Toreiz Osakā…

Aizzibējušas trakās
vieglatlētu dienas pasaules čempionātā Osakā. Ja gribam būt precīzāki, tad
iztecējušas, jo lipīgajā karstumā (brīžiem pat plus 37) svaru zaudēja pat tie,
kam nekā lieka nebija. Tikai mazs solis pietrūka, lai mūsu komanda mājās
atgrieztos ar medaļu – kā zināms, mūsu Vadimu Vasiļevski no bronzas segliem
(85,19 m) tikai priekšpēdējā metienā izsita neaprēķināmais amerikānis Bro Grīrs
(86,22 m), kuram tālmetieni bieži mijas ar kadetu cienīgiem rezultātiem.
Diemžēl Vadimam pēdējā metienā neizdevās atspēlēties un bija jāpaliek ceturtajā
vietā.

Ja
pirmajā brīdī pēc metiena Vadims izskatījās visu pasaules bēdu sagrauzts, tad
vēlāk jau jokoja, ka būt ceturtajam pasaulē arī kaut ko nozīmējot. Vēl vairāk
tāpēc, ka puisim visa sezona pagāja, veselībai klibojot, nevis stāvot uz abām
kājām. Jāuzteic Vadima cīņas spars, jo finālā viņš startēja ar sāpošu un
uztūkušu pēdu. Apbrīnu pēc mača izteica arī sudraba medaļnieks norvēģis
Andreass Torkildsens: "Tāds rezultāts ar tādu traumu… Apsveicu!"

Tomēr
sezona Vadimam vēl nav galā – atlikušas vairākas Zelta līgas sacensības
(iespējams, ka arī fināls 22.-23. septembrī Štutgartē). Kaut Vadimam izdotos
savest kārtībā veselību un pierādīt, ka ceturtā vieta nebūt nav viņa spēju
kalngals. Tas būtu psiholoģiski svarīgi arī nākamajā gadā, aizstāvot
vicečempiona titulu olimpiskajās spēlēs Pekinā.

Ja
runājam par šķēpa mešanu, tad Ēriks Rags caur adatas aci iekļuvis
pamatsacensībās, tomēr viņš spēja pieveikt tikai vienu sāncensi un palika
11.vietā ar 80,01 m tālu metienu (tas gan bija otrs labākais mūsu sniegums).
Atklāti sakot, tā arī izskatījās kā šim brīdim atbilstoša vieta.

Trešais
mūsu sportists Ainārs Kovals nebija savā labākajā sportiskajā formā un palika
14. vietā – 79,42 m. Diemžēl paša sportista domas uzzināt neizdevās, jo
topošais maģistrs izlīdzējās ar slikta kino standartfrāzi – komentāru nebūs.
Žēl, jo sportistam, kas daļēji tiek finansēts par valsts līdzekļiem, tomēr
vispārējā vieglatlētikas popularitātes uzplūdā kaut dažos vārdos vajadzētu
paskaidrot savas starta izjūtas. Tas nav pārmetums, bet patiesa interese.

Līdzīgas
domas raisījās, vērojot Staņislava Olijara pusfināla skrējienu. Skaidrs, ka uz
puiša pleciem šogad uzgūlis ne mazums problēmu – gan psiholoģiskas, gan
saistītas ar veselību. Pēc teicamā skrējiena priekšsacīkstēs pusfinālā gaidījām
jaunus varoņdarbus. Diemžēl pāragrā starta, arī jūtami aizskartās astotās
barjeras dēļ īsi pirms finiša bija skaidrs, ka meistarsacīkstes Stasim beigušās
(tālāk tika divi). To vēl varētu saprast, bet ne skrējiena pārtraukšanu un lēnu
izskriešanu finišā (rezultāts atbilstošs – 13,78 un 22. vieta). Protams, Stasis
ir profesionālis un viņam pašam labāk zināms, kas darāms, bet šoreiz viņš
pārstāvēja Latviju, un diez vai skatītāju tūkstoši mājās pie televizora bija
pelnījuši tādus mirkļus.

