Nesaprotamās riteņbraukšanas vārdnīca
Gatis Smukulis patlaban ir vienīgais mūsu pārstāvis profesionālās riteņbraukšanas augstākajā līgā, kurā no janvāra līdz oktobrim risinās World Tour velobraucieni. Startējot ASV reģistrētajā HTC-Highroad komandā, Gatis pēc daudzu gadu pārtraukuma ar Latvijas vārdu atkal spējis finišēt pirmais tik prestižās sacensībās, sensacionāli uzvarot Katalonijas velobrauciena pirmajā posmā. Smukulim, kurš Pekinā bija viens no jaunākajiem mūsu olimpiešiem, ir nopietnas ambīcijas startam Londonā.
Šogad viņa gan vēl nav starp Giro d’Italia dalībniekiem. “Manuprāt, tās ir vissmagākās daudzdienu sacensības pasaulē,” vērtē Gatis. Arī Tour de France Smukulis savos 24 gados vēl tiek uzskatīts par jaunu. Ar HTC-Highroad komandas direktoru maija sākumā bijusi runa par iespēju iekļaut Smukuli komandā startam Vuelta a Espana, kas sākas augusta otrajā pusē. Sava gatavība viņam jāapliecina, sekmīgi cīnoties maija beigās Berlīnes Pro Race 184 kilometros un Bavārijas piecdienās, kā arī jūnija sākumā slavenajā Criterium du Dauphine velobraucienā Francijā.
Smukulis ļoti nopietni trenējas startam arī individuālajā braucienā. “Beidzot vajadzētu pamainīt vietu kārtību Latvijas čempionātā,” nosmaida riteņbraucējs. Pērn šajā disciplīnā tās ilggadējais karalis Raivis Belohvoščiks joprojām palika tronī, Gatis finišēja tikai trešais aiz Alekseja Saramotina. Starp citu, savas izredzes nākamajās olimpiskajās spēlēs Smukulis vairāk saista tieši ar startu individuālajā distancē. “Grupas brauciens Londonā notiks pa līdzenumu, tur uzvarēs sprinteri. Tādi kā mans komandas biedrs Marks Kavendišs, kam turklāt tā būs mājas trase…”
Smukuļa vēlme uzlabot sniegumu individuālajā braucienā ir arī HTC-Highroad interesēs. Šī disciplīna parasti ir daudzdienu velobraucienu programmā, un, piemēram, Tonijs Martins Algarvē uzvaru guva, pateicoties tieši savam pārsvaram braucienā ar atsevišķo startu. Līdzīgi viņš izvirzījās vadībā un ar komandas palīdzību šo pozīciju spēja saglabāt līdz finišam arī populārajā Pro Tour velobraucienā Parīze—Nica. “Individuālais brauciens ir ļoti nozīmīgs,” uzsver Gatis Smukulis. “Turklāt tajā viss atkarīgs tikai no tevis paša. Rādi, ko māki, par citiem nav jādomā.”
Tomēr daudz biežāk riteņbraucējiem nākas cīnīties klasiskajos velobraucienos, kas ilgst gan vienu dienu, gan nedēļām ilgi un kuros risinās masu kaujas, divcīņas, drāmas un citas pavisam nesaprotamas lietas, kas slēpjas aiz garā vārda — riteņbraukšana. Gatis Smukulis Sportu iepazīstina ar to, kā tas notiek.
SĀNU VĒJA BĪSTAMĪBA
Sacensības sākas ar komandas sanāksmi, kurā izvirza uzdevumus un izklāsta, kā mēs tos mēģināsim izpildīt, analizē trases konfigurāciju, norāda uz bīstamajām vietām, kurās jābūt pareizajās pozīcijās, neaizmirst arī par meteoroloģiskajiem apstākļiem.
Ļoti būtisks ir vējš. Īpaši tādās riteņbraukšanas līdzenuma lielvalstīs kā Beļģija vai Holande. Jāzina, kurā vietā trase pagriezīsies tā, ka tiks pakļauta spēcīgam sānu vējam, un iepriekš jāieņem atbilstoša pozīcija. Sānu vējā vienmēr jābūt priekšā, vismaz divdesmitniekā. Bet visi tur grib būt.
Sānu vējā priekšējo braucēju radītā aizvēja vilkme nestrādā, grupā vairs nav nekādas omulības, visi izretojas virtenē, kas stiepjas arvien garāka. Priekšējiem tā ir laba iespēja, pirmie desmit, nemitīgi mainoties, vidējo tempu var uzkurināt virs 60 kilometriem stundā, jo galvgalī parasti arī tiek paši spēcīgākie, un tad, arī virtenē esot, viņu ātrumu grūti izturēt. Ja sānu vējā paliec viens, tad vispār vakars.
KAS BĒG, KAS — BREMZĒ
Velobraucieni bieži notiek pa ļoti šauriem ceļiem, kur reizēm pat vienai mašīnai vietas par maz, un tad pa šādu šosejiņu uz priekšu gāžas divsimt riteņbraucēju. Turklāt grupā notiek nemitīgs karuselis. Visizdevīgāk braukt no kādas ceturtās līdz desmitajai pozīcijai — tad ir vislielākais aizvējš, bet priekšējie mainās, tevi nemitīgi kāds apbrauc. Nupat biji ļoti ērtā situācijā, kādā gribētos sēdēt un sēdēt, bet pēc brītiņa jau gluži nevilšus atrodies grupas aizmugurē. Domā nu, kā pa šo šauro, pārpildīto ceļu tikt atkal atpakaļ uz priekšu! Grupas ātrums ir ļoti liels — 45— 50 km stundā. Tev visu laiku jākontrolē sava pozīcija, lai neaizgulētos, neizkristu no ritma un arī pats nemitīgi ietu uz priekšu.
Daudzās sacensībās pirmās divas stundas ir ļoti ātras, jo notiek nemitīgi mēģinājumi aiziet atrāvienā. Katrā komandā kādiem diviem cilvēkiem dots uzdevums aizbraukt prom. Tad nu viņi cenšas, veido lielākas vai mazākas grupiņas un mēģina bēgt. Ja bēgļi ir no komandām, kam labas izredzes kopvērtējumā, pārējo pārstāvji tūlīt metas viņiem pakaļ, un tāda raustīšanās nereti ilgst stundas divas, vidējam ātrumam šajā laikā sasniedzot pat 50 km stundā.
Būtībā to, vai atrāviens izdosies, nosaka lielā grupa — peletons. Ja bēgļi ir tikai trīs četri un starp viņiem nav pretendentu uz uzvaru kopvērtējumā, tad spēcīgās komandas ir pat ieinteresētas grupu piebremzēt un laist viņus projām. Pašiem mierīgāka dzīve, jo pēc 150—200 kilometriem grupa tik un tā bēdzējus, kurus parasti tālāk par desmit minūtēm nelaiž, noķers, bet komanda šajā laikā var gatavoties galvenajam uzdevumam — kilometru pirms finiša otrajā trešajā pozīcijā izvirzīt savu sprinteri, kāds, piemēram, mums ir Marks Kavendišs.
Kā notiek grupas bremzēšana? Vienkārši nepalīdzot tam, kas cenšas izveidot nākamo atrāvienu. Viņš grupu izvelk virtenē, bet aiz viņa jau iekārtojušies tie, kas nav ieinteresēti šo aktīvistu priekšgalā nomainīt, un pēc puskilometra viņš parasti paliek rāms. Ja uzrodas nākamais, tavs uzdevums atkal viņam sekot un līdzīgā veidā jaukt ārā šo bēgšanas mēģinājumu. Kad grupa jau tuvojas finišam, tad gan šādi bremzēt atrāvienus nav pieņemts. Var dabūt pa seju.
ĶERŠANAS TEHNOLOĢIJA
Atrāvienā nedrīkst laist projām vairāk par pieciem braucējiem, tad viņus var arī vairs nepanākt. Bet daži vīri nespēj stundām ilgi noturēt tādu ātrumu, kādu var attīstīt grupa. Ja atrāviens jau sacensību sākumā aizgājis, peletonā uztaisa pīppauzi, no mašīnām paņem ēdienus, dzērienus, iestiprinās…
Starp citu, velobraucienos, kuros cīņas rit vismaz četras piecas stundas, ne tikai regulāri jādzer, bet arī jāēd. Barošanas punktos komandu pārstāvji mums pasniedz īpašus maisiņus, kurās ir ne tikai dzērienu pudeles, enerģētiskie batoniņi un želejas, bet arī cepumi, viegli sendviči. Pārējā laikā kāds no komandas sagaida tehnisko mašīnu, salādē aiz krekla kādas desmit divpadsmit pudeles un pieved visiem savējiem. Ja sacensību laikā neievēro pareizo ēšanas režīmu, tad agrāk vai vēlāk pienāk mirklis, ka pēkšņi melns gar acīm un vairs nevari uzspiest uz pedāļa. Tu varbūt domā, ka esi slikti trenējies, bet tev vienkārši beigusies degviela!
Kad atstarpe jau pārsniedz piecas sešas minūtes, grupas priekšā nostājas tās komandas, kuras todien cer uzvarēt, un sāk turēt tādu pašu ātrumu kā bēgļi. Ar to vien jau pietiek, lai attālums sāktu dilt, jo pieci seši zēni nogurst vairāk nekā grupa, kura, ja nepieciešams, ātrumu var palielināt vēl. Ja 30 kilometrus pirms finiša līdz atrāvienam vēl ir vairāk par divām minūtēm, tad gan sāk iet karsti.
Marta sākumā Driedaagse van West-Vlaanderen sacensībās Beļģijā jau pašā sākumā izdevās atrauties divdesmit riteņbraucējiem, par laimi — arī dažiem mūsējiem. Bet vairāku citu stipru komandu pārstāvju starp viņiem nebija, un visu dienu grupa tika raustīta uz priekšu viņiem pakaļ. Ļoti nervozs un ātrs brauciens. Bet bēgļus tā arī neizdevās noķert.
Kāda jēga brauciena sākumā doties atrāvienā, zinot, ka beigās tik un tā tiksi noķerts? Tie, kas aizbrauc atrāvienā, ļauj atpūsties pārējiem komandas biedriem, viņi var mierīgi sēdēt grupā, nav jāpiedalās tās vilkšanā, var taupīt spēkus finālam. Otrkārt, tā ir iespēja televīzijā parādīt savus sponsorus. Viendienas braucieni parasti ir nervozāki, ar vairākiem atrāvieniem. Nereti tie seko cits citam visas četras piecas stundas no vietas.
Cenšos specializēties viendienas braucienos, tie man labāk patīk. Lielajām daudzdienām, kas ilgst trīs nedēļas, man arī muskuļu masa par lielu. Ja kalns nav 20 kilometrus garš, tad tas nav būtiski. Pavasara sacensībām vēsajos līdzenumos es ar saviem 80 kg pat tiku uzskatīts nedaudz par tievu. Kalni gan mani sevišķi nebiedē. Ja vidēji nav stāvāki par pieciem sešiem procentiem, varu braukt augšā tīri labi. Īsākos un stāvākos arī, bet, ja ir 10 kilometri ar 10 procentiem, tad gan man tik ātri neiet kā vieglajiem.
ASAIS BRUĢIS UN LĪKUMI
Beļģijā un Francijā ļoti nozīmīgi ir bruģa posmu sākumi. Ne visi spēj ātri pabraukt pa bruģi, grupa bieži sabirst gabalos, un vari nonākt neapskaužamā situācijā aizmugurē, no kuras grūti atkal tikt uz priekšu.
Tāpēc kilometrus piecus pirms bruģa sākas cīņa par vietu pirmajā divdesmitniekā gluži kā pirms finiša. Protams, vēl ir liela iespēja iekļūt kritienā, pārsist riepu. Leģendārajā Parīze—Rubē velobraucienā, ko uzskata par visbruģaināko, veiksmei tiek doti pat 60 procenti, ratu var pārsist uz katra akmens.
Katram braucējam uz tehniskās palīdzības mašīnas jumta tiek vests otrs velosipēds. Ja tikai caura riepa, tad vienkārši samaina ratus, kas aizņem pāris sekundes, ja vaina nopietnāka, ņem otru divriteni. Šāda maiņa ir atļauta, un to skaits netiek limitēts.
Tehniskās palīdzības mašīnas izlozes secībā brauc peletona aizmugurē. Savējā jāsagaida. Protams, iepriekš pa radio tehniķiem tiek paziņots, kas noticis. Diezgan bieži pēc tam izdodas atgriezties grupā un pat sekmīgi turpināt cīņu. Sevišķi, ja ceļa segums ir labs, un grupa brauc vienmērīgā, stabilā ātrumā.
Grūtāk ir tad, ja trases konfigurācija sarežģīta, daudz pagriezienu, dažādas ieliņas, mazi, šauri ceļi, met cilpas uz priekšu, atpakaļ… Ir velobraucieni, kuros 30 km rādiusā tiek nobraukti vairāk nekā 250 kilometri. Skatītājiem jau interesanti, staigā tikai no vienas cilpas līdz otrai. Bet mums — pirms katra līkuma bremzēšana, pēc tam tūlīt kāpinājums, lai atgūtu ātrumu, tad atkal bremzēšana, pirkstu nenoņem no ātrumpārslēga — uz leju, uz augšu, uz augšu… Tas ir sarežģīti, mežonīgi daudz sprintu, maksimāls darbs. Klasiskās, lielās šoseju tūres šajā ziņā ir vieglākas. Ja pa Beļģijas ceļiem būtu jābrauc klasisks triju nedēļu ilgs daudzdienu velobrauciens, tad pēc tam vajadzētu trīs mēnešus, lai atjaunotos.
