Salauztās kārtis

Panākumi ar laiku
piemirstas, bet zīmīgās robežas paliek. Jānis Lauris bija pirmais Latvijā, kurš
kārtslēkšanā pārvarēja piecus metrus un pēc tam ilgus gadus arvien augstāk cēla
rekorda augstumā novietoto latiņu, priecēja vieglatlētikas draugus, bet
1979.gadā Jāņa karjera spēji aprāvās…

Jānis dzīvo savās lauku mājās Reinfeldos, Sēlijas nostūrī, nodarbojas ar
lopkopību, slauc divas govis, audzē bulli, un sastrādātās rokas liecina par
ikdienas darba smagumu. Re, kāds zilums. Bullis no ķēdes norāvās – Jānis rāda
plaukstu. Par kārtlēkšanu sākumā runā atturīgi un atraisās tikai pamazām. Mēs
kādreiz bijām treniņbiedri, un saruna notiek trenera Tālivalža Budēviča mājās
(Jānis treneri joprojām uzrunā uz jūs), kurš dzīvo turpat, tikai pāris
kilometru attālumā.
– Kāpēc izvēlējies kārtslēkšanu?
– Patika lidot (smejas) un krist. Jau bērnībā laukos liku latiņu, nu, kādu
tur latiņu – lielām puķēm griezu nost kātu (kā to puķi sauc, nezinu, bet
saulspuķes tās nebija). Ar nomizotu koku lēcu savus metrus divus. Varēju lēkāt
stundām ilgi, citreiz tumsā pat latiņu neredzēju. Rīgā ilgāku laiku bumbulēju
dažādos sporta veidos, bet tad aizgāju uz Dinamo
pie trenera Tālivalža Budēviča un uzreiz pateicu, ka gribu lēkt ar kārti. Tā
arī viss sākās.

– Kādiem kārtlēkšanas
attīstības posmiem esi gājis cauri?

– Vislabāk varēs spriest, ja zināsim, kādi bija lecamrīki. Pirmais, ar ko
es pārvarēju trīs metrus, bija…augstlēkšanas latiņa (toreiz tās bija no
alumīnija). Kura katra nederēja. Noliktavā speciāli izmeklēju taisnu, izturīgu,
vieglu. Toreiz visi bērni visi leca ar latiņām. Invalīdu veikalā nopirku kruķu
gumijas uzgali (katra nederēja – no trijiem veidiem īstā bija tikai viena),
virsū uzmaucu pārgrieztu tenisa bumbiņu un uz priekšu.

Nākamais bija bambusa posms. Dinamo
zālē bambusa kātos karājās karogi. Viens likās piemērots. Pa kluso (citādi neviens
nedotu) pievācu un pārlēcu jau trīsarpus metrus. Vēlāk to kātu man Dinamo mačos Ļvovā nozaga…

Ar tolaik valdošajām alumīnija kārtīm man daudz neiznāca ņemties. Parādījās
pirmās stikla šķiedras kārtis. Sākumā austrumvācu, arī krievu, bet tās man bija
par smagu. Vienreiz kādu nedēļu ar smilšpapīru tīrīju nost kārtu pēc kārtas.
Vēlāk tāpat salūza… Ar stikla šķiedras kārtīm jau es lēcu krietni pāri
četriem metriem. Tad nāca amerikāņu Skypole,
un sākās cita lēkšana. Tas nebija vienkārši. Vajadzēja atrast savam svaram
piemērotu kārti, un tikai tad to varēja pareizi saliekt un izbaudīt īsto
katapultas efektu. Ne katra kārts derēja. Klīst nostāsts par mūsu Jāni
Krasovski, kuru uzskatu par izcilāko latviešu kārtlēcēju. Viņš ar alumīnija
kārti bija Eiropas rekordists – 4,60 un vēl kādi centimetri (Jānis gan toreiz
pārstāvēja Maskavu). Viņam pirmās stikla šķiedras kārtis trāpījās pārāk cietas.
Niknums, ka viņš nevar tās saliekt, Jānim atstāja paliekošu iespaidu uz psihi,
un viņš tā arī neiemācījās lēkt ar jauno rīku.

– Kārtlēkšana tiek
uzskatīta par vienu no sarežģītākajām disciplīnām.

– Es tā neapgalvotu. Ja pareizi ielikti tehnikas pamati, viss ir vienkārši.
Galvenais ir ātri skriet, tad – koordinācija un pareiza kustība, lai kārti
saliektu.

-Augšā sākas akrobātika?

-Tur vairs nekas nenotiek. Viss tiek izdarīts uz zemes, kļūdas arī. Gaisā
tikai pareizi jāiet pāri latiņai.

-Runā, ka citi
iemācījušies pieturēt latiņu. Tur nav savi knifi?

– Nav gan, varbūt tikai nejaušības. Esmu stūmis latiņu atpakaļ, un reizēm
tas izdevies, bet palieku pie tā, ka viss notiek uz zemes.

– Treneris saka: tava
tehnika bijusi teju vai ideāla un varēja likt mācību grāmatās.

