Vadzīt, tev ir jāizvēlas…

Edgars
Vadzītis ir viens no retajiem handbolistiem, kurš nav mācījies Murjāņu sporta
ģimnāzijā, bet vienmēr bijis vajadzīgs Latvijas jauniešu, junioru un pieaugušo
izlasēm. 2004. gadā šis Aizkraukles handbola skolas audzēknis pievienojās
čempionvienībai ASK/AB.LV. Kopš šīs sezonas sākuma viņš ir saspēles vadītājs.Minūtes
Edgaram ir dārgas. 22 gadus vecā sportista dienas grafikā laiks jāatrod darbam, handbolam, mācībām un arī
personiskajai dzīvei.
– Pastāsti par sākumu tavā handbolista karjerā.
– Otrajā
klasē sāku trenēties vieglatlētikā, pēc tam piedalījos šaha pulciņa nodarbībās,
pildīju uzdevumus un startēju sacensībās. Handbolā mani ieinteresēja labs
bērnības draugs, kurš dzīvoja kaimiņos. Mans pirmais treneris Juris Gailis kā
skolā atzīmēja katru, kurš nebija ieradies uz nodarbību. Par kavējumu vajadzēja
informēt vecākus. Pirms sāku spēlēt handbolu, man pietika ar grāmatplauktu,
lasīt varēju kaut vai nedēļu no vietas. Man un vecākiem tas sāka apnikt.Handbolā
paliku ne jau tāpēc, ka šī spēle ļoti patika, bet treniņos bija noteikta
kārtība. Biju fiziski vājš, nevarēju pamest bumbu, bet to grūdu. Tie, kuri bija
sākuši agrāk trenēties, nemitīgi bļāva uz mani, jo es nevarēju izdarīt viņiem
pašsaprotamas lietas, piemēram, savilkšanu. Mēģināju tikt ātrāk vaļā no bumbas, līdz ar to mani,
spēlēt nepratēju, ielika līnijā.

– Kā tad tāds nemākulis nokļuvi jauniešu izlasē?

– Tas ir
trenera Gaiļa nopelns. Viņš mani visu laiku vadāja uz treniņiem, spēlēm,
nometnēm. Ziedoja savu brīvo laiku darbdienu vakaros un brīvdienās. Protams,
arī trenera interesēs bija, lai viņa audzēknis spēlētu izlasē. Savā jauniešu
komandā Aizkrauklē nebiju līderis, labi spēlēja Gatis Ciematnieks, bet pārējie
komandas biedri vidusskolas laikā handbolu pakāpeniski pameta. Es netrenējos
divreiz dienā kā Murjāņos, bet tikai trīs četras reizes nedēļā, taču tik un tā
spēlēju Latvijas jauniešu un junioru izlašu pamatsastāvā.

– Kāpēc neizvēlējies tradicionālo handbolista ceļu caur Murjāņu sporta
ģimnāziju?

– Man to piedāvāja. Es sākumā arī gribēju, taču parunāju ar vecākiem, sporta
skolotāju, ar tiem, kuri tur jau
mācījās, un ar smagu sirdi tomēr paliku Aizkrauklē. Nevienu brīdi neesmu
nožēlojis savu izvēli. Pats galvenais – tajā laikā dzīvoju mājās ar ģimeni, pabeidzu Aizkraukles
novada ģimnāziju, spēlēju tikpat daudz kā Murjāņu audzēkņi. Kad ģimnāzijā
saskaitīja manas kavētās stundas, sanāca, ka katru gadu gandrīz trīs mēnešus
neesmu bijis skolā. Mācību pārzinei bija slavens teiciens: "Vadzīt, divām
mūzām kalpot nevar. Tev ir jāizvēlas." Es tik
atbildēju: "Jā, jā.
Lūdzu, parakstiet zīmi, man jābrauc spēlēt." Kavētās stundas bija tikai uz handbola rēķina, jo
slimoju maz, skolu nebastoju, taču mācījos ļoti labi. Vidusskolu pabeidzu bez
aizķeršanās.

– Kurās pozīcijās esi spēlējis?

– Latvijas
čempionātā pilnīgi visās. Arī vārtos. Divas pendeles (7 metru soda metienus) pret Jūrmalu atvairīju, kad junioru izlases komandā spēlēju
virslīgā. Tajā mačā bija pieteikts tikai viens vārtsargs, kurš bija dabūjis ar
bumbu pa galvu un spēlēt nevarēja. Aizvietoju viņu. Man pat patika stāvēt vārtos. Bet ar to spēli
arī beidzās mana vārtsarga karjera.

– Bet kurā pozīcijā visvairāk patīk spēlēt?

– Kādreiz man
ļoti patika spēlēt līnijā. Biju stabils un likās, ka tā ir mana vieta. ASK mani izvilka no līnijas, jo ar
Margotu Valkovski nevarēju konkurēt, tāpēc kādu laiku spēlēju kreisajā malā. Žēl. Neilgi pirms nonācu pie Gulbja (ASK/AB.LV galvenais
treneris) 2004. gadā Rīgā notika Latvijas izlasei neveiksmīgais Eiropas junioru
čempionāts, kurā es katrā spēlē kā līnijnieks iemetu pa sešiem astoņiem
vārtiem. Karjeru ātri beidza Līcis, pēc pagājušās sezonas no komandas aizgāja arī
Veršakovs. ASK trūka saspēles vadītāja, un mani atkal izvilka ārā no līnijas. Pirms tam biju darbojies šajā pozīcijā
Aizkrauklē, epizodiski arī juniori izlasē. Tagad, kad kādu laiku spēlēju
centrā, saprotu, ka man nepatīk cīnīties līnijā. Man patīk spēlēt centrā.

– Pērn uz Vāciju spēlēt aizbrauca Māris Veršakovs. Vai arī tu neprāto
doties ceļā?

– Nekad nav
īsti gribējies. Vienīgais iemesls būtu aizbraukt izbaudīt īsto handbola
atmosfēru, kur sports ir svētki. Ja būtu gribējis aizbraukt, es būtu projām jau
pēc pagājušās sezonas. Nevarētu teikt, ka par to nedomāju, tomēr par savām
prioritātēm esmu izvēlējies mācības un profesionālo karjeru darbā. Viena
neveiksmīga kustība, un tava
sportista karjera ir beigusies. Es droši vien arī neesmu tāds handbola talants,
kurš ar sportu varētu nodrošināt visu savu dzīvi. Pareizi ir pabeigt mācīties
(kā to izdarīja Klešniks un Veršakovs) un tad aizbraukt, bet vienkārši aizplēsties
projām un baigo laimi sasniegt? Tas nav man domāts.

– Kādu sportista statusu sev piešķirtu? Esi profesionālis?

–
Profesionālis noteikti ne. Es trenējos vienīgi vakaros. Tikai puse no komandas trenējas divreiz dienā.
Viņus var saukt par profesionāļiem, pārējie strādā un nāk uz treniņiem vakaros.
No pamatsastāva spēlētājiem divreiz dienā trenējas tikai Straume, Jurdžs un
Pavlovičs. Komanda turas, pateicoties Gulbja kārtīgam darbam treniņos, kā arī uz
iepriekš ieliktajiem pamatiem.

– Tu strādā, mācies, spēlē. Kas no tā cieš visvairāk?

– Atliekot
malā personisko dzīvi, cieš
gan darbs, gan handbols. Protams, arī mācības. Labi, ka man darbā ir saprotoša
vadība un kolēģi, kuriem varu pateikt: Baltijas līga, piedodiet! Pagaidām viņi
ir ļoti pretimnākoši, ja aizeju agrāk prom no darba vai pēdējās nedēļas dienās
neierodos vispār. Citā kolektīvā man noteikti liktu izvēlēties. Handbols cieš
vēl vairāk. Esmu visu dienu bijis darbā. Pēc tam pa taisno braucu uz treniņu.
Kāds esmu treniņā? Tur jāstrādā ar maksimālu atdevi, bet jau daļu sevis esi
atstājis darbā. Šis ir izvēles gads, kad būs jāizšķiras, ko darīt pēc sezonas
beigām. Ja gribu spēlēt augstas
kvalitātes handbolu, jāizdara izvēle.

– Handbols vienīgi fiziski tevi
pilnveidojis?

– Pašā
pirmsākumā biju grāmatu tārps, pilns ar kompleksiem, baidījos no cilvēkiem.
Sports deva fizisko un psiholoģisko pārliecību, paplašināja paziņu un draugu
loku. Tiku vaļā no
kompleksiem. Ne velti kādreiz risinājās Barona kausa izcīņa ar devīzi: handbols – īstu vīru
spēle! Nebūtu bijis handbola, paliktu
šahā. Būtu bāls un
nevarētu akmeni pāri sētai pārmest. Tagad ļoti lielu un svarīgu dzīves daļu
aizņem handbols, tomēr strādājošajā režīmā var spēlēt tikai Latvijas
čempionātā. Ja beigšu karjeru, būs grūti pāriet zemākā līmenī, jo vienmēr
paliks doma, ka varu izdarīt labāk, taču ar laiku to vairs nespēšu. Būs grūti
pieņemt, ka kļūstu sliktāks.

– Ko gribi dzīvē sasniegt?

– Karjera
darbā ir tikai sākusies, tajā man noteikti ir lielākas izaugsmes iespējas.
Handbolā Latvijā esmu sasniedzis visu, ko var sasniegt: esmu Latvijas čempions, Latvijas
kausa ieguvējs, Baltijas līgas čempions, pērn biju iekļauts Latvijas čempionāta
labāko septiņniekā. Spēlēju valsts izlasē. Varu sevi vēl pilnveidot, bet
neredzu jēgu, spēlējot Latvijā. Savukārt nekur prom braukt negribu. Atliek
vienīgi Eirokausi, bet parādīt labāko sniegumu ir grūti, dzīvojot tā kā tagad.
Strādāt aiziet tie, kuri domā, ka
nekur neaizbrauks, jo Latvijā ar handbolu vien nenopelnīsi. Vienkāršāk ir mācīties un strādāt, nevis sisties šajā sporta
veidā, kas ir mirkļa iztikšana.

– No laukuma droši vien labi redzi arī Latvijas handbola problēmas?

– Mēs
smejamies, ka uz handbola spēlēm Latvijā nāk kā uz bērēm: tikai radi un draugi.
Kādreiz tika spriests, ja spēlēsim skaistu handbolu, cilvēki mūs paši atradīs.
Kā cilvēks var zināt, ka ir kaut kāda Latvijas čempionāta spēle sestdienas rītā
vai trešdienas vakarā, ja afiša par to izlīmēta tikai NBS sporta zālē un
žurnālā Sports ir
maza sleja? Nemākam sevi pasniegt, lai par mums
fanotu. Cilvēkiem
nekad nevajadzēs handbolu, ja viņiem to neiebaros. Citi savus sporta veidus daudz aktīvāk reklamē.
Nevarētu teikt, ka tas ir naudas jautājums. Cik izmaksā sadrukāt afišas un
izlīmēt pa visu pilsētu? Nopietns mārketings klubos ir svešs jēdziens. Latvijas
čempioniem internetās nav pat cienījamas mājas lapas. Man šķiet, ka nevajag pat tik daudz naudas,
vairāk gan nepieciešama pareiza pieeja. Esam kā pašdarbības pulciņš. Paši strādājam vienīgi
savam priekam. Pirms dažām spēlēm pat pilnvērtīgi iesildīties nevar, jo starp
Latvijas čempionāta diviem mačiem, ja tie notiek NBS sporta zālē, ir pārāk
maza pauze. Spēlei jāsāk gatavoties gaitenī. Bet, patiesību sakot, nav jau arī
ko pasniegt. Handbola
kvalitāte Latvijā nav tik augsta. Taču handbols ir ļoti skaists un skatāms sporta veids.
Redz, kāds apburtais loks.

Raitis PURIŅŠ

Foto: Juris
Bērziņš-Soms, Sports

Vizītkarte

Edgars
Vadzītis

ASK/AB.LV saspēles vadītājs

Dzimis 1985.
gada 9. decembrī

Izglītība
Mācās Latvijas Universitātes Juridiskajā
fakultātē

Strādā
Reģionālajā investīciju bankā

Pirmais treneris Juris Gailis

Sasniegumi
sportā Trīskārtējs Latvijas čempions un Latvijas kausa ieguvējs, Baltijas līgas
čempions, iekļauts 2006./2007. gada sezonas simboliskajā septītniekā, Latvijas
izlases spēlētājs

Citāts

"Mēs
smejamies, ka uz handbola spēlēm Latvijā nāk kā uz bērēm: tikai radi un
draugi."