Bagatska 25: olimpiskās sezonas basketbola lielā inventarizācija
Starptautiskās Basketbola federācijas (FIBA) mājaslapā ievietotais interaktīvais tablo, kas skaita līdz olimpiskajam kvalifikācijas turnīram palikušās dienas, marta beigās no 100+ pārlēca uz divciparu skaitli. Lielā notikuma tuvošanās aktivizējusi arī dalībniekus. 6. aprīlī Latvijas valstsvienības galvenais treneris Ainars Bagatskis nosauca 25 basketbolistus, no kuriem ducis jūlija sākumā Belgradā dosies cīņā par tiesībām piedalīties Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs. Vārdu publiskošana pievērsa papildu uzmanību mūsu labāko basketbolistu aktuālajam statusam klubos, kur gluži labi iezīmējas arī valstsvienības perspektīvas. Pasaki, kā tu spēlē ikdienā, un nebūs grūti prognozēt, ko spēsi izdarīt lielajos basketbola svētkos.
Teju puse valstsvienības kandidātu — 11 basketbolisti — šo sezonu pavadījuši Aldara Latvijas Basketbola līgas klubos, un šis fakts gan ilustrē pašmāju līgas 25. sezonas augsto sportisko kvalitāti, gan pievērš papildu uzmanību izslēgšanas turnīram. Tā laikā varēs novērtēt pieredzējušā Kristapa Janičenoka (33) un Armanda Šķēles (32) sagatavotību, Mareka Mejera (24), Mārtiņa Meiera (25) un Žaņa Peinera (25) briedumu, Jāņa Bērziņa (22), Mārtiņa Laksas (25), Ingus Jakoviča (23), Aigara Šķēles (23), Iļjas Gromova (21) un Kristapa Gludīša (20) iespējas papildināt komandas arsenālu un, kas jo svarīgāk, visu nosaukto basketbolistu cīnītāju raksturu un prasmi ne tikai labi spēlēt, bet arī uzvarēt. Tas basketbolā (un vispār sportā) ne tuvu nav viens un tas pats.
Tostarp 14 valstsvienības kandidāti dienišķo maizi pelna ārzemēs — kurš starptautisko starmešu gaismā, kurš pašu lielāko notikumu paēnā. Ikdienas informācijas par viņu meistarību sezonas gaitā nav trūcis, jo Latvijas mediji bijuši gana naski skaitīt svešumā spēlējošo latviešu gūtos punktus, izcīnītās bumbas un rezultatīvās piespēles. Taču — vai tiešām visos gadījumos aiz iespaidīgās statistikas patiešām slēpjas acīmredzams progress, bet trūcīgie skaitļi liecina par krīzi karjeras attīstībā? "Lai spriestu par spēlētāja sagatavotību, bez sausajiem skaitļiem jāzina arī tas, kāda loma spēlētājam atvēlēta komandā, un viņa uzdevumi," A. Bagatskis brīdina akli nepaļauties statistikas maģijai, jo basketbols laukumā ir sarežģītāks nekā protokolos.
Ja reiz tā, raudzīsim ieskatīties aiz skaitļiem un pavērtēt, kāda bijusi olimpiskā sezona latviešu basketbolistiem ārzemēs.
STABILĀS VĒRTĪBAS
Tiem, kuri rudenī vīpsnāja par to, ka Latvijas Gada spēlētāja 2015 titulu saņēma Jānis Strēlnieks(26 gadi), nevis Kristaps Porziņģis, kurš spoži aizvadījis pirmās NBA spēles, iesaku iziet cauri Jāņa statistikai visāsezonas garumā un pievērst uzmanību viņa komandas — Bambergas Brose Basket— pozīcijām Eirolīgas un Vācijas bundeslīgas turnīra tabulā. Savā ziņā unikāls gadījums: latvietis biežāk spēli sāk uz rezervistu soliņa, nevis pamatpiecniekā (tikai 17 reizes 52 spēlēs), tomēr komandā ieņem otro vietu laukumā pavadītā laika ziņā (vidēji spēlē 23 minūtes 7 sekundes), ir trešais rezultatīvākais (10,8 punkti), otrais labākais rezultatīvo piespēļu meistars (3,3), turklāt regulāri ir laukumā spēļu izšķirošajos brīžos. Bet Bambergas komanda Vācijas čempionātā izcīnījusi 20 uzvaras no vietas (bilance 27-2) un Eirolīgā TOP16 turnīrā ļoti respektablā sabiedrībā sasniedza labāko bilanci kluba vēsturē (7-7), tikai sliktākas savstarpējo spēļu bilances dēļ palaižot priekšā Madrides Realun netiekot ceturtdaļfinālā.
