Skriešana ir mana dzīve
Tā ir
mazliet sirreāla sajūta – tepat, Jūrmalas nomalē, Mellužos, blakus sēž un par
sevi stāsta sportiste, kuru visā pasaulē pēdējos divos gados pārspējušas tikai
dažas pasaules skrējējas. Pie tam maratonā, kur startē tik daudz Āfrikas –
skriešanas dabas bērnu mītnes zemes – pārstāvju. Turklāt pēdējā maratonā
Ņujorkā sastāvs bija spēcīgāks nekā pasaules čempionātā Osakā. Lielajā spēlē,
divu gadu startus pasaulē lielākajos maratonos kopā skaitot, mūsu sarunbiedrene
tomēr palika otrā un līdz galvenajai balvai pusmiljonam pietrūka skaitītas
sekundes. Bet vai tāpēc jūrmalniece
Jeļena Prokopčuka raudāja? Saruna ar mūsu izcilo skrējēju pirms gadu mijas bija iecerēta tāda viegla – par
aizvadīto sezonu, par vaļaspriekiem, par jauno māju, kur Prokopčuki dzīvo tikai
trīs nedēļas… Bet ātri vien sapratu, ka nekā tāda nebūs – savu dzīvi sportā
Jeļena uztver daudz nopietnāk, nekā biju iedomājies.
– Ar
kādām sajūtām devies uz Ņujorku? Tā bija pēdējā iespēja izcīnīt galveno balvu.
– Nav ko žēloties. Gads tomēr bija smags, un par otro vietu
šajā divu gadu seriālā būtu grēks gausties. Kad braucu uz maratonu Ņujorkā, ar
vīru un treneri Aleksandru reāli spriedām par pirmo piecinieku. Zinu, ka daudzi
gaidīja uzvaru, jo iepriekšējos divos gados biju pirmā, bet apzinājos, ka
šoreiz pirmā nebūšu. Kad finišēju trešā – biju priecīga. Tas bija maksimums.
– Nebiji
labākajā formā?
– Biju izdarījusi visu, ko varēju. Šis gads man nebija tas
veiksmīgākais. Vispirms pavasarī mani no ritma izsita saukstēšanās, bet tas
prasīja apmēram mēnesi, kas manā treniņprocesā ir milzu robs.
Vēlāk vīratēva negaidītā aiziešana – tikko bijām kopā,
sēdējām dārzā, pārrunājām mājas celtniecību un pēkšņi… Ar prātu sapratu, ka
dzīve ir dzīve un visi mēs reiz aizejam, bet savos 30 gados tā bija pirmā
reize, kad zaudēju tuvu cilvēku. Vecmāmiņa man nomira, kad biju 11 gadus veca.
Sāpēja, bet bērns jau visu uztver vieglāk.
Trenējos, gatavojos, bet trūka tās mazās dzirkstelītes, kas
katru noskrieto kilometru simtprocentīgi lika sportiskās formas krātuvē.
– Tie,
kas skatījās Ņujorkas maratonu, varbūt teiks, ka tu pārāk tālu atlaidi nākamās
uzvarētājas…
– Maratonā nedrīkst rīkoties mirkļa iespaidā. Labi
sagatavots maratonists uz sacensībām ierodas ar skaidru taktiku, lai sasniegtu
labāko rezultātu. Man ir izstrādāts ritms, skrējiena grafiks, pēc kura vados.
Jā, varēju skriet līdzi, bet cik ilgi?
Maratonā ir divas taktikas – viena, kad ātrāk skrien pirmo
distances pusi, otra – kad kāpina tempu otrajā daļā. Izvēlos otro, tāpēc stingri
jāievēro katra kilometra grafiks. Domāju, ka man tas izdevās, jo distances
pēdējos 15 kilometrus veicu visātrāk. Ja neuzvarēju, tas nozīmē, ka pretinieces
šoreiz bija stiprākas vai distance par īsu (smejas).
Bet līdzi skriešana varbūt beigtos ar 10. vietu vai pat izstāšanos.
– Mani
sen interesē, vai arī maratonā ir tā saucamie zaķi, kas kādu gabalu ved līdz
sev sportistus, bet tad izstājas?
– Ir un bieži. Ņujorkā gan nebija, jo tie zaķi vairāk
vajadzīgi rezultātam, ne cīņai par vietu. Cik zinu, tad angliete Pola Redklifa
– Ņujorkas maratona uzvarētāja – savulaik pasaules rekordu sasniedza ar sešu
zaķu palīdzību. Protams, pasaules čempionātos un olimpiskajās spēlēs tā
nedrīkst.
– Kā
uztvēri, ka pusmiljons bija tik tuvu…
– Tas ir sports. Afrikāniete Vani šoreiz izrādījās
stiprāka. Protams, es skrienu profesionāli un par naudu. Nav tā, ka neko
nesaņēmu, bet summas nosaukt negribu. Tā ir mana darīšana.
