Nejaukt ar Dievu

Jura Petroviča
raženo stāvu
var redzēt vai katrās vieglatlētikas sacensībās, jo viņš trenē gan jauniešus,
gan pieaugušos. Ik pa brīdim kādu no viņējiem aicina uz pjedestāla. Un tā jau
nepilnus trīsdesmit gadus. Petroviča jaunākais čempions ir
šķēpmetējs Edgars Rūtiņš

– Cik audzēkņu tevi sauc par treneri?
– Ja būsim punktuāli, – neviens.
Mani visi sauc par Juri, varbūt savā starpā viņi lieto vārdu treneris.
–
Dažiem tu
varētu būt pat vectēvs. Vai tas neliekas… nu, drusku savādi?
– Nedomāju, jo es vienmēr esmu
centies, lai mani audzēkņi treniņos un sacensībās justos kā daļa no ģimenes, tāpēc neko neparastu šajā
uzrunā es nesaskatu.
–
Cik sportistu
tagad trenējas tavā ģimenē?
– Lai es saņemtu savu trenera algu, man vajag divpadsmit audzēkņu, bet trenējas … ap
sešdesmit.

–
Par to netiek maksāts?

– Nē, bet, ja bērns grib
trenēties, es taču
viņu prom nedzīšu. Viņiem nekas nav arī jāmaksā – sporto vien.

– Kā atrod audzēkņus? Staigā pa
skolām?

– Nekad pa
skolām neesmu
staigājis, neesmu
nevienu arī
meklējis. Viņi paši mani atrod. Iesaka mani bijušie audzēkņi, draugi. Ventspils
jau nav tik liela, un par iespējām trenēties visi zina.

– Daudz
ir tādu,
kuri grib kļūt
par vieglatlētiem?

-Daudz, bet vai vienmēr atnāk piemērotākie…
Negribu sūdzēties, bet lielu daļu nosmeļ basketbols. Skaidrs, ka tas ir
populārāks sporta veids, bet man žēl bērnu, kuri no agras bērnības tiek diezgan
vienveidīgi trenēti, un pusaudžu gados viņu
stāja visai
sabojāta. Agrā specializācija nav tas labākais arī bērna psihei.
Žēl, ka daudzi
sportu pāragri pamet.

– Vieglatlētikā ir citādāk?

– Lielāka daudzveidība. Savus bērnus
es vispirms trenēju daudzcīņā, un tikai tad pamazām atklājas katra piemērotība
kādai disciplīnai. Domāju, tā es viņus arī netraumēju, jo vienā veidā viens ir stiprāks,
citā – otrs. Skriešana, lēkšana, mešana ir dabiskākās cilvēku
kustības. Kad sākas lielais sports, rodas dažādas tehniskas nianses, kas
neizskatās vairs tik dabiskas.

-Pēti katra audzēkņa anatomiskās
īpatnības, meklē katra piemērotību konkrētai disciplīnai?

– Nē, pēdas nemēru, audzēkņa vecāku
augumus nepētu.
Nav jau balets un nav arī kādreizējā VDR sportistu atlase, kur atrada
piemērotus īpatņus, kurus plānveidīgi zāļoja. Nav brīnums, ka daudzus
toreizējos rekordus vēl tagad nevar pārspēt. Protams,
pret dabu neko neizdarīsi,
un agri vai vēlu katrs pievēršas sev piemērotākai disciplīnai. Vieglatlētika ir
pietiekami daudzpusīga, lai katram būtu iespēja trenēties.

– Arī tavs jaunākais varonis – Eiropas
jaunatnes
olimpiādes uzvarētājs šķēpa mešanā
Edgars
Rūtiņš
neizskatās tipisks šķēpraidis. 1,90 m auguma un
100 kg svara viņam nav…

– Toties ir daudz kas cits – ātrums, vieglums, pietiekami
daudz spēka un, galvenais, vēlme trenēties un to rīku mest. Domā viegli uzvarēt
40 grādu karstumā, kā bija Belgradā? Tur vajag
raksturu! Es gan augstāk
vērtēju viņa bronzas medaļu pasaules jaunatnes čempionātā, jo tur tiešām startēja visi labākie. Edgars varēs sasniegt
daudz. Puisim ir tikai septiņpadsmit gadu, un viņš vēl aug, ja tie centimetri
kādam liekas tik svarīgi.

– Par tiem
gadiem – daudzi jaunatnes mačos startē lieliski, bet vēlāk kaut kur pazūd?

– Tas ir
dabiski, jaunatnes sacensības notiek katru gadu, bet, nonākot pieaugušo kārtā, vieni un tie paši sportisti sacenšas daudzus gadus. Uzvar un paliek labākie.

– Kā atradi un augstlēkšanai
pievērsi savu pašreiz labāko sportistu Normundu Pūpolu?

-Nedalu savējos labākajos un
sliktākajos. Īsti jau nevar zināt, kurā mirklī katrs atvērsies. Normunds pie
manis atnāca septiņpadsmit gadu vecumā, kad citi jau lec pāri diviem metriem.
Zini, cik bija viņa pirmais rezultāts? Tas nav joks – 1,45 metri… Būtu
skarbais atlases princips, nāktos teikt visu gaišu". Un nebūtu mums puiša,
kurš lec 2,28 metrus un domā par olimpiskajām spēlēm.

