Skaistā šķēpu zīmē
Tas
gadās reti – tikai lietpratējs to var novērtēt. 12 gados pirmajās sacensībās
aizmest sieviešu lielo šķēpu 27 un pēc tam 34,68 metrus, tas liekas neticami!
Bet Rīgas meitene, kas to reiz paveica, drīz visus pārsteidza vēlreiz – 16
gados kļuva par varenās PSRS tautu spartakiādes čempioni! Leolita Bļodniece vēl divas reizes kļuva par
lielās impērijas čempioni, Eiropas junioru čempioni, – aizmeta šķēpu tik tālu
kā neviena Latvijā, olimpisko čempioni Inesi Jaunzemi un Elvīru Ozoliņu
ieskaitot. Tomēr traumas, saraustītie pārbūves laiki, kā
arī ģimenes apstākļi viņai ne reizi tā arī neļāva startēt zem brīvās Latvijas
karoga.
–
Vai ar savu sportistes karjeru esi apmierināta?
– Kā tagad modē teikt, – labs jautājums. Protams, sasniedzu daudz, bet ne visu. Pārāk lielu robu iecirta triju gadu
pārtraukums pēc pirmās lielās uzvaras Tautu spartakiādē 1975. gadā. Jaunības
maksimālismā tas ir liels pārdzīvojums.
– Kas
vainīgs – pārtrenējies?
– Tā neteiktu. Kad mūžībā aizgāja mans pirmais
treneris Oto Jurģis, darbu turpināja viņa palīgs Valdis Dimants, kas nebija
šķēpmetējs. Viņš, protams, centās, bet pieredzes nebija. Kur nu vēl ar
meitenēm. Ja Jurģītis prata visādos veidos – reizēm ar smaidu, citreiz ar
viltībiņām – panākt visu, ko gribēja, tad jaunajam trenerim viss bija tieši un
bez atlaidēm.
Es kā jaunākā ļoti centos, bet reizēm pārpūlējos,
un plecs ieguva traumu, no kuras tā īsti netiku vaļā arī pēc atgriešanās. Vēl
gan kļuvu par divkārtēju PSRS čempioni, bet trenējos un startēju saudzīgā
režīmā.
–
Olimpiskās spēles arī gāja garām?
– Uz Maskavas olimpiādi 1980. gadā it kā kandidēju
(tajā gadā trīs reizes laboju Latvijas rekordu – līdz 64,90 metriem), bet
sagadījās, ka tajā pulciņā nebija nevienas krievietes, un PSRS laikos tas
prasījās pēc korekcijas. Turklāt pēdējā brīdī konkurente uz vietu izlasē
Birjuļina sasniedza tādu rezultātu (pasaules rekordu 70 metri, kaut gan pirms
tam meta ap 63 metriem), kas lika aizdomāties.
– Par
neatļautiem līdzekļiem?
– Jā, toreiz tas netika tik stingri kontrolēts, un
arī sapratne par sekām nebija tik skaidra.
– Pati
arī saskāries ar dopinga lietām?
– Nemelošu, reiz kaut ko nenozīmīgu pamēģināju,
bet tas neko nedeva. Sapratu, ka pa īstam negribu un man tas nav vajadzīgs,
vairs pie tā neatgriezos.
1984. gada olimpiāde Losandželosā no Padomju
Savienības puses tika boikotēta, un tā tas olimpiskais laiks aizpeldēja.
– Kā
tālāk veidojās tavas attiecības ar treneriem?
– Pēc Valda Dimanta pārgāju pie Elmāra Krūzes, kur
bija laba šķēpmetēju grupiņa. Žēl, ka Elmārs vēlāk pārgāja uz futbolu un hokeju
par fiziskās sagatavotības treneri. Viņš izprata gan šķēpmešanu, gan
sportistus. Treniņi bija interesanti, vingrinājumi reti atkārtojās. Bet
deviņdesmito gadu sākums vieglatlētikai bija diezgan smags, un katrs meklēja
kur labāk.
