Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Lūsis bez šķēpa

Divkārtējais mūsu olimpietis, šķēpmetējs
Voldemārs Lūsis jau divus mēnešus ir Latvijas Vieglatlētikas savienības
ģenerālsekretārs. Viņa darbošanās iemīļotā sporta veida organizācijā sakritusi
ar visai negaidītu notikumu – stadiona rekonstrukcijas dēļ no 10. jūnija uz
septembra sākumu pārcelta populārā Rīgas
kausu
izcīņa vieglatlētikā.- Kāpēc sacensības pārceltas pēdējā brīdī?

– Tikai maija beigās
bija iespējams sākt ilgi gaidītā Daugavas
stadiona seguma uzklāšanu. Vācieši (pieredzējusi firma, kas noklājusi vai pusi
Eiropas stadionu), kas apņēmušies veikt šo darbu, gan sola to pabeigt, taču tehnoloģija
ir tāda, ka starplaikā starp divu kārtu uzlikšanu nevienu dienu nedrīkst līt.
To, kā zināms, Latvijā prognozēt grūti, tāpēc nolēmām neriskēt. Labāk veikt
visu akurāti, un līdz ar to segums kalpos ilgāku laiku. Citu stadionu, kur
sacensties vieglatlētikā, Rīgā pašlaik nav, arī par Daugavas stadiona turpmāko likteni skaidrības īsti nav. Turklāt no
jūnija beigām līdz jūlija vidum stadionā notiks Dziesmu svētki.Rīgas
kausi
ir starptautiskajā kalendārā. Vai nedraud sankcijas no IAAF puses?
– Nē, mačus atteicām
salīdzino laikus. Protams, žēl, ka sacīkstes nenotiks, jo līdzdalību bija
apstiprinājuši vairāki spēcīgi sportisti un pirms olimpiādes varētu būt labi
rezultāti.
– Pirmo reizi jaunajā darbā saskāries ar mūsu
vieglatlētikas organizatorisko pusi. Sākot funkcionāra darbu, paredzēji
grūtības?
– Protams, viena
lieta ir pašam startēt un paļauties uz treneriem, organizatoriem, otra – atbildēt
par visu. Nevar teikt, ka man nebija priekšstata par darbu, taču katra diena
nes jaunas atziņas.

– Kā vērtē vieglatlētiku mūsu valstī?

– Tas ir ļoti plašs
jautājums. Skaidrs, ka vieglatlētika ir viens no pamatsporta veidiem. Ņemot
vērā visaugstākos sporta sasniegumus, rezultāti nav slikti. Mums pēdējos gados ir
čempioni – Staņislavs Olijars Eiropā, medaļnieki olimpiskajās spēlēs – Aigars
Fadejevs un Vadims Vasiļevskis, izcili panākumi maratonā – Jeļena Prokopčuka,
daudz uzvaru jauniešu un junioru vecumā. Vairāk nekā puse olimpiskajos
(individuālajos) sporta veidos Pekinā būs vieglatlēti, taču skaidri redzams, ka
varētu būt daudz labāk, jo mūsu potenciāls ir liels. Taču galvaspilsētā nav
pietiekami daudz stadionu, turklāt ļoti novecojis treneru sastāvs, slikta mūsu
atpazīstamība Latvijas sporta vidē, jo nav lielu maču un līdz ar to skatītāju.
Viena lieta ir lasīt avīzēs vai internetā par mūsu sportistiem, pavisam kas
cits – redzēt klātienē. Piemēram, Olijars slikto skrejceļu dēļ Latvijā
nestartē.

– Paveras drūma aina.

– Tā vis neteiktu. Mans
uzdevums ir sakārtot Savienības organizatorisko pusi, piesaistīt atbalstītājus,
veicināt vieglatlētikas popularitāti. Jau tagad redzu, ka mūsu birojā (pieci
cilvēki, grāmatvedi ieskaitot) vajadzīgi vēl vairāki darbinieki. Mums nav pat  preses sekretāra. Domāju, pēc gada situācija
mainīsies, jo pēdējos gados finanses, lai arī lēni, tomēr pieaug, sportisti
brauc uz treniņnometnēm, visām paredzētajām sacensībām, esam pietiekami
apgādāti ar inventāru.

Daudz varam mācīties
no igauņiem un arī lietuviešiem, lai arī sportisko sasniegumu ziņā kopumā viņi
nebūt nav mums priekšā. Tur ir lielāks valsts atbalsts, lielāka atbalstītāju
interese. Diska metēji – Kanters igauņiem un Alekna lietuviešiem – ir nacionālo
varoņu statusā. Viņiem ir stadioni, ziemas bāzes – Tallinā vien četras modernas
manēžas. Ceru, ka situācija mainīsies, līdz ar to arī attieksme un iespējas.

Runājot ar tevi, droši vien katrs pajautā –
vai šķēps pilnīgi nolikts malā?

– Būtu jaunāks (man
ir 33 gadi), droši vien teiktu, ka ne. Esmu pārliecināts, ka pēc neilga
treniņcikla varētu mest 80 metru un cik tur vēl, bet vai to vajag? Mums ir šķēpmetēji,
aug jaunie, un mest prieka pēc neredzu motivāciju. Divās olimpiādēs esmu
startējis (17. un 18. vieta. – Red.)
un būt dalībniekiem pa vidu vairs nav nekādas vajadzības. Turklāt no
vieglatlētikas neesmu aizgājis. Uzskatu, ka man laimējies, jo daudziem tā ir
dilemma – ko darīt pēc sporta gaitas beigšanas? Lai arī parasti visiem ir
profesija, izglītība, nav viegli pārorientēties no sporta gaitām uz citu
nodarbi.

Ceru, ka savā
tagadējā darbā būšu noderīgāks.

(Voldemārs Lūsis
sportista karjeru beidz ar 84,19 m tālu metienu 2003. gadā, kas viņu ierindo
ceturtajā vietā visu laiku labāko Latvijas šķēpa metēju vidū un 66. pasaules
labāko rangā. – Red.)

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS

Attēlā:

Treniņtērpu pret uzvalku. Voldemārs maina arī domāšanu – ģenerālsekretārs
sektoros vairāk jūtams nekā redzams