Mājās pat tilts palīdz

Latvijas
meistarsacīkstes soļošanā ritēja zem vienas zīmes – vai olimpiskajam sastāvam
pievienosies vēl viens dalībnieks? Jaunais Arnis Rumbenieks 50 kilometru
distancē jau vairākkārt tikai nedaudz atpalicis no kārotās normas, un kur
citur, ja ne savās mājās, bija iespēja šīs liekās minūtes nomest.Teicami
ierīkotajā Jūrmalas trasē, kur starts un finišs bija zem Dzintaru viadukta,
lietpratīgu tiesnešu klātbūtnē nervozēt iznāca tikai pēdējos sešos kilometrus,
kad sāka dilt iekrātais handikaps. Tomēr, pateicoties līdzjutēju
uzmundrinājumiem, soļotāja Igora Kazakēviča (viņš nefinišēja, bet  distances beigās palīdzēja Arnim saglabāt
tempu) nesavtīgajam atbalstam un paša Arņa gribasspēkam, olimpiskajai saimei
pievienojās Arnis Rumbenieks, kursš finišēja ar personisko rekordu – 3.58:35
(norma – 4.00:00). Līdz ar to 50 km soļošanā mūsu valsti pārstāvēs maksimāli
atļautais sportistu skaits – Ingus Janēvics, Igors Kazakēvičs un Arnis
Rumbenieks. Sievietēm A normu 20 km distancē (vienīgā distance sievietēm)
pagaidām izpildījusi Jolanta Dukure.
Laika
skaitītājs Aivars Rumbenieks. Manis trenētie valsts izlases dalībnieki gatavojas
pēc iespējami labākā plāna. Par Ingu Janēvicu galva nesāp, viņam tehnika ir
lieliska. Prieks par Čeboksaros sasniegto rezultātu (10. vieta Pasaules kausa
izcīņā), beidzot viņš pārsita manu 1981. gada Latvijas rekordu un krietni
pakāpās pasaules rangā. Ingus ir apzinīgs audzēknis. Salīdzinot ar Fedju
(Aigaru Fadejevu – olimpisko vicečempionu), varētu teikt, ka zelta gabaliņš.
Skaidrs, ka Pekinā nebūs viegli, to jau redzējām Osakā, kur pasaules čempionātā
lielajā karstumā Ingus noģība, bet, ja izdosies beigt distanci, jābūt labam rezultātam.

Vairāk
jādomā par Jolantu Dukuri. Viņai psiholoģiski nav viegli, meklējam pat
speciālistu palīdzību. Vairākkārtējā izstāšanās tomēr atstāj pēdas apziņā.
Meitenei slodze nav mazā – studijas Sporta akadēmijā arī prasa laiku. Ceru, ka
treniņnometnē sakārtosim visas lietas. Arī tehniku, viņai ir problēma ar pirkstgala
paraušanu (soļotāju valodā), kas uzreiz bojā stilu un tiesnešiem
nepatīk. To grūti izstāstīt, tā ir smalka nianse, kas pašai jāizprot.

Par
dēlu Arni man prieks. Atklāti sakot, nebiju drošs, ka šodien izdosies izsoļot
olimpisko normu, bet puika nepadevās, un tagad mums ir trīs, kas var soļot 50
kilometrus Pekinā.

Vēl
mēģināsim Latvijas olimpiādē pieveikt kvalifikācijas normu arī 20 km distancē.
Varbūt Pekinā labāk startēt īsākā distancē, jo piecdesmitnieks tomēr
prasa lielāku briedumu un viņam vēl tikai divdesmit gadu.

Igors
Kazakēvičs. Ar mums kopā viņš netrenējas, vairāk uz savu roku -izskatās
psiholoģiski un fiziski labi sagatavojies. Savulaik viņš mācījās Murjāņos un
tur pamatus arī ielika.

Startēsim
Latvijas olimpiādē un tad braucam uz treniņnometni Slovākijā. Iespējams, ka
vairāk derētu treniņi Kirgīzijā, bet tur vasarā četras reizes paceļ cenas, un
tas mums nav pa kabatai. Slovākijā toties trenējamies kalnos (1350 m), un tas
arī nav slikti. Klusi dzīvojam, paši gatavojam ēst, atliek vien trenēties.

Uz
Pekinu brauksim trīs nedēļas pirms starta un ceram, ka šoreiz trāpīsim, jo
Osakā ieradāmies astoņas dienas pirms sacensībām, un atklimatizācijas ziņā tā
bija liela bedre. Jābrauc vai nu agrāk vai pēdējā brīdī.

(pie
Dukures)

Jolantas
Dukures dienas un nedienas. Par tehniku. Man ir dažas problēmas, bet tās ir labojamas, tikai
jābūt labā fiziskajā stāvoklī. Kad jūtos nogurusi, tehnika nav prātā, un
galvenais ir tikt līdz galam. Kāpēc dažkārt izstājos? Kad jūtu, ka galīgi neiet
un nav mana diena, mocīties nav jēgas. Es neteiktu, ka man nav rakstura, – kā
nekā 100 kilometrus nosoļoju visātrāk pasaulē.