Ja
runājam par mirkļiem, tad daudz šausminošāks bija brīdis, kad soļotāju
sacensībās gar distances malu virzījās nestuves ar kādu sportistu un, tikai
pienākot klāt, pavīdēja Latvijas izlases ķirškrāsas krekliņš un …Ingusa
Janēvica seja. Ģībonim tika minēti vairāki iemesli, taču pats Ingus domā, ka
vainīga bija vispārēja organisma atūdeņošanās. Iespējams, arī ātrais sākums,
kas paņēma vairāk spēka, nekā puisim bija. Labi, ka viss beidzās ar vieglu
izbīli un neilgu atslēgšanos, taču viela pārdomām pirms Pekinas cīņām ir. Katrā
ziņā Ingus nedomā apstāties un olimpiādei gatavosies nopietni.

Toties
otrs mūsu soļotājs Igors Kazakēvičs, pilnīgs amatieris būdams, piepildīja vienu
no saviem sapņiem – finišēja 50 km izdzīvošanas trasē un pasaules labāko
soļotāju vidū ierindojās 28. vietā. Ko tas Igoram prasīja (it sevišķi pēc
36.kilometra), vislabāk apliecina viņa teiktais: "Tādi, nu, mazliet atsaldēti,
mēs esam." Savulaik, vēl mācoties Murjāņu skolā, viņš apgalvoja: "2008. gada
olimpiāde būs manējā!" Igors vārdus vējā nemet – tikai jānoskaidro attiecības
ar treneri Modri Liepiņu (viņu ceļi nesen šķīrās) un jātrenējas.

Sieviešu
20 km soļojumā mūsu valsti pārstāvēja pieredzējusī Jolanta Dukure. Diemžēl jau
distances pirmajā pusē viņai nācās izstāties. Iemesls? Dūrējs sānos (vai kādam
nedūra?), kas traucējis pacīnīties par salīdzinoši augstām vietām. Mazliet
ironiski skan soļotājas teiktais, ka toties nav saņemta neviena piezīme, tātad
ceļš pareizs. Žēl, ka tik īss…

Grūti
ko teikt par mūsu 800 metru skrējēju Dmitriju Miķeviču. Pēc dramatiskas cīņas
priekšskrējienā ar varenu izlaušanos pa blakus celiņu Dmitrijs tika pusfinālā,
bet izrādījās, ka ar to arī viss beidzies. Pusfinālā, paša sportista vārdiem
runājot, pietrūka spēka un cerētajā finālā iekļūt bija bezcerīgi – 17. vieta.
No malas skatoties, tas varbūt liekas neizprotami, jo Dmitrijs joprojām ir
labākā rezultāta īpašnieks Eiropā, nākamajos mačos viņš domā sasniegt vēl
augstāku rezultātu, bet pasaules čempionātā nosacīta neveiksme. Skaidrojums
vienkāršs – Dmitrijs pēdējos gados ir kļuvis par tipisku komercmaču skrējēju –
atbrauc, sagatavojies, noskrien labi organizētā skrējienā (ar visu zaķi,
protams) un gatavojies nākamajam raundam. Tā vairs nav cīņa uz izdzīvošanu.
Žēl, jo Dmitrijs būtu pelnījis augstākas vietas sacensībās, kur jāpārstāv arī
valsts intereses.

Viennozīmīgi
mūsu startu Osakā ir grūti novērtēt. Katrā ziņā mēs nekur nebijām pastarīši –
visi, kas finišēja, ierindojās vismaz pa vidu un augstāk. Ja būtu medaļa, tiktu
piedots arī tiem, kas nevēlējās. Gribas ticēt, ka Osakā guvām labu mācību.
Cerams, ka kāds olimpiskās Pekinas veiksminieks nākamgad varēs teikt, atceries
– toreiz Osakā