Noderīgāka — cita profesija

Latviešu treka riteņbraucēja Ulda Brēmaņa 1986. gadā
pasaules meistarsacīkstēs Koloradospringsā sasniegtais PSRS rekords 1 km hītā
(atklātajos velodromos) 1:03,431 noturējies līdz pat mūsdienām. Uldis
meistarību briedinājis abos Rīgas trekos – Marsiņā
un Senču silā -, arī Ventspilī. Liepājā gan ne, tur glauno veloceliņu, ko
būvēja speciāli PSRS izlasei, lai labāk sagatavotos Minhenes olimpiskajām
spēlēm, nesaudzīgi bija sagrauzis laika zobs. Nu jau ilgus gadus Latvijā vairs
nav nevienas treka būves.

Dēli tēva pēdās
1977.
gadā, kad Uldim palika 13 gadu, viņš devās uz Daugavas CRK (Centrālais riteņbraukšanas klubs), lai izmēģinātu
spēkus treka riteņbraukšanā. Sagatavošanās grupā viņu pieņēma treneris Jānis
Zvirbulis. Puisis bija ātrs. Kā radīts sprintam, vēl vairāk – kilometra hītam,
jo attīstījās arī ātruma izturība. Bija vajadzīgi pieci gadi, lai izaugtu līdz
Latvijas pieaugušo izlasei. Uldi
1982. gadā iesauca armijā. Dienēja CSKA, nokļuva sprinteru trenera Valerija
Ņikiforova grupā kā viens no perspektīvākajiem jaunajiem trekistiem.

Cik
ilgs laiks būs vajadzīgs, lai abi Ulda dēli Dāvis un Ansis atkārtotu tēva
sasniegto? Dāvim ir 16, Ansis par diviem gadiem jaunāks. Abi trenējas
speciālista Jāņa Krišlauka vadībā. Tiesa, šosejā, jo vecā labā Marsiņa (bijušais Daugavas CRK treks) taču nav, palikusi vienīgi velosipēdu novietne,
riteņbraukšanas inventāra remontdarbnīca un neliela svaru zāle. Tēvs dēlus
neesot virzījis uz riteņbraukšanu, tā bijusi pašu izvēle.

Sporta politikas ēnā

Kad
PSRS un tās satelītvalstis pieteica boikotu Losandželosas olimpiskajām spēlēm,
Brēmanis PSRS izlasē vēl nebija iesaukts un nekādu spiedienu no Maskavas
nejuta, ja neskaita dažus gadījumus, kad viņam nogrieza kādu ārzemju braucienu
it kā nozaudētu dokumentu dēļ. Puisis, protams, pārdzīvoja, bet sašauts nejutās, jo dzīve lielajā sportā
nebija pat lāga sākusies. Gadu vēlāk debija PSRS pieaugušo izlasē. Uldis,
atceroties deviņdesmito gadu vidu, saka: „Maskava 1984. gadā sarīkoja
alternatīvo forumu Losandželosas olimpiskajām spēlēm –Družba, bet es vēl biju par zaļu, lai kandidētu uz līdzdalību šajās
sacensībās. Lielā sporta gaitās veiksmīgs man bija 1986. gads, kad izdevās
uzvarēt Labas gribas spēlēs Maskavā un PSRS tautu spartakiādē. Gan Družbā, kur biju aculiecinieks, gan
Labas gribas spēlēs viss bija krāšņi saposts. Krilatskas velodroma tribīnēs
brīvu vietu nebija. Tikai kuluāros runāja, ka tribīnēs bijis daudz civildrēbēs
tērpušos karavīru. Sportisti par to nebija informēti," saka Brēmanis. „Togad
man izdevās divreiz labot PSRS rekordu – Labas gribas spēlēs Krilatskā
kilometru nobraucu 1:03,566 un pasaules čempionātā Koloradospringsas atklātajā
augstkalnu treka celiņā – 1:03,431. Šajā disciplīnā ierindojos piektajā vietā.
Rudens pirmajā mēnesī Krilatskā pārliecinoši kļuvu par PSRS tautu spartakiādes
čempionu, sudraba laureātu Vladimiru Sultanovu apsteidzot gandrīz par trim
sekundes desmitdaļām. Starp citu, mēs ar Sultanovu savulaik kļuvām par PSRS
čempioniem arī kilometra hīta pāru braucienā – disciplīnā, kas sacensību
programmā tolaik tika iekļauta reti. Reizi pie PSRS čempiona zelta tiku arī
klasiskajā kilometra hītā."

Uz
Losandželosu Uldis neaizbrauca. Arī izredzes tikt uz Seulas olimpiskajām spēlēm
nebija lielas. „Katrai valstij Seulā bija tiesības kilometrā pieteikt tikai
vienu sportistu, bet uz vienīgo ceļazīmi kandidējām trīs – es, Aleksandrs
Kiričenko un Konstantīns Hrabcovs. Uz Seulu aizbrauca un par olimpisko čempionu
kļuva Kiričenko. Neapvainojos, jo Saša mūsu konkurencē bija stiprākais."