Ko kurš darīs
Tas, protams, vissvarīgākais. Katrai sacensībai komanda izvirza savu līderi. Daudzdienām pat vairākus. Atsevišķiem posmiem, kalnu starpfinišiem un to, kas cīnīsies par uzvaru kopvērtējumā. Piemēram, šodien pirmais posms pa līdzenumu. Tātad trīs komandas džeki visu distanci strādās mūsu sprintera labā, gādās, lai viņš, distanci varētu veikt, maksimāli taupot spēkus, un pirms izšķirošajiem brīžiem nonāktu iespējami izdevīgākā pozīcijā. Pārējie līdzīgi rūpēsies par to vienu vai diviem mūsu braucējiem, kam jācīnās par uzvaru kopvērtējumā. Komanda katram velobraucienam var pieteikt astoņus dalībniekus, Giro d’Italia, Tour de France un Vuelta a Espana — deviņus.
Šajā sezonā radio sakarus atļauts izmantot tikai lielajās — Pro Tour — sacensībās. Tad komandas direktors nemitīgi informē, kas notiek distancē, kā arī dod uzdevumus. Atrāviens aizgājis prom piecas minūtes… Pēc kilometra pagrieziens pa kreisi, būs sānu vējš… Pēc trim kilometriem sāksies bruģis, tev jābūt priekšā… Bet vienalga svarīgāko informāciju kā mazu trases leģendu pieraksta uz stūres iznesumam uzlīmētas līmlentes. Pēdējos posmos arī bīstamākos konkurentus. Lai tad, ja kāds no viņiem dodas atrāvienā, tūlīt varētu saorganizētu savējos un kopējiem spēkiem grupu vilktu viņam līdzi. Ja tavs līderis ir grupā, tu nedrīksti braukt bēglim līdzi. Vienīgi — lai atrāvienu bremzētu, vai arī tad, ja šis atrāviens nepasliktinās komandas līdera pozīcijas kopvērtējumā.
Kad līdzenumā līdz finišam paliek kilometri desmit, sprintera labā sāk strādāt pilnīgi visa komanda, arī tie, kas cīnās par augstu vietu kopvērtējumā. Iespējams, ka desmit komandām ir labi sprinteri, kas tajā dienā gatavi cīnīties par uzvaru. Tas nozīmē, ka kādi astoņdesmit braucēji sāk malties milzīgā karuselī. Ātrums aug, tuvojas 50 km stundā. Tev savs sprinteris jānotur priekšā iespējami labākā vietā. Jācīnās par pozīciju, jāiet uz priekšu… Tu visu laiku ķer vēju, lai sprinteris tavā aizvējā varētu taupīties un gatavoties finišam.
UN TAD STARTĒ SPRINTERIS…
Ja komanda grupā vēl palikusi pilnā sastāvā, tad astotais džeks no pēdējiem 10 km priekšā nobrauc garāko maiņu — divus trīs kilometrus, un viņam sacensības ir beigušās. Nav būtiski, vai viņš finišē desmitais, trīsdesmitais vai simtais, jo darbs ir izdarīts godam. Ātrums kļūst vēl lielāks, un nākamie jau velk īsākus gabalus. Ideāli, ja divus kilometrus pirms finiša no komandas priekšā vēl paliek trīs un sprinteris var braukt trešajā pozīcijā. Spēkus vairs nav kam taupīt, tie tiek atdoti līdz pēdējam. 500 metrus pirms finiša tu paliec divatā ar sprinteri, pavelc vēl viņu, cik spēj un pat mazliet vairāk nekā spēj. Ātrums tuvojas 70 km/h, un tad startē sprinteris…
Nereti šo scenāriju ļoti šaurā vietā cenšas īstenot divdesmit trīsdesmit vīri vienlaikus. Aprīļa sākumā Beļģijā Schldeprijs velobraucienā es biju trešais numurs, kas Marku Kavendišu aizveda līdz pēdējam kilometram. Pats finišēju 52. vietā, bet Kavendišs uzvarēja, un mūsu komandas uzdevums bija izpildīts par simt procentiem. Marks Reinšovs no Austrālijas parasti paliek pats pēdējais, kas Kavendišu, kurš uzvarējis 16 Tour de France posmos, izved līdz finiša spurtam. Renšovam sacensības vienmēr beidzas 250 metrus pirms mērķa līnijas, kaut gan tajā brīdī viņš varbūt pat ir līderis.
Starp citu, visu sacensībās vinnēto prēmijas naudu, atskaitot desmit procentus apkalpojošam personālam, visiem komandas braucējiem sadala līdzīgi, neatkarīgi no izcīnītās vietas. Līderiem vienkārši ir cita alga.
