Meža vilinājums
To, ka orientēšanās sports ir piemērots
jebkuram vecumam, pierāda nejauša sagadīšanās. Pērn tautas sacensību seriāla Rīgas Magnēts finiša līniju šķērsoja
desmitgadīgo grupas orientierists lielvārdietis Ernests Ozols. Viņš bija
25 000. dalībnieks. Šogad Ziemas
Magnēta finišā reģistrējās 10 000. dalībniece – dāma labākajos gados.- Iepazīsimies!
– Esmu Silvija
Segliņa un uz Magnētu braukāju no
Siguldas, kur SIA Anatols (ražojam
garšvielas) strādāju par galveno grāmatvedi. Sacensībās startēju S55 grupā.
– Esat sportiste?– Ne gluži tā, vairāk
esmu fizkultūriete. Ar fiziskām aktivitātēm nodarboties sāku, mācoties Rīgas 1.
vidusskolā, kur latviešu valodas skolotājs Jānis Āboltiņš mūs iesaistīja
tūrismā. Cēlām teltis, veicām dažādas šķēršļu joslas. Pēc RPI beigšanas nonācu
Siguldā, kur SCO par ekonomisti nostrādāju 17 gadu.
– Jūsu mācību laikā RPI taču bija spēcīga
orientēšanās sporta sekcija.
– Studentu gados mana
sirds piederēja ūdeņiem. Trenējos Daugavā
pie Jēkaba Šmita, un airēšanā izpildīju meistarkandidātes normu.
– Tad jau tomēr sportiste.
– Tomēr ne.Taču ar
fizisko kultūru draugos esmu visu mūžu. Tolaik sportošana darbavietās bija ļoti
populāra. Kas tagad var izskaitīt, cik krosu esmu noskrējusi, katru gadu
piedalījos ielu stafetēs, spēlēju arī rajona basketbola komandā.
– Kā nokļuvāt orientieristos?
– Šajā jomā esmu
jaunpienācēja. Atceros 2006. gada 3. augustu, todien uzzinot, ka Stīverē uz
Allažu ceļa notiek Magnēta kārtējā
posma sacensības. Tas bija sākums manām gaitām orientēšanās sportā.
– Iepatikās?
– Bez šaubām. Otrs
spilgts moments ir pērnā gada 10. marts, manā vārda dienā meža trasēs devās
brālis ar ģimeni, māsa ar ģimeni, meita Evija un mazdēls Emīls.
– Vai nebūtu vienkāršāk mājās uzvilkt sporta
tērpu, izskriet uz ielas, apmest līkumu un – dušā. Nebūtu jātērē nauda par
dārgo benzīnu, lai nokļūtu Pierīgas mežos.
– Senāk no rītiem
paskraidīju, taču jutos vientuļi, nebija arī mērķa, uz kuru tiekties. Mežā
pavisam cita lieta, izvēloties ceļu no viena kontrolpunkta uz nākamo. Tas ir
process, kuru iesaku visiem. Nav bail nomaldīties, jo mežs pilns skrējēju, gan
jau kāds palīdzēs. Drošākas vides par Latvijas mežiem nav.
– Kādas sekmes sacensībās?
– Man rezultāts nav
svarīgs. Mācos, kā izvēlēties taisnāko ceļu uz KP, nevis skriet zig-zagu. Savā
vecuma grupā Magnēta kopvērtējumā 42
dalībnieču konkurencē esmu viducī.
– Vinnēt negribas?
– Esmu arī
uzvarējusi, bet tas notika rogainingā. Mana stiprā puse nav ātrums, bet gan
izturība. Pirmoreiz šajā orientēšanās paveidā startēju pirms trim gadiem kopā
ar Aiju Andersoni un Raisu Mazzariņu. Joprojām apbrīnoju sirmās dāmas, kurām
desmit gadu smagāka nasta uz pleciem. Gadu vēlāk kopā ar Mazzariņu jau startēju
Eiropas čempionātā Smiltenē. Skrējām sešas stundas. Pērn rudenī pārī ar
Andersoni Zaķumuižā jau veicām astoņu stundu distanci. Tā man ir galējā robeža.
Smiltenē bija daudz pozitīvu emociju. Ne tikai tāpēc, ka ieguvām trešo vietu.
Kārtējo kontrolpunktu pie aizauguša ezeriņa rotāja sarkanu dzērveņu jūra.
– Atliek novēlēt panākumus arī Magnēta seriāla turpinājumā.
– Paldies, bet vairāk
par rezultātu man svarīgs ir pats process. Būt dabā, baudīt meža skaistumu –
tas ir neaprakstāmi.
Māris BLODONS
Foto: No ūdeņiem līdz mežam. Silvija Segliņa
aizraušanos ar airēšanu nomainījusi pret meža skrējiena vilinājumu
Foto: Māris BLODONS