Taisnības labad jāatzīst, ka punktu zelta vērtībā Bambergas komanda atstāja Kauņā, kur tieši Strēlnieka mestā bumba līdz ar beigu signālu atsitās pret stīpu, atņemot Vācijas čempioniem cerības uz pagarinājumu (73:75). Toties jau pēc nedēļas Jānis līdzīgā situācijā aukstasinīgi ielidināja trīspunktnieku Pirejas Olympiacosgrozā (72:71), apstiprinādams, ka ar nerviem un profesionālo pārliecību viņam viss ir kārtībā. Vai gan citādi ekspansīvais itāliešu treneris Andrea Trinkjēri savam rakstura ziņā absolūtajam pretpolam Strēlniekam atvēlētu tik nozīmīgu vietu savā rūpīgi veidotajā komandā?
Un nav taisnība pērn nezin no kurienes atklātībā uzpeldējušajai pīlei, ka Strēlniekam klubā uzticētas citas funkcijas nekā valstsvienībā. Patiesībā Brose Basketatbilstoši modernā basketbola modei visbiežāk laukumā tur divus savstarpēji aizvietojošus aizsargus ar universālām saspēles vadītāja un snaipera iemaņām, tāpēc grēks runāt, ka Strēlniekam trūktu prakses pirmā numura pozīcijā. Reāls iemesls uztraukumam ir tikai bundeslīgas spēļu kalendārs, kurā finālsērijas finišs paredzēts ne agrāk kā 12. jūnijā, bet sērijas piektā spēle ieplānota 19. jūnijā. Fizisko spēku rezerves būs patukšotas, turklāt valstsvienībā Jānim tradicionāli slodze ir lielāka, nekā ierasts klubā. Nebūtu slikti, ja citi šās pozīcijas spēlētāji Strēlniekam būtu gatavi palīdzēt vairāk, nekā tas notika pērn EuroBasketlaikā, palīdzot Jānim spēļu izšķirošos brīžus sagaidīt bez pārguruma acīs un muskuļos.
Viens no variantiem tādai zāles palīdzībai ir Dairis Bertāns(26). Viņš nospēlē nevis vienkārši labi (pie kā valstsvienībā jau pierasts), bet izcili. Priekšnoteikumi ir, jo latviešu raķete jau nostabilizējusi sniegumu Eiropas augstākajā līmenī. Dairis bijis Dominion Bilbaolīderis Eiropas kausa izcīņā (vidēji spēlē gandrīz 26 minūtes un 15,5 punkti) un turpina tāds būt Eiropas labākajā nacionālajā līgā — Spānijas Liga Endesa(attiecīgi 25 un 11,4). Tiesa, komandas taktikas specifikas dēļ klubā retāk nekā Latvijas valstsvienībā tiek izmantota Bertāna prasme apgādāt partnerus ar labām piespēlēm. Starptautiskajā arēnā Dairis aizvadījis par astoņām spēlēm mazāk nekā Strēlnieks, turklāt Spānijas čempionātā Bilbao komanda nepieder favorītēm, tāpēc sezona varētu beigties jau maija beigās. Minētie apstākļi ir pluss Latvijas valstsvienībai, bet arī netieši norāda, ka karjeras izaugsmes vārdā Bertānam laiks skatīties augstāk par Spānijas vidusmēra komandu. Pēc trim Bilbao nospēlētajām sezonām piedāvājumiem vajadzētu būt. Jāizvēlas tik īstais.