PSRS izlases laikos trenējos arī pie Jāņa Lūša un
Elvīras Ozoliņas. Viņi labi izprata šķēpmešanu, bet tās bija vairāk
konsultācijas. Jānis, kas par šķēpu zināja visu, būtībā bija tāds kā
brīvmākslinieks, ne ikdienas treneris. Tā kā par īstiem saviem treneriem es
viņus nevaru saukt.
–
Varbūt pārāk agri beidzi startēt?
– Iespējams, man bija tikai 26 gadi, piedzima
vecākā meitiņa. Atsāku, bet vairs netrenējos ar tādu atdevi (plecs arī lika
sevi manīt) un beidzu.
– Bet
no šķēpmešanas neesi aizgājusi, tevi redz vai katrās sacensībās…
– Pēc fizkultūras institūta beigšanas 1986. gadā
četrus gadus Daugavā strādāju par treneri, bet tad samazināja štatu sarakstu,
un man kā jaunākajai bija jāaiziet.
Tagad darbojos mūsu šķēpmetēju klubiņā, uz
puslodzi strādāju metodiskajā centrā. Netrenēju, bet palīdzu organizēt dažādas
sacensības, pasākumus.
Mans pamatdarbs ir Rīgas pārtikas ražotāju
vidusskolā, kur esmu sporta darba organizatore. Tas ir milzu darbs, jo sporta
stundās piedalās 650 audzēkņi. Kopā ar kolēģi Zigurdu Rokjāni tikko tiekam
galā.
– Kā
vērtē jauniešu vēlmi sportot?
– Kas grib nodarboties tā pa īstam, tie atrod ceļu
pie treneriem. Mūsu uzdevums ir divās sporta stundās nedēļā rosināt jauniešus
padomāt par elementāru fizisku sevis pilnveidošanu.
Bieži vien tas tiek uztverts kā skolotājas
prasība. Tad jāiestāsta, jāpārliecina, ka tas vajadzīgs pašam. Savu spēju
līmenī jau startējam – Rīgas sacensībās mūsu skola ir pirmā otrā. Meiteņu grupā,
protams, jo zēnu mums pamaz.
Audzēkņus saprotu, viņiem nav viegli, tāpēc daudz
pēc mācībām iet strādāt. It sevišķi lauku bērniem nav viegli Rīgā izdzīvot –
dārgi. Tad sportam laika neatliek – pēc mācībām uz darbu.
Bet par vienkāršām sporta nodarbībām es atlaides
nedodu – katrs ir spējīgs būt sekmīgs arī sporta stundās.
– Vēl
par šķēpu. Tava jaunākā meita Līga Diskača 13 gadu vecumā met visai tālu – ap
metriem četrdesmit…
– Līgai ir dotības, tāpat viņai padodas arī
skriešana un lēkšana. Lai sporto. Katrā ziņā es to atbalstu, kaut gan pretēji
meitas gribai nerīkošos un varu nespiedīšu. Šķēps jau mums tagad ir uz pacēluma
viļņa. Varbūt viņai izdosies pārspēt māti. Tikai priecāšos.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
Foto
Zelta
pāris. Jānis Lūsis vairāk vinnēja starptautiskus mačus,
Leolitai izdevās uzvarēt divās PSRS tautu spartakiādēs
Negribas
tam ticēt. Ir 1975. gads, un sešpadsmit gadus vecā
rīdziniece Leolita Bļodniece uzvarējusi visas labākās Padomju Svienības
šķēpraides
Leolita Bļodniece
viena no Latvijas labākajām šķēpmetējām,
Sporta darba organizatore Rīgas pārtikas ražotāju vidusskolā
Dzimusi 1959.gada 29. martā Rīgā
Lielākie sasniegumi sportā Eiropas
junioru čempione – 60,62 m (1975. gads)
PSRS čempione – 59,54 m (1975. gads),
64,90 m (1980. gads) un 64,62 m (1983. gads)
PSRS tautu spartakiādes čempione – 1975. gads un 1983. gads.
Divkārtēja Latvijas čempione – 1980. gads un 1982. gads
Trīsreiz labojusi Latvijas rekordu – 64,90 m (1980. gads; tas palicis
nepārspēts ar vecā tipa šķēpu)
Divas meitas – Elīna (23 gadi) un Līga (13
gadi)
Foto: Zigurds Mežavilks
