Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Šašliks vēl marinējas

Vieglatlētikas ziemas sezona sākusies ar starptautiskajām sacensībām Kuldīgā — Katrīnas kausu izcīņu. Līdzīgas sacensības ziemā notika pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados Rīgas sporta manēžā, kura tolaik bija viena no modernākajām Eiropā. Kuldīgā Latvijas, Baltkrievijas, Lietuvas un Nīderlandes sportistu sacensības atbalstīja skatītāju pilnās tribīnes, notika spraigas cīņas ik disciplīnā, un krāšņā apbalvošanas ceremonijā balvas pasniedza pati Kuldīgas Katrīna.

Par Katrīnas kausu izcīņas galveno intrigu izvērtās sacensības trīssoļlēkšanā sievietēm, kurās startēja Eiropas čempione tāllēkšanā Ineta Radēviča. Kā zināms, Ineta pēdējos gadus dzīvo un trenējas Krievijā, lai būtu kopā ar savu vīru profesionālo hokejistu Pjotru Ščastļiviju un nepilnus divus gadus veco dēlu Marku.
Ineta uzvarēja ar sezonas sākumam atzīstamu rezultātu — 13,64 metri, kas šobrīd ir viens no labākajiem pasaulē.
Pirms došanās uz Maskavu, lai gatavotos nākamajām sacensībām, kuras janvāra beigās notiks Vācijā, Ineta Radēviča atbildēja uz Sporta jautājumiem.
Neliela saruna ar sportisti.
— Kāpēc startēji trīssoļlēkšanā, nevis tāllēkšanā?
— Pērnā uzvara Eiropā un Latvijas rekords (6,92 m) apliecināja, ka sportā savu pēdējo vārdu vēl neesmu teikusi, taču tas reizē bija arī psiholoģiski un emocionāli smags pārdzīvojums. Tāpēc šoziem esmu nolēmusi startēt tikai trīssoļlēkšanā, kas man arī ir mīļa disciplīna, un tāllēkšanu atlikšu uz vasaru. Mans mērķis ir startēt olimpiskajās spēlēs un sasniegt septiņus metrus.
— Ārzemju sportistei ir viegli trenēties Maskavā?
— Man ir iespēja trenēties pie lieliska speciālista Jevgeņija Terovanesova. Šajā ziemā jau biju treniņnometnē Floridā (ASV). Uz Ameriku par saviem līdzekļiem braucu trenēties jau trešo gadu (savulaik Ineta mācījās un sportoja ASV, kļuva par ASV studentu čempioni). Šoreiz bija līdzi arī dēls, mamma, tante. Tur vieglatlētiem ir lieliski apstākļi.
Tagad atgriežos Maskavā un īsti vēl nezinu par tālāko Krievijas sporta vadības attieksmi par manu trenēšanos viņu valstī, jo sacensībās tomēr esmu konkurente krievu sportistēm Kad nebiju čempione, problēmas neradās. Ceru, ka arī tagad man iespējas nebūs liegtas un varēšu pilnvērtīgi trenēties.
— Vai apmierināja starts Kuldīgā?
— Saku, ka esmu vēl tādā stadijā kā šašliks, kad tas nolikts marinēties. Vēl laiciņš, un būšu gatava. Pirmajam startam tas ir labs rezultāts, kaut arī tikai sešu centimetru pietrūka līdz kvalifikācijas normai Eiropas čempionātam (normu — 13,70 m — izvirzījusi mūsu Vieglatlētikas savienība). Centīšos to sasniegt nākamajās sacensībās.
Kuldīgā viss bija lieliski, mani gan pārsteidzoši sagaidīja (ar uguņošanu), gan sacensībās jutu saprotošu un labvēlīgu skatītāju atbalstu. Arī Kuldīgas manēža ir lieliska (ē, Rīga!), ceru, ka šīs sacensības kļūs tradicionālas un ar vēl kuplāku meistarīgu sportistu skaitu.
Vēlreiz sapratu, ka vieglatlētika Latvijā joprojām ir populāra un mums jārada visas izaugsmes iespējas jauniem un talantīgiem sportistiem, lai šajā sporta veidā mēs varētu konkurēt visaugstākajā starptautiskajā līmenī.
Zinu, ka valstij nav viegli laiki, tomēr Kuldīgas piemērs rāda, ka arī pašvaldībām ir iespējas palīdzēt. Vieglatlētikas vadībai vajadzētu meklēt atbalstu tajās pilsētās, no kurām sportisti ir nākuši.
— Tu sportā esi jau gadus divdesmit. Kur redzi savas iespējas progresēt?
— Kā vienmēr, arī manos gados (Inetai ir 29 gadi — aut.). svarīgi ir uzlabot tehniku, būt pienācīgā fiziskajā formā, tomēr galvenais ir trenēties un sacensties ar prieku, būt stabilai domāšanā un rezultātos. Kad viss ir kārtībā, aug brīnišķīgs bērns (pagaidām viens), tad sports ir prieka avots, nevis izmisīga dzīšanās pēc rezultātiem.
Saprotu, ka tagad man ir uzlikta arī zināma atbildība, jo esmu iekļauta Latvijas Olimpiskās vienības A sastāvā, tomēr ceru, ka tas viss būs kārtībā un varēšu ar prieku gatavoties olimpiskajām spēlēm Londonā.
Savas sporta gaitas es noteikti nevarētu turpināt, ja man nebūtu tik lielisks vīrs kā Pjotrs (viņš gan tagad spēlē Ufā un tiekamies ne tik bieži, kā gribētos) un mamma. Viņa beigusi treneres gaitas, tagad dzīvo pie mums Maskavā un pieskata mūsu dēlu.
Atvadoties Ineta visiem dāvā savu burvīgo smaidu un apsola lēkt tālu. Lai prieks būtu visiem Latvijas un dzimtās Krāslavas vieglatlētikas draugiem!
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS

Ineta RADĒVIČA
Tāllēcēja un trīssoļlēcēja
Dzimusi: 1981. gada 13. jūlijā Krāslavā
Izglītība: Krāslavas Varavīksnes vidusskola, mācījusies Latvijas Universitātē, beigusi Nebraskas universitāti (ASV)
Panākumi sportā: Eiropas čempione tāllēkšanā (2010. g.), divkārtēja Eiropas U-23 bronzas medaļas ieguvēja tāllēkšanā un trīssoļlēkšanā (2003. g.), ASV studentu čempione trīssoļlēkšanā (2003. g.), starts olimpiskajās spēlēs Atēnās, tāllēkšanā 13. vieta, trīssoļlēkšanā 20. vieta
Personiskie rekordi: tāllēkšanā — 6,92 m (Latvijas rekords), trīssoļlēkšanā — 14,12 m
Treneri: pirmā trenere Inna Radēviča (māte), Jurijs Volkinšteins, Viktors Lācis, Ludmila Olijare, tagad — Jevgeņijs Terovanesovs
Ģimenes stāvoklis: precējusies, vīrs krievu hokejists Pjotrs Ščastļivijs, dēls Marks (nepilni divi gadi)
Vaļasprieks: ģimene

Katrīnas kausu izcīņā notika aizraujošas sacensības ik disciplīnā. Teicami ziemas sacensības sāka Dmitrijs Jurkevičs, kurš savā 24. dzimšanas dienā uzvarēja 1000 m distancē — 2:30,36. Kārtslēkšanā pirmais Pauls Pujāts — 5,20 m, tāllēkšanā — Jānis Leitis ar 7,50 m un Lauma Grīva ar 6,33 m, 300 m — Aiga Grabuste ar 40,98 un Jānis Baltušs ar 34,57, 1000 m — Anna Titova ar 2:59,26, augstlēkšanā — Natālija Čakova ar 1,75 m un Sergejs Galešovs ar 2,16 m (Normunds Pūpols trešais — 2,13 m, 60 m sprintā ātrākie bija lietuvieši Lina Grinčikaite — 7,43 (otrā Jekaterina Čekele — 7,59) un Martins Jurgils — 6,80 (otrais Elvijs Misāns — 6,81).