Štromberga amerikāniskais vektors
Dzīve nav tikai
nemitīgi augšup vērsts vektors. Jūlija beigās Adelaidē Māris Štrombergs
pazaudēja pasaules čempiona titulu, finišējot ceturtais. Toties septembrī
latvietis ieguva divas vēl nebijušas balvas – uzvarēja ASV Nacionālās
riteņbraukšanas līgas (NBL) seriālā un Lasvegasā saņēma Nora Cup kausu
kā Amerikas šāgada labākais BMX braucējs.
Pirms tam mūsu
olimpiskais čempions uzvarēja Pasaules kausa izcīņas posmā superkrosā un
nostiprinājās Amerikas Riteņbraukšanas asociācijas čempionāta (ABA)
līderpozīcijās. Atstājis Nora Cup savā aizokeāna mītnes vietā, Māris
Štrombergs uz dažām dienām ieradās Latvijā, lai kopā ar komandas biedriem
dotos uz Pasaules kausa izcīņas finālposmu Francijā, bet pēc nedēļas jau atkal startētu
kārtējā ABA mačā.
– Kas ir Nora
Cup?
– Tā ir balva, ko
Amerikā pasniedz kopš septiņdesmitajiem gadiem, bet par kuru iepriekš neko
nezināju. Šo pasākumu organizē žurnāls RideBMX. Smieklīgākais, ka, no
redakcijas saņēmis elektronisko pastu ar uzaicinājumu piedalīties, nodomāju,
kas tas tāds ir? Priekš kam man to vajag?! Un nospiedu taustiņu Delete.
Par laimi, nākamajā dienā komandas menedžerim pavaicāju, kas tas Nora Cup
tāds ir? Viņš man pateica, ka ar to lepojas pat vairāk nekā ar Amerikas līgas
čempiona titulu, jo Nora Cup ieguvējs ir gada labākais sportists savā
BMX disciplīnā Amerikā. Katrā tiek nominēti pieci braucēji, un par viņiem balso
speciālistu žūrija, kurā ir arī paši elites klases sportisti.
– Tu šogad esi
kļuvis par ASV Nacionās riteņbraukšanas līgas (NBL) čempionu, esi līderis arī
Amerikas Riteņbraukšanas asociācijas (ABA) seriālā, uzvarēji iepriekšējā
Pasaules kausa izcīņas posmā Čulvaistā, bet sezonas galvenajā mačā Adelaidē
pasaules čempiona titulu tev tomēr atņēma īstenais amerikānis Donijs Robinsons.
Tomēr par gada BMX amerikāni pasludina tevi!
– Laikam jau mani
rezultāti ir stabilāki… Protams, man pašam par pasaules čempionātu ir
rūgtums. Gribēju BMX izdarīt to, ko vēl nav spējis neviens – izcīnīt visus trīs
titulus: pasaules čempiona, NBL un ABA. Tagad atliek tikai iegūt abus Amerikas
titulus. To līdz šim izdarījis tikai viens vīrs un pirms desmit gadiem. Starp
citu, francūzis Kristofers Leveks, kas arī BMX dēļ pārvācās uz Ameriku.
– Kas tev īsti
bija par nelaimi pasaules čempionātā?
– Stress. Titulu
izcīnīt vienmēr ir vieglāk nekā nosargāt. Stresiņš sēdēja iekšā un radīja
kļūdas. Jau astotdaļfinālā, no kura knapi izkļuvu ārā. Un arī finālā. It kā
visu biju izdarījis, izcīnījis iekšējo celiņu, viss bija kā parasti, bet…
Varbūt pēkšņi pārāk mierīgs sajutos, startu mazliet nokavēju, toties Donijs
bija perfekti koncentrējies. Viņš zināja, ko dara, ļoti labi paņēma startu un
momentāni grieza man priekšā. Viņam bija galvā, kā jābrauc, un viņš to arī ļoti
labi izdarīja. Cepuri nost.
– Donijs
Robinsons Nora Cup palika otrais?
– Balvu tāpat kā
kino Oskaru pasniedz tikai vienam. Pārējo vietu secību nepaziņo. Donijs
Robinsons un Maiks Dejs tāpat kā Pekinā palika aiz manis, bet – kādā
secībā, nav zināms.
– Pēc pasaules
čempionāta atkal atsāki uzvarēt. Kas mainījies?
– Nekas nav
mainījies. Pasaules čempionāts arī tomēr ir tikai vieni mači. Un tie jau ir
aizmirsti. Tagad man galvā tikai ABA.
– NBL tu
uzvarēji šķietami viegli…
– Cik nu viegli!
Pēdējā mačā man obligāti vajadzēja tikt finālā. Pusfināls bija diezgan grūts.
Ja kļūdies šajā vienā braucienā, astoņas uzvaras, ko esi izcīnījis visā sezonā,
būs tikpat kā par velti, tituls gar degunu. Tieši pusfinālā stresiņš bija
liels. NBL no piecpadsmit sacensībām vērtē astoņas labākās, kā arī Grand Nationals
lielo finālu.
– ABA ir vēl
trakāk? Fināls ar dubultvērtējumu vēl nozīmīgāks?
– Jā, viss
izšķirsies grandos.
– Tāpat kā NBL
arī ABA tavs sīvākais konkurents ir Rendijs Stumphausers. Kas seko tālāk?
– Donijs Robinsons,
Maiks Dejs, Keils Benets… Vēl pieci mači. Grand Nationals fināls 29.
novembrī. Pirms tam man vēl vajadzētu divas labas vietas, vislabāk – uzvaras.
Ieskaita desmit labākos rezultātus, tad man pirms fināla būtu tikai pirmās un
otrās vietas.
– Kāda ir tava
uzvaru bilance Amerikā? Cik mačos esi uzvarējis?
– Neesmu precīzi
saskaitījis. Varētu būt, ka pusē. Apmēram 50 procenti. Bet vispār jau cāļus
skaita vēlā rudenī.
– Pasaules kausa
posmā Čulvaistā atkal bija stresiņš? Nebiji taču ilgi superkrosā braucis?
– Jā, kopš
olimpiādes. Superkrosā tomēr vajag pie tā lielā starta kalna drusku pierast.
Bet divas dienas pirms starta pabraucu oficiālajos treniņos un atgriezās atmiņā
Pekinas trase, kas ir ļoti līdzīga.
– Tev, amerikāņu
Free Agent komandas līderim, iepriekš nebija iespējams šajā trasē
patrenēties?
– Nē, pēc tam gan
viņi kļuva drusku pielaidīgāki un atļāva man otrdien patrenēties. Tā ir ASV
Olimpiskās komitejas bāze, un tajā trenējas tikai amerikāņu nacionālā izlase.
Čulvaistā tagad ir uzbūvēta arī otra – parastā trase, kurā notiek ABA mači.
– Čulvaistas
Pasaules kausa posmā tev klājās gluži kā olimpiskajā Pekinā, izņemot to, ka
kvalifikācijas sacensībās tev bija trešais, nevis otrais labākais rezultāts…
– Biju ļoti tuvu
arī otrajam. Man aplī bija daudz kļūdu, un Maiku Deju pārspēt kvalifikācijā,
kad brauc pa vienam, ir ļoti grūti. Viņš tomēr tajā trasē trenējas diendienā un
vienmēr bijis spēcīgs kvalifikācijas sacensībās.
– Pārējās kārtās
tu ieguvi tiesības ņemt pirmo celiņu?
– Jā, varēju
izvēlēties – pirmo vai astoto, es ņēmu pirmo. Man bija diezgan liela
motivācija. Gribēju amerikāņus uzvarēt trasē, kurā trenējas tikai viņi. Tas
bija mans mērķis. Jau pirms NBL grandiem vairāk domāju par Čulvaistu.
– Tātad BMX
tomēr vairāk ir galvā, nevis kājās?
– Kādam mērķim ir
jānobriest. Es jau tagad vairāk domāju par ABA grandiem, nevis kārtējiem
mačiem.
– Un kas tev būs
galvā pēc 29. novembra?
– Ziemassvētki!
– Un kur?
– Iespējams, ka
mājās. Kaut gan Ziemassvētkos Amerikā ir mači. Sākas jau nākamā sezona.
– Ārprāts!
– Bet droši vien,
ka pirmos mačus izlaidīšu. Nevar taču braukt divus gadus bez pārtraukuma. Vajag
pauzi.
– Arī tavs
nākamais gads nebūs Eiropā?
– Domāju, ka Eiropā
nebūšu līdz nākamajām olimpiskajām spēlēm. Eiropas čempionāta līmenis tomēr ir
zemāks. Te es nevarētu attīstīties tā, kā tas iespējams Amerikā. Eiropā sezona
ilgst divarpus mēnešus, Amerikā – visu gadu. Turklāt nemitīgi jāsacenšas ar
pasaules labākajiem braucējiem.
– Vai tu, ASV
seriālos startējot, vari sevi arī materiāli nodrošināt?
– Ar katru gadu ir
labāk. Kaut gan arī Amerikā krīzi jūt. Bet nevaru sūdzēties.
– Nav tā, ka
amerikāņi tevī bija ieinteresēti kā eksotiskā putnā, kura uzvaras noslēpumi
jāizpēta. Kad tas būs izdarīts, tu viņiem kļūsi vienaldzīgs?
– Drīzāk otrādi. Tu
vari būt Eiropas, pasaules, olimpiskais čempions, bet – kamēr neesi aizbraucis
uz Ameriku un uzvarējis tur, amerikāņi uz tevi nopietni neskatās. Viņi ir tāda
savdabīga tauta.
– Tagad skatās?
– Tagad skatās un
respektē. Daudz ko grib zināt, runāties.
– Tad jau tu arī
tagad jūties kā amerikānis?
– Jā, kā savējais.
Esmu iedzīvojies.
– Free Agent
Bicycles arī turpmāk būs tava komanda?
– Man ir kontrakts
uz diviem gadiem. Ceru palikt kopā ar viņiem ilgāk. Man nepatīk staigāt no
komandas uz komandu.
– Tagad uz tava
ričuka ir ceturtais starta numurs…
– Tāpēc, ka
pasaules čempionātā biju ceturtais. Ar to rudenī startēju Pasaules kausa izcīņā
un NBL. ABA jābrauc ar tādu numuru, kāda vieta bijusi iepriekšējā sezonā
asociācijas rangā, vai ar brīvi izvēlētu numuru. ABA man šī ir pirmā sezona,
tāpēc startēju ar 61. numuru.
– Kāpēc tieši
tāds skaitlis?
– Ar tādu numuru es
braucu līdz Pekinai, kļuvu par Eiropas čempionu.
– Kā 61. numurs
pie tevis nonāca?
– Spontāni. Man
patīk arī 81. Finālā vai nu pirmais, vai pēdējais – astotais. Ar 61. numuru
bija interesanti. Kad es to uzliku, Francijā pirmajā dienā biju sestais, otrajā
pirmais. Amerikā pirmajos mačos atkal tieši tāpat – sestais un pirmais.
– Ko dara Māra
Štromberga aģentūra Latvijā?
– Taisa trases,
rīko mačus, strādā, cenšas… Septembra beigās notika pirmā Madonas kausa
izcīņa jaunajā BMX trasē, kurā pats arī esmu ar lāpstu pastrādājis. Gribēju
braukt, piedalīties. Bet tieši tajā datumā iekrita Lasvegasas Nora Cup
šovs. Netiku.
– Kā vērtē mūsu
juniora Riharda Veides debiju Pasaules kausa izcīņas superkrosā Čulvaistā?
– Viņš jau
superkrosu bija reiz braucis pērn Francijā Frežī, kas gan ir maigāka un
vienkāršāka. Čulvaistā jau pirmais lēciens ir 11,5 metrus, trešais – 13 metrus
garš, tāds nopietnais… Šo trasi visi atzīst par labāko. Segums visā trasē ir gluži
kā asfalts, pēc īpašas tehnoloģijas veidots. Rihards, ņemot vērā, ka viņam
tikai sākas elites gadi, cīnījas normāli. Viņam trāpījās smags brauciens. Ja
tiktu ārā no astotdaļfināla, būtu ideāli. Bet tālu no tā Rihards nebija. Galu
galā arī viņš izcīnīja punktus olimpiskajai kvalifikācijai.
Šonedēļ Francijā PK
pēdējā posmā mēs vairs nebūsim divi vien. Brauks vesela brigāde.
Dainis CAUNE
Latvijas komanda
PK finālposmā Frežī
Sandra Aleksējeva
Māris Štrombergs
Artūrs Matisons
Edžus Treimanis
Uldis Balbeks
Toms Mankus
Rihards Veide