(pie
Janēvica)

Operators
Ingus Janēvics.
Šodien nesoļoju, jo nebija nekādas vajadzības, un pēc Čeboksariem organismam jāatjaunojas.
Par Pekinu daudz nav ko domāt. Protams, ka tur nebūs viegli. Osakas mācība jau
neko daudz nedod. Skaidrs, ka jātrenējas, lai varētu soļot spēju robežās, un
tad būs gan vēlamā vieta, gan labs rezultāts, bet par to tagad nedomāju.

Pret
karstumu brīnumlīdzekļu nav. Iespējams, palīdz tādi sīkie knifiņi, kā ledus
likšana zem cepurītes (tā man vēl jāsameklē). Varbūt arī psiholoģiski. Katrā
ziņā izstāties es nedomāju, ja nu vienīgi mani nonesīs… Jāsoļo brīvi.

(pie
veterāniem. )

Vecmeistari Ojārs Pārums un Jānis
Kaprālis. Abiem pāri sešdesmit, bet soļo dūšīgi. Ojārs kādreiz bija
pazīstams soļotājs, bet Jānis ar šo vieglatlētikas disciplīnu sāka nodarboties
pirms gadiem astoņpadsmit – ērtāk nekā skriet, jo tik daudz nedauza kājas.
Abiem rezultāti nav tik svarīgi, jo galvenais ir pierādīt sev, ka 20 kilometri
tāds nieks vien ir, un pieveiktais laiks ir gandarījums par garajām
treniņstundām.

Pārliecināts
un patstāvīgs – Igors Kazakēvičs (pa kreisi). Šoreiz palīdzēju Arnim,  mēs esam draudzīga tauta, lai gan trasē esam
konkurenti. Kad jutu, ka pēc trīsdesmitā kilometra Arnim iestājās lūziens,
centos viņu pavilkt. Izdevās, bet tas jau paša puiša nopelns.

Darbojos
pats, jo trenera man nav. Kad zini, ko un kā vajag, var iztikt (Pasaules kausa
izcīņā Čeboksaros Igors izcīnīja 16. vietu. – Red.). Biju
treniņnometnēs. Kad pietrūka naudas, vienu, trīs nedēļu nometni Lielvārdē
sarīkoju pats. No Olimpiskās vienības dabūju telti, kurā kompresors rada
augstkalnu apstākļus. Tā līdzēja, jo Čeboksaros sasniedzu personisko rekordu. Pēc
olimpiādes Venstpilī došos uz Vāciju un Šveici trenēties augstkalnē (1800 m).
Pekinā ieradīšos divas dienas pirms starta, lai organisms nesaprot, kas notiek,
– šoka terapija, tā teikt. Riskēšu, jo trīs nedēļas negribu nīkt lielajā
karstumā. Pekinā gribu labi nosoļot. Domāju par pirmo divdesmitnieku. Pamati
ielikti, un 50 km man ir īstā distance. Esmu lēns un pamatīgs.

 (pie 
jaunā Rumbenieka)

Olimpietis
Arnis Rumbenieks. Trenējos
jau divpadsmito gadu. Sāku ar sprintu, bet tad izdomāju, ka latvieši lielākos
panākumus tomēr gūst šķēpa mešanā un soļošanā. Metējs neesmu, sāku soļot. Tēva
piemērs jau arī kaut ko nozīmēja. Par Pekinu sāku domāt pirms diviem gadiem,
kad B normu jau izgāju. Bet tas neko nedod, jo divi ar A normu jau
priekšā (startēt olimpiādē drīkst trīs sportisti ar A normu), nācās papūlēties.

Bija
jau smagi, jo pievilt nevienu negribas. Šodien izstāties vairs nevarēju. Līdz
pusei pat gāju par ātru (nemāku vēl iet tos piecdesmit kilometrus!), bet tad
karsto galvu atvēsināju un finišēju pēc grafika. Būtu muļķīgi četras stundas
mocīties, lai pāris minūtes pietrūktu. Paldies Igoram, kurš mani īstajā brīdī pavilka.
Viņš jau arī bijušais murjānietis, un skola izveidojusi mums draudzīgu
raksturu, palīdzam viens otram. Liela pateicība skolai arī par iespējām
trenēties – soļotājiem apstākļi tur ideāli.

Ventspilī
vēl domāju noiet 20 km B normas ietvaros (pietrūkst 30 sekunžu), un tad
domāsim: varbūt Pekinā man soļot īsāko distanci. Garajā gabalā tomēr vajag
lielāku pieredzi, kuru var gūt ar gadiem. Man vēl jāaug, bet vienu sapni –
startēt olimpiskajās spēlēs – būšu piepildījis.

Juris
BĒRZIŅŠ-SOMS

Foto:Juris
Bērziņš-Soms