Prezidenta pirmais pavasaris
Gandrīz 150 licencēti BMX braucēji, olimpiskā čempiona tituls divās spēlēs pēc kārtas, vairāk nekā 300 reģistrētu šosejnieku un MTB sacīkšu braucēju, 42 federācijas biedri, no tiem 34 klubi, līdz pat 4800 dalībniekiem velomaratonos… Tikai dažas individuālo sporta veidu federācijas var lepoties ar vēl lielāku masu. Kopš pērnā rudens (13. novembra) riteņbraucēju prezidents ir Igo Japiņš. Pats bijis augstas klases trekists un šosejnieks, prasmīgs treneris, Daini Ozolu aizvadot pat līdz Barselonas spēļu olimpiskajai bronzas medaļai šosejā, MTB velomaratonu iedibinātājs, Vienības velobrauciena atjaunotājs, UCI kontinentālo šosejnieku komandu menedžeris…
Piemērotāku prezidentu Latvijas Riteņbraukšanas federācijai būtu grūti atrast. Tomēr, mudinot interviju sākt ar īsu pavasara vēstījumu saviem pavalstniekiem, neko vairāk par "velo mūs vieno, bet ar to nepietiek…" no Igo Japiņa izspiest neizdodas. Viņš atsakās skaļi deklarēt tās tēzes, ar kurām nāca klajā kā prezidenta kandidāts, bet neatsakās no centieniem savas idejas īstenot. Pagājuši pieci mēneši, kopš Igo Japiņš atbildīgs par riteņbraukšanas politiku valstī, un viņš sapratis, cik šajā jomā patiesībā tāls ceļš ejams no idejas līdz tās īstenošanai. Galvenais — šai atskārsmei neļaut traucēt strādāt.
"Gribas glābt riteņbraukšanu…" savas prezidentūras pirmajā pavasarī gandrīz vai nopūšas Igo Japiņš.
— Kas jāglābj? Ielas pilnas ar riteņbraucējiem! Divās spēlēs pēc kārtas mums ir olimpiskais čempions!
— Jā, BMX mums ir arī vēl Eiropas čempions un vicečempions, arī šosezon pēc pirmajām četrām kārtām labāko sešniekā ir četri latvieši — Māris Štrombergs ir absolūtais līderis, trešajā pozīcijā atrodas Edžus Treimanis, ceturtajā — Toms Mankus, piektajā — Rihards Veide. BMX ir izcils treneris — Ivo Lakučs, normāla klubu sistēma, trases. Savukārt amatieru riteņbraukšanā — masveidība. Bet šajos 20 gados bijuši arī ilgstoši negatīvi procesi, kas skāruši klasisko riteņbraukšanu. Visvairāk galva sāp par to, kā uz šīs masveidības, kuru galvenokārt veido par 25 gadiem vecāki entuziasti, uzlikt meistarības piramīdu.
Ar velomaratoniem tūkstoši piesaistīti veselīgam dzīvesveidam. Paveikts teicams darbs. Paldies visiem, un lai izdodas vēl labāks turpinājums. Šie amatieri trenējas divas trīs, dažs pat piecas reizes nedēļā, bet no tā mums čempioni neradīsies.
Pirms 25 gadiem tikai retais ar divriteni brauca uz darbu, toties funkcionēja augstas klases sportistu sagatavošanas sistēma. Visā Latvijā sporta skolās bija riteņbraukšanas grupas, labākie nonāca Murjāņos, kur prasmīgi treneri viņiem palīdzēja sisties tālāk uz augšu. Līdzīga sistēma eksistēja trekā. Junioru vecumā mums bija vairāki pasaules klases braucēji.
— Kur tolaik atradās riteņbraukšanas centri?
— Rīgā, Smiltenē, Valmierā, Alūksnē, Madonā, Daugavpilī, Ilūkstē, Jelgavā, Kuldīgā, Dobelē, Ventspilī, Tukumā, Talsos, Liepājā… Vismaz 15 sporta skolās strādāja vairāk nekā 50 treneri.
— Cik tagad riteņbraukšanā ir treneru?
— Kopš tiem laikiem klāt pienācis varbūt viens, varbūt divi jauni treneri. Leģendārais Jānis Akmentiņš Smiltenē nomiris, un riteņbraukšana tur beigusies, miris Arnis Ādamsons, un mirusi riteņbraukšana Liepājā, aizgājis Jānis Baukšis, bet Kuldīga vēl turas, viņsaulē arī Arvīds Bogdanovs… Viegli nojaust, cik pārējiem gadu. Patlaban diez ko vairāk par duci aktīvu treneru nebūs.
— Un cik vietās tiek kultivēta šosejas riteņbraukšana?
— Rīgas Riteņbraukšanas skolā, kurai galvaspilsētā ir vairāki punkti. Divi treneri strādā Dobelē, viens Kuldīgā, Talsos un nepilnu gadu arī Ķekavas novadā… Vēl neliels labāko jauniešu pulciņš trenējas Murjāņos.
— Viss?
— Viss. Nevienā citā sporta skolā riteņbraukšanas vairs nav.
— Ārprāts!
— Ne tie vārdi.
— Ko tagad darīt?
— Kur tiek rīkoti lielāko velomaratonu SEB un TREK posmi? Arī Smiltenē, Valmierā, Madonā, Tukumā — šajās četrās vietās agrāk sporta skolās bijusi šosejas riteņbraukšana. Tur arī tagad ir gan amatieru riteņbraucēju komandas, gan nodibināti klubi. Vēl nebūdams prezidents, esmu runājis ar šo pašvaldību vadītājiem, ka vajadzētu radīt arī nopietnas treniņu iespējas jauniešiem, kādu grupu sporta skolā vai klubā. Viņi saka dodiet cilvēku, kas varētu to kustināt. Bet tādu cilvēku nav. Nav! Ar lielām pūlēm esam atraduši cilvēku, kas ir ar mieru atjaunot riteņbraukšanu Smiltenē.
— Neviens riteņbraucējs neiet studēt uz LSPA?
— Nezinu, bet izskatās, ka neiet. Ja arī studē, tad ar citiem mērķiem, nevis kļūt par treneri. Kāpēc? Visi brauc ar divriteņiem, trenējas, interesējas, interneta forumos diskutē par treniņu metodiku, bet treneru nav. Mēģinu saprast, kāpēc tā noticis. Nav, ko vainot citus, bet jaunatnes sporta sistēmā riteņbraukšana nostumta malā. Piemēram, Kuldīgā, no kuras nāk pasaules čempions Romāns Vainšteins, tagad ir tikai viens riteņbraukšanas treneris, bet volejbolā esot 10.
— No Kuldīgas nāk arī olimpiskās bronzas laureāts bīčvolejbolā Jānis Šmēdiņš!
— Tātad labi strādā. Bet no Kuldīgas bez Vainšteina nākuši arī citi labi riteņbraucēji. Pedāļus jau tur min visu laiku, ir ļoti labs klubs, piedalās visos pasākumos, es viņus visu laiku urķēju, urķēju, lai domā vairāk arī par jauniešiem. Nu tagad tā kā sasparojušies.
Acīmredzot sporta skolām ērtāk un izdevīgāk strādāt ar sporta spēlēm. Riteņbraukšanai nepieciešami velosipēdi, mašīna trenerim, benzīns… Riteņbraukšana ir dārgs sporta veids vecākiem, savukārt no valsts tiek saņemts viens no mazākajiem atbalstiem. Tagad rekonstruēs Murjāņus, tur būs manēža, sporta zāle… Bet tieši riteņbraukšanai, kam pietiek ar nelielām darbnīcām un ģērbtuvi, nekā!
— Tur taču stāv nesalikta, Vācijā demontēta treka konstrukcija!
— Ja uzbūvē treku, tad tas arī jāapsaimnieko, jānodrošina tā darbība. Teiksim, no tiem 4000 amatieru kāds tūkstotis ziemā gribētu patrenēties arī trekā — gan šosejniekiem, gan MTB braucējiem šādi treniņi ir pat vēlami. Bet tajā trekā amatierim pariņķot būs ļoti grūti. Tas ir maziņš — ar 150—160 m garu celiņu un ļoti stāvām virāžām. Kad vadīju profesionālo komandu, mēs reiz ap Jauno gadu tieši šajā Ķelnes trekā trenējāmies. Tas ir paredzēts profesionāļiem. Labākie murjānieši droši vien pa to varētu braukt, bet citiem, lai to apgūtu, vajadzētu krietni pamocīties.
Ir vērts būvēt starptautiskiem noteikumiem atbilstošu apjumtu 250 m treku, kas būtu plaši izmantojams un kas apvienots ar skrejceļu vieglatlētiem. Tādas būves izmaksas jau tuvojas 10 miljoniem. Rīgas attīstības plānā Ziepniekkalnā šāds treks ir iezīmēts. Bet tā ir tikai vīzija.
— Trekam tomēr ir noteikta vieta riteņbraukšanas sistēmā.
— Protams, turklāt šajā riteņbraukšanā mums ir izcilas tradīcijas, kas tagad zināmā mērā atspoguļojas BMX. Abās disciplīnās jābūt sprinterim. To lieliski apliecināja Ivo Lakučs, Sidnejas spēlēs startējot trekā. Tātad Latvijā tādu džeku ir tonnām. Bez treka esam zaudējuši daudzus talantus. Ziemā šosejnieki treku regulāri izmanto treniņiem. Arī mūsu labākie brauc uz Paņevēžu. Sevišķi noderīgi tas būtu U-23 braucējiem, trekā ļoti labi var izkopt ātruma īpašības, tehniku. Diemžēl mums Latvijā vairs nav neviena treka trenera.
— Cik patlaban jauniešu trenējas šosejas riteņbraukšanā?
— Patlaban licences izsniegtas 46 jauniešiem (U-16) un 35 junioriem (U-18), vēl ir 30 daiļā dzimuma pārstāves un 43 zēni, bet seniori (virs 30 gadiem) ir 62. Jau iezīmējas apgāztā piramīda. Turklāt licence ir viena gan šosejniekiem, gan MTB braucējiem, daļa piedalās tikai apvidnieku sacensībās.
Paradoksāli, ka tie amatieri, kas veido velomaratonu masu, nenāk no riteņbraukšanas! Jaunībā viņi nav šajā sporta veidā trenējušies. Bet tagad viņiem riteņbraukšana patīk. Viņi ir milzīgi entuziasti. Varbūt no šiem tūkstošiem kāds vēlas strādāt par riteņbraukšanas treneri, varbūt mums, federācijai, jāorganizē īsi apmācības kursi. Patlaban, pat ja man būtu liela nauda, es nevarētu atrast pietiekami daudz speciālistu, kas gribētu strādāt riteņbraukšanā.
— Bet klubos taču notiek MTB braucēju treniņi!
— Jā, viņi paši organizējas, brauc, gatavojas velomaratoniem, pērk riteņus, tērpus, kurpes — ceļ ekonomiku, un mēs esam ļoti apmierināti. Bet tas ir viņu brīvā laika pavadīšanas veids. Tieši tāpat notiek visā pasaulē. Domā, ka Nīderlandē vai Beļģijā ir citādāk? Profesionālajām komandām ir treneri, zemākā līmenī ir menedžeri, kas savāc braucējus un dabū sponsorus. Gatavošanās sacensībām lielākoties ir pašu ziņā. Agrāk mēs viņus varējām uzveikt tikai tāpēc, ka mums bija vairāk profesionālu treneru. Tagad treneru nav ne mums, ne viņiem, bet Beļģijā ir tūkstoš klubu.
— Ir cerības, ka velomaratonu braucēji savus bērnus gribēs sūtīt trenēties riteņbraukšanā un viņiem kļūs aktuāla prasmīgu treneru nepieciešamība.
— Uz to jau velk. Bet tas ir ilgtermiņa process.
— Vēl nav jūtams, ka MTB masa stimulētu šosejas riteņbraukšanu?
— Pagaidām Murjāņu treneris Jānis Veide sūrojas par vājo jauniešu sagatavotību. Viņš iet meklēt talantus pat uz MTB maratoniem. Rietumu-Delfin komanda tieši no SEB tautas klases paņēma deviņpadsmitgadīgo Igoru Prokofjevu. Ir stiprs, bet, lai kļūtu par labu šosejnieku, viņam vēl garš ceļš priekšā. Normāli viņš to būtu nogājis jau iepriekš sporta skolā. Vilmāra Tomsona klubā Cēsīs ir vēl kādi divi talanti. Rietumu-Delfin saka: "Dodiet šurp!" Bet viņi negrib, uz Murjāņiem sūtīt arī negrib. Gribot braukt tikai ar montinbaikiem. Okei, lai brauc. Piedalīšoties Pasaules kausa izcīņas posmos. Labi, skatīsimies, kā tas viņiem izdosies.
— Viņiem ir kāds profesionāls treneris?
— Ņemas paši kopā ar ZZK. Nezinu, kas viņus tur māca. MTB sekciju federācijā vada Normunds Noreiko, kas ļoti tic, ka Latvija šajā disciplīnā būs pārstāvēta nākamajās olimpiskajās spēlēs. To izdarīt nebūs viegli. Olimpiskajā programmā ir MTB kross: pusotras — divu stundu riņķošana pa reljefā sarežģītu piecu sešu kilometru apli. Tas nav mums ierastais maratons. Tā ir daudz intensīvāka braukšana, kas prasa izturību, ātrumu, drosmi un izcilu velosipēda vadīšanas prasmi. Trasē ir asi pagriezieni, kāpumi, nobraucieni, smiltis, dubļi, akmeņi… Tās platums — trīs metri, labākajā gadījumā blakus var braukt divi sportisti. Startam parasti pielaiž ap 100 dalībnieku, kas tiek sarindoti ranga secībā. Ja tu startē sešdesmitais, labākajā gadījumā finišēsi četrdesmitais, no tādas pozīcijas pirmais nekad mūžā neatbrauksi. Lai cīnītos par labu vietu šajā disciplīnā, iepriekš ļoti ilgu laiku jārāpjas uz augšu pasaules rangā. Tas nozīmē — jādzīvo pa mačiem Itālijā, Polijā… MTB vēl neviens baltietis spēlēs nav startējis. Labāko rezultātu sasniedzis mūsu pašu Aleksejs Saramotins — trīspadsmitā vieta pasaulē, bet… MTB maratonā, ne krosā. Indulis Bekmanis U-23 Eiropas čempionātā maratonu reiz pat vinnējis.
Konkurence šosejā ir neapšaubāmi lielāka, bet ir arī plašākas iespējas izpausties atšķirīgiem sportistiem. Tu vari braukt ar atsevišķo startu, vari būt gregari, vari būt spēcīgs kalnos vai izcils sprinteris finišā… Šosejā visi noderīgi.
— Atgriežamies Latvijas šosejas riteņbraukšanā. Kur tā būtu jāatjauno vispirms?
— Ir zināmas vietas, no kurām nāk labi riteņbraucēji — Kuldīga, Smiltene, Tukums un Liepāja. Pirmajās divās sporta riteņbraukšana jau eksistē, Tukumā un Liepājā tā jāatdzīvina vispirms. Strādājot Murjāņos, uzreiz varēja redzēt — jā, tas ir tukumnieks! Tāpat Liepāja… Andžs Flaksis atnāca no nekurienes, jo bija liepājnieks. Ventspilī vienmēr labi sprinteri bijuši. Un noteikti tādus varētu atrast arī tagad, ja vien kāds meklētu un ar viņiem strādātu.
Otra iespēja — izveidot sistēmu, kas ieinteresētu MTB klubus ar savām komandām piedalīties arī šosejas riteņbraukšanā. Kā? Es vēl neesmu līdz galam izdomājis.
Federācija lielākā vai mazākā mērā finansiāli atbalsta 14 sacensības sezonā. It kā maču daudz, bet nav braucēju. Papētīsim, kāds to līmenis. Varbūt labāk to naudu investēt jaunas sekcijas radīšanā.
Mums ir divas UCI kontinentālās komandas. Rietumu-Delfin pat itin pieklājīgi nodrošināta, strādā labākais treneris, kāds mums ir, — Vitālijs Smirnovs. Cenšamies ņemt galvenokārt U-23 braucējus. Pasaules čempionātā Andris Smirnovs bija desmitais, Andžs Flaksis izcēlās Eiropas čempionātā — un viņus abus paņēma ārzemju komandas. Bet, skatoties tālāk uz jaunajiem, mums nav, no kā ņemt turpinājumam.
— Kāda ir vīzija vai ēsma, ar ko jauno cilvēku ievilināt šosejas riteņbraukšanā?
— Sasniedzot zināmu līmeni, iespējas ir dažādas. Var braukt mūsu Latvijas UCI kontinentālajās komandās Rietumu-Delfin vai Alpha Baltic/Unity marathon.com. Var meklēt vietu ārzemju komandās. Mūsējie galvenokārt brauc Francijas, Itālijas vai Beļģijas komandās, ne tikai kontinentālajās, arī klubu vienībās, kas tāpat piedalās UCI kategorijas sacensībās. Talantīgākie, ar labākiem panākumiem CV var sisties tālāk uz Pro komandām. Starp citu, mūsu komandā ir sekmīgi braukuši vairāki ārzemnieki, kas pēc tam savas valstis pārstāvējuši pasaules čempionātos, startējuši olimpiskajās spēlēs, daži iekļuvuši Pro komandās.
— Plus apgūts sporta veids, ar kuru varēs nodarboties visu mūžu…
— Neapšaubāmi.
— Bet olimpiskās vīzijas? BMX skaidrs — jau trešo olimpiādi pēc kārtas mērķi visaugstākie — Rio pilna vīriešu komanda, un droši vien vēl pat divas dāmas. Bet šosejā? Pēc Saramotina Londonas vientulības Rio būs atkal divi dalībnieki?
— Vispirms jāpaskaidro, ka šosejas riteņbraukšanā Londonas spēlēs mēs nokļuvām, pateicoties U-23 komandai, kas, startējot Nāciju kausa izcīņā, ieguva septīto vietu un tādējādi mums nopelnīja vienu vietu olimpiskajā grupas braucienā. Otrs ceļš, kas mums nav aizsniedzams, — profesionālie sportisti paši individuāli izcīna olimpiskās kvalifikācijas punktus.
Jāatkārto tas pats variants. Mūsu komandā jāņem talantīgi juniori, viņi jāgatavo un jātrenē, lai atkal varētu cienījami cīnīties U-23 konkurencē. Bet, ja tos talantus pietiekami čakli nevāc, nesijā un netrenē iepriekš, mēs četros gados pietiekami augstā līmenī viņus sagatavot nevaram pagūt.
Sporta skolās sāk trenēties no 12 gadu vecuma. Gadā ar riteni viņi brauc aptuveni astoņus mēnešus. Septiņos gados, līdz viņi pretendē uz vietu mūsu kontinentālajās komandās, šie sportisti ar velosipēdu nav braukuši 35 mēnešus…
— Vai tad riteņbraucējam uz velosipēda jāsēž 12 mēnešus gadā?!
— Ne gluži. Kādu laiku riteņbraukšanu var aizstāt ar ļoti kvalitatīviem fiziskās sagatavotības treniņiem. Bet jārēķinās, ka konkurenti pedāļus min 10 mēnešus gadā. Pat tad, kad pirms 20 gadiem strādāju ar Arvi Piziku, Daini Ozolu un Kasparu Ozeru, kas jau iepriekš bija labi sagatavoti, 23 gadu vecumā viņi vēl profesionāļos netika. Arī Romāns Vainšteins un Juris Silovs netika. Bet viņi darīju visu — bija izgājuši cauri Murjāņiem, piedalījušies olimpiskajās spēlēs, pasaules un Eiropas čempionātos, pat izcīnījuši medaļas, bet kopējās kilometrāžas pietrūka. Profos viņi iekļuva tikai no 25 gadu vecuma, divus gadus vēlāk Vainšteins kļuva par pasaules čempionu. Izņēmums ir talantīgais Smukulis, kurš par profesionāli kļuva jau 22 gados. Bet viņam gāja grūti, nebija īsti vēl gatavs tādām slodzēm, tāpēc sākumā mocījās ar traumām.
— Iespējams, treneru netrūktu, ja federācija viņiem varētu nodrošināt cilvēka cienīgu algu?
