Treneris, kura nav?

Kad sportists saņem medaļu, parasti
min pirmo treneri un pēdējo, bet tos, kuri gluži tāpat audzinājuši, trenējuši,
veidojuši, parasti aizmirst. Nav grūti saprast, kāpēc Murjāņu sporta ģimnāzijas
treneris ar 33 gadu stāžu Andrejs Vaivads sevi sauc par treneri, kura nav.

– Savās darba gaitās esi
trenējis desmitiem audzēkņu, kuri sasnieguši izcilus rezultātus. Kaut vai
Aināra Kovala sudraba medaļa olimpiskajās spēlēs Pekinā. Kurus audzēkņus tu atceries
– tos labākos?

– Ne
tikai. Esmu strādājis ar katru, un šajos gados to ir milzums. Protams, par
talantīgākajiem varētu runāt un runāt. Tas vairāk piesaista uzmanību.

Ja
pieņemam, ka daudzi labākie Latvijas jaunie sportisti izvēlas mācīties
Murjāņos, tad talantīgu jauniešu nav bijis mazums.

Kaut
vai klasiskā stila šķēpmetējs Jānis Liepa (80,87 m – 2003. gadā ) – liels
augums, garas rokas un kājas, teicama lokanība un spēks (nedaudz pat līdzīgs
olimpiskajam čempionam Dainim Kūlam). Viņu varēja trenēt jebkurš treneris pēc Mazzālīša
grāmatas, viņš visu darīja pareizi. Žēl, ka viņš tik agri guva pleca traumu
(plīsa skrimslis locītavā) un vairs nevarēja mest šķēpu. Esmu runājis ar Jāni
Lūsi un citiem speciālistiem, visi esam vienisprātis – ideāla šķēpmetēja tipu
vēl ilgi meklēsim.

Andis
Anškins (81,80 m – 2004) skaisti sāka, bet beidza Murjāņu sporta ģimnāziju un
kaut kā apsīka. Viņš bija īpašs, varētu pat teikt – ar eksplozīvām īpašībām – ar
ātru skrējienu, tāliem lēcieniem no vietas. Viņam pieder slavenā Ventspils
akmeņu mešanas sacensību rekords pludmalē – ap 150-160 m. Reiz viņš tādu akmeni
pamēģināja mest Murjāņos ar naglenēm kājās – akmens pārlidoja pāri futbola
laukumam, sektoriem, skrejceļam, līdz ietriecās kokos pirms šosejas.

Viņu
vajadzēja īpaši trenēt -, ja lielais vairums jāskubina ātrāk ieskrieties, tad
ar Andi viss bija otrādi, viņš bija jābremzē, lai muskuļi spētu pareizi
iestiepties, lai metienā maksimāli varētu izmantot viņa dinamiskās spējas. Viņš
varēja kļūt par mūsu Žeļezniju.

Abi
puiši varēja mest 90 m, bet…

Vispār
šajos gados dzimušie bija mūsu zelta paaudze – Eidukas Vadims Vasiļevskis, mans
Ainārs Kovals, Jānis Liepa, Andis Anškins, Latvijas eksrekordiste Inga
Kožarenoka (59,97 m).

Daudzsološs
bija Armands Celitāns (jaunieša gados meta pāri 70 m), vēlāk viņš kļuva par
izcilu volejbolistu.

Vārdā
nesaukšu, bet bija puiši, kuriem bija šķēpmetēja talants, taču viņi negribēja nopietni
trenēties. Turklāt tā ir katrā sporta veidā – ne vienmēr labākos panākumus gūst
talantīgie.

– Vai tu uzreiz redzi, kurš var
kļūt par labu šķēpmetēju?

–
Protams. Paskaties, kad met pilnīgi iesācēji, kuri vēl neko daudz nezina par
pareizu tehniku. Kaut kā ieskrienas, atvēzējas un met. Tad arī redzams, ko no
viņa gaidīt. Ja nav rāviena, ja met tā, it kā abas rokas būtu kreisās, tad nav vērts,
jo eksplozīvās īpašības nevar iemācīt – tās vai nu ir, vai nav.

Kad
Murjāņos izvēlamies audzēkņus, nelieku mest šķēpu, jo tur vajag profesionālas
zināšanas, bet tikai bumbiņu. Tas parāda vai ir mešanas kustība, kuru trenerim būtu
vērts attīstīt tālāk.

– Tev sportistu mūžā ir
interesanta loma. Devītajā klasē atnāk vairāk vai mazāk spējīgi bērni, kuri jau
ir kaut kur trenējušies. Vai nav gribējies sākt ar vismazākajiem?

–
Nē. Esmu izvēlējies šo ceļu – četrus piecus gadus trenēt un tad palaist tālāk.
Nemaz nezinu, vai varētu ar mazajiem strādāt, jo tā ir cita specifika.

Esmu
treneris, kurš nepieciešams kādā īpašā dzīves posmā. Ja sportists turpina
treniņus, gūst panākumus, tad es kā treneris neesmu vispār, labākajā gadījumā
piemin, ka mācījies Murjāņos. Tāda ir mana loma.

– Vai neesi gribējis trenēt audzēkņus
līdz sporta gaitu beigām?

–
Nē, esmu izvēlējies vidusceļu. Turklāt dažādu apstākļu dēļ (attālums no Rīgas,
finanšu iespējas, pamatdarba slodze) tas nemaz nav iespējams.

Dažkārt
par to esmu domājis, ir bijuši piedāvājumi pārcelties uz Rīgu, ir aicinājuši uz
ārzemēm, bet man te pa logu redzamas divas egles, kā es bez tām? Kad ilgāk
nodzīvoju treniņu nometnēs ārzemēs, kur pa logu vīd palmas, tad otrajā nedēļā
jau ilgojos pēc savām eglēm.

Vienīgi,
ja man būtu kāds vaivads, kas trenē
un dod man jau gatavus audzēkņus, tad varētu padomāt, bet Murjāņi jau mums
vieni…

– Kad tu tagad skaties uz
Aināru Kovalu, kas tev nāk prātā?

–
Provocē? Zinu, daudzi saka – ko tad Ainārs Murjāņos meta? Meta pāri 76 m,
skolas gados Latvijā tikai Jānis Liepa ir metis pāris metrus tālāk.

Ainārs
bija savāds audzēknis. Viņš atšķīrās no citiem, citādāk trenējās, citādāk
spēlēja bumbu, cilāja svarus, citādāk runāja, klausījās citādu mūziku. Ja viņam
ko teicu, viņš klausījās, neko neiebilda, bet visu pārdomāja un dažkārt darīja
pa savam. Viņš ļoti daudz strādāja patstāvīgi.

Kad tagad
skatos viņa metienus, tad redzu, ka mēs mācījāmies mest citādāk. Nevis labāk
vai sliktāk, bet citādāk. Toreiz tas nedaudz līdzinājās Žeļeznija stilam, ar
lielu sagriešanos, muskuļu iestiepšanu. Tiesa, tagad tā retais met, varbūt vienīgi
Rags kaut ko no šīs tehnikas saglabājis.

Tā
nav pateicīga, ļoti precīzi jātrāpa, bieži tas neizdodas, tāpēc šo tehniku savu
sporta gaitu nobeigumā atmeta arī pats Žeļeznijs.

Tikko
skatījos, kā Ainārs met šķēpu igauņu Zelta līgā. Kļuva viņa žēl. Šķēpmešanā
eksistē tomēr kaut kāda biomehānika, kura jāizmanto, ja grib mest tālu. Neesmu
klāt treniņos, tāpēc nevaru spriest, kāda doma tur apakšā. Domāju un ceru, ka
Ainārs vēl pratīs izmantot savas dotības, jo olimpiskais vicečempiona tituls
uzliek pienākumus. Katrā ziņā apzinos, ka kaut ko viņam esmu devis.

– Vai ar saviem bijušajiem
audzēkņiem bieži satiecies?

–
Vairāk ar tiem, kuri nav guvuši lielus panākumus, kuri nevīd avīžu un žurnālu
lappusēs. Domāju, ka esmu prasīgs treneris un ka ar savos labākajos esmu ielicis
daudz enerģijas, rūpju. Turklāt nekad neesmu vadījies pēc čomu principa, sak',
patrenēsimies un tad kaut kur pasēdēsim. Vienmēr esmu centies uzsvērt, ka manas
prasības nav iegriba. Skaidroju, ka jāveido kopīga kustību kultūra, kur katram
elementam ir nozīme. Piemēram, kad vēroju, kā sportisti iesildās, mani pārņem
šausmas. Tik daudz traumu šķēpmešanā ir tāpēc, ka iesildīta katra muskuļa
šķiedriņa. Mazliet kaut kā paskrien, pavicina rociņas un jau gatavs mest. Tas
ir risks, kuru neapzinās.

– Vai pirms mācību sākuma jūs
vienojaties par mērķiem sportā?

–
Runājam gan, taču vispirms noskaidrojam mērķus mācībās, pārrunājam uzvedību
internātā, jo es negribu ieguldīt darbu un enerģiju audzēknī, kuru nesekmības
vai disciplīnas pārkāpumu dēļ var atskaitīt no ģimnāzijas. Audzēkņi raksta
dienasgrāmatas, kur tiek fiksēts katrs solis mācībās, treniņos. Tas disciplinē,
kaut gan viens otrs neiztur un no Murjāņiem tiek izraidīts, arī medaļu
ieguvēji, ļoti talantīgi sportisti.

Par
treniņu procesu runājam pēc tam. Vispirms ir mācības, dzīvesveids attieksme pret
sevi un citiem. Sports nekur nezudīs.

Esmu
priecīgs, ja pamazām nonākam pie kopsaucēja. Lepojos, ka gandrīz visi mani
audzēkņi turpina mācības augstskolā gan Latvijā, gan ārzemēs.

– Gadās, ka Murjāņos iestājas
arī vecākās klasēs, kā tas noticis ar Lindu Mūzi. Vai šajā īsajā laikā
iespējams ko uzlabot?

–
Par Līnu ir īpašs stāsts. Es viņu aicināju uz Murjāņiem jau pēc astotās klases,
bet viņa atteicās. Trenējās Smiltenē, tad Rīgā un tikai šoziem 11. klasē
izvēlējās pārnākt pie manis.

Tagad
pat īsti negribēju ņemt, jo pārāk maz laika. Tomēr noskaidroju, vai viņa tiešām
grib mest šķēpu. Gribēja! Sākām trenēties. Darījām daudz – skrējām, spēlējām
bumbu, tikai nemetām šķēpu. Un Līnai daudz bija jaunatklātā – vai tad tas ir
vajadzīgs? Brīnos, ka tik maz pievēršam uzmanību bumbu spēlēm. Nezinu labāku
vingrinājumu šķēpmetējam par volejbola spēli. Ja nevar trāpīt bumbai īstajā
vietā, lai tā lidotu ar maksimālu spēku, tad arī šķēpā netrāpīsi. Moku Līnu ar dažādiem
jauniem vingrinājumiem un ik pa brīdim prasu, vai viņa grib mest šķēpu. Grib! Un
mēs turpinām.

Gribu
Līnai iemācīt elementāras lietas – pareizi skriet iesildoties. Meitene ir ļoti
centīga, viņa ļoti ātri visu uztver.

– Tāpēc arī lielisks
personiskais rekords jau sezonas sākumā – 54,60 metri?

–
Lai priecājas pati Līna (uzreiz četri metri klāt pie personiskā rekorda), lai
mute ciet skeptiķiem, kuri apšaubīja meitenes drosmi mainīt treneri, man tas
neliekas nekas īpašs, jo mēs esam tikai ceļa sākumā.

– Līnai ir talants?

– Hm
(treneris paliek domīgs un plati izpleš rokas), ja neatkāpsies no mērķa mest
šķēpu, tad Līnai nav vērts sapņot vienīgi par 60 m, jāskatās tālāk.

Šāda
meitene ir jālolo, jāpievērš īpaša uzmanība, arī viņa atšķiras no citām manis
trenētajām meitenēm.

Man
ir svarīgi, lai viņai visu laiku būtu interesanti, lai katrs, pat apnicīgākais
vingrinājums būtu radošs. Nevar tikai cilāt svarus, mazliet paskriet un visu
laiku mest.

Piemēram,
spēlējam viens pret vienu basketbolu. Es viņu visu laiku grūstu, provocēju, jo
gribu viņā attīstīt reakciju, prasmi tikt galā ar sarežģītām, negaidītām situācijām.
Tas arī norūda raksturu, jo dzīvē ne vienmēr viss būs ideāli. Iespējams, ka
šobrīd tas nav vajadzīgs, bet dzīvē pienāks brīdis, kad tas būs nepieciešams.

Kā
teicis kāds Maskavas treneris, tad audzēknim (it sevišķi skolas gados) jājūt,
ka treneris ir tepat, ka varam sarunāt trenēties no rīta, vakarā. Nevar sešos
ierasties, astoņos, deviņos pazust un visu aizmirst. Tā ir Murjāņu
priekšrocība. Tāpēc esmu pateicīgs savai darbavietai, kur viss ir vienkopus –
mājas, stadions, manēža, mežs, skola. Tiesa, tāds darbs ir grūts, jo paliek maz
brīvā laika, bet tas ir ārkārtīgi interesanti

Gribētu,
lai pēc skolas beigšanas ritms, iespējas saglabātos, bet liela pilsēta diktē
savus noteikumus. Tāpēc tik daudz daudzsološo arī paliek tikai sološi.

Neuzskatu
sevi par īpašu treneri, gudru un visu zinošu, bet tāpat gribas, lai nākamais
treneris spētu manis ielikto pilnveidot un attīstīt. Uzskatu, ka par treneri
jāpiedzimst. Ne katrs augstas klases sportists, beidzot sporta gaitas, kļūst
par labu audzinātāju, kaut gan savā sporta veidā māk visu.

Ir vajadzīga
prasme ielūkoties audzēkņa dvēselē, atrast knifiņus, kas ļautu izmantot labākās
īpašības. Un nav svarīgi, ka pats māki darīt tā vai citādi. Nav divu vienādu
sportistu, kaut visiem uzšuj vienādus uzvalciņus.

Pats
nebiju nekāds lielais sportists, nācu no Balvu zemniekiem, ar lielu centību
iestājos Fizkultūras institūtā un pieteicos šķēpmešanā pie Valentīna Mazzālīša,
kaut šķēpu nebiju metis. Neko lielu nesasniedzu (metu ap 62 m), muguras trauma
neļāva trenēties un tikai labo sekmju dēļ man ļāva pabeigt institūtu. Mani nosūtīja
uz Murjāņu sporta internātskolu, un tā jau 33 gadus esmu šeit.

Par
treneri var saukties 35-40 gados, kad ir saprastas daudzas lietas, iegūta pieredze.
Kāpēc mums nav pietiekami daudz labu treneru? Tāpēc, ka reti kuram ir laiks
apgūt profesiju, uzreiz ir jāstrādā un prasa rezultātus, pietrūkst laika
iedziļināties treniņprocesā.

Katrs
bērns ir citādāks. Ja izdodas kaut ko sasniegt ar vienu, tas nenozīmē, ka tās
pašas metodes būs piemērotas citam. No saviem audzēkņiem jāmācās, pat no kļūdām.
Tagad Līnai nevaru ierādīt dažas lietas, un visu laiku lauzu galvu, kā to
panākt, jo savos 33 gados tāda vai pat līdzīga meitene nav bijusi. Nekas,
atradīsim, mēs ar Līnu vēl tikai mācāmies sarunāties – domās un darbos.

Turklāt
viņa man nav vienīgā, daudz strādājam ar Arnoldu Strengu, kurš pie mums atnāca
no klavierstundām, bet pērn kļuva par Eiropas jaunatnes olimpiādes
vicečempionu, tikko personisko rekordu sasniedza Uģis Svažs (73,01), kurš jau
pošas studijām Amerikā.

Savu
vietu esmu ļoti labi sapratis – Murjāņi nav tā vieta, kur kāds piedzimst vai nomirst.
Gribas, lai mūsu kopīgais darbs nebūtu velts tālākajās sporta gaitās, lai
audzēkņi ne tikai priecātos par vietu uz pjedestāla, bet gūtu prieku no paša
procesa. Tad jūtu, ka esmu vajadzīgs, ka esmu trāpījis pašā svarīgākajā punktā.

Juris
BĒRZIŅŠ-SOMS

Andrejs VAIVADS

Šķēpmešanas treneris

Dzimis: 1955. gada 25. februārī
Balvos

Mācījies: Rugāju (Balvu rajons) vidusskolā,
beidzis Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtu

Darba vieta: Murjāņu sporta ģimnāzija
(33 gadi)

Pazīstamākie audzēkņi: Ainārs Kovals, Jānis Liepa,
Andis Anškins, Inga Kožarenoka, Ilze Gribule, Māris Žvīriņš, Uģis Svažs,
Arnolds Strenga, Līna Mūze

Ģimenes stāvoklis: precējies, divu meitu tēvs