Gadu
pirms Seulas Uldis PSRS izlasē vairs nebija pirmais numurs olimpiskajā
kilometrā, tomēr kandidātos bija. Pēc Seulas viņš atgriezās CSKA pie
Ņikiforova. Vēl tika papildināts Bruņoto spēku čempionātos iegūtais medaļu
klāsts, klāt pieplusojot lielvalsts jauniešu un junioru meistarsacīkšu iegūto,
iznāk vēl viena medaļu vitrīna, kurā gan pavisam sīka vieta ir Latvijas
čempionātos iegūtajām, jo tolaik PSRS izlases dalībniekiem nebija laika
piedalīties republiku meistarsacīkstēs.

Lielo pārmaiņu laiks

„Pēc
riteņbraukšanā pavadītajiem 10 gadiem vairs nebija motivācijas palikt lielajā
sportā, jo Latvijā jau  parādījās citi
līderi – sprinteri Ainārs Ķiksis, Ingus Veips un Viesturs Bērziņš (pirmie divi
brauca arī garo hītu). Man vajadzēja sakārtot savu dzīvi. 1991. gadā absolvēju
Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju, apprecējos ar basketbolisti Ivetu. Drīz
piedzima pirmais dēls. Sāku strādāt par treneri ar jaunajiem BMX braucējiem.
Taču alga bija par mazu, lai uzturētu ģimeni. Diplomu noliku malā un sāku
pelnīt naudu celtniecībā, strādājot par krāvēju, par palīgstrādnieku. Iznāca
diezgan labi."

Pēc sporta augstskolas
koledža

„Lai
uzturētu ģimeni, vajadzēja citu izglītību, tāpēc iestājos Celtniecības
koledžā," secina riteņbraukšanas lielmeistars. „Pēc koledžas nokļuvu
celtniecības iekārtu nomas firmā Ramirent
un drīz vien uzkalpojos līdz tehniskā direktora amatam, kurā esmu joprojām.
Atbildu par celtniecības iekārtu piedāvājumu klientiem. Esam zināmi daudzos
Rīgas celtniecības objektos."

Žēl, ka tā notiek

Vaicāts
par situāciju Latvijas riteņbraukšanā, Uldis Brēmanis pauž satraukumu: „Mani
pārsteidz, ka Murjāņu angārā joprojām trun no Ķelnes atvestās treka
konstrukcijas. Jo ilgāk tās tur glabāsies, jo mazāk izredžu, ka Murjāņos uzcels
treku. Zūd ticība arī plāniem, ka Latvijā kādreiz būs starptautiskām prasībām
atbilstošs treks."

Jābūt formā

Kādulaik
Uldis Brēmanis savu kādreizējo šosejas riteni bija uzkāris vadzī,
aizbildinoties ar aizņemtību darbā. Pērn Igo Japiņš aicināja viņu atgriezties
vismaz amatieru apritē un piedalīties Vienības braucienā. Tā velnam tika iedots
mazais pirkstiņš. Tagad Vienības braucienos un Rīgas velomaratonā piedalās visa
Brēmaņu ģimene. Tas arī ir galvenais līdzeklis, kā ģimenes galva saglabā
fizisko formu. Ar to pietiek.

Kadru medības

Kopš
jaunībsdienām Ulda kaislība bijusi fotografēšana. Tolaik gana labs šķitis Zenit bildējamais. „Tā bija nopietna
aizraušanās, mājās man bija bilžu palielinātājs, visa vajadzīgā fotoķīmija,
cepu bildes vienu pēc otras – kopā ar draugiem, mačos. Tas bija ko vērts,"
atzīst Brēmanis. "Tā nav aizmirsta vēl šobaltdien. Tagad viss vienkāršāk. Paņem
digitālo un bildē vesels. Man ir Panasonic,
bet viss safotografētais ir diskos, neesmu paspējis sakārtot."

Gatis
ĶĪSIS

Uldis Brēmanis

riteņbraucējs,
trekists

Dzimis     1964. gada 24. martā Rīgā

Riteņbraukšanā     kopš 1977. gada

Pirmais klubs Daugavas CRK

Pirmais treneris    Jānis Zvirbulis

Pamatdisciplīna     1 km hīts

PSRS izlasē            1985.-1987.g.

Panākumi sportā   I Labas gribas spēļu čempions (Maskavā), pasaules meistarsacīkšu
5. vietas ieguvējs 1986. gadā, PSRS tautu spartakiādes čempions (1986.g.),
divkārtējs PSRS čempions

Izglītība  Murjāņu sporta ģimnāzija, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija,
Celtniecības koledža

Ģimenes stāvoklis precējies, divi dēli

Vaļasprieki            fotografēšana, mūzikas ieraksti

Ieņemamais amats firmas Ramirent tehniskais
direktors