Dobeles stabilā vērtība
Ikviena
pretinieka lielākais bieds, spēlējot ar Dobeles Tenax handbola komandu,
ir tās vārtsargs Dainis Putra. Pagaidām viņam līdzvērtīga aizstājēja nav. Kaut
gan šosezon tik bieži vārtos Dainis nemaz nestājas.
Vārtsargs, kurš
nosvinējis jau 32. dzimšanas dienu, handbolu spēlēt sāka dzimtajā pusē Nākotnē.
Sekoja mācības Murjāņu Sporta ģimnāzijā, spēlēšana Latvijas jauniešu un junioru
izlasēs, kā arī iekļūšana ASK handbola kluba sastāvā. Ārzemēs Dainim tā
arī nav izdevies uzspēlēt, un varbūt tieši tāpēc handbola sirds viņā sākusi
pukstēt mazliet klusāk. „Vairs
nav apetītes," atzīst sportists. Tiesa, vārtos Dainis arī šajā sezonā joprojām
pretinieku metienus ēd kā no rokas.
– Pirmajās divās
Latvijas čempionāta spēlēs Dobeles komandai nepalīdzēji. Kāpēc?
– Ja runājam
godīgi, jau pagājušās sezonas beigās Ivaram Zariņam (Tenax priekšnieks –
R. P.) pateicu, ka gribu
handbolam mest mieru, bet Zariņš bija nepiekāpīgs un lūdza vismaz palīdzēt
atbildīgākajās spēlēs pret ASK, LSPA un Jūrmalas Sportu.
Būšu klāt arī visās Dobeles mājas spēlēs, tomēr uz tām noraudzīšos no malas kā
vārtsargu treneris.
Otrs iemesls ir
ceļgala trauma, kas mani moka jau vairākus gadus. Beidzot vajag atpūsties.
– Varbūt domā
kļūt par treneri?
– Tas nav mans mērķis.
Laikā, kad Ulbrokā ar Pētera Tervita, Jāņa Valeiko un Gintas Ozoliņas palīdzību
gribēja veidot līdzīgu skolu Murjāņu Sporta ģimnāzijai, jau strādāju par
jauniešu treneri. Starp citu, Dobeles Tenax spēlētājs Aleksandrs
Krastiņš ir mans audzēknis.
– Mēdz teikt, ka
vārtsargs ir puse no komandas. To varētu attiecināt arī uz tevi?
– Mana mēraukla ir
vārtsargi, kas spēlē Vācijā. Ja tur spēlējošais vārtsargs atvairījis 30-40
procentu no visiem metieniem, tad var uzskatīt, ka viņš ir aizvadījis labu
maču. Latvijas handbola līmenis ir daudz citādāks, un visi spēlētāji man jau ir
puslīdz zināmi, tāpēc arī atsist metienus ir daudz vieglāk. Sevi neuzskatu par
ļoti labu vārtsargu, jo, ja aizbrauktu spēlēt uz kādu citu valsti, tad es būtu
vienlīdzīgs vai zemākas klases spēlētājs.
– Vai tev ir
nepiepildītie sapņi?
– Pirms vairākiem
gadiem varbūt arī gribējās aizlaist spēlēt uz ārzemēm, tomēr es nezinu, kāda
informācija bija pieejama trenerim. Biju dzirdējis par Zviedriju, taču bija jau
arī citi piedāvājumi. Pirms diviem gadiem mani aicināja uz vienu no Igaunijas
stiprākajām komandām Polva Serviti. Doties spēlēt uz Vāciju mudinājis
arī Mareks Skabeiķis, taču tagad dzīvē ir pavisam citas prioritātes.
– Vai tiešām
hokejs?
– Jā. Joprojām
atceros, kā pie Nākotnes skolas pa ledu stadionā ripu dzenāju… Gribu atsākt!
Beidzot ir parādījusies iespēja ar čaļiem Jelgavas hokeja hallē reizi nedēļā
uzspēlēt.
– Arī stāvēsi
vārtos?
– Nē! Ne futbolā,
ne hokejā es vārtos nespēlēju. Man pietiek ar handbolu, tāpēc citur esmu
pieradis darboties kā laukuma spēlētājs.
– Pirms pāris
gadiem bija mēģinājums tevi iesaistīt Latvijas izlasē, kad tu aizvadīji dažas
spēles Rīgas Domes kausā, bet kvalifikācijas mačos nepiedalījies.
– Saprotams, ka
treneris Andris Gulbis vairāk piesaistīja handbolistus, kas spēlē viņa komandā.
Daudzi teica, ka es tajā mirklī varbūt biju labāks par Aleksandru Babru vai
Dmitriju Bražņikovu, tomēr Gulbis izvēlējās tieši viņus. Man ir bijušas
vairākas sarunas ar treneri, tāpēc saprotu viņa izvēli.
Jau braucot uz
Rīgas Domes kausa treniņiem, es zināju, ka man ir mazas izredzes iekļūt izlases
sastāvā. Galvenais bija pierādīt sev un skatītājiem, ko es varu. Arī pēc tam
mani aicināja uz valstsvienības treniņiem, tomēr laipni atteicos.
– Kurš no
handbola elementiem tev patīk visvairāk?
– Kādreiz man ļoti
labi padevās atsist pendeles (7 metru soda metienu – R. P.), bet šobrīd interesanta kļuvusi
ātro uzbrukumu atvairīšana, jo šajās spēles epizodēs es varu paļauties tikai uz
sevi.
Grūti spēlēt pret
malējiem spēlētājiem, jo viņi maz tiek pie metieniem un viņus nevar just tik
labi, kā līnijas vai insaidus.
– Bieži vien
spēlēs gūsti vārtus ar metieniem pāri visam laukumam.
– Tas vairs
nenotiek tik bieži. Iepriekšējos gados ar komandas biedru Edgaru Štelfu, kas
gan vairāk spēlēja aizsardzībā, sacentāmies, kurš sezonas laikā sametīs vairāk vārtu.
Ja Edgars tika uzbrukumā vai es redzēju, ka vārtsargs ir izgājis no vārtiem,
tad mēģinājām gūt vārtus. Ja nemaldos, mans rekords ir trīs (!) gūti vārti
vienā mačā Latvijas čempionātā pirms gadiem četriem.
Reti kad Latvijā
pirms manis kāds izmantoja iespēju tādā veidā gūt vārtus. Par šo padomu man
jāpateicas trenerim Andrim Gulbim.
– Kāpēc citām
komandām ir tik grūti spēlēt Dobeles hallē?
– Galveno stimulu
un atbalstu mums sniedz skatītāji, kas acīmredzot traucē pretiniekiem. Dobeles
halle, manuprāt, ir viena no labākajām Latvijā. Tā ir plaša un gaiša – tieši
tādā man patīk spēlēt vislabāk. Salīdzinājumā ASK zāle Rīgā ir pārāk tumša,
tāpēc metienus no ārējiem spēlētājiem ir grūti atvairīt.
– Savus dēlus
arī sūtīsi trenēties handbolā?
– Mans sešus gadus
vecais puika jau pagājušogad sistemātiski reizē ar mani nāca uz treniņiem. Viņš
kopā ar Aigara Bisenieka dēlu ar savu mazo bumbu jau sāka mest pa vārtiem.
– Vai Latvijas
izlasei 2011. gada pasaules čempionāta kvalifikācijas turnīrā izdosies pieveikt
Luksemburgu un Portugāli?
– Luksemburga
noteikti ir komanda, kura mums simtprocentīgi jāuzvar vienmēr. Iepriekšējā
kvalifikācijas turnīrā spēlē Rīgā pret Portugāli mūsējie izskatījās vājāki,
nevis Portugāle stiprāka. Ja Latvijas izlases treneris nokomplektēs komandu
spēcīgākajā sastāvā ar visiem Vācijā spēlējošajiem, tad ar portugāļiem latvieši
cīnīsies kā līdzīgs ar līdzīgu. Čaļiem jābūt attieksmei, ka viņi var uzvarēt…
Raitis PURIŅŠ
Dainis Putra
handbolists, Alan LTD ražošanas
vadītājs
Dzimis: 1977. gada 10. martā Dobelē
Spēlējis: Nākotnē,
MSĢ, ASK, LSPA/Barons, Dobeles Tenax
Pirmais treneris:
Aivis Strazds
Izglītība: Nākotnes pamatskola, MSĢ, LSPA
Izlasē: spēlējis Latvijas U-18 un U-20 izlasē,
aizvadījis arī dažas spēles Latvijas valstsvienībā
Ģimene: sieva Inga, dēli – Ritvars un Artis
Hobijs: makšķerēšana