Tas ir mūsu ģimenes darbs. Lielu pateicību esmu parādā
vīram, kas ziedojis karjeru manis dēļ. Aleksandrs joprojām ir Latvijas
rekordists maratonā. Piecdesmit procentus savu panākumu pelnījis viņš. Protams,
lielās lietās – par gada plāniem, treniņslodzēm – konsultējos ar savu pirmo
treneri Leonīdu Strekalovski, arī ar citiem palīgiem. Derīgus padomus man sniegusi
arī mana menedžere Ludmila Olijare, kas ir ļoti tālu no maratona. Visa pamatā
ir daudzu darbs.
– Mūsu
presē pavīdēja skaitlis 40 000 dolāri…
– Nezinu, kur ņemts tāds skaitlis, – tādas summas nebija.
Man nepatīk, ka naudai velta tik lielu vērību. Ja man
maratonskriešana nebūtu tik tuva, es neskrietu naudas dēļ. Bet, ja daru darbu,
ieguldu tik daudz spēka un veselības, tad par to atalgojums ir jāsaņem. Turklāt
skriešana augstā līmenī – tie ir skaitīti gadi. Ja man ir izdevība kaut nedaudz
nodrošināt savu nākotni, tad es to izmantošu. Negribētu pēc sporta gaitu
beigšanas braukt kaut kur mazgāt mašīnas vai traukus.
– Tu esi
45 reizes bijusi Latvijas čempione, startējusi olimpiskajās spēlēs, pasaules un
Eiropas čempionātos. Pēdējās ziņas ir tās, ka tu vairs neesi Latvijas
olimpiskās vienības augstākajā sastāvā. Neesi apvainojusies?
– Nē, runāju ar savienību, izstāstīju savu viedokli, nodevu
Latvijas izlases formu. Viss ir pareizi. Man tomēr ir 31 gads, esmu
profesionāle un zinu savas iespējas. Latvijas izlasi esmu pārstāvējusi
neskaitāmas reizes. Kad tas bija lietderīgi, nekad neesmu atteikusies.
Pameklējiet, kura vairāk startējusi. Varbūt Gotovska lēkšanā.
Saruna sākās ar to, ka man jūnijā lika startēt Eiropas
kausu izcīņā, lai Latvija pacīnītos par vietu augstākā līgā. Bet tur garākā
disciplīnā bija 3000 metri. Labi zinu, ko man nozīmē jūnijā skriet tik īsu
distanci. Mums ir meitenes – Poluškina, Fetcere, kas šo distanci noskrietu
ātrāk. Kāpēc man jāskrien? Vārda pēc?
Zinu savas iespējas pacelt Latvijas karogu pasaules vai
Eiropas sacensībās, kaut vai tajā pašā Nujorkā, ko vēro miljoniem cilvēku visā
pasaulē. Ja es pasaules čempionātā būtu kāda 10., vai kāds teiks, ka Jeļena
Prokopčuka nostartēja labi? Neteiks, bet ja kaut ko labu izdaru Ņujorkas vai
kādā citā maratonā, vai tas manai dzimtenei nav derīgāk? Vai Latvija nav lepna,
ja pa visu ekrānu vīd sarkanbaltsarkanais karogs? Būtībā sevi uzskatu par
Latvijas izlases pārstāvi maratonā.
Jā, es to daru par naudu, bet, ja tā runājam, vai,
aizstāvot Latvijas godu, es kādreiz esmu saņēmusi naudu? Nekad, kaut gan esmu
darījusi, ko spējusi. Tāpēc nejūtos parādā. Lai jaunie cīnās, lai parāda sevi,
lai līdzekļi tiek viņiem.
Man neko no vieglatlētu savienības vairs nevajag. Pēdējā
laikā man neatmaksā arī treniņnometnes. Tas man liekas tā dīvaini, jo es taču
pārstāvu Latviju. Domāju, ka pasaules labāko maratonistu starti, kuros piedalās
un uzvar mūsu valsts pārstāve, ir tikpat svarīgi mači kā citi.
Es gribētu, lai
savienībai būtu stingrāki kritēriji – tev, Jeļena, jāizdara tas un tas, tad tu
vari rēķināties ar mūsu palīdzību. Jā, finansiāli esmu patstāvīga, bet
princips, manuprāt, nav pareizs. Es pasaulē pārstāvu savu zemi, bet izrādās, ka
ar to ir par maz, lai atmaksātu treniņnometnes.
Daudzi pasaules klubi piedāvā, lai aizstāvu viņu krāsas,
bet es to negribu, un tas man nav vajadzīgs – esmu dzimusi un augusi Latvijā.
Un uz sacensībām gribu ņemt līdzi savas valsts karogu.
– Ko vari
teikt par savu atteikšanos startēt Pekinas olimpiskajās spēlēs maratonā?