101 PROCENTS KATALONIJĀ
Es neesmu sprinteris, bet man pietiek spēka un ir arī labs individuālais ātrums. Ir sacensības, kurās var uzvarēt arī tādi vīri. Arī četrkārtējais pasaules čempions individuālajā braucienā Kančelara, kas daudzkārt bijis nepārspējams slavenākajos viendienas velobraucienos, nav sprinteris, bet viņš, pēdējā kilometrā no grupas aizbraucot prom, uzvarējis arī Tour de France posmā.
Pirms Katalonijas velobrauciena, kas notika marta beigās, komandas sapulcē tika pateikts, ka mūsu uzdevums ir uzvarēt vismaz vienā posmā. Kavendišs nestartēja, par mūsu līderiem tika uzskatīti divi vīri, kas visai labi brauc kalnos. Pirmais posms vēl bija samērā līdzens, tomēr bez īpašām priekšrocībām sprinteriem. Tika nolemts, ka par uzvaru var cīnīties katrs, kam rodas tāda iespēja. Sacensības tikai sākas, komandas vēl nav sastrādājušās un var nogulēt atrāvienu. Tāda bija mūsu stratēģija.
Cieši apņēmos izdevību izmantot. Sākums bija diezgan ātrs, aizbraucu prom jau 25. kilometrā, bet tikai trijatā. Tas izskatījās pilnīgi nereāli, sagaidījām ceturto, katrs bijām no savas komandas, un lielā grupa diezgan ilgi nestrādāja. Sacensības vidū, pēc 90 kilometriem mūsu pārsvars jau bija 14 minūtes, bet 60 km pirms finiša tas samazinājās līdz četrām, jo viens no mums sāka slinkot. Direktoram, kurš man pieveda dzērienu pudeles, kādas piecas reizes jautāju: “Ir izredzes?” Viņš atkārtoja vienu un to pašu: “Varbūt ir, varbūt nav.”
Pēdējā lielajā kalnā 30 km pirms finiša jau izskatījāmies bezcerīgi — grupa aiz mums vairs bija tikai divarpus minūtes. Turklāt pēc kalna palikām divatā — es un Bens no manas iepriekšējās komandas. Strādājām par simt un vienu procentu. Grupa, kurā, kā vēlāk izrādījās, ātrumu kurināja piecu komandu braucēji, sašķīda vairākos gabalos, un 13 kilometrus pirms finiša viņi bija tikai 50 sekundes aiz muguras.
Pēdējā trīs kilometru kāpumā nolūza arī Bens. Atpakaļ vairs neskatījos, tikai maucu, cik spēju. Radio arī bija atslēdzies. Palīga neviena, individuālais brauciens — uz dzīvību vai nāvi. Tomēr finišēju 28 sekundes pirms pārējiem.
Nobraukt 150 km atrāvienā un uzvarēt… Tā bija mana diena. Daudzi apsveica.
Dainis CAUNE
Gatis SMUKULIS
Profesionāls riteņbraucējs (HTC-Highroad)
Dzimis: 1987. gada 15. aprīlī Valkā (Smiltenes novada Brantu pagasta Ozolkalnos)
Augums, svars: 188 cm, 80 kg
Izglītība: mācījies Smiltenes 2. vidusskolā, absolvējis Murjāņu sporta ģimnāziju
Sportā: no desmit gadu vecuma; kopš 2009. gada profesionāls riteņbraucējs, līdz 2010. g. — AG2R La Mondiale (Francija), kopš šīs sezonas HTC-Highroad (ASV), kas ir vācu Telekom un HTC Columbia mantiniece
Pirmais treneris: Jānis Akmentiņš, tagad — Jānis Veide, HTC-Highroad — Sebastjans Vēbers un Andreass Lange
Lielākie sasniegumi: 4. vieta Eiropas Jaunatnes olimpiādē Parīzē individuālajā braucienā, uzvaras četros U-18 Pasaules kausa izcīņas daudzdienu braucienos, uzvara U-23 Nāciju kausa izcīņas Flandrijas velobraucienā, Eiropas U-23 čempionātos 7. vieta (2007. g.) un 9. vieta (2008. g.) individuālajā braucienā, 68. vieta Pekinas olimpiskajās spēlēs, 13. vieta Omānas velobraucienā (2009. g.), uzvara Katalonijas velobrauciena 1. posmā (2011. g.)
Ģimenes stāvoklis: neprecējies, ir draudzene
Hobiji: cilvēka iespēju pētīšana, literatūra, peldēšana