– Nezinu, nezinu. Lēcu tā, kā jutu. Man galvenais bija būt tuvāk kārtij. To
nevarēja ne pārāk tālu atlaist, ne piespiesties, vajadzēja tieši tik, lai es to
justu. Atceros, ka to gribēju iemācīt vienam savam konkurentam tepat Latvijā,
bet viņš tā arī to neizjuta. Vēlāk nāca Aleksandrs Obižajevs (kādu laiku mēs
trenējamies kopā), viņš fiziski bija daudz spēcīgāks, bet arī lēca citādāk. Kārtslēcēju
vidū  biju augumā un svarā sīkākais. Un
vajadzēja racionālu tehniku.

– Cik gadu biji PSRS
izlasē?

– Piecus, sešus. Izlasē biju, bet ne visur tiku, kur biju pelnījis braukt.
Vistrakāk bija 1972. gadā, kad vinnēju PSRS junioru mačos. Bija jābrauc uz ASV.
Nešaubījos, ka mani paņems. Bet amatpersonas sāka stāstīt, ka Rīgā kaut kas ar
papīriem neesot nokārtots, un aizbrauca cits. Tad gan apraudājos. Vēlāk, kad
braucu uz Rumāniju, savā ārzemju pasē redzēju glīti ielīmētu ASV vīzu ar
pareizajiem datumiem. Kad Amerikā biju izciemojies pie trimdas latviešiem, pēc
tam gan kapitāliskās valstis piegrieza
izbraukšanu no Latvijas uz ilgāku laiku. Izrādījās, es esot šucmaņa dēls.

Maču bija daudz – atmiņā palicis 1973. gads, kad valstssacīkstē uzvarēju
amerikāņus, kuri toreiz bija neuzvarami. No PSRS pirms tam to spēja tikai pāris
kārtslēcēju.

– Tiki līdz 5.40 metriem.
Liekas, ka varēji augstāk?

– Ar to laiku tehniku tas jau bija daudz. Varbūt varēju pielikt vēl kādus piecus
vai desmit centimetrus, bet ne vairāk. PSRS izlasē citi jau lēca augstāk, un
pie kārtīm vairs tik vienkārši netiku. Pamazām tās lūza viena pēc otras, pēdējā
-Kauņā bija liktenīga. Kad lūzušās kārts gabals ietriecās pavēderē, pasaule palika
oranža, un zeme sagriezās. Trīs stundās tiku līdz slimnīcai Rīgā, bet sekas
palika visam mūžam.

– Kārtslēkšanas sektorā
vairs neatgriezies?

– Visas kārtis bija salauztas. Kādu reizi vēl lēcu (5.20 m), bet vairs
nejutu vēlēšanos to darīt.

– Sāki strādāt par treneri?

– Mācīju bērnus, bet ātri sapratu, ka neesmu pedagogs. Mācīju to, ko pats
darīju, bet laikam vajadzēja izprast, ka katrs ir citādāks, un nepratu
piemēroties. Tas, kas man likās vienkāršs un pašsaprotami izdarāms, citiem
neizdevās. Saka jau: izcili sportisti reti kļūst par labiem treneriem. Metu
mieru un fizkultāras institūtu nebeidzu. Ar naudām treneriem toreiz arī nebija spoži,
un aizgāju uz piena kombinātu, kur strādāju desmit gadus. Pēdējos gadus kopā ar
mammu strādāju savās lauku mājās Reinfeldos,
kuras nopirku pirms astoņiem gadiem (pārdevu savu Rīgas dzīvokli – lielāko
materiālo labumu, kuru ieguvu savos sportošanas gados). Tās ir netālu no
vectēva dzimtajām mājām un atrodas Sēlijā. Turu govis, slaucu pienu. Lēnā garā
dzīvoju. Priecājos par dabu, par savām bezdelīgām – man pažobelē ir piecas
bezdelīgu ligzdas. Sports bija skaists laiks, kuru nenožēloju ne mirkli.
Protams, žēl, ka neiznāca startēt zem Latvijas karoga. Tāds bija mans laiks. Kad
redzu sportistus skrienam ar Latvijas karogu rokā, acīs ir asaras.

Jānis Lauris

kārtlēcējs

Dzimis           1952. gada 12. februārī Rīgā

Mācījies         Rīgas 50. vidusskolā, Rīgas 25. vakara vidusskolā, Latvijas
Valsts fiziskās kultūras institūtā (nebeidza)

Treneris        Tālivaldis Budēvičs

Lielākie panākumi  pirmais latvietis, kurš pārvarēja 5 metrus, Latvijas rekordu
labojis 7 reizes: no 5,04 m (1972. g) līdz 5,40 m (1975. g.), Latvijas
septiņkārtējs čempions (1972. g.-1979. g., izņemot 1974. gadu), PSRS čempions
telpās (1974. g.), trīsreiz vicečempions, Eiropas ziemas čempionāta  (1974. g.) bronzas medaļas ieguvējs, PSRS
junioru čempions (1972. g.)

Sportot beidzis       1979. gadā traumas dēļ

Neprecējies

Dzīvo Jaunjelgavā, Aizkraukles rajonā un strādā savā lauku
saimniecībā

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS