Tā ir smalka spēle
Vispusība ir viņa otrā daba. Vieglatlēts -vidusdistančnieks,
savulaik PSRS valsts izlases treneris Latvijā, tad teju vai disidents, kurš
kopš astoņdesmito gadu beigām dzīvo Vācijā. Beidzot – menedžeris, kurš prata
tuvināt Latvijas bobslejistus slavenajai bobu darinātavai Singer un jau otro gadu ir fiziskās sagatavotības treneris mūsu
bobslejistu izlasei. Lai gan joprojām paliek ieinteresēts vieglatlētikā,
konsultē Valentīnas Eidukas šķēpraižus un domā par 800 metru
skrējēju skolu. Tas ir Elmārs Priede.
– Kad sākās tava sadarbība ar bobslejistiem, kuri
tagadiecelti sen neredzētā saulītē?
– Pirmās sarunas notika
gadu pirms Turīnas olimpiskajām spēlēm. Man bija tikšanās ar Olimpiskās
vienības vadītāju Žoržu Tikmeru, federācijas viceprezidentu Zinti Ekmani –
jaunās paaudzes bobsleja dvēseli. Runājām par jaunām metodikām fiziskajā
sagatavotībā, par iespējamo sadarbību ar Singer
bobu konstruktoriem. Tā ir smalka spēle, jo pie jaunām vēsmām grūti pierast,
nokāpt no iebrauktās sliedes fiziskajā sagatavotībā daudziem nebija viegli.
Bobslejam tobrīd nebija viegli, finanses, lai nu kādas, bet tomēr vajadzīgi.
Kurš grib vietas otrajā desmitā?
– Kas bija tas jaunais, ko piedāvāji?
– Jauni vingrinājumi,
citāda slodzes sadale. It kā jau vienkārši – sprints un spēks. Piedāvāju vairāk
elastības vingrinājumus, skrējienus ar pretestību, citādu spēku sadali. Daudz
skatījos un mācījos no vāciešiem. Viņiem arī bija grūti mainīt domāšanu kopš VDR
laikiem. Vācieši ātri pārorientējās. Mēs arī maināmies, lai gan ne bez
pretestības. Jānis Miņins nav tas stiprākais, bet viņam iet. Tātad domā, izjūt
savu ķermeni. Pārējie puiši, es ceru, arī sākuši domāt citādāk. Es gribētu, lai
viss treneru korpuss pamazām pāriet uz jaunām fiziskās sagatavotības metodēm.
– Kā tiki pie Singer
bobiem?
– Tā ir diplomātiska
spēle, un daudz kas notiek aizkulisēs. Nav tā, ka katrs, kuram ir nauda, iet un
pērk. Bija laiks, kad krievu nauda Singer
firmā regulēja, kam ko pārdot. Singeram ir bobi par 30 000 tūkstošiem un
56 000 tūkstošiem. Mums bobslejā ir skoloti cilvēki. Tas ir tas
potenciāls, kas ļauj nopirkt to lētāko un uzlabot, iedvest korpusam citas
īpašības. Tā ir mūsu bagātība. Krieviem, bulgāriem tā nav, viņi bez Singera
cilvēkiem nespēj nevienu lenķīti nomainīt.
– Kādu redzi Latvijas bobsleja nākotni?
– Cerīgi, ja pratīsim
strādāt vienā komandā, ja nepietrūks atbalsta. Mums nav rezervju. Katra stūmēja
trauma sagādā problēmas, un jājauc ekipāžas sastāvs. Vāciešiem ir citādāk. Viņiem
stūmēji mainās visas sezonas laikā. Vieni brauc, otri pa to laiku trenējas un
tad mainās. Pašreiz varam vadāt līdzi tikai svaru stieni un meklēt vietu, kur
starplaikos nostiprināt fizisko sagatavotību. Jācenšas izmantot katru mūsu
puisi, nostiprināt un pilnveidot viņu labākās īpašības. Neviens no viņiem nav
ideāls. Par savu uzdevumu uzskatu atmodināt viņu ķermeni, izprast katru kustību,
pilnveidot labākās īpašības un attīstīst jaunas. Tas ir smalks darbs. Pat Jānis
Miņins sākumā it kā pretojās, bet viņš ir ļoti saprātīgs sportists un ātri
aptvēra, ko dod viens vai otrs neierasts vingrinājums. Tagad aplaudējam viņa un
komandas sasniegumiem. Nezinu, kā beigsies šī sezona, bet treneriem un
sportistiem veidojas stabils pamats. Tikai komandā varam cīnīties ar bagātām
lielvalstīm un ik pa brīdim uzvarēt. Bobslejs ir smalka spēle, kur jāapvieno
augstās tehnoloģijas, spēks, ātrums un tik dažādi cilvēki. Tur dzimst
izšķirošās simtdaļas.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
