Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Savējā no izraēlas

Visskaļākās
ovācijas Baltijas apļa jubilejas turnīrā izpelnījās Jeļena Meijerzone.
Daudziem par lielu pārsteigumu, viena no pēdējo gadu labākajām Latvijas
vingrotājām prestižajā Rīgas turnīrā pārstāvēja… Izraēlu. Ziedus par divām
otrajām vietām finālos viņa kautri pasniedza trenerei. Tikai tagad jau jaunajai
– vienai no Izraēlas labākajām speciālistēm Firai Voronovai.
Kad pēc
sacensībām turpat zālē ar Jeļenu tiekamies īsai sarunai, viņas uzticamās, mazās
fanes stāv ielokā un pavērtām mutītēm aizrautīgi klausās. Jeļena atzīst –
šoreiz startēt Rīgā bijis tik grūti kā vēl nekad. Lielās skatītāju ovācijas atbildību tikai vairojušas.Vingro un uzrunā"Es ļoti
gribēju attaisnot uz sevi liktās cerības," saka Jeļena Meijerzone.
"Gribējās iepriecināt skatītājus, meitenes, ar kurām agrāk kopā šeit, Rīgā,
trenējos. Ļoti žēl par daudzcīņā pieļauto kļūdu. Nepiedodami – tikai divas
punkta desmitdaļas zaudēju trešajai vietai.- Tavas kļūdas
gan bija salīdzinoši maz manāmas
.- Jaunās programmas
un jaunie noteikumi lika sevi manīt. Citām kļūdu un priekšmetu zaudējumu tiešām
bija daudz. Programmas kļuvušas tehniski sarežģītākas, un daudz augstākas
prasības tagad ir vingrojuma mākslinieciskajam izpildījumam.- Vai tas nav
grūtāk apvienojams?
– Nē, manuprāt, tas
ir ļoti pareizi – elementu tagad ir mazāk, tie varbūt kļuvuši sarežģītāki, bet
dotas lielākas iespējas izpausties pašai vingrotājai.- Kura ir tava
favorīte?
– Pasaulē
diezin vai kāda var līdzināties Alīnai Kabajevai – tam, ko viņa devusi sportam
un mākslas vingrošanai. Mana jaunā favorīte ir Izraēlas vingrotāja Ira
Risincone, viņa Izraēlu pārstāvēja arī olimpiskajās spēlēs Pekinā. Ar viņu kopā
šobrīd trenējos. Ļoti saulaina, publikai atvērta vingrotāja, no viņas strāvo
īpaša enerģija. Tas ir retums. Ir daudz skaistu, izteiksmīgu vingrotāju, bet
viņas skatītāju neuzrunā – tu nesajūti to īpašo strāvojumu. Un, protams,
vingrošanas pērle, kuru esam redzējuši arī Rīgā, – Marina Špehta.

 

Kā tu
vērtē savas konkurentes Baltijas apļa turnīrā?

– No visiem
līdzšinējiem turnīriem šogad, manuprāt, bija visspēcīgākais vingrotāju sastāvs.
Manas simpātijas – Bulgārijas vingrotājai Silvijai Mitjevai. Nobriedusi,
spēcīga, viņa vingro publikai. Šogad bija daudz jaunu talantīgu meiteņu, bet
viņas vēl koncentrējas elementiem.

– Arī tavu
enerģētiku publika, šķiet, šoreiz sajuta vairāk nekā iepriekš?

– Es pati jutu, ka
esmu kļuvusi spēcīgāka, daudz ko pa šo īso laika sprīdi apguvusi.

Cita skola

Uz Izraēlu Jeļena
aizbrauca pirms pusgada. Uzaicinājumu saņēma pirms kāda laika turnīrā Parīzē.
Esot ilgi domājusi, tad izlēmusi – iespēja jāizmanto. Aizbrauca viena.
Izšķirties palīdzēja fakts, ka Izraēlā dzīvo viņas brālis, jo tētis palika
Rīgā, bet mamma strādā Anglijā. Nu jau viņa Izraēlā ir iedzīvojusies. Lai gan
esot labi uzņemta, pēc daudz kā vēl skumstot, pie daudz kā vēl grūti pierast.
Bauda siltumu un sauli – pēc Latvijas laika apstākļiem to var novērtēt jo
īpaši. Repatriantu kursos apgūst ivritu, jo tā ir vienīgā iespēja tikt pie
augstākās izglītības, un trenējas.

Vai ir
kādas būtiskas atšķirības starp Latvijas un Izraēlas vingrošanas skolām?

– Tā ir cita
skola, cits treniņu ritms, individuāla pieeja katrai vingrotājai. Latvijā tādu
iespēju nav. Rīgā trenējos trīs stundas sešas dienas nedēļā un ne vienmēr
lielajā zālē ar atbilstoši augstiem griestiem, bet Izraēlā vingroju vidēji
sešas stundas dienā. Ja nepieciešams, treneris ar mani strādā individuāli.
Horeogrāfija, balets, atsevišķi treniņi ar priekšmetu. Daudz vairāk uzmanības
tiek pievērsts izpildījumam – ne tikai elementiem, bet arī izteiksmei, kādā
katru elementu, katru kustību uz laukuma izpildu. Izraēlā vingrošana ir ļoti
augstā līmenī. Spēcīgas vingrotājas – līdz olimpiādei tikušas, pasaulē
atsevišķos veidos pat ir labāko trijniekā.

Bāze,
resursi, kas vēl…?

– Treneri.
Izraēlā pārsvarā strādā titulētie Krievijas, Ukrainas treneri. Un šo valstu
vingrošanas skolas pasaulē joprojām ir vadošās pozīcijās. Treneri strādā ļoti
fanātiski – ja viņi redz, ka vajag, ir gatavi uz visu, kaut vai nakšņot zālē.
Šeit, Latvijā, nekā tāda nebija. Ja arī gribētu, tādu iespēju nebūtu. Un nav
mums Latvijā mērķa startēt olimpiskajās spēlēs. Bet es gribu tikt uz olimpiādi.

Kā top tavas
kompozīcijas?

– Izraēlā ir īpašs
kompozīciju treneris – režisors, horeogrāfs, sauciet kā gribat. Bet, protams,
tas ir visu mūsu kopdarbs.

Kā Izraēlas
treneri vērtēja to, ko biji iemācījusies Latvijā?

– Viņi uzreiz
atzina, ka fiziskie dotumi man ir ļoti labi, bet kompozīcijas steidzami jāmaina
– artistiskuma trūkst, tempa trūkst. Pie tā arī visu šo pusgadu esam
strādājuši.

Pīlēns aizlido

Jeļenas jaunā
trenere Fira Voronova savā vērtējumā ir daudz kritiskāka – Jeļena Izraēlā
ieradusies kā neglītais pīlēns. Pirmos mēnešus, pēcolimpiādes posmā, strādāts
mazāk, bet nu uzņemti apgriezieni. Jeļenas Meijerzones kontā jau ir Izraēlas
čempionāta sudraba medaļa vingrojumā ar bumbu un 4. vieta daudzcīņā. Sava darba
augļus trenere manījusi arī Rīgas turnīrā. Un pati, būdama tiesnese ar pasaules
un olimpisko spēļu pieredzi, atzīst, ka objektīvi Jeļena Meijerzone bija
pelnījusi vietu spēcīgāko trijniekā. Bet to šajā tik subjektīvajā sporta veidā
nevienam nepierādīsi.

Arī Natālija
Kučinska, Jeļenas pirmā trenere, vērojot viņas sniegumu Rīgas turnīrā, ar
prieku atzīst, ka bijusī audzēkne jau ir mainījusies – kļuvusi plastiskāka,
precīzāka griezienos, bet jāstrādā vēl daudz. Pirms pusgada šķirties, protams,
bijis žēl, bet trenere skaidri apzinājusies, ka šeit, Latvijā, tādus treniņa
apstākļus un iespēju izaugsmei Jeļenai nodrošināt nespēs. "Viņas mērķis ir
startēt olimpiādē, piedāvājumā braukt uz Izraēlu viņa saskatīja iespēju savam
mērķim tuvināties. Tas bija viņas pašas lēmums, mums atlika to pieņemt,"
tā trenere.

Natālija Kučinska
nenoliedz – talants un dabas dotumi Jeļenai ir, lai gan sākums bijis grūts.
"Viņa sāka vingrot ļoti vēlu, pie mums atnāca 12 gadu vecumā. Ar labām
dotībām, talantīga, bet paslinka," atceras trenere. "Jeļena
pakāpeniski mainījās, un jau pēdējos pāris gadus viņas mērķtiecība un darba
spējas bija apbrīnojamas. Viņa gribēja, lai ar viņu strādā individuāli, bet
tādu iespēju mums nebija. Viņa gribēja, lai strādā tikai ar viņu. Vai Jeļena
tiks uz olimpiādi, nezinu. Mūžam nepiepildāmie sapņi…, bet, kas zina, varbūt
piepildāmie. Kādam taču sapņi arī piepildās…" Trenere smaida un viņas
acu skatā jaušams – tic.

 

Arta ANDERSONE