Prezidente ar ķiršu zaru

Ik pavasari gaisā virmo kas aicinošs… Gluži kā
dārznieks, sniegam nokūstot, bažīgā neziņā raugās, vai pēc sniegiem un saliem
kas vēl dīgs un plauks, tā katru gadu ap Lieldienu laiku varam atviegloti
uzelpot – mākslas vingrošana Latvijā ir izdzīvojusi! Varbūt mazliet
pārspīlēju… bet, gribam to atzīt vai ne, mākslas vingrošanas vārds Rīgā un
visā Latvijā izskan tikai reizi gadā – kad vingrotāju zieds un Latvijas
mākslinieki tiekas starptautiskajā turnīrā Baltijas aplis.

Tā ir vienīgā reize gadā, kad šis tik skatāmais sporta
veids pabāž galvu kā no pagrīdes – kļūst redzams, sadzirdams, izbaudāms katram,
kas to vēlas.

Skatītāju rindās pie viena no veterānu galdiņiem arī
šogad bija Aija Kehre – šobrīd, tā teikt, cilvēks no malas,
savulaik mākslas vingrošanas ziedu laikos teju divus gadu desmitus bijis pie šā
sporta veida stūres – vadot, organizējot, popularizējot.

Kaislību katlā

– Savos trīsdesmit gados jūs bijāt ļoti jauna prezidente.
Kā kļuvāt par mākslas vingrotāju? Iepriekš nebijāt manīta vingrojam
sporta zālē.

– Nebiju gan. Studentes gados mācījos Pedagoģiskā
institūta Latviešu valodas un literatūras fakultātē. Institūtā risinājās
spartakiāde daudzos sporta veidos visa mācību gada garumā. Fakultātei vajadzēja
komandas, un, ja vien spēji kaut cik kustēt, nācās piedalīties. Ik pa brīdim
kaut kur startēju, biju savākusi sporta klases dažādos sporta veidos,
vieglatlētikas krosā pat pirmo, gandrīz vienīgie veidi, ar ko nebija iznācis
saskarties, bija slidošana un vingrošana.

Gadus piecus pēc studijām sāku strādāt laikraksta Sports
redakcijā, tur žurnālisti bija vīrieši, nu man uzticēja pārzināt vienīgo
sievišķīgo sporta veidu – mākslas vingrošanu. Sāku interesēties, vērot
sacensības – šķita, ka meitenes tik skaisti vingro, nevarēju saprast, kāpēc
treneri un tiesneši nav apmierināti.

Gāju uz federācijas prezidija sēdēm, tur atkal tie paši
treneri – likās, ka satikušies karstākie ienaidnieki! Centos apjēgt, mēģināju
rakstīt avīzei. Uzreiz nesapratu to fanātismu, ka mākslas vingrošana ir šo
cilvēku sirdslieta. Likās, katra trenere velk uz citu pusi, atzīst tikai savas
metodes, redz tikai savu meiteņu panākumus. Vienotas gan pret vienīgo vīrieti
šajā sabiedrībā – Latvijas izlases treneri Aleksandru Krasovski.

Mūsu vingrotājas tolaik PSRS individuālajās sacensībās
turējās no otrā līdz sestajam desmitam. Treneres pārdzīvoja par katru punkta
desmitdaļu. Rakstot par PSRS čempionātu, biju kļūdījusies. Pēc tam kāda
zvanījusi redaktoram, satraukusies, ka rezultātu tabulā 60. vietā bija
ierakstīta 62. … Skaidrs, ka mani nevar ciest! Tāpēc, kad Latvijas Sporta
komitejas sporta pārvaldes priekšnieks Daumants Znatnajs aicināja uz pārrunām
un teica, ka gribētu mani virzīt vēlēšanām par Mākslas vingrošanas federācijas
priekšsēdētāju, nedomājot teicu kategorisku – nē. Jau darbojos Airēšanas federācijā, tur atšķirībā no vingrotājām
likās draudzīgs kolektīvs…

– Ar vingrotājām jau tolaik bija tik traki?

– Vai
joprojām ir? Viņas bija entuziastes, visas personības, daža laba gatava upurēt visu.
Bet bez vienota mērķa. Kūsāja kaislības, bija grūti vienoties par it kā
vienkāršām lietām. Ar bailēm gāju uz katru federācijas sēdi, zināju – spalvas
ies pa gaisu. Un es klātesot jutos līdzvainīga. Tāpēc, kad uz redakciju pie
manis atnāca trīs tolaik vadošās vingrotājas un arī lūdza, lai tomēr nākot par
prezidenti – ar skatu no malas varēšot objektīvāk pieņemt lēmumus -,
vēlreiz teicu – nē. Tomēr biju
pagalam apmulsusi. Un – padevos. Un – ievēlēja! Vīrs, mani zinot, smīnēja un
sirsnīgi apjautājās, vai mājās vēl kādreiz pusdienas gatavošot? Kolēģi taujāja
par mākslas vingrošanas dižajām perspektīvām Latvijā… Jutos kā lamatās
iekritusi. Bet, ja reiz ievēlēta – jādara. Lai izķepurotos, būs jāiedziļinās,
jāmācās un jācīnās.

– Par iedziļināšanos skaidrs, bet par ko un ar ko bija
galvenās cīņas?

– Par mākslas vingrošanu. Tolaik Sporta komitejā
atbildīgs par vingrošanas veidiem bija galvenais treneris Leonīds Parhomenko,
viņa prioritāte, protams, bija sporta vingrošana. Mākslas vingrošana – nu tā,
meitenes, jums pārāk daudz to ideju…

Treneru attiecības… Pēc republikas meistarsacīkstēm
atkal tā sastrīdējās, ka likās pat neiespējami nokomplektēt komandu PSRS
čempionātam Viļņā. Entuziasms liels, bet katram rūp savas un savu audzēkņu
intereses. Neuzticēšanās treneriem Krasovskiem – vai paņems izlasē arī citu
labākās audzēknes vai tikai savējās… (Velta un Aleksandrs Krasovski –
tolaik vadošie Latvijas treneri, viņu audzēknes 17 reizes kļuva par Latvijas
čempionēm, Ludmila Kačkalda divreiz par pasaules čempioni grupu vingrojumos.)

Uz Viļņu, protams, aizbrauca, komandā startēja vairāku
treneru audzēknes. Grupas vingrojumā Latvijas izlases meitenes kļuva par PSRS
čempionēm! Tātad varam! Tātad attaisnojas tas treneru trakums!

PSRS skolēnu spartakiādē komandai iegūta piektā vieta,
pieaugušo konkurencē arī turamies labāko sešniekā, atkal panākumi grupas
vingrojumā, Ludmila Kačkalda tiek PSRS izlases sastāvā un izcīna pasaules
čempiones medaļas. Tātad treneri spēj strādāt.

Kas jādara man? Padarītais,
nepadarītais, iecerētais – mākslas vingrošana sapņos rādījās. Jo ilgāk biju tajā
visā iekšā, jo skaidrāk redzēju, kas nav sasniegts. Entuziasmam jābūt
mērķtiecīgi virzītam – redzēju, ka mums tas neizdodas.

– Teju pusgadsimts pagājis, bet maz kas
mainījies, tikai entuziasms pieplacis…

– Tiešām? Žēl… Varbūt trūkst atbildības
sajūtas. Ja esi pie stūres, jātrīc par attīstību, jāpalīdz konkretizēt idejas
un pārvērst tās par īstenību. Vai šobrīd tā ir?… Vai Vingrošanas federācijā
ir cilvēki, kas atbild par mākslas vingrošanu, kāds, kas saņem par to algu?

Entuziasms dārgāks par naudu

– Šobrīd mākslas vingrošana buksē tādā kā apburtajā lokā –
neesot naudas, lai ko sasniegtu, naudu nedod, jo nav rezultātu… Nav neviena,
kas mēģinātu no šā bezcerīgā loka izraut.

– Mākslas vingrošana taču nav pats dārgākais sporta
veids. Salīdzinājumā kaut vai ar hokeju. Ar jauno Dinamo arī negāja gludi.
Bet tagad cilvēki gāž lielo arēnu apkārt – tūkstošiem skatītāju. Kā organizē –
tāds rezultāts. Nu, hokejs ir karalis, ar to nevar salīdzināt. Sporta dejās ir
vairāki augsta līmeņa svētki ar plašu reklāmu. Ka mākslas vingrošana ir arī
skatāma, redzam vien Baltijas aplī.

Agrāk federācija bija tāds dzinulis, sabiedriskais
aktīvs, kas nedeva mieru algotajiem darbiniekiem. Kas mākslas vingrošanu virza
tagad? Organizatoriskā darba būtība ir panākt rezultātu, pašam paliekot
nemanāmam. Atbildība gan paliek.

– Bet, arī darbodamies neredzami, vari kļūt par
pārliecinošu vizītkarti, autoritāti, kam gribas sekot. Atceros – jūsu, vēlāk
arī Skaidrītes Habarovas parādīšanās sacensību telpā vien bija tāda kā
garantijas zīme – viss notiks, viss izdosies, mākslas vingrošana ir un būs.

– Kad Skaidrīte Habarova Sporta komitejā kļuva par
galveno treneri, mēs tiešām sākām just vadību un ieinteresētību, viņa pat deva
impulsu jaunām idejām!

Pats no sevis nekas nenotiek. Kādreiz gan palīdz
nejaušība. Tā savulaik sākās Mākslas ritmi – leģendārais Mākslas dienu
turnīrs. Skaidrīte Zaķe, toreizējā prezidente, tramvajā izdzirdējusi divus
jaunus puišus, māksliniekus Laimdotu Mūrnieku un Sergeju Masļakovu, spriežam,
ka vajadzētu Mākslas akadēmijas zālītē sanest gleznas, uzaicināt kādus
sportistus, lai tie sacenšas par mākslinieku darbiem. Jautājums tikai – kādu
sporta veidu aicināt? Tad nu Zaķe jauniešiem sekojusi, izkāpusi reizē ar viņiem
un uzrunājusi – lai izvēlas mākslas vingrošanu! Puiši padomājuši un
piekrituši. Vai viņai kāds lika, vai prasīja… Varbūt tomēr likumsakarība?

Es savukārt vēlāk centos panākt Mākslas ritmu starptautisku
atzīšanu. Mākslinieki vēlējās, lai viņu darbi aizietu arī pasaulē, meitenēm
būtu starptautisku sacensību pieredze. Ar konfektēm un balzamu braucu uz
Maskavu pie PSRS mākslas vingrošanas kundzes un ķeizarienes Valentīnas
Batajenas. Stāstīju, aicināju ciemos. Tolaik kaut kur izsisties varējām tikai
caur PSRS dzelžaino sietu, ne tā kā tagad, kad visa pasaule vaļā. Atbrauca,
patika. Iekļāva Mākslas ritmus starptautiskajā kalendārā. Sacensību kultūru
mūsu dāmas vienmēr pratušas turēt augstu.

Sāku manīt, ka man pat vairāk draugu radies –
Daugavas sporta nams nespēja uzņemt visus gribētājus, meklēja biļetes.
Iedomājies tik, kādi vārdi – Maija Tabaka, Džemma Skulme, Konrāds Ubāns, Valdis
Kalnroze, Kārlis Sūniņš, Kurts Fridrihsons…Vēl un vēl. Un pretī pasaules
vingrošanas zieds – vadošo lielvalstu, Padomju Savienības un Bulgārijas
meistares, pasaules čempiones.

Tolaik Latvijas mākslas vingrošana izskanēja pasaulē,
pateicoties Mākslas ritmiem. Tas bija
pierādījums tai šķietami naivajai pārliecībai, ka entuziasms spēj vairāk par
naudu. Joprojām brīnos par mākslinieku atsaucību, vēlmi dāvināt savus darbus.
Šī vēlēšanās gan nemitīgi jāsekmē, to lieliski un it kā nemanāmi prata Laimdots
Mūrnieks. Vēlāk iesaistījās Jānis Anmanis, ienesdams radošu garu un atraktivitāti.
Viņa entuziasms dzīvs joprojām Baltijas aplī.

– Jā, kurš gan spēs saskaitīt, cik sponsorēts
vērtībās, kas nav lēšamas naudā – kā savulaik rakstījāt vienā no savām
publikācijām par mākslas vingrošanu?

– Reiz, kad Mākslas ritmi vēl notika Daugavas sporta
namā, lai lielo telpu izgreznotu (nauda arī tolaik no gaisa nekrita), abi ar
vīru apzāģējām dārzā ķiršus, plūmītes. Zari milzīgi, jādabū liela mašīna.
Aizvedām tos sporta nama direktoram Jānim Vilkam, viņš piemeklēja telpas, kur
zarus izplaucēt. Ar tādu prieku ņēmās! Kad jau tuvojās sacensības, satraucās,
gāja pārbaudīt, vai nav par siltu, vai izplaukušie ziedi nesāks birt…
Iedomājies to skatu – aprīlī Daugavas sporta namā zied ķirši… Protams,
tie visi ir sīkumi salīdzinājumā ar iespējām tagad. Skat, kā Olimpiskajā sporta
centrā basketbola arēnu pārveidojis Baltijas aplis – mājīgi un skaisti.

– Sīkumi lieliski raksturo pašu galveno – attieksmi.

– Jā, tāds radošs ziedošanās prieks – tā es
atceros to laiku.

Dāmām arī pašām gribējās ballēties. Laiku pa
laikam, īpaši vingrošanas gadskārtās rīkojām saietus, pat ar scenāriju,
apbalvošanu, apsveikumiem. Tādi pasākumi uzlādē, iepriecina un uzlabo
attiecības.

– Un kur tad vēl izslavētie mākslas
vingrošanas vakari – Operā, Drāmas teātrī… Skatītāju pilnas zāles.

– Arī VEF kultūras pilī. Sporta komitejā mūsu ieceri
atjaunot šo tradīciju uzņēma atsaucīgi, bet lika manīt, ka viss pašu rokās.
Līdzekļi bija ierobežoti, tāpēc gājām, runājām, meklējām lētākos variantus, jo
ļoti vēlējāmies. Naudu, protams, nevienam nemaksāja. Treneri rāvās vaiga
sviedros, veidojot priekšnesumus, katra gribēja, lai labākā vieta, labākā
gaisma, mūzika, tērpi. Lai viss īstenotos, arī es virināju dažādas durvis. Jo
labāk darbu padari, jo mazāk tevi mana. Mākslas vingrošanu gan.

– Tas pats stāsts par ķiršu zariem…

– Tagad grūti izprast – paiet Latvijas mākslas
vingrošanas 60. dzimšanas diena – ne čiku, ne grabu. Kuluāros gan runāja –
vajadzētu jubileju uztaisīt. Nekā. Atgādināju kādai runasdāmai. Nu, vajagot
telpas, naudu… Bet variantus var atrast dažādus. Kādam tikai jāizdara. Un, ja
esi pie stūres… Sporta muzejā veterāni iekārtoja izstādi, pašas pasēdēja…
Jā, nu nav pašreiz izcilu panākumu, bet no kurienes lai tie rastos?

Kad Saulvedis modinās?

– Dievs dod vismaz Baltijas aplim saules mūžu tādā
līmenī, kā tas notiek tagad.

– Tiešām, lai izdodas! Baltijas aplis – tas ir
viens uzplaiksnījums. Skaists, bet tikai mirklis. Vai kāds izvērtē, apzina, ko
mūsu meitenes iegūst, ko zaudē? Daudz darba un droši vien naudas ieguldīts, lieliski
noorganizēts, bet vai ir kāds, kas mērķtiecīgi un tālredzīgi domā, kā virzīt
mākslas vingrošanu Latvijā? Domā uz priekšu?

– Par saturu un jēgu…

– Jā, citādi tas milzu darbs, ko Ļusja (Ludmila
Kačkalda – Baltijas apļa idejas
autore un izpilddirektore jau 11. gadu) ar saviem palīgiem ik
pavasari iegulda, tas viss izskan līdz ar pēdējiem turnīra akordiem. Tāda
sajūta, ka mākslas vingrošana atkal atgriežas pagrīdē. Protams, treneres
strādā, meitenes vingro, aug skaistas. Vai daudzi to zina, redz un jūt?

Nuja, kad mēs augām… Vai mūsu saruna bīstami nevirzās
uz „zilākajām debesīm un zaļāko zāli"?

– Vai pati jūtaties gandarīta un novērtēta par paveikto?

– Gribētos ticēt, ka kaut kas toreiz izdevās. Mākslas
vingrošanas speciālistiem jāļauj darīt viņu darbu. Centos rosīties divos
virzienos – ideju caursišanā un kā zibensnovedējs ciešama klimata uzturēšanai
starp personībām labāka rezultāta sasniegšanai.

Ar cieņu domāju par mākslas vingrošanas vecmeistarēm.
Federācijas pirmā prezidente Ina Reinsone, izmantojot savu autoritāti, mēdza
visai šerpi pieklusināt iekarsušos prātus (treneru vidū arī viņas audzēknes).
Skolotāja Emīlija Krūmiņa, viena no šā sporta veida aizsācējām Latvijā, plašāk,
kā izbrīnā pavēra plakstus, raudzījās pārmetoši, tomēr smaidot. Viņas klātbūtne
vien lika saņemties.

Es biju ļoti aizkustināta, kad mums ar Aleksandru
Krasovski Baltijas apļa jubilejas gadā pasniedza goda medaļas (tikai viņam
un man!). Jo vecāks kļūsti, jo tālāk no visa, jo
tādai uzmanībai lielāka vērtība. Neaprakstāms saviļņojums. Savulaik biju guvusi atzinību – kā cilvēks, kas visu centās izdarīt
pēc iespējas labāk, nereti tiku pie kāda Goda raksta. Gan mākslas vingrošanas
laikā, gan vēlāk – organizējot ikgadējo Sporta laureātu. Bet tagad, kad viss sen aiz muguras un tevi pēkšņi tā
atceras… Netālu no sporta zāles dzīvo sena draudzene, es toreiz pēc pasākuma
pa pusei raudādama ar visām puķēm uzgāju pie viņas un tā arī teicu – taisi vaļā
pudeli! (Aija nosmej.) Viņa nodomāja, ka man kas slikts atgadījies. Bet
bija tāds gandarījums!…Vai ko vairāk var vēlēties.

Tomēr vēl gribas novēlēt, lai Baltijas aplis nepaliek vienīgais
Latvijas mākslas vingrošanas zīmols. Lai mūsu zvaigznītes uzmirdz spožāk. Lai
grupas vingrojums atdzimst starptautiskajā arēnā! Joprojām redzu, ka viņas vingro
skaisti!

Kurš Saulvedis atmodinās Saulcerīti?

Pavasaris dabā ir cerīgs sākums. Baltijas aplim ik
pavasari tomēr ir nostalģijas piešprice – vai tiešām nekad vairs nebūs tā, kā
bijis, vai nebūs labāk, kā bijis? Un ne jau par Baltijas apli ir runa –
ar turnīru viss kārtībā. Gluži vienkārši, gribas, lai, ballei beidzoties,
nebeidzas mākslas vingrošana.

Grūti pieņemt un sadzīvot ar domu, ka laiki ir
mainījušies un cilvēki citi. Ķirši taču tie paši…

Arta ANDERSONE

Aija KEHRE

žurnāliste, Mākslas vingrošanas federācijas
eksprezidente

Dzimusi: 1931.
gads 28. augustā Rīgā

Izglītība:
Latvijas vēstures līkloču dēļ mācījusies astoņās skolās, pabeigusi Rīgas
Raiņa vakara vidusskolu, Latvijas Valsts Pedagoģiskā institūta Latviešu valodas
un literatūras fakultāti

Pamatnodarbošanās: žurnāliste,
literārā redaktore, tagad pensionāre

Sportā: nepilnus
20 gadus republikas Mākslas vingrošanas federācijas priekšsēdētāja, sākot ar
sešdesmito gadu beigām, sporta žurnāliste

Ģimenes
stāvoklis: atraitne, dēls Ojārs, meita Anita, pieci mazdēli, viens
mazmazdēls

Vaļasprieki: saule,
siltās jūras, ekskursijas, mežs, ogošana, sēņošana, rakstīšana un rediģēšana,
izmantojot jaunākās tehnoloģijas