Un prāts zobena asumā
Šobrīd daudzas darbības (vismaz uz ekrāna) veic dažādi kiborgi — dur, šauj, ar sava lāzera staru trāpa visur, kur vien paskatās. Tomēr Latvijas Paukošanas federācijas prezidente Ērika Āze cēlo paukošanas mākslu neuzskata par aizmirstu un arhaisku, kaut arī musketieru rīkošanās ar špagu jauniešiem vairs nešķiet tik aizraujoša un atdarināšanas vērta kā agrāk.
Prezidente ir cieši pārliecināta, ka paukošanas popularitāte tomēr pamazām atgriežas. Turklāt tā kļūst pazīstama ne tikai kā sporta veids, bet arī kā brīvā laika pavadīšanas iespēja, jo reakcija, prāta asums, šahista domāšana bez apdomas laika lieti noder jebkurā vecumā un itin visās dzīves situācijās, ne tikai sportā.
Par federācijas prezidenti Ērika Āze kļuva pirms nepilniem sešiem gadiem. Skolas gados viņa arī pati paukoja, taču pēc tam vairākus gadu desmitus tikai juta līdzi savējiem ar mediju starpniecību. Aicinājums palīdzēt un savest kārtībā paukošanas saimniecību nāca negaidīti. Ērika Āze to pieņēma.
— Kādu jūs redzat paukošanas vietu neskaitāmo sporta veidu vidū, ar kādiem nodomiem uzņēmāties federācijas prezidentes amatu?
— Protams, ka paukošana nav un nekad nebūs masu sporta veids, taču Latvijā ir tradīcijas pat olimpiskās bronzas medaļas vērtībā (1960. gadā Romā divas reizes trešo vietu izcīnīja Bruno Habarovs), un būtu grēks aizlaist nebūtībā šo klasisko sporta veidu.
Vispirms pateicība pienākas visiem, kas iepriekšējos gados vadīja šo sporta veidu. Lai nu kā, bet tas arī pārmaiņu laikā nebija miris, paukotāji tāpat trenējās, piedalījās sacensībās. Daugavpiliete Jūlija Vonsoviča pat sekmīgi startēja olimpiskajās spēlēs Sidnejā, izcīnot 16. vietu paukošanā ar špagu, viņa gatavojās arī nākamajām divām spēlēm, tomēr līdz kvalifikācijas normai mazliet pietrūka.
Sākumā nebija viegli, jo paukotāju saime tobrīd gadu, pat vairāk bija dzīvojusi bez prezidenta. Pirmais uzdevums bija savest kārtībā paukošanas saimniecību — iegādāties jaunus ieročus, elektroniskās iekārtas, rast iespējas pilnveidot treneru apmācību. Uzsveru, ka prezidenta amats, kas ir sabiedrisks, nealgots darbs, nav un nevar būt brīnumnūjiņa, ar kuru visu pacelt nebijušos augstumos, par katru izvirzīto mērķi ir jācīnās, jārod visdažādākie risinājumi, lai to sasniegtu.
Nepietiek ar lieliskiem treneriem, labiem un talantīgiem audzēkņiem, ir ļoti svarīgi, lai mūsu sporta veids un tā pārstāvji būtu cieši saistīti ar paukošanas brālību arī starptautiskā mērogā. Svarīgi izmantot tās iespējas, kuras mums dod visdažādākie starptautiskie projekti. Ja sēdēsi tikai savā birojiņā un reizēm aizstaigāsi līdz paukošanas zālei, nekas nesanāks. Ir jāprot atrast, kā izmantot Starptautiskās un Eiropas paukošanas federāciju piedāvātās iespējas. Tāpat daudz noderīgu ideju var rast, izmatojot Starptautiskās Olimpiskās komitejas programmu Solidaritāte.
Par tās līdzekļiem mums bija iespēja uzaicināt teicamo Baltkrievijas floretisti un treneri Innu Arutjunovu, kura mums sniedza ļoti noderīgas paraugstundas. Priecē, ka mūsu sadarbība turpinās arī ārpus Solidaritātes projekta rāmjiem. Tieši šobrīd viens mūsu puisis trenējas Baltkrievijā, tātad sakari nostiprinās.
— Jūs aktīvi piedalāties starptautisko paukošanas organizāciju darbā…
— Katrs kontakts palīdz redzēt plašāku pasauli. Nedomājiet, ka tas uzreiz ir taustāms labums, dažkārt es savu ārzemju kolēģu darbos redzu arī kļūdas, un tas mums palīdz no tādām izvairīties. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka jebkurš projekts, kaut vai neveiksmīgs, gudram cilvēkam dod pieredzi un iespējas strādāt labāk.
Kopumā gan paukotāju saime ir draudzīga, dažkārt mēs, tā sauktās mazās paukošanas valstis, apvienojamies, lai spētu iekļauties kādas lielākas starptautiskas programmas rāmjos.
Rudenī es pieņēmu jaunu izaicinājumu un piekritu kļūt par Ziemeļvalstu Paukošanas savienības prezidenti. Ziemeļu valstīs (tātad arī pie mums) paukošana ir cieņā, katrā no valstīm atsevišķos ieroču veidos ir lielāki vai mazāki panākumi.
Par uzticības balsojumu arī sev es uzskatu iespēju rudenī Latvijā sarīkot Ziemeļvalstu kadetu, junioru un veterānu čempionātu, kāds līdz šim Latvijā nav risinājies. Ceru, ka mūsējiem izdosies gūt panākumus, jo pēdējos gados mēs esam stiprāki tieši jauniešu un junioru grupās.
— Kāpēc viņus vairs neredz pieaugušo konkurencē?
— Tas ir tāpat kā citos sporta veidos — kad nokļūsti pieaugušo kārtā, tad pilnvērtīgi trenēties bez finansiāla atbalsta vairs nav iespējams. Iespēju robežās mums palīdz Daugavpils un Rīgas pašvaldības, nedaudz arī sponsori, taču kopumā mēs nevaram nodrošināt pieauguša cilvēka vajadzības, tāpēc viņi beidz trenēties vai trenējas tikai prieka pēc.
Šobrīd vairāk iespēju palīdzēt ir jauniešiem, turklāt dažādos veidos. Pēdējos gadus aktīvi izmantojam programmu, kas atbalsta tā sauktās sociālā riska grupas pusaudžiem, kuriem kā saturīgāka brīvā laika pavadīšanas iespēja tiek piedāvāts arī sports. Rodas abpusējs labums — jauniešiem ir iespējas trenēties, bet treneri var rast jaunus audzēkņus. Arī pašiem jauniešiem tas lieti noder tālākajā dzīvē, jo, kopīgi trenējoties, viņi iepazīst draudzību, veidojas labvēlīgas savstarpējās attiecības. Iespējams, ka arī nodrošināto ģimeņu bērni citām acīm paskatās uz apkārtējo pasauli.
Paukošana tiek izmantota ne tikai kā terapijas līdzeklis. Mēs ar savu sporta veidu iepazīstinām arī sabiedrisku pasākumu dalībniekus. Piemēram, kādas bankas sarīkojumā darbinieki varēja izmēģināt savus spēkus paukošanā, kuru daudzi bija redzējuši tikai filmās. Atsaucība un sajūsma bija liela.
Mūsu paukošanas centros arvien vairāk rodas tādas treniņu grupas, kurās ar paukošanu nodarbojas ne tikai bijušie šā sporta veida pārstāvji, bet visdažādākā vecuma interesenti. Dažkārt tie ir paukošanas audzēkņu vecāki, draugi. Tas ir aizraujošs brīvā laika pavadīšanas veids, