. Tas padara šo sporta veidu divtik grūtu un riskantu, lai arī plašāka publika jūsmo par zvaigznēm un apskauž to ienākumus. Bet cik šādu tenisistu ceļā uz virsotni iedzīvojušies savainojumos vai izputējuši finansiāli?
Nopietna trauma, dažas neveiksmes, un karjera var būt arī beigusies. Tenisā valsts vai federācija var atbalstīt tikai Deivisa un Federācijas kausu izcīņas laikā, kā arī olimpisko spēļu turnīrā. Pārējā laikā sportistam ar visu jātiek galā pašam. Protams, ir tuvinieku atbalsts, ir sponsori, taču risks tenisā vienmēr ir milzīgs. To atceraties, pirms nievājoši izsakāties par X vai Y spēlētāja iekļūšanu vismaz labāko simtniekā pasaulē.
Konkurence tenisā ir tik milzīga, tādēļ daudzi neizšķiras par pāreju profesionāļos un spēlēšanu lielajos turnīros ASV, Vācijā, Francijā, Spānijā. Citviet dažādos tenisa klubos, ņemot vērā meistarību, varētu atrast vēl neskaitāmus pirmā simtnieka spēlētājus, taču dažādu iemeslu dēļ viņi līdz elitei nav aizkļuvuši. Latvijai Ernests Gulbis, Andis Juška, Anastasija Sevastova un vēl citi talantīgākie jau ir kā brīnums, lai arī līdzjutējiem tīk tikai un vienīgi uzvaras.
Talantīgi jaunieši mums bijuši arī agrāk, bet tik tālu aizkļūt profesionāļu apritē viņiem nav izdevies. Savulaik 1998.gada nogalē prestižajā junioru turnīrā ASV Orange Bowl 17 gadu vecais Raimonds Sproga savam vienaudzim Rodžeram Federeram pirmajā kārtā zaudēja trijos setos, turklāt pēc uzvarētā pirmā seta otrajā rezultāts bija 6:5 un 30:15. Federers vēlāk uzvarēja tie-break un arī trešajā setā, taču visā turnīrā Sproga bija vienīgais, kurš ar Federeru cīnījās trīs setus. Arī Dāvids Nalbandjans un Gilermo Korija to nespēja, turklāt Raimonds toreiz pirms divām nedēļām bija uzvarējis Endiju Rodiku ar 6:7, 7:6 un 6:2. Žēl, bet Raimondam turpināt karjeru liedza veselības problēmas, un tas tikai vēlreiz liek atgādināt par plāno ledu, pa kuru jāstaigā tenisistiem. .
Māris RĪMENIS, LTV Sports
Foto: Gints Plismanis