-Normunds arī nav tipiskākais augstlēcējs…

– Neteikšu
viss. Augstumā pašreiz
ir it kā viena tehnika – flops, bet tehnika garajiem un īsajiem atšķiras.
Normunds ar saviem 1,88 metriem ir tā kā pa vidu, un cenšamies atrast to
piemērotāko. Rezerves ir visur – ātrumā, spēkā, bet visvairāk ir jāuzteic puiša
bezbailība. Viņam nav bailes no augstuma. Domāju, ka tiks labots Latvijas
rekords (2,30) un sasniegti vēl lielāki augstumi.

– Vai bijis jāšķiras no audzēkņa
rakstura nesaderības dēļ ?

– Nav jau laulība. (Smejas). Nē, tādu
gadījumu neatceros. Ar kādu, protams, vieglāk, ar kādu grūtāk. Bet visu var izrunāt, atrast kopsaucēju. Mēs labi
saprotamies, paliekam draugi arī pēc sporta gaitu beigām. Kopīgi svinam
svētkus, braucam makšķerēt.

Vienmēr
priecājos, ka maniem bijušajiem audzēkņiem klājas labi. Gandrīz visi beiguši
augstskolu, daudziem ir savs bizness.

– Kā veidojās attiecības ar vienu
no mūsu labākajām šķēpa metējām Sintu Ozoliņu, kura tomēr tevi pameta un
aizgāja pie Valentīnas Eidukas?

– Sapratām, ka tā būs labāk abiem. Ar
mūsu princesīti man nebija viegli. Sintai likās, ka var mest šķēpu bez
fiziskajiem treniņiem. Nevarēju es viņu piespiest. Eiduka gan visu nolika pa
vietām. Man liekas, ka meitenēm ar lielo sportu nemaz
nevajag aizrauties, bet to jau īsti nedrīkst teikt. Es vislabāk strādātu
ar bērniem. Ir
liels gandarījums, ka vari no ķipara
izveidot sportistu. Tomēr jāstrādā arī ar lielajiem.

– Kāds tev ir dienas grafiks?

– Visai vienkāršs. Trijos sāku ar mazajiem,
tad nāk vidējie, vakarā – lielie. Tā visus šos gadus. Brīva diena ir tikai
svētdiena, bet nosacīti, jo tad bieži vien ir sacensības.

– Ko par to
visu saka sieva ?

– Es vēlu apprecējos, un Edīte (viņa
nav sportiste) zināja, kas viņu sagaida. Meitai arī varētu veltīt vairāk laika. Nav jau viegli – pēdējos gados jūtu, ka nedrīkst strādāt bez atpūtas. Ir jābūt atvaļinājumam.

– Tev ir pāri piecdesmit, vai domā jau
par pensiju?

-Tur nav, ko domāt. Kamēr man darbs sagādā
prieku, kamēr manējie gūst uzvaras, aug par labiem un sportiskiem cilvēkiem,
par finišu nedomāju. Paskaties, cik gadu ir Vasiļevska trenerei Eidukai (pāri
septiņdesmit.-Aut.) – pēc viņas jālīdzinās!

Protams, ja
treneru vidū
augtu konkurenti, pati dzīve pieņemtu lēmumus.

–Jauno treneru nav daudz.

– Maigi teikts, – jaunos var saskaitīt uz pirkstiem. Vieglatlētika nav prestižākais sporta
veids, nav arī modes lieta kā, piemēram, hokejs. Iespējams, materiālā sistēma nav pārdomāta, bet es nekad neesmu
strādājis naudas dēļ.
Kā
autoatslēdznieks es noteikti pelnītu vairāk.

– Kur tad ir pievilkšanas
magnēts?

– Patīk veidot cilvēkus (nejaukt ar
Dievu), ļoti daudz esmu mācījies no sava trenera Māra Grīvas. Brīžiem jūtos tā
kā parādā –  tik daudz savulaik no viņa
saņēmu, un tagad tas jātdod citiem bērniem. Otru elpu ieguvu, kad piecdesmit
gados izmācījos
par psihologu. Nevar salīdzināt zināšanas, kas man bija sākumā, un tās, ko
ieguvu studējot.

Protams, dzīve tāpat kā agrāk uzdod daudz
jautājumu, taču es zinu, kur jāmeklē atbildes. Tās ir mūsu vidū, nevajag gaidīt brīnumus.

Juris
Petrovičs,

Ventspils
sporta skolas Spars vieglatlētikas treneris

Dzimis    1953. gada 17. decembrī Ventspilī

Mācījies Ventspils vakara vidusskolā, Ventspils 20. arodskolā
(autoatslēdznieks),

Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības
augstskolā (psiholoģijas skolotājs)

Trenera darbā      kopš 1978. gada

Labākie sasniegumi sportā              augstumā
– 2,07 m, trīssolī
– 14,64 m, desmitcīņā
– virs 6300 punktiem

Ģimenes stāvoklis              precējies – sieva Edīte, meita Judīte (12 gadi), audžudēls Raimonds (30 gadi)

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS