Kompensācijas laiks
Pazīstamā futbola tiesneša un sporta žurnālista Miķeļa Rubeņa Nordik izdotā grāmata Kompensācijas laiks (prezentācija 12. jūnijā olimpiskajā centrā Rīga) ir atskats autora dzīves gājumā gandrīz 80 gadu garumā. Šajā darbā Miķelis Rubenis stāsta par savu bērnību un jaunību, pirmajiem centieniem sportā un agrīnās tiesneša gaitās piedzīvoto. Viņš apskata izcilu futbolistu, tiesnešu un sporta komentētāju personības un likteņus, vērtē un spilgti attēlo dramatiskas futbola spēles, kas iegājušas vēsturē, ar labām humorista dotībām rāda kuriozas un atjautīgas situācijas visdažādāko valstu futbola dzīves tradīcijās. Miķelis Rubenis vienlaikus vērtē, analizē un komentē gan futbola lomu sadzīves un sporta kultūras kontekstā, gan arī skar problēmas, kas saistās ar morāliskiem, ētiskiem un praktiskiem laba futbola priekšnosacījumiem.
GRĀMATAS SATURA RĀDĪTĀJS
„Tiem, kam futbols neinteresē vai kas par futbolu ir citādi domājošie, piedāvāju izlasīt tikai satura rādītāju. Iespējams, arī viņi atradīs kādu lielākas uzmanības vērtu nodaļu,” ar sev raksturīgo humora āķi piedāvā Miķelis Rubenis. Ieskatam publicējam divas no 59 nodaļām.
Ievads 7
Starts un finišs
Īsa biogrāfija (bez auto) 11
Skola un dzīves skola 17
Agra specializācija tiesāšanā un rakstīšanā 23
Profesionāls amatieris 29
Hobijs kā darbs un darbs kā hobijs 31
Mana privātā dzīve 36
Astoņi gadi avīzē “Sports” 38
Atkarības atņemtā vērtība 46
Augšāmcelšanās 48
Ardievu, svilpe! Labdien — grāmatas! 49
Skolotājs, kam visu mūžu jāmācās 52
Futbola tiesneša piedzīvojumi un pārdzīvojumi
Ugunskristības Liepājā 59
Par to parasti neraksta (Taškenta — 1964) 63
Vārti par godu Brežņevam un Ševardnadzem un cikos noņēma Hruščovu… 74
V. Lobanovska kompānijā līdz pusnaktij 82
Hugo Strencis: — Roka bija, bet kā mēs tiksim mājās? 94
“Pravdā” ietītā “desa” žiguļa vērtībā 96
Bairams aizbēg Itālijā jeb noziegums un sods 97
Vīnē ar Stenliju Rouzu 101
Līdz Helsinkiem — trijās diennaktīs! 106
Trejāda gatavošanās 108
Objektivitātes pievienotā vērtība 115
Četras stundas Doņeckas pazemē 117
Ieslodzījums Erevānas vīna fabrikā 120
Viskijs ar karoti no šķīvja 123
Uz Maskavu pēc baltmaizes 123
Kā Puškašs mani pasūtīja… 124
Tiesnešu formas tērpi un bezcerīgās reformas 126
Dažas atbildes uz interviju jautājumiem 131
Rakstu un pierakstu darbi un nedarbi
Ar futbolu pa dzīvi (Jānis Dobelis) 143
Garmišas pēdējais mohikānis (Aleksejs Auziņš) 150
…Zvaniet biežāk, es vienmēr esmu mājās (Gunārs Ulmanis) 156
Mohikānis, bet ne pēdējais (Vilnis Straume) 161
Dānijas futbola sprādziens (Latvija Eiropas futbola saimē) 169
Dāņi nolaidās uz zemes, un mēs arī 173
Kāpēc Balderis neaizbrauca uz Sarajevu? 176
“Iegrāmatotie” čempionāti 184
Sausā likuma līkumi 187
Reizi redzēt un mirt 188
Staļins, Mesings un Latvijas hokejs 189
Spiediens no “centra”. Jašins Rīgā 195
Streļcovs: — Tādas ovācijas pirmo reizi! 197
Maestro, futbols un hokejs 198
Dziedāt vai lamāties? 201
Ļaujiet skatīties! 203
Simtprocentīga vīriešu ballīte no Latvijas Spānijā 205
Kur pazuda Guntis Ulmanis? 207
Kā es nekļuvu par televīzijas komentētāju 208
Pasaules futbola rallijs 213
Kā tiesnesis ieguva tiesības 225
Sliekšņa šajā pusē 229
Valmierai jāspēlē 233
Staicele — seno futbola tradīciju atdzimšana vai bums 236
No vēstulēm 239
Dubultzods 243
Gribi — tici, gribi — netici 246
Triju Zvaigžņu ordenis 252
Darbi — grāmatas un brošūras 253
Agrāk tikāmies mēs bāros.
Tagad tikai memuāros.
(Jānis Rokpelnis)
IEVADS
Lai noskaidrotu, kas ir kompensācijas laiks, vispirms jāvienojas, ka tam nav nekāda sakara ne ar kaut ko materiālu, ne tautas labklājību, tāpat kā ne ar indeksāciju, integrāciju vai intuīciju.
Laika jēdziens pats par sevi noteikti ir skaidrs tiem, kam ir laikrādis — pulkstenis (un kam tā nav). Nedaudz paplašinātā nozīmē laiks ir labākais dakteris, bet reizēm arī vienīgais, kas dziedē brūces. Laiks ir arī tas, kas iet aizvien ātrāk, kamēr mēs paši — aizvien lēnāk. Laiks vēl ir arī tas, kā daudziem darbīgiem, radošiem cilvēkiem pietrūkst, kamēr citi nezina, ko ar to iesākt.
Bet kas ir kompensācijas laiks? Sporta spēļu — futbola un hokeja cienītājiem, vēsākiem vai karstākiem faniem ir zināms, ka tas ir spēles laikā pazaudētais laiks, kas summējas no tiesneša svilpiena līdz svilpienam, no spēlētāju maiņām un citiem negadījumu gadījumiem. Un šīs minūtes tiesnesis pievieno katram puslaikam vai trešdaļai. Vienkāršāk — tas ir spēles laika pagarinājums.
Cilvēka dzīvē kompensācijas laiks ir tikai Dievam un liktenim zināms, bet visiem pārējiem — absolūti nenojaušama laika vienība.
Ja cilvēkam izdodas sasniegt un pārsniegt valstī fiksēto vidējo dzīves ilgumu, tad laiks, kas nāk pēc tam, uzskatāms par kompensācijas laiku. Un to pārtraukt ir tikai visaugstākā tiesneša — Dieva ziņā.
Šīs futbola tiesneša un Futbola federācijas darbinieka biogrāfiskās piezīmes, kas krātas vai visa aktīvā mūža laikā, — zinot, kas ir, bet nezinot, kurā mapē vai aploksnē tas atrodas, — tika ķidātas, pārlasītas un atlasītas tieši manā kompensācijas laikā.
Atklāti sakot, ierosinātāju uzrakstīt no piedzīvotā kaut ko lasāmu netrūka jau pasen. Taču neesmu rakstnieks, bet gan tikai sporta (futbola un hokeja) notikumu pierakstītājs un arī publicētājs. Šaubījos (šaubos arī tagad), vai citus interesēs desmitiem gadu veci notikumi vai piedzīvojumi. Turklāt man pašam bija pilnīgi skaidrs, ka “memuāriem” nobriedis (vēl un vairs) nebūšu. Tas plaukts man ir par augstu. Tāpēc atļauju lasītājiem šīs piezīmes iekļaut jebkurā žanrā.
Futbola sakarā esmu bijis daudzās valstīs, bet bijušo Padomju Savienību esmu izbraucis, izlidojis un pārlidojis krustām šķērsām. Taču šajās piezīmēs nav pārrakstīts neviens tūrisma ceļvedis. Nav arī fragmentu no piecām sešām agrāk uzrakstītām grāmatām par futbolu un hokeju. Bet sadaļā “Rakstu un pierakstu darbi un nedarbi” ir mani periodikā publicētie raksti un apraksti par Latvijas futbola un hokeja leģendām un vēsturiskajiem sporta notikumiem. Latvijas futbola leģenda Vilnis Straume savās atmiņās ir bažīgs par to, ka veterānu stāstos daudz figurējot vaļības (iedzeršanas). Cilvēki varot domāt, ka tā bijusi galvenā nodarbe, kam pa starpu uzspēlēts futbols. Arī es esmu tikpat bažīgs, ka “Futbola tiesneša piedzīvojumos un pārdzīvojumos” par daudz aprakstītas vakariņas un daždažādas pasēdēšanas. Varu apgalvot, ka aprakstītas nebūt nav visas. Tik nelielā grāmatā visam nebūtu vietas. Bet vai būtu interesantāk lasīt par treniņos noskrietiem kilometriem, testu kārtošanu, spēļu sausiem atreferējumiem, vārtiem un minūtēm? Mēs visi esam dzīvi cilvēki — rakstītāji un lasītāji, un nekas cilvēcisks mums nav svešs. Izklaide starp spēlēm arī ir dzīves sastāvdaļa.
Tik vēlam kompensācijas laika publicējumam ir arī pozitīva nozīme — daudzu agrāko laiku un notikumu liecinieku vairs nav mūsu vidū. Tāpēc nebūs daudz kritiķu. Taču, ja kāds atrod kļūdas gados vai uzvārdos un tās kļūst par ieganstu jaunai grāmatai, piemēram, ar nosaukumu “Patiesībā bija tā…”, — es būšu tikai gandarīts. Jo esmu iepriecināts par katru jaunu sporta grāmatu.
Palieku cerībā, ka Latvijā jaunu grāmatu nekad nebūs vairāk nekā lasītāju latviešu valodā.
Spiediens no “centra”. Jašins Rīgā
Ļvovas “Karpatiem” draudēja izkrišana no virslīgas. Atgriezos viesnīcā, un drīz vien zvanīja telefons:
– Te zvana Futbola pārvaldes priekšnieks Zenčenko. Kā jūs jūtaties? — Atbildēju, ka labi. — Ziniet, mēs te, Maskavā, ļoti uztraucamies. — Jautāju, par ko tad šie tā uztraucas. — Mēs uztraucamies par rītdienas spēli. — Teicu, ka arī es uztraucos, jo vēlos pēc iespējas labāk notiesāt. — Būtu labi, ja “Karpati” nezaudētu, — teica Zenčenko. Es klusēju. Viņš turpināja: — Ja mani pareizi sapratāt, tad viss kārtībā. Ja mani nesapratāt, tad uzskatiet, ka šī saruna nav notikusi.
Nepaspēju tā īsti “sagremot” šo maigo mājienu, kad pie durvīm kāds klauvēja. Tas bija spēles inspektors (arī maskavietis) un vēl viens tikpat sārts un ļodzīgs vīrs.
– Iepazīstieties, Padalka, apgabala komitejas sekretārs, — teica inspektors un vērsās pie tā ar dīvaino uzvārdu (latviski tas varētu nozīmēt “krītamais” vai “krītošais”).
– Redziet, rezultāts atkarīgs tikai no šā cilvēka. — Un rādīja uz mani ar pirkstu.
Labi, ka Padalka nenokrita, un abi viesi aizgāja turpināt pusdienas.
Erevānas “Araratu” trenēja maskavietis N. Simonjans, un viņa vadībā armēņi kluva gan par PSRS čempioniem, gan kausa ieguvējiem.
Ļvovā 40 000 skatītāju bija apmierināti, jo spēle beidzās 1:1. Bet vēl priecīgāki bija “Karpatu” vadītāji, kas aicināja mūs, tiesnešus, vakariņās kādā klusā, “nevienam nezināmā” ārpilsētas restorānā.
Piebraucām mežiņā pie skaisti apgaismota nama. Un jau uz kāpnēm stāv bariņš armēņu ar… Simonjanu vidū, kas dalās iespaidos par spēli. Simonjans ir asprātis: — Jums arī piedāvāja kluso, nevienam nezināmo vietiņu?
Varu piebilst, ka padomju laikā Ukrainas futbola galvenais patrons bija Leonīds Brežņevs, kas pats personīgi vairākas reizes zvanīja uz Futbola pārvaldi un izteica pārmetumus, ka tiesneši darot pāri Ukrainas futbola komandām. Brežņevs lūdza nokārtot šīs lietas. Protams, sporta funkcionāri gribēja izkalpoties un izmantoja dažādas metodes, lai ukraiņu komandas nezaudētu. Viņi ne tikai piedāvāja tiesnešiem dažādus labumus, bet arī draudēja un šantažēja. Arī citās republikās “jautrības” netrūka.
Voroņežā kopā ar vietējās komandas treneri Nikolaju Kostiļevu slēpāmies stadiona pagrabā, jo satrakotais pūlis gribēja mūs nolinčot. Pēdējās minūtēs Voroņežas komandai par sliktu ieskaitīja vārtus, un spēle beidzās ar 3:3. Pēc tās skatītāji vis nedevās mājās, bet vāca akmeņus, kliedza un gribēja ar mums izrēķināties. Viņi vairākas stundas trakoja, un mēs līdz pusnaktij nosēdējām stadiona pagrabā. Jāpiebilst, ka Kostiļevs kara laikā bijis partizāns un saņēmis daudzus apbalvojumus par varonību. Viņš ļoti pārdzīvoja, ka tagad viņam, drošsirdīgam partizānam, jāslēpjas nevis no vāciešiem, bet no savējiem. Kad kļuva tumšs, skrējām pāri laukumam līdz stadiona žogam un pārrāpāmies pāri. Ārpusē mūs gaidīja Drošības komitejas bobiks, ar kuru aizbraucām līdz viesnīcai. Mūs ieveda pa sētas durvīm, jo pie parādes durvīm gaidīja dusmīgs pūlis…
Vislielākais sašutums mani pārņēma 1989. gadā Tbilisi, kad sacentās turienes “Dinamo” un “Dņepra” (biju inspektors). Tbilisiešu aizsargs Čedija izprovocēja skatītājus izskriet uz laukuma pēc tam, kad izdarīja tīšu pārkāpumu, par ko lietuviešu tiesnesis Miļausks bija spiests parādīt gruzīnam dzelteno kartīti. Briesmīgākais bija tas, ka pirmie līdzjutēji laukumā uzskrēja ar savu nacionālo karogu rokās, satracinot arī pārējo publiku. Vēlāk izrādījās, ka nekārtību sācēji nāca no kriminālo aprindām. Tiesnesi glāba tikai tas, ka viņš veica droši vien ātrāko sprintu savā mūžā, paspēdams ieslēgties tiesnešu istabā. Un tomēr nelaime notika. Visu cieņu gruzīnu miličiem, viņi, nebūdami apbruņoti (pēc 1989. gada aprīļa notikumiem Gruzijas miličiem neļāva nēsāt ieročus), nobloķēja šo istabu. Pēc tam redzēju vairākus no viņiem šausmīgi sakropļotus — mutes pārplēstas no vienas auss līdz otrai. “Dinamo” trenerim D. Kipiani — infarkts. Saņēmis pēdējos spēkus, viņš mikrofonā vērsās pie līdzjutējiem un aicināja nomierināties. Nekārtības ilga četras stundas. Kāda patika var būt pret Čediju kā futbolistu un cilvēku?
1961. gadā biju līnijtiesnesis Edgaram Klāvam, kas Doņeckā tiesāja savu pēdējo PSRS virslīgas spēli. Tā sanāca bezgala neveiksmīga, faktiski tika pārtraukta dažas minūtes pirms beigām un netika vairs atjaunota. Rezultāts palika 1:0 gruzīnu labā, spēles protokols neparakstīts. Tiesnešu mašīnas vietā apgāza citu auto un aizdedzināja, “Šahtjor” treneris O. Ošenkovs no sava autobusa centās nomierināt sadzērušos fanus, viņam trāpīja ar stikla pudeli…
Pēc spēles visu nakti nosēdējām viesnīcas numurā bez vakariņām. Mūs apsargāja divi puiši, kas ar pistolēm pie sāniem sēdēja gaitenī, dzēra šņabi un sita kārtis. Daudzi nāca un prasīja, kur te dzīvo tiesneši, bet zēni ar pistolēm skaidroja, ka te nekādu tiesnešu nav.
•
Man bieži jautā — kad bija vieglāk tiesāt — agrāk vai tagad. Noteikti agrāk. Es nebūt neslīgstu nostalģijā pēc “vecajiem labajiem laikiem”, bet attieksme pret tiesnešiem bija cita. Futbolisti un treneri pret tiesnešiem izturējās ar lielu pietāti. Nezinu, varbūt viņi bija mazāk skolā gājuši, varbūt pēckara laiks atstāja savu iespaidu. Pat ja soģis spēli “izgāza”, neviens viņam nedraudēja, neuzbruka. To visu izpauda daudz smalkāk. Man, piemēram, agresīva reakcija vienmēr izraisījusi pretreakciju, bet allaž atcerēšos gadījumu ar leģendāro vārtsargu Ļevu Jašinu. Maskavā tiesāju kijeviešu spēli ar turienes “Dinamo”. Par kādu pārkāpumu piešķīru brīvsitienu uz Jašina vārtiem 10 m attālumā no tiem. Līdz ar to aizsargi savu “mūri” praktiski veidoja uz vārtu līnijas, un, kaut gan tas nebija “vienpadsmitnieks”, kijevieši guva vārtus. Pēc spēles izcilais vārtsargs pienāca klāt man, jaunam tiesnesim, un ar tādu kā nožēlu vai neizpratni retoriski pajautāja: — Razve takije dajut? — un, nesagaidījis atbildi, aizgāja. Es pēc tam trīs mēnešus mocījos, analizējot savu rīcību.
Tagad katrs puika jebkurā spēles brīdī var tiesnesim pienākt klāt un kliegt:
— Cik tev samaksāja? Kad beidzot sāksi tiesāt? — Agrāk to nevarēja iedomāties, tāpēc reizēm pat apbrīnoju jaunos tiesnešus, kas to visu spēj izturēt. Ausīs banānus vajag…
Pēc sporta gaitu beigšanas Ļ. Jašins — PSRS Futbola federācijas darbinieks — pabija arī Rīgā. „Daugavas” komanda tolaik bija “Refflotes” pārziņā, un uz tikšanos ar slavenību biju aicināts arī es. Viens no rīkotājiem iepazīstināja mani ar Ļevu Jašinu, teikdams šādus vārdus: — Redziet, te ir tas vīrs, kas kādreiz jūsu vārtos deva 11 m sitienus.
Pasaules labākais vārtsargs spīdoši atvairīja šo asprātību:
— Ziniet, manā komandā bija tik labi aizsargi, ka tiesnešiem nemaz nebija iemesla mūs sodīt ar 11 m sitienu.
Par to epizodi Maskavas un Kijevas “Dinamo” mačā, kurā viņa komanda ar 0:1 zaudēja, viņš pat neieminējās. Jašins bija vienmēr Jašins — kā laukumā, tā dzīvē.
Miķeļa Rubeņa darbi
Grāmatas, brošūras
1. „Futbola tiesāšana” (1972)
2. „Būt virsotnē” (H. Balderis, 1980)
3. „Sirdsapziņa” (E. Krūmiņa, 1982)
4. „Olimpiskās rezerves laukos” (1979)
5. „Sešas sezonas” (Rīgas „Dinamo”, 1975)
6. „Futbola tiesāšana” (1996)
7. „Futbola terminoloģija” (2003)
8. „Latvijas futbola vēsture” (2000)
9. „Latvijas futbola ceļš uz Portugāli” (2004)
10. „Latvijas futbolam — 100” (2006)
11. „Itālijas karstā vasara” (1992)
12. „Amerikas futbola atklāšana” (1995)
13. „Parīzes futbola noslēpumi” (1998)
14. „Futbola tiesneša rokasgrāmata” (2006)
15. „Futbols. Spēles noteikumi un tiesāšana” (2012)
16. „Telpu futbola noteikumi” (kopā ar A. Bērziņu, 2012)
Tulkojumi
1. „Futbols” (V. Savins, M. Suškovs, 1958)
2. „Hokejs” (L. Persivāls, 1961)
3. „Mani spēles noteikumi” (P. Kollina, 2006)
Sasniegumi un apbalvojumi
Latvijas PSR Goda tiesnesis (1975)
PSRS 10 labāko tiesnešu sarakstā (1964 un 1975)
Vissavienības kategorija (no 1964)
FIFA Starptautisko tiesnešu sarakstā (1975 — 1977)
Latvijas Tiesnešu komitejas „Zelta svilpe” (2010)
Latvijas futbola simtgades labākais tiesnesis (2006)
Trīszvaigžņu ordenis (2008)