— Ar to niecīgo valsts sporta budžetu tiešām ir viena vienīga bēdu ieleja. Es pat brīnos, ka vispār kaut kāda sistēma funkcionē. Pēc Londonas spēlēm mēs esam otra labākā federācija, kas papildus dotācijā no valsts saņēma 50 tūkstošus latu. Paldies! Tikai šosejniekiem ar šādu naudu gadā tik tikko pietiktu nacionālu sacensību organizēšanai, startam Eiropas un pasaules čempionātos, U-23 Nāciju kausa izcīņā. Bet mums vēl ir BMX, MTB, absolūti nolietots autoparks.
Man ir grūti, esmu maksimālists. Esmu bijis treneris, man svarīgs ir rezultāts.
— Kā tad būs? Rio spēlēs neviens nestartēs šosejas riteņbraukšanā?
— Protams, nokļūšana olimpiskajās spēlēs ir panākums, bet, ja tavs audzēknis tajās reiz pat izcīnījis medaļu, tad tikai piedalīties ir pārāk mazs mērķis.
— Vismazāk problēmu laikam ir BMX?
— Tās vairāk bija cilvēcisko attiecību līmenī. Ivo Lakučs tagad ir Latvijas izlases treneris, tas nozīmē — visam BMX. Viņš apņēmies dalīties pieredzē, palīdzēt ar treniņu metodiku, visu BMX sabiedrību vest vienā virzienā. Viņiem jau arī trūkst profesionālu treneru.
— Uzskata, ka ceļam uz riteņbraukšanu jāsākas ar BMX, jo ar velosipēdu uz šosejas agrāk par 12 gadiem nemaz nedrīkst rādīties…
— Jā, BMX sāk trenēties no piecu gadu vecuma, un ar šo brīdi bērns jau ir riteņbraukšanā. BMX jābūt drosmīgam, ātram, izcilam sprinterim. Visi tādi nekad nebūs, bet visi bērni BMX var lieliski apgūt velosipēda vadīšanu un pēc tam izvēlēties — turpināt vai pārcelties uz šosejas riteņbraukšanu, MTB.
Visās vietās, kur mums ir BMX klubi, vajadzētu attīstīt arī klasisko riteņbraukšanu. Un sākot ar Valmieru, Jelgavu, Ventspili.
— BMX piemīt neapšaubāma popularitātes aura, Latvijas čempionāti un Grand Prix izcīņa notiek vairākās kārtās teicami aprīkotās trasēs, sacensības norit raiti, un elites grupā startē Eiropas čempionāta līderi, gādājot par nemitīgu intrigu. Kāpēc šīs sacensības tiešraidē nevarētu translēt LTV 7?
— Paldies, interesants priekšlikums. Droši vien iniciatīvai jānāk no federācijas.
Igo JAPIŅŠ
Latvijas Riteņbraukšanas federācijas prezidents, Igo Japiņa Sporta aģentūras direktors
Dzimis:: 1950. gada 6. septembrī Rīgā
Izglītība: Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūts (LSPA)
Sportā: kopš 14 gadu vecuma
Pirmais treneris: tēvs Harijs Japiņš
Lielākie sasniegumi: sudraba (1975.) un bronzas (1971.) medaļas Tautu spartakiādēs 4 km komandu braucienā trekā, vairākkārtējs PSRS čempionātu laureāts, desmitkārtējs Latvijas čempions dažādās riteņbraukšanas disciplīnās
Darba gaitas: riteņbraukšanas treneris Murjāņu Sporta internātskolā (1978. — 1982.), RASMS treneris riteņbraukšanā trekā (1982.—1988.), PSRS pirmās profesionālās treka riteņbraucēju komandas menedžeris (1989.—1991.), Latvijas šosejnieku izlases galvenais treneris un menedžeris (1992.—1996.), Latvijas MTB maratonu, Vienības brauciena, Rīgas velomaratona, Gada Balvas sportā un citu sporta pasākumu organizators, UCI kontinentālās komandas Rietumu Banka (tagad Rietumu-Delfin) izveidotājs un menedžeris
Ģimenes stāvoklis: precējies, piecu bērnu tēvs
Vaļasprieki: makšķerēšana; personiskie rekordi — 8 kg karpa, 8,9 kg lasis, 2,5 kg sapals, 6 kg līdaka; riteņbraukšana, ceļošana