Savā karjerā nepārprotami augstāk pakāpies uzbrucējs Jānis Timma(23), kuram pērn VEF Rīgassastāvā gūtais rūdījums unnopelnītais VTB Vienotās līgas labākā jaunā spēlētāja tituls palīdzējis tikt pie laba līguma ar Sanktpēterburgas Zeņit. Jāņa sniegums gan Eiropas kausa izcīņā (vidēji spēlē 29 minūtes, 12,6 punkti, 5,4 atlēkušās bumbas un 3,4 rezultatīvās piespēles), gan VTB līgā (attiecīgi 26:30 minūtes, 13,2 punkti, 4,6 atlēkušās bumbas, 2,4 piespēles) ļāvis ieņemt vietu starp līderiem komandā, kas cīnās par augstu vietu respektablajā Krievijas čempionātā. Turklāt īpaši iepriecina profesionālā pašcieņa un pārliecība, ar kādu Timma izcīnījis stabilu vietu Zeņitmodelī un apliecinājis sevi vismaz puspakāpi augstākā līmenī, nekā spēlējis iepriekš. Jau pērn viņa devums valstsvienībai bija jūtams, un šogad tas var būt vēl lielāks un kvalitatīvāks, piešķirot jaunas nianses Latvijas komandas spēles stilam.
Līdzās Timmam Zeņitsastāvā labi iejuties viens no valstsvienības stabilākajiem spēkiem pēdējos gados centra spēlētājs Kaspars Bērziņš(30). Ļoti iespējams, ka līdz pat karjeras beigām Kaspars tā arī netiks vaļā no aizdomām, ka savu talantu neizmanto visā pilnībā un varētu spēlēt vēl labāk, taču tikpat iespējams, ka šāds vērtējums gluži vienkārši ir nodevas stereotipiem. Statistikas ziņā tikpat kā neatšķiras Bērziņa devums Ņižņijnovgorodas komandai sezonas pirmajā pusē un Zeņitvienībai kopš Jaungada (punkti attiecīgi 10,2 un 11,8, atlēkušās bumbas 5,2 un 6,3). Arī lielākais mīnuss nav pazudis — piezīmes bieži krājas pārlieku ātri. Taču kopumā Kasparam šī sezona rakstāma ar pluszīmi.
Par stabilu vērtību VTB Vienotajā līgā kļuvis arī spēka uzbrucējs Rolands Freimanis —vidēji spēlē gandrīz 30 minūtes, 15,6 punkti un 6 atlēkušās bumbas. Tiesa, šie skaitļi sasniegti tabulas lejasgala iemītnieku Tallinas Kalev/Cramosastāvā, un Freimaņa devums komandai palīdzējis tikt vien pie 7 uzvarām 27 spēlēs. Ļoti iespējams, ka atgriešanās Tallinā pēc pērn piedzīvotā neveiksmīgā mēģinājuma nostiprināties Kazaņas komandā nebija pati labākā izvēle, bet 27 gadu vecumā lielā iespēja vēl nebūt nav palaista garām neatgriezeniski. Bet par to, ka tāda pienākas, Rolandam būs laba iespēja basketbola pasauli pārliecināt vasarā valstsvienības sastāvā — efektīvi nospēlējot nevis tikai vienā spēlē, bet gan veselā atbildīgā turnīrā.
Valstsvienības kapteini Jāni Blūmupēc solīdā sezonas sākuma Itālijas komandas Sidigas Avellinosastāvā (9 spēlēs vidēji 19 minūtes, 8,2 punkti) no ierindas izsita pleca trauma. Rehabilitācijas process tuvojas beigām, un pastāv iespēja, ka Jānis vēl pagūs uzspēlēt Itālijas čempionāta izslēgšanas mačos. Spēles garšas atgūšanai noderētu.
SOLIS UZ AUGŠU
Meklējot resursus valstsvienības pastiprināšanai, komandas galvenais treneris Ainars Bagatskis ne reizi vien pieminējis spēlētājus, kuri dažādu iemeslu dēļ pēdējos gados nav bijuši ierindā. Cerības ir pamatotas, lai arī atgriešanās vai iesaistīšanās komandā, atrodot savu vietu gadiem veidotajā spēles zīmējumā un kolektīvā, nesolās būt pilnīgi gluds process.
Saspēles vadītājs Kaspars Vecvagars (22) aprīļa sākumā lika atcerēties veco joku par latviešu ballītes izjūtu — nupat sāksies īstā jautrība, bet izrādās, ka muzikanti jau spēlē pēdējo valsi… 2013. gada Eiropas U-20 čempionāta Zvaigžņu piecnieka dalībnieku pirms diviem gadiem no ierindas izsita ceļgala krustenisko saišu plīsums, bet atgriešanos ierindā nobremzēja traumas recidīvs. Pēc izlaistās sezonas pērnvasar tikt uz Eiropas čempionātu Kasparam palīdzēja apstākļu sagadīšanās, bet Rīgā un Lillē nekāds dižais palīgs viņš nebija (lai arī spēlē ar Grieķiju sasniedza unikālu rekordu — 54 sekundēs pamanījās izdarīt 4 rezultatīvas piespēles!). Arī 2016. gada sezonas lielākā daļa Kauņas Žalgirispagāja citu saspēles vadītāju ēnā un galvenā trenera — vēl nesen izcilā pirmā numura —Šarūna Jasikēviča dāvātie uzticības mirkļi īsti netika izmantoti. Vienubrīd jau šķita, ka labākā iespēja atgūt spēles garšu un pārliecību būtu piemeklēt kādu ranga ziņā krietni zemāk esošu komandu. Tomēr uz ŽalgirisEirolīgas epopejas beigām spēlētāja neatlaidība un trenera intuīcija sāka nest augļus. Sezonas kopējā statistika neizskatās iespaidīgi (Eirolīgā vidēji 11 minūtes, 3,4 punkti, 1,3 rezultatīvas piespēles, Lietuvas čempionātā attiecīgi 13 minūtes, 5,4 punkti, 1,4 piespēles). Tomēr 13 punkti pēdējā spēlē ar Barcelonabija Kaspara personiskais rekords Eirolīgā un Jasikēvičs nekavējās vēlreiz izteikt atbalstu vienam no sava gadugājuma talantīgākajiem spēlētājiem Eiropā. Valstsvienības starts olimpiskajā kvalifikācijā gan nebūs īstā vieta avansiem. Turklāt izkonkurēt Strēlnieku vai Bertānu Kasparam vēl nav pa spēkam, bet potenciālais līderis ne vienmēr ir labākā izvēle rezervista postenim. Tāpēc Vecvagaram jābūt gatavam konkurencei ar amata brāļiem un būs jāpierāda spēja visu prasmi un pozitīvās emocijas komandas interesēs likt lietā samērā īsā spēles laikā.
Tikpat sarežģīta savainojumu vēsture ir uzbrucējam Dāvim Bertānam (23), kura atgriešanos lielā basketbola apritē pēc 10 mēnešu pauzes savā ziņā apgrūtināja Vitorijas Laboral Kutxalabā komplektācija un veiksmīgais sniegums gan Eirolīgā, gan Spānijas Liga Endesa. Brīvas vietas komandas kodolā nebija redzamas. Taču sportiskās nekaunības un pārliecības par saviem spēkiem Dāvim nekad nav trūcis, tāpēc stabilas pozīcijas komandas jaunajā modelī tika iekarotas teju vai uzreiz. Turklāt pierādot noderību ne tikai tīrā snaipera pozīcijā, bet darbojoties arī spēka uzbrucēja postenī, kurā Bertānu jaunāko labprāt redzētu arī treneris Bagatskis. Trīspunktnieki krīt gandrīz tikpat droši, cik pirms visām ķibelēm (ko vērts bija pēdējā sekundē izdarītais uzvaru nesošais tālmetiens Madrides Realgrozā!), turot spriedzē pretinieku aizsardzību. Arī citos spēles elementos sniegums aizvien uzlabojas. Dāvja gadījumā papildu spēles Eirolīgas un Spānijas čempionāta izslēgšanas turnīros nāks tikai par labu, papildinot spēļu praksi. Tiesa, riska aspektu iezīmējusi spēlētāja aģenta mājiens, ka Bertāna ilgo rehabilitācijas procesu organizējušie Sanantonio Spurs pārstāvji varētu akceptēt Dāvja līdzdalību valstsvienībā, ja vien būtu divu nedēļu laiks atgūties pēc klubu sezonas beigām. Bet Spānijas čempionāta finālsērija finišēs tikai 20. jūnijā — tieši divas nedēļas pirms Belgradas turnīra sākuma. Vitorijas komanda Liga Endesapagaidām ieņem 4. vietu un līdz finālam varētu netikt. Ja tiks…
Turpat Spānijas līgā spēlē arī spēka uzbrucējs Rolands Šmits(21), kurš savā ziņā kritis par upuri Porziņģa fenomenam. Proti, vēl pirms gadiem rūjienieša 14 minūtes un 4,9 gūtie punkti Liga Endesasestās septītās komandas Fuenlabradasastāvā tiktu uztvertas kā nepārprotams veiksmes stāsts. Bet tagad uz KP#6 augstā lidojuma fona Šmita veikums nepelnīti nobālējis. Kaut arī Rolanda agresivitāte, cīņasspars un vieglā roka valstsvienībai noderēja jau pirms diviem gadiem EuroBasket kvalifikācijas turnīrā un šo divu gadu laikā puisis nobriedis, noteikti varot saasināt konkurenci uz vietu komandas garajā galā.
NEZINĀMIE
Kaut kur pa vidu starp veiksminiekiem un jautājumus rosinošajiem spēlētājiem ierindojams uzbrucējs Ojārs Siliņš(22). No vienas puses — jau vairākus gadus stabila vieta starp Itālijas čempionāta elites komandas (aizpērn — FIBA kausa ieguvēji, pērn — Itālijas vicečempioni) Redžoemīlijas Grissin Bonlīderiem ar spēles laiku virs 20 minūtēm. No otras puses — tradicionāli necili ieraksti statistikas ailēs (Itālijas čempionātā vidēji 6,9 punkti, 1,9 atlēkušās bumbas, Eiropas kausa izcīņā 5,3+1,7). Vēl kopš Latvijas jaunatnes izlašu laikiem Siliņš zināms kā spēlētājs, kurš komandas interesēs veic lielu darbu zem groziem un aizsardzībā, turklāt var veiksmīgi spēlēt abās uzbrucēju pozīcijās. Prasmes, kas noderētu arī valstsvienībai! Taču debiju Latvijas galvenajā komandā iepriekš izjaukuši savainojumi un individuālā darba plāni. Lai iejustos komandā, būtu vajadzīgs laiks, bet Itālijas čempionāta finālsērijas septītā spēle paredzēta 13. jūnijā, un tieši tik tālu Grissin Bonaizcīnījās pērn. Redzēs, kā būs…
Centra spēlētājs Ronalds Zaķis(28) valstsvienībā sakrājis jau 38 spēles, tomēr sastāvā nostabilizēties nav izdevies. Pirmais mēģinājums uzspēlēt ārzemēs vērtējams drīzāk ar pluszīmi (Ļubļanas Olimpija sastāvā Eiropas kausa izcīņā vidēji 20 minūtes, 10,1 punkts, 3,7 atlēkušās bumbas, Adrijas līgā 18, 7,2+2,9), bet savulaik spēcīgā komanda šosezon ar lieliem panākumiem nevar lepoties. Diezin vai Zaķis būs trenera Bagatska pirmā izvēle centra spēlētāja pozīcijai, ja būs pieejami visi kandidātos ierakstītie garā gala spēlētāji. Taču starp visiem amata brāļiem Ronalds fiziski ir visspēcīgākais, un šis arguments nāk prātā, atceroties pērn piedzīvotās problēmas cīņā ar lietuvieti Jonu Valančūnu vai ukraini Nikolaju Fesenko. Izredzes iekļūt sastāvā būs atkarīgas no treneru taktiskās vīzijas.
Vēl viens bijušais VEF Rīgascentrs Anžejs Pasečniks(20) pievienojies Latvijas basketbolistu kolonijai Spānijā. Arī par viņu var teikt to pašu, ko par Šmitu — nebūtu priekšā Porziņģa piemēra, izskatītos labāk, nekā šķiet tagad. Kanāriju salās bāzētā Herbalife komanda šosezon Eiropas kausa izcīņā aizcīnījās līdz pusfinālam, bet Liga Endesaieņem vietu labāko piecniekā. Nav visērtākā vieta debitanta iespēlēšanai, tāpēc kādu laiku Pasečniks spēles prakses iegūšanas nolūkos tika komandēts uz dublieru komandu. Tomēr mērķtiecīgais audzināšanas process acīmredzot nes augļus, jo sezonas otrajā pusē Anžejs Herbalifesastāvā abos turnīros jau ticis pie savām minūtēm (vidēji 8), punktiem (2,9) un atlēkušajām bumbām (1,5). Nekas super, un skaidrs, ka valstsvienības ducī Pasečnikam vieta šogad varētu atrasties tikai izcilas veiksmes gadījumā. Tomēr kopumā ir pamats domāt, ka par šo 212 cm garo puisi vēl dzirdēsim labas lietas.
Aizsardzības līnijā valstsvienības kandidātu sarakstu šogad papildinājis Ventspils basketbola sistēmas audzēknis Dāvis Lejasmeiers (25), kurš šo sezonu pavada Zviedrijas čempionāta līdervienības Sēderteljes Kings sastāvā. Statistika nav šokējoši izcila, tomēr gana solīda — Zviedrijas čempionātā vidēji 24 minūtes, 6,8 punkti, 2,7 rezultatīvās piespēles, FIBA kausa izcīņā 26 minūtes, 7,6 punkti, 4 rezultatīvās piespēles. Saspēles vadītāju reitingā Dāvim gan priekšā ir vismaz trīs konkurenti, tāpēc līdz debijai tikt nebūs viegli.
LIELAIS PORZIŅĢA JAUTĀJUMS
Šo rindu tapšanas brīdī nav zināma atbilde uz jautājumu, kas basketbola publiku urdījis kopš tās janvāra dienas, kad tika apstiprināta Latvijas komandas līdzdalība olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā. Proti, vai šovasar valstsvienībā spēlēs Kristaps Porziņģis.
Pilnīgi iespējams, ka brīdī, kad lasāt šo Sportiņu, atbilde jau ir zināma, tāpēc pie parun pretapsvērumiem šoreiz gari kavēties nav vērts. Tikvien kā piebildīšu, ka Kristapa publiskajos komentāros izskanējušajos tekstos un nojaušamajos zemtekstos jūtama no iekšām nākoša vēlme piedalīties, tāpēc pretējs lēmums (ja tāds būs) tiks pieņemts sakostiem zobiem — prātam ņemot virsroku pār jūtām un intuīciju. Par argumentu kokteilis — iespēja piedalīties augsta līmeņa starptautiskā turnīrā un samēroties spēkiem ar slavenām zvaigznēm; iespēja apmierināt izsalkumu pēc kvalitatīvām spēlēm, kas, ņemot vērā Porziņģa spēlētprieku, līdz jūlijam būs ajtaunojies, aizmirstoties pirmās NBA sezonas grūtībām; atmiņas par U-18 izlases laikā izbaudītajām patīkamajām emocijām pārstāvot Latviju; potenciālā ažiotāža dzimtenē, kādu saceltu KP#6 līdzdalība — ir gana spēcīgs, kamēr pret nometnē paliek tikai arguments par ilgtermiņa interesēm pasaudzēt savu organismu, kas daudziem 20 gadu vecumā vēl nešķiet aktuāli. Taču tur jau tā lieta, ka Kristaps nav parasts gadījums un viņa lēmumus ar tradicionālo olekti mērīt nebūtu pareizi.
Toties ir gan vērts pievērsties citam aspektam, kas ieskanējies ne tikai fanusarunās, bet arī nopietnu ekspertu spriedumos. Proti, KP#6 faktora ietekmei uz Latvijas valstsvienības izredzēm olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā.
Uzreiz teikšu, ka kļūda būtu braukt vienā vai otrā grāvī, kategoriski paziņojot, ka Porziņģa līdzdalība Latvijas valstsvienību uzreiz iecels Belgradas grupas favorītu godā un sagādās bezmiega naktis Serbijas un Puertoriko izlašu vadītājiem, savukārt viņa nespēlēšanas gadījumā sapnis par braukšanu uz Riodežaneiro jāaizmirst uz visiem laikiem.
Porziņģa pirmās NBA sezonas sausais atlikums mērāms 72 aizvadītajās spēlēs, ik reizi dodoties laukumā sākumpiecniekā un laukumā pavadot vidēji 28 minūtes 24 sekundes. Gūti vidēji 14,3 punkti (metienu precizitāte 42,1%), izcīnītas 7,3 atlēkušās bumbas, bloķēti 1,9 pretinieku metieni (7. labākais rezultāts visā līgā). Debitantam cienījami augstu pacelta personisko rekordu latiņa — 29 punkti un 15 atlēkušās bumbas vienā spēlē. Trīs mēnešus no vietas nopelnīts Austrumu konferences labākā debitanta tituls, sezonas lielākajā daļā ieņemta stabila pozīcija visas līgas labāko debitantu trijniekā, kā arī regulāri iekarotas vietas NBA efektīgāko epizožu klipos un spilgtāko personību topos. Taču statistikā parādās arī Ņujorkas Knicksbilance: spēlēs ar Porziņģa piedalīšanos 28 uzvaras 44 zaudējumi, visā sezonā 32—50. Labāk nekā bija pērn (17—65), taču sliktāk nekā 2014. gada sezonā (37—45), kad kārtējā neiekļūšana izslēgšanas turnīrā kluba vadībai lika sasparoties komandas rekonstrukcijas plāniem. Ar Porziņģa piesaistīšanu saistītās cerības šosezon piepildījušās ar uzviju, jo drafta laikā pat viedais ģenerālmenedžeris Fils Džeksons nebija pārliecināts, ka KP#6jau debijas gadā kļūs par tik stabilu vērtību komandas spēlē. Tomēr tā ir vien pirmā pietura vairāku gadu ceļā. Skaidrs, ka jau nākamsezon no latvieša tiks gaidīts vēl vairāk — ne tikai efektīgi un efektīvi nospēlētas epizodes un garāki spēļu fragmenti, bet arī stabila līdzdalība komandas uzvaru skaita palielināšanā.
Bet tieši tas no Kristapa tiek un tiks gaidīts arī valstsvienībā, turklāt uzreiz. Un šajā ziņā, kā jau vairumā dzīves gadījumu, līdzās lielām iespējām slēpjas arī vērā ņemami riski.
Protams, kopš Jāņa Krūmiņa laikiem Latvijā neredzēti diža auguma spēlētājs, turklāt ar Kristapam piemītošo atlētisma un spēles izpratnes līmeni, neapšaubāmi piešķirtu jaunu spilgtu dimensiju Latvijas valstsvienības tēlam un taktiskajam zīmējumam. Taču pie tā vēl būtu jāpierod partneriem, kuri pēdējos sešos gados spēlējuši tikpat kā nemainīgā virknējumā, šai laikā stabili sadalot lomas un atbildību. Nav jau šaubu, ka Porziņģis valstsvienības kolektīvā un taktikā iekļausies bez īpašām problēmām. Taču ir pamats jautājumam, cik ilgs laiks (un cik spēles) būs vajadzīgs, lai psiholoģiskās un taktiskās detaļas pierīvētos tiktāl, ka vislielākā stresa apstākļos (un Belgradas Arenaellītē tāds būs garantēts!) komanda turpinātu darboties kā vienots mehānisms. Mūsdienu spēlētāju masveidīgās migrācijas apstākļos jaunās paaudzes treneri var tikai pasmaidīt par veterānu frāzēm, ka "saliedētas komandas izveidošanai vajadzīgas trīs sezonas". Taču ar dažām kopā pavadītām nedēļām un pāris spēlēm varētu būt par maz, lai pirmajā reizē trāpītu desmitniekā.
Savukārt par Latvijas valstsvienības potenciālu arī bez Porziņģa līdzdalības liecina tas, ka pērn EuroBasket 2015laikā, nevienā (!) spēlē neparādot kolektīvo spēju maksimumu (lai pieminam, ka latviešu tradicionālais ierocis — trīspunktu metieni — nevienā spēlē nesasniedza pat 40% precizitāti), aizcīnījās līdz astotajai vietai Eiropā. Kā jau minēts šī apskata sākumā, kopš veiksmīgā septembra lielākā daļa spēlētāju spērusi soli uz priekšu savā karjerā vai stabilizējusi sniegumu augstā līmenī. Turklāt nevienā pozīcijā nav vērojams acīs krītošs augstas klases spēlētāju deficīts. Treneriem ir izvēle, ko sūtīt laukumā, tostarp arī pretiniekiem ļoti neparocīgi risinājumi.
Skaidrs, ka Belgradas grupā uz pasaules vicečempionu serbu, olimpiskajos turnīros regulāri spēlējošo puertorikāņu un EuroBasket 2015 pēdējā spēlē mūsu komandu nopērušo čehu fona Latvijas valstsvienība nebūs favorīte ne ar Kristapu Porziņģi, ne bez viņa. Bet ne vienā, ne arī otrā variantā nebūsim arī peramie zēni vai statisti. "Kopā esam izcīnījuši iespēju pēc 24 gadu pārtraukuma cīnīties par ceļazīmi uz olimpisko turnīru. Tagad šī iespēja jāizmato par visiem simts procentiem.Jābūt gataviem parādīt labu basketbolu neatkarīgi no tā, ko spēs pretinieki," Ainars Bagatskis komandu noskaņo cīņai un karstai vasarai. Būs interesanti.
