Vecpiebalgas motobraucēja sniega izjūta

Kaspars Stupelis
sešas sezonas bijis līdzbraucējs diviem pasaulē ātrākajiem motokrosistiem
ekipāžu klasē – dānim Danielam Vilemsenam, ar kuru kopā viņš kļuvis par
divkārtēju pasaules čempionu, un titulētākajam latviešu motosportistam
Kristeram Serģim. Pērn Kristers nolēma beigt karjeru motosportā, un Kaspars
tagad devies uz Beļģiju, lai šosezon startētu kopā ar Nikiju Pulinksu.Pirms aizbraukšanas
Kaspars Stupelis vēl aizvadīja šoziem pēdējo slēpošanas treniņu Priekuļu
olimpiskajā biatlona centrā, kur arī notika mūsu saruna par slēpošanu un
motosportu.– Latvijas
čempionātā distanču slēpošanā pamanies iebraukt pirmajā desmitniekā. Esi
trenējies slēpošanā?– Neesmu gan, bet
esmu izaudzis Vecpiebalgā, un turienes puikām galvenais atskaites punkts un
svarīgākais notikums ziemā bija un ir slēpojums apkārt Alaukstam. Tajā vienmēr
startējām un pēc tam salīdzinājām rezultātus, cik augstu kurš ticis. Tāda
veselīga konkurence, kas mudināja cītīgi gatavoties sacensībām. Skolas laikā
nedaudz trenējos basketbolā, tad tā nopietnāk nodarbojos ar karatē, bet
slēpošana ir mana aizraušanās.Vēlāk, kad kļuvu
par profesionālu motosportistu, sapratu, ka slēpošana ir labākais veids, kā
ziemā uzturēt fizisko formu un sagatavoties motokrosa sezonai. Slēpojot darbojas
roku, kāju, muguras muskuļu grupas, elpošana, attīstās līdzsvara sajūta. Pie
tam esi svaigā gaisā, mežā, mierā, klusumā… Arī emocionāli uzlādējies. Var,
protams, braukt uz trenažieru zāli un trenēt izturību, minoties ar body bike,
bet tas ir dārgi un apnicīgi. Es izvēlos slēpošanu.- Kā izdomāji
piedalīties Latvijas čempionātā distanču slēpošanā?– Čempionātā sāku
startēt pagājušajā gadā. Gāja labi, kopvērtējumā biju tuvu pirmajam piecniekam.
Šosezon uz pirmo posmu Priekuļos atbraucu jau ar apziņu, ka esmu baigais
slēpotājs, taču trase bija pamatīgi noledojusi, vairākas reizes kritu, un džeki
slēpotāji mani ātri nolika pie vietas. Par to gan nepārdzīvoju, jo šajos mačos
startēju uz noguruma fona, bet slēpotājiem šis ir pļaujas laiks. Optimālajā
fiziskajā formā man jābūt vasarā. Ziemā lieku tam pamatus. Slēpošana man ir
viena no fiziskās sagatavotības treniņu sastāvdaļām, jo paralēli strādāju arī
svaru zālē, skrienu krosu.Vislabāk man patīk
startēt tautas slēpojumos. Tur ir simtiem dalībnieku, labs sportisks tusiņš,
kurā var gūt lieliskas emocijas. Šoziem treniņus saplānoju tā, lai būtu labā formā
mājas mačos Vecpiebalgā, slēpojumā apkārt Alaukstam. Izdevās finišēt septītajam
gandrīz 800 dalībnieku konkurencē!

– Treniņu
grafiku un intensitāti pats sev nosaki?

– Svaru zālē
trenējos pēc Ivara Čākura izstrādāta plāna. Pārējo treniņu metodika ir paša
uzkrātās pieredzes rezultāts. Kad sāku nodarboties ar motosportu, zināju tikai
to, ka man patīk braukt, turklāt – ātri. Par trenēšanos nebija nekādas
saprašanas. Taujāju, ko citi džeki dara, ko Serģis un Rasmanis.

Tolaik Kristers ar
Arti bija labākie pasaulē, visi skatījās uz viņiem – kā trenējas, kādas riepas,
kurā trasē liek, pat ko ēd. Saklausījos visādus padomus, sāku dzīt fizisko, bet
jutu, ka īsti labi nav. Aizgāju pie sporta ārstiem uz pārbaudi, tie pateica, ka
es vispār nevienam sporta veidam nederu! Cits būtu padevies, man tas bija
izaicinājums pierādīt, ka deru gan!

Ar laiku sapratu,
ka sports, tā ir sava organisma iepazīšana un izzināšana. Tā ir vesela māksla –
kā tu sakoncentrējies, kā atslābinies, kā strādā trasē, kā atjauno spēkus, kā
izgulies pēc saspringtiem mačiem… Ir ļoti daudz nianšu un sakarību. Visu
laiku eksperimentēju ar sevi. Ziemā pastrādāju, vasarā kāpju uz moča un jūtu,
kur esmu trāpījis, kur aizšāvis garām, kas jākoriģē.

Redz, kantētājam
ir jābūt elastīgam, koordinētam, ar labu līdzsvara izjūtu, spēcīgam,
izturīgam… Tās ir grūti apvienojamas lietas. Viktors Ščerbatihs ir ļoti
spēcīgs, bet izturība viņam nav trenēta, jo svaru celšanai tā nav svarīga.
Ilmārs Bricis ir superizturīgs, bet nav tik spēcīgs kā smagatlēti, jo, lai
sasniegtu labu rezultātu, viņam distancē jābūt vieglam.

Līdzbraucējam
mototrasē ir jābūt gan spēcīgam, gan izturīgam. Tātad jāatrod veids, kā šīs
īpašības vienmērīgi trenēt. Mana sagatavošanās posma programma ir diezgan
daudzveidīga. No karatē esmu paņēmis lokanības vingrinājumus, jo kopumā
motosportisti ir visai stīva publika. Ir krosiņi, ir darbs svaru zālē, bet
svarīgākā treniņu sastāvdaļa ziemā, protams, ir slēpošana. Decembrī parasti
dodos līdzi Latvijas slēpotājiem uz nometni Zviedrijā, pēc tam seko treniņi
Priekuļos vai Madonā un mači.

– Šķiet, ka
neesi vienīgais motobraucējs, kas labi slēpo.

– Jā, Jānis un
Lauris Daideri labi slēpo, arī citi motobraucēji. To slēpošanu motosportistiem jau
Serģis ar Rasmani ierādīja, jo nekā labāka izturības un fiziskās formas
treniņam nav. Kad braucu kopā ar Kristeru, arī daudz slēpojām, taču mums ir
viena atšķirība. Kristers to darīja tāpēc, ka slēpošana bija treniņu plānā,
viņa aizraušanās ir hokejs. Man slēpošana ir bauda. Aizbrauc uz trasi, pieliec
slēpes un kaifo – svaigs gaiss, mežs, klusums…

Protams, pēc
dienām, kurās nobraucu 50-60 kilometrus, tas mazliet piegriežas, bet atpūšos,
un atkal velk uz trasi.

– Tagad jau
slēpes jāliek malā un jākāpj blakusvāģī…

– Jā, sākas cita
sezona, kurā būs daudz jaunumu. Jauna mītnes zeme, Beļģija, jauns pārinieks
Nikijs Pulinkss. Pagājušajā gadā viņš kopvērtējumā bija devītais. Neko daudz
par viņu nezinu, jo lēmums par braukšanu bija jāpieņem ātri. Pagājušās sezonas
sākums mums ar Kristeru nebija īpaši veiksmīgs, un viņš nolēma beigt
motosportista karjeru. Taču vasaras otrajā pusē un rudenī mums gāja labi,
atgriezās uzvaras garša un radās doma, ka brauksim kopā arī šosezon.
Gaidījām atbildi no sponsoriem, diemžēl tā bija negatīva, un man vajadzēja ātri
meklēt jaunu pārinieku. Daudz neprātojot, pieņēmu Nikija piedāvājumu. Viņš ir
diezgan ekstrēms braucējs, bet gan jau pieslīpēsimies.

Pēc sezonām, ko
esmu aizvadījis, braucot kopā ar pasaulē ātrākajiem vīriem ekipāžu klasē
Danielu un Kristeru, būs neierasti, ka nesanāks no gandrīz katrām sacensībām
atgriezties ar kausu, taču Latvijā līdzjutēji bija jau tā izlutināti, ka
priecājās tikai tad, ja bijām pirmie. Finišēt otrajiem, tā jau bija neveiksme.
Beļģijā līdzjutēji nav tik izlutināti un droši vien priecāsies arī tad, ja
būsim ceturtie vai piektie.

Andris VANADZIŅŠ

Ielauzumā

Sports, tā ir sava
organisma iepazīšana un izzināšana. Vesela māksla

Kaspars Stupelis

motosportists

Dzimis           1982.
gada 7. jūlijā Vecpiebalgā

Augums, svars        1,76
m, 82 kg

Sportā           kopš
2000. gada profesionāls motosportists. Pirms tam trenējies basketbolā, karatē

Lielākie
sasniegumi           divkārtējs pasaules čempions
motokrosā ekipāžām

Ģimenes
stāvoklis neprecējies

Vaļasprieki   slēpošana,
solo motocikls, aktīvs dzīvesveids