Neprognozējamā izlase
Latvijas junioru izlases
handbolisti (spēlētāji, kuri dzimuši 1988. gadā un vēlāk) mēneša beigās Serbijā
aizvadīs Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīru. Tieši juniori šajā sporta
veidā līdz šim ir vienīgie, kuri cīnījušies kontinenta čempionāta
finālturnīros. 2004. gadā tas notika tāpēc, ka cīņa par medaļām risinājās Rīgā,
bet 2000. un 2006. gadā piedalīšanās
labāko sacīkstē tika izcīnīta pašu spēkiem. Vai brauksim uz finālturnīru arī
šoreiz?
Vismaz daļēju atbildi uz
jautājumu, iespējams, deva starptautiskais turnīrs Minskā šīs nedēļas sākumā,
kurā mūsu jauno handbolistu pretinieki bija Baltkrievijas, Krievijas un
Ukrainas izlašu spēlētāji. Šīs trīs valstis ir handbolā stiprākās no visām
bijušajām PSRS republikām. Tās arī PSRS laikā bija tradicionāli spēcīgākās (ar
Tbilisi un Kauņas klubu piedalīšanos), un tajās arī tagad ir stipras junioru
izlases. Mūsējo zaudējums pirmajā mačā mājiniekiem baltkrieviem tikai ar 29:30
vieš zināmas cerības. Taču cerības līdzīgos turnīros nereti mēdz radīt mānīgu
iespaidu. Serbijā Latvijas izlases sāncenši
būs mājinieki, kā arī Igaunijas un Nīderlandes valstsvienības. Finālturnīrā
iekļūs pirmo divu vietu ieguvēji, un mūsējiem ir iespēja spēkoties par otro
vietu (pieņemsim, ka pirmo paņems mājinieki serbi). Igauņi ar viņu supertalantu
un vairāku Eiropas handbola grandu medīto Partrailu priekšgalā ir labi zināmi,
savukārt Nīderlandes izlase ir bīstams un vērā ņemams tumšais zirdziņš
(tāpat kā citiem pretiniekiem Latvijas komanda), jo vairāki tulpju zemes
izlases spēlētāji darbojas Vācijas 1. un 2. bundeslīgas klubos. Tas nozīmē, ka
šajā zemē prot spēlēt ne tikai futbolu.
Vairāk nekā par
pretiniekiem vajadzētu uztraukties pašiem par savu sniegumu. Šajā ziņā junioru
izlases pēdējā aizvadītā spēle Latvijas virslīgas čempionātā rada bažas.
Uztrauc ne tik daudz zaudējums Ogres komandai, bet gan junioru izlases
sniegums.
Junioru izlasei šosezon tā bija
pirmā spēle pilnā sastāvā. Nereti likās, ka galvenais treneris Jānis Žīdens un
viņa pieredzējušais palīgs Valdis Rozentāls paši īsti nezin, uz ko komanda ir
spējīga, kāds virknējums kurā gadījumā būtu labākais, kurš ar kuru labāk un
drošāk spēlē kopā. Turnīrs Minskā šajā ziņā noteikti būs nācis par labu. Priecē
arī tas, ka komandā ir vairāki 1990. gadā dzimuši talantīgi spēlētāji, kuri
izlasē iekļauti, ne tikai par nākotni domājot, bet gan jau kā reāli palīgi,
taču…
Rodas pamatots jautājums:
kāda jēga ir Latvijas junioru izlasei (LAT-88) virslīgas čempionātā, ja
tā tikai tagad beidzot spēlēja pilnā sastāvā? Nereti bijušas spēles, kad no
pamatsastāva nav neviena (puiši paralēli startē arī savās klubu komandās). Ja
reiz šīs vienības dalībnieki visu sezonu nespēlē kopā (var būt atsevišķi mači,
kad nav pāris spēlētāju), idejai par šādas komandas iekļaušanu virslīgā ir
nulles vērtība. Saliekot kopā pat jau pieredzējušus un izcilus meistarus,
nepieciešams laiks, lai viņi saspēlējas, lai atjauno vecos saiknes, sāk viens
otru papildināt. Toties jauniem un mazpieredzējušiem handbolistiem kopā
spēlēšana ir viens no galvenajiem priekšnoteikumiem, lai komanda darbotos labi.
Ja reiz to nevar īstenot, kāpēc tādai izlasei, turklāt vēl ārpus konkursa (?!),
jāspēlē virslīgā? Var, protams, saprast arī klubus, kuri negrib uz visu sezonu
atdot savus labākos jaunos spēlētājus, no kuriem daži savās komandās ir galven vilcēju
vidū. Taču tādā gadījumā jāmeklē cits ceļš, kā visas sezonas gaitā gatavot
junioru izlasi. Lielās handbola valstis var atļauties savas junioru izlase kopā
neturēt. Tur labākie jaunie spēlētāji startē ja ne virslīgas komandās, tad to
fārmklubos vai līgu zemāk, kur arī ir pietiekami augstas kvalitātes handbols. Latvijā
laikam tomēr labākais variants ir šādu izlasi turēt kopā virslīgā visu sezonu.
Protams, ja uz Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīru nebrauc vienīgi, lai
piedalītos, bet gan ar mērķi tikt finālturnīrā. Talantīgu spēlētāju tieši šajā
un nākamajās vecuma grupās patiešām netrūkst.
Nav šaubu, ka puiši izdarīs
visu, ko vien spēs, lai Serbijā spēlētu pēc iespējas labāk. Jācer, ka treneriem
Žīdenam un Rozentālam izdosies salipināt cīņasspējīgu komandu. Tad mums var
sanākt arī ceturtais finālturnīrs.
Raimonds JŪRMALNIEKS