– Esmu startējusi trijās olimpiskajās spēlēs – biju septītā
un devītā. Tie, kas saprot spēku samērus skriešanā, zina, ko tas nozīmē.
Sportā esmu daudz piedzīvojusi, labi zinu sava organisma
spējas. Vairākkārt esmu teikusi, ka man vislabāk skriet 12-15 grādos, tad varu
sasniegt labākos rezultātus. Pekinā jārēķinās ar 30 grādiem. Tādos apstākļos
iziet uz starta būtu pašnāvība. Labi, nedaudz pārspīlēju, bet tikai aizbraukt
un piedalīties – tas nav manā stilā, neredzu tam jēgu. Man vēl jāskrien.
Iespējams, ka varētu skriet 10 000 metrus, bet arī tur
manas izredzes ir līdzīgas nullei (ja runājam par augstu vietu). Nevaru tādā
karstumā cīnīties ar afrikānietēm, aziātēm. Un nekādi negribētu, ka kāds to
saistītu ar patriotisma trūkumu, iedomību.
Esmu piesardzīga un uzmanīgi izturos pret savu veselību.
Man nav bijušas nevienas nopietnas traumas, un negribētu piekrist, ka lielais
sports vienmēr bojā veselību – ir jājūt robeža, aiz kuras cilvēks var salūzt.
Protams, sporta mērķi ir vilinoši, daudzi apzināti pārpūlē sevi, bet tas nav
domāts man. Gribu vēl skriet, gribu bērnus un nodzīvot ilgu mūžu.
Iespējams, kāda baltā arī tiks pie medaļām, bet mans
organisms tam nav piemērots. Varbūt startēšu pēc pieciem gadiem Londonā –
maratonu var skriet ilgi.
Protams, nevar teikt, ka negribētu medaļas, augstas vietas,
bet – ne par katru cenu. Pēc dabas neesmu azartiska, cenšos izsargāties no
dažādiem negadījumiem. Pat gripu un vīrusu laikā cenšos lieki nekontaktēties ar
cilvēkiem, jo slimības var viegli saķert. Draugi to zina un saprot. Sazināmies
pa telefonu.
–
Ierunājies par bērniem. Redklifas piemērs iedvesmoja? Viņa arī atsāka treniņus
drīz pēc dzemdībām.
– Es to nespētu – dzemdību dēļ izlaist treniņus tikai pāris
nedēļas, bet, ja viņai ir tāds organisms, lūdzu. Bēbītis bija Ņujorkā un
izskatījās ļoti jauks un veselīgs.
Par bērnu domāju, bet, pirmkārt, uzskatu, ka tā tomēr ir
dieva dāvana. Mēs varam plānot, ko gribam, bet viņš pieteiksies pats. Jā, esmu
gatava izlaist sezonu un tad atkal skriet, jo sieviete pēc dzemdībām jūtas
spēcīgāka, ja viss noritējis gludi un pati sieviete atbildīgi izturas pret
bērnu un savu organismu. Daudzas ir atgriezušās un sasniegušas labus
rezultātus.
– Ja
runājam par personisko dzīvi, ar vīru esat kopā 24 stundas diennaktī. Tas ir
viegli?
– Neteikšu, ka grūti. Mums ir personiskas un darba
attiecības. Papildinām viens otru. Es esmu impulsīvāka, Aleksandrs – mierīgāks.
Brīžiem viņš mani piebremzē. Protams, es vairāk gribētu tikties ar draugiem,
nodoties kādām izklaidēm, bet saprotu, ka to nevar savienot ar tāda līmeņa
sportu. Tā ir cena, ko maksāju par savu darbu. Būtībā tā nav tik liela, jo mēs
ziemā uzturamies siltajās zemēs, daudz staigājam, redzam, vasarā trenējamies
Alpos. Citi par to gatavi maksāt milzu naudu.
Bet kino var skatīties arī mājās. Jā, daudz zina, ka man
patīk rokdarbi – izšuju, adu. Pēdējā laikā gan mazāk. Vispār esmu mājas
cilvēks, tāpēc esmu ļoti laimīga, ka mums izdevās uzcelt māju. Tas gan prasa
daudz rūpju un darba. Un tas viss nācis ar manu darbu.
Bet, kad beigšu, tas viss nebūs pazudis. Mana mamma 50 gados kopā ar mums aizgāja uz diskotēku –
ne kautrējās, ne jutās neērti. Vai tad es nevarēšu?
Sports nav viegls, bet esmu laimīga. Neesmu nevienam
pakļauta. Man nav jābūt tikos un tikos treniņā, jāizdara tieši tas, ko kāds ir
nolēmis. Mēs ar Sašu treniņiem pievēršamies radoši. Daudz ko nosaka pašsajūta,
laikapstākļi. Zinām, ko gribam sasniegt, un tam savu dzīvi ziedojam. Laiks
rādīs, kā būs tālāk. Pagaidām skriešana ir mana dzīve.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
