Tukuma varenie šāvēji
Klusais šaušanas sports Latvijā pamazām atkal kļūst arvien skaļāks. Viens no vīriem, kas nemitīgi un neatlaidīgi gadu gadiem ceļ šo sportu tuvāk panākumu saulei, ir Tukuma Sporta skolas treneris Zigfrīds Markainis.
VISSENĀKAIS SPORTA VEIDS LATVIJĀ
Šaušana ir vissenākais oficiāli reģistrētais sporta veids Latvijā — jau 1859. gadā tika nodibināta Rīgas Strēlnieku biedrība, liecina Šaušanas federācijas apkopotā informācija. Pirmo medaļu šaušanā latviešiem 1912. gada olimpiskajās spēlēs Stokholmā izcīnīja stenda šāvējs Harijs Blaus. Arī pirmais pasaules čempions Latvijas sporta vēsturē ir ložu šāvējs virsleitnants Kārlis Kļava, kurš šo titulu izcīnīja 1937. gadā. Vistitulētākā persona Latvijas sporta šaušanā, protams, ir Afanasijs Kuzmins — olimpiskais čempions (1988) un vicečempions (1992), deviņkārtējs (!) olimpietis, kurš startēja arī iepriekšējās Londonas spēlēs.
Pēdējos piecos gados jaunās paaudzes šāvējiem ir izdevies izgaismot ceļu uz nākotnes slavu. Aiz leģendārā Kuzmina rindā sāk stāties jauni talanti, kas spēj gūt panākumus arī starptautiskajā arēnā. Pirmā sev plašāku uzmanību pievērsa dobelniece Agate Rašmane, kas 2014. gadā izcīnīja II Jaunatnes olimpisko spēļu bronzas medaļu. Viņa šajā augšupceļā nav vienīgā. Ar sporta šaušanu Latvijā var nodarboties Tukumā, Dobelē, Aizputē, Daugavpilī, Liepājā, Krāslavā, Ogrē, Valkā, Viļakā un Rīgā. No nākamā gada šaušanas treniņi varētu notikt Madonā, arī Ventspilī ir attiecīga bāze, kur ikdienā notiek militārie šaušanas treniņi.
SIRDS, ROKAS, IZDOMA
Nozīmīgs punkts Latvijas šaušanas sporta kartē ir Tukuma sporta skola, kurā triju treneru vadībā trenējas 60 audzēkņi. Zigfrīds Markainis, kurš šeit strādā kopš 1971. gada, stāsta, ka no padomju laikiem DOSAAF mantotajās telpās pēc neatkarības atgūšanas treniņi notikuši katastrofālos apstākļos. Šautuvē nav bijusi nedz apkure, nedz ūdens apgāde, tomēr jaunieši nākuši trenēties. „Ziemā kādas 40 minūtes pašaut varēja, pēc tam bērni bija tik nosaluši, ka treniņu nācās pārtraukt,” deviņdesmitos atceras Markainis.
Pateicoties trenera uzņēmībai un fanātismam, ar laiku izdevies iegūt lielāku Tukuma pašvaldības atbalstu un daļu infrastruktūras sakārtot. Krīzes gados talkā ņemti simtlatnieki, kas mērķtiecīgi nodarbināti šautuves labiekārtošanas darbos.
Zigrīds Markainis to neafišē, taču viņš šautuves attīstībā ielicis gan sirdi, gan rokas. Piemēram, lielajā 50 metru šautuvē treneris pats ieklājis gumijoto grīdu, izmantojot nolietotu vieglatlētikas stadiona skrejceļa segumu, ko sadalījis reizinātājos un pēc tam no maziem melniem kvadrātiņiem salipinājis vajadzīgajā konfigurācijā. Pateicoties segumam, audzēkņiem šaušana kļuvusi komfortablāka, no betona vairs neceļas putekļi, telpa kļuvusi mājīgāka.
NAUDA SEKO REZULTĀTIEM
„2012. gadā izcīnījām medaļas Somijā Eiropas jauniešu čempionātā jaukto komandu sacensībās, un sapratām, ka varam konkurēt starptautiskā līmenī. Pēc tam pakāpeniski soli pa soli augām un 2014. gadā pasaules junioru čempionātā Spānijā izcīnījām zelta medaļas šaušanā ar pneimatisko pistoli 10 metru distancē,” bez lielām emocijām stāsta Markainis.
Granādā vislabāko rezultātu (577 punkti) sasniedza Lauris Strautmanis, abi pārējie Latvijas jaunie šāvēji Emīls Vasermanis un Kristaps Smilga guva attiecīgi 574 un 567 punktus no 600. Summā šis rezultāts (1718) Latvijas komandai, kas sastāvēja no trim tukumniekiem, nesa vēsturisku zeltu.
Individuālajās sacensībās ar pneimatisko pistoli 10 metru distancē Lauris Strautmanis veica vēl vienu vēsturisku ierakstu Latvijas šaušanas hronikā, izcīnot bronzas godalgu.
Pēc tam mūsējie guva panākumus arī Eiropas čempionātā.
Pirms četriem gadiem, aizbraucot uz pieminēto Eiropas čempionātu un ieraugot elektroniskās mērķu iekārtas, audzēkņi apjukuši un prasījuši trenerim: „Kas tas ir?” Markainim nācies godīgi atbildēt: „Nezinu, mums tādu nav.”
Pēc čempionāta, pateicoties sasniegtajiem rezultātiem un uzklausot domē Markaiņa stāstu, Tukuma pašvaldība no sava maciņa atvēlējusi 3000 latu vienas elektroniskās iekārtas iegādei, lai jaunieši būtu pienācīgi sagatavoti startam ārpus Latvijas. Tagad šautuvē jau ir astoņas šādas iekārtas. Taču ar to ir par maz, lai sarīkotu Latvijas mēroga sacensības — tās jādala divās daļās. Tādēļ aprīlī aizvadītais Latvijas čempionāts vienu dienu notika Tukumā, bet nākamo — Dobelē.
GAISENE… NE VIENKĀRŠA, NE LĒTA
„Lielākais mīnuss, ka mums nav pietiekami daudz kvalitatīvu ieroču,” uzsver Zigfrīds Markainis. „Sacensībās tiek izmantoti daudzi ieroči, kas no 1976. līdz 1990. gadam ražoti PSRS. Tiem sen jau vajadzēja būt norakstītiem, taču jaunus iegādāties — tas ir dārgs prieks.”
Pavasara sākumā ar Latvijas Šaušanas federācijas atbalstu Tukuma sporta skola saņēma Šveicē iegādātās divas mazkalibra pistoles par kopējo vērtību 4640 eiro. Ieroči tika nodoti abiem Tukuma sporta skolas līderiem, LOK stipendiātiem Laurim Strautmanim un Emīlam Vasermanim, kuru tvērienam ieroči ir pielāgoti. Pasaulē divu vienādu roku nav, tādēļ ierocis ir individuāli jāpielāgo, lai būtu iespējams sasniegt maksimālo rezultātu. „Vācijā ieroci iespējams pielāgot rokas tvērienam, izmantojot elektroniku. Štutgartē tas maksā 300 eiro, Latvijā to darām paši,” pasmaida Markainis.
Treneris stāsta, ka ieroči maksā no pāris simtiem līdz 7000 eiro. Protams, mazkalibra šaujamie ir dārgāki nekā pneimatiskie ieroči: „Labs ierocis atkarībā no ražotāja maksā no 2500 līdz 7000 eiro, bet mums tādas šautenes nav nevienas.”
„Pneimatiskā pistole — jauniešu treniņiem un sacensībām maksā līdz 900 eiro, bet tāda, ar ko startē pasaules čempions, — 1500 eiro. Pneimatikā bērni var sākt šaut ar 200 eiro vērtu gaiseni, bet pasaules līmeņa Feinwerkbau AV93 maksā 3000 eiro,” atklāj pieredzējušais speciālists.
Taču ar ieroča iegādi galvassāpes nebeidzas. Vēl ir munīcija, kas sporta šaušanā veido būtisku daļu no sezonas budžeta. Turklāt viena kalibra un pat viena ražotāja patronu sērijas atšķiras. Tādēļ jādodas uz rūpnīcu Vācijā ieročus piešaut, no 16 patronu sērijām piemeklējot divas vispiemērotākās. Tas ir vitāli svarīgi, lai ar ieroci būtu iespējams sasniegt maksimālo rezultātu. „Nav vienādu stobru,” Markainis paskaidro, kādēļ arī jaunam ierocim ražotājs dokumentācijā nevar precīzi norādīt vispiemērotāko patronu sēriju.
Šāvējam nepieciešams arī speciāls kombinezons un īpaši apavi. Tas balsta stāju, palīdzot koncentrēties tēmēšanai.
IESPĒJAS VIENOT
Pāris dienas pēc mūsu sarunas šautuvē viesojās Latvijas aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis. Iepazīstoties ar situāciju šajā sporta objektā, kas vēl prasa gana daudz ieguldījumu, viņš kopējo situāciju ar sportam pieejamo finansējumu raksturoja ar piemēru, ka „no 367 miljoniem eiro valsts aizsardzības budžeta tikai 32 tūkstoši atvēlēti sportam”. Savukārt Tukuma novada domes priekšsēdētājs Ēriks Lukmans ministram izteica priekšlikumu šo sporta skolu veidot kā reģionālas nozīmes šaušanas mācību centru, norādot, ka šautuvē, izmantojot arī tās infrastruktūru, trenējas jaunsargi.
„Kopumā uz Eiropas kartes vēl izskatāmies bāli,” atzīst Zigfrīds Markainis. „Citās attīstītajās valstīs finansiālais atbalsts šaušanas sportam ir daudz lielāks, jo šaušana ir viens no spēcīgas armijas stūrakmeņiem. Līdz ar to rietumvalstīs šautuvju ir daudz, un tās ir modernas. Mums šeit vēl ir arī daudz padomju laika inventāra. Bet tu vari būt vienalga cik meistarīgs šāvējs, bez laba ieroča augstus rezultātus nesasniegsi.”
FILMAS, VECĀKI, DRAUGI
Bērnus uz sporta skolu atved ne tikai vecāki, jaunieši ierodas šautuvē arī filmu iespaidā, gan padzirdējuši ka, ar šaušanu nodarbojas draugi. „Sacensības šaušanā televīzijā nerāda, ārēji tās nav tik atraktīvas kā hokejs vai basketbols. Taču bērni saskatās asa sižeta filmas un grib izmēģināt, kā tas ir — šaut un nekļūdīgi trāpīt,” stāsta treneris. „Reiz viens audzēknis atzinās, ka sācis šaut spītības dēļ. Viņš bija apņēmies, ka var būt arī prasmīgs šāvējs.”
Lai gan šaušana ir specifisks individuāls sporta veids, jaunieši, kas ar to nodarbojas, raksturā vai temperamentā ne ar ko neatšķiras no citiem. „Ir tādi, kas var šaut tikai lēnos vingrinājumus, un ir impulsīvi jaunieši, kuri der tikai ātrajiem, jo viņi nevar ilgi nostāvēt mierā, lai sakārtotu sevi — viņiem vajag veselu šāvienu sēriju uzreiz,” teic Markainis.
ARĪ HANTELES UN TRENAŽIERI
Lai gan šāvējiem nav raksturīgas spēkavīru figūras, arī šim sporta veidam nepieciešams fiziskais rūdījums, kas iegūstams šāvēju treniņos. „Dobelē, kur ir spēcīgi šāvēji, jaunieši var nodarboties ar peldēšanu, un tiem, kas čempionu taisīšanai baseinā neder, ir teicama fiziskā bāze šaušanai,” piemēru min Markainis. „Laba fiziskā sagatavotība palīdz apgūt šaušanas prasmes ātrāk un līdz ar to rezultāts ir sasniedzams krietni īsākā laikā.”
Šaušana visvairāk trenē prāta un psiholoģiskās spējas, taču, lai stundu rokā noturētu kilogramu smagu ieroci, tam nepieciešami arī regulāri fiziskie treniņi. „Ir jāveic arī individuāls darbs mājās — ar hantelēm un dažādi speciāli vingrinājumi,” norāda Markainis. Interesanti, ka jaunākie audzēkņi šautuves ugunslīnijā trenējas tikai reizi nedēļā, pārējās nodarbībās tiek apgūta teorija un uzlabota fiziskā forma. „Izmantojam dažādas palīgierīces locītavu nostiprināšanai, trenējam koordināciju un stabilitāti,” stāsta Markainis.
LOK stipendiātiem — Strautmanim un Vasermanim — ir pa diviem treniņiem dienā, nereti šautuvē pavadot pat stundas piecas. Treneris Strautmani raksturo kā talantīgu un cīnītāju, savukārt Vasermanis esot centīgāks, viņam rezultāti nākot grūtāk, prasot lielāku darbu. No šaušanas skatuves pirmā plāna atkāpies vistalantīgākais tukumnieku trijotnē — Kristaps Smilga, kuram korekcijas ieviesusi personīgā dzīve. Tomēr Kristaps turpina startēt arī starptautiskās sacensībās.
STĀVI MIERĀ!
Tukumā sportisti var trenēties ložu šaušanā ar četru tipu ieročiem. Proti, ar pneimatisko pistoli 10 metru distancē, ar pneimatisko šauteni 10 metru distancē, ar mazkalibra šauteni 50 metru distancē trijās disciplīnās — 60 šāvieni guļus, standarts — trīsreiz pa 20 šāvieniem guļus, stāvus un balstoties uz ceļgala, lielais standarts — trīsreiz pa 40 šāvieniem guļus, stāvus un balstoties uz ceļgala. Ar mazkalibra pistoli trijās disciplīnās: šaušana ar brīvā parauga pistoli no 50 metriem, šaušana ar standarta pistoli no 25 metriem — 30 šāvieni lēnā šaušana/30 šāvieni ātrā šaušana, ātršaušana.
Kā audzēknim izvēlēties piemērotāko disciplīnu? „Sākums visiem ir vienāds — iepazīstinām ar šaušanas disciplīnām un ieročiem,” skaidro Zigfrīds Markainis. „Izstāstām, kā viss notiek. Veicam šaušanas imitācijas vingrinājumus. Testa šāvienos ļaujam jauniešiem novērtēt pašiem sevi, arī no malas ar fizioterapeitu vērojam, kā ir sapratis stāstīto, kā uzvedas, kāda ir ķermeņa uzbūve, cik tā atlētiska,” Markainis pasvītro, ka ne vienmēr uzpumpēti muskuļi ir priekšrocība šaušanai ar smagākiem ieročiem.
Tukuma sporta skolā ložu šaušanā jauniešiem treniņu maksa mēnesī ir simboliska — 4 eiro. Vecāki, novērtējiet jūsu atvasēm sniegtās iespējas!
IESPĒJA BŪT ČEMPIONAM
„Nodarboties ar šaušanu ir sarežģīti,” uzskata pasaules junioru komandu čempions Lauris Strautmanis, kurš gājis tēva pēdās. „Būtiski ir pārvarēt savas emocionālās izpausmes, jo, izejot uz starta līnijas, jāprot savākties un būt mierīgam visu vingrinājuma izpildes laiku — 75 minūtes.
Nedrīkst sākt dusmoties vai iekšēji ārdīties pēc katra sliktāka šāviena. Man šaušana prasa ārkārtīgi daudz brīvā laika, jo treniņprocess ir smags — treniņi divas reizes dienā. Starp tiem nedrīkst darīt neko fizisku, lai saglabātu stabilitāti un nepakļautu sevi riskam saskarties ar kādām veselības problēmām. Ložu šaušanā nozīme ir katrai muskuļu grupai un katrai ķermeņa šūnai.
Pat šāvējs, kurš trenējies 20 gadus, nevar iztikt bez kļūdām, katrs pieļauj kļūdas, jo visi taču ir tikai cilvēki — muskulatūra mums visiem ir vairāk vai mazāk vienāda. Daudz ko izsaka pieredze un psiholoģiskā sagatavotība — šis sporta veids paņem daudz nervu, lai uzvarētu finālā.
Šaušanu izvēlējos tādēļ, ka mans tēvs šauj no 12 vai 13 gadu vecuma, viņš bijis PSRS čempions. Viņš dara to vēl joprojām, tikai ar citiem ieročiem un citiem kalibriem. Man šaušanas sports ir asinīs, tādēļ daru visu, lai sekmīgi turpinātu karjeru un kļūtu par olimpisko čempionu.”
NEIEDOMĀJAMI KONSTRUKTĪVS UN SMALKS
„Agrāk nodarbojos ar futbolu, bet īsti nesanāca,” stāsta pasaules junioru komandu čempions, Strautmaņa galvenais konkurents un komandas biedrs Emīls Vasermanis. „Klasesbiedrs nodarbojās ar šaušanu, pateicu vecākiem, ka es arī gribu pamēģināt. Vienmēr bija patikuši ieroči. Trīs gadus nebija nekādu rezultātu, nevarēju izdomāt, iet prom vai turpināt cīnīties. Izvēlējos cīnīties, tā nu arī esmu elitē.
Šaušana ir grūts sporta veids, tā prasa daudz laika un uzmanības. Šaušanā nav iespējams tikt sveikā cauri kā komandu sportā, šaušanā viss ir individuāli — ko pats mācēsi, to spēsi parādīt.
Šis sporta veids ir neiedomājami konstruktīvs un smalks — katra mazākā kļūda nekavējoties atspoguļojas rezultātā. Pat tas, ko esi ēdis, kā gulējis, ko iepriekšējā dienā darījis, vitāli iespaido rezultātu.”
Zigfrīds MARKAINIS
Tukuma sporta skolas treneris, ieroču meistars
Dzimis: 1949. gada 19. aprīlī Tukumā
Izglītība: Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija, A kategorijas ložu šaušanas treneris
Lielākie sasniegumi sportā: sporta meistarkandidāts, kā trenerim — 2014. g. pasaules junioru čempionāta komandu zelts šaušanā ar gaisa pistoli
Ģimene: dēls Edijs (32) un meita Vineta (36)
Citi sporta veidi: volejbols, novuss
Vaļasprieki: jaunībā aizrāvies ar lidmodelismu, tvīda braucieni
