Soļošu vien tālāk
Var vien nobrīnīties – laikā,
kad jauniešiem ir tik daudz modernu aizraušanos, joprojām trenējas un
sacensībās startē visai smagas vieglatlētikas disciplīnas – soļošanas –
pārstāvji. Tiesa, lai runātu par latviešu sportistu bijušo sasniegumu atkārtojumu
(pasaules rekordi, olimpiskās medaļas), soļošanai nav labākie laiki, taču
joprojām dažādās Latvijas malās simtiem jauniešu soļo. Olimpiskajās spēlēs
Pekinā uz starta izgāja pat trīs mūsu sportisti.
Viens no aktīvākajiem soļošanas treneriem ir ogrēnietis Georgs Gutpelcs. Viņam
rit jau 73. dzīves gads. Georga vārds joprojām atrodams Latvijas visu laiku
labāko soļotāju sarakstā – 16. vieta 50 km soļojumā. Trenera gaitas viņš sāka
Armēnijā un turpināja līdz tam, kad sieva izvirzīja prasību šķirties vai braukt
atpakaļ uz dzimteni. Georgs nu jau vairāk nekā 35 gadus trenē mūsu soļotājus.
Šobrīd viņa audzēkne Agnese Pastare ir ātrākā Latvijas soļotāja, viena no
labākajām ir Kristīne Platace.
Ar treneri tiekamies starptautiskajās Jāņa Daliņa soļošanas sacensībās
Ogrē, kuru rīkošanā liels ir arī Georga Gutpelca nopelns.
– Vai viegli atrast jauniešus soļošanai?
– Soļošana jau nav nemaz tik īpatnēja. Vai tad cilvēks ikdienā nesoļo?
Praksē gan pierādījies, ka bērnus tiešām vieglāk ievirzīt skriešanā, bet
soļošana jau arī nekur nepazūd. Tiesa, tā vairāk prasa individuālu trenera
pieeju – visu laiku jāseko tehnikai, jālabo kļūdas.
Ogres vieglatlētikas klubā Jūdze,
kur trenēju kādus 20 dažāda vecuma sportistus, rudeņos jaunajās audzēkņu grupiņās
piesakās daudzi. Pats staigāju pa skolām, daudzi bijušie audzēkņi sūta savus
bērnus. Pēc pirmajiem treniņiem gan daudzi atkrīt – no desmita paliek viens,
divi. Saprotu, ka komandu sporta veidos ir vieglāk sapulcināt bērnus, bet ir
jaunieši, kuri grib sevi sportā izteikt individuāli. Uz to arī balstāmies.
Piemēram, Agnese, kura pie manis sāka trenēties 9. klasē, kad ģimene pārcēlās
uz dzīvi Ogrē, ir mērķtiecīga, apzinīga un saprot, ka panākumi nebūs bez darba,
jo ne vienmēr esmu klāt treniņos. Viņa viena skrien un soļo rīta treniņos, pati
veic lielu darbu. Ja viņa kaut ko izlaidīs, apšmauks pati sevi, jo fiziskie
treniņi ir krātuvīte. Tā jāpiepilda. Viņa mērķtiecīgi iet uz olimpiādi Londonā,
un ceru, ka tas izdosies.
Esmu ievērojis, ka šajā ziņā vairāk varu paļauties tieši uz meitenēm.
Viņas, starp citu, ātrāk pierod pie slodzēm, ir apzinīgākas.
– Kā iztiek jūsu klubs?
– Visvairāk palīdz pašvaldība, ir neliels sponsoru atbalsts sacensību
sarīkošanā. Ja salīdzinām ar agrākajiem laikiem, ir jūtams tādu sacensību
trūkums, kur jāpārstāv sava pilsēta, novads. Latvijas olimpiāde notiek tikai
reizi četros gados, nav vairs tādu sacensību kā savulaik populārais Cīņas kauss, lauku sporta spēles, kur piedalījās visu rajonu izlases
komandas. Tagad, ja netiek valsts izlasē, zūd motivācija. Piemēram, Lietuvā ir
gan vairāk sacensību, gan treneru, tāpēc pēdējos gados viņi mūs apsteidz. Ja
gribam atgūt kādreizējās pozīcijas, jādomā valstiskā līmenī. Vairākus gadus
būdams Ogres pilsētas domes deputāts, saprotu, ka finanšu ir par maz, lai visam
un visiem sniegtu atbalstu. Ogrēniešiem varbūt stimuls būs mūsu atjaunotais
stadions, kur visa vecuma sportistiem ir lieliskas iespējas trenēties, taču
pirmām kārtām jādomā, kā piesaistīt trenerus – ne jau ar nepilnu 200 latu
aldziņu.
– Vai jūs joprojām domājat
trenēt?
– Ko citu darīšu! Soļošana ir mana sirdslieta jau tik daudzus gadus. Kamēr
varēšu, tikmēr trenēšu. Ir jau prieks, kad audzēknis uzvar. Saprotu, ka esmu
kaut nedaudz norūdījis jaunieša raksturu. Trenējamies galvenokārt ārā. Svelmē,
lietū vai kā šodien – plus divos grādos. Tas norūda dzīvei.
Pastare, Rumbenieks un citi
Georga Gutpelca informatora balss skanēja arī Ogres stadiona atklāšanā –
leģendārā Jāņa Daliņa tradicionālajā kausu izcīņā. Sacensības sāka paši mazākie
(dažiem tikai trīs gadiņi), turpināja jaunieši, juniori, pieaugušie un
veterāni. Lielākā interese bija par sieviešu sacensībām, kur sezonas izskaņā
atzīstamus rezultātus sasniedza Agnese Pastare, Anita Kažemāka. Vīru konkurencē
ātrākais bija Arnis Rumbenieks, godam savus apļus veica veterāni.
Ar sacensību rezultātiem var iepazīties Latvijas Vieglatlētikas savienības
mājaslapā – www.lat-athletics.lv.
Ogrē labākais segums
Kaut finišā gāja kā pa ciņiem, Ogrē tikko atklāts divus gadus
rekonstruētais pilsētas stadions. Moderns segums – astoņi celiņi taisnē, seši
pa apli -, labiekārtotas palīgtelpas, tribīnes zem jumta. Kā vērtē Latvijas
Vieglatlētikas savienības speciālists Gatis Ratnieks, tad kvalitātes ziņā
ogrēniešu stadions, iespējams, esot labākais Latvijā.
Tiesa, kā atzīst Sporta centra direktors Māris Kurilovičs, tad ļoti svarīga
ir ceturtā kārta – divu gadu laikā ieguldītie pusotra miljona lati vēl neko
nedos, ja netiks iegādāts daudzfunkcionāls rezultātu tablo, vieglatlētikas
inventārs, elektroniskās mērīšanas iekārtas. Novada domes priekšsēdētāja
vietniece Vita Puķe atklāšanas ceremonijā pauda cerību, ka jāatrod aptuveni 150
000 lati, lai pārkāptu arī astei un Ogres stadionā notiktu ne tikai treniņi,
bet arī valsts un starptautiska mēroga sacensības.
Kā apliecinājums stadiona nākotnei bija starptautiskās Jāņa Daliņa
soļošanas sacensības, kuras ievadīja krietns bērnu dārzu sportisko bērnu 6×200
m skrējiens.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
Georgs Gutpelcs
soļotājs
Dzimis: 1936. g. 20.
decembrī
Lielākie sasniegumi: pieckārtējs
Latvijas čempions (1962.-1966.g.) – 20 km (vienreiz) un 50 km (četrreiz),
četrkārt labojis Latvijas rekordus (15 km, 20 km, stundas un divu stundu
soļojumos), divkārt uzvarējis Baltijas republiku mačos, kā arī Latvijas un
Zviedrijas soļotāju mačā 1966. g. Stokholmā.
Personiskie rekordi: 20 km –
1.29:22,8 un 50 km – 4.10:46 (abi – 1965.g.).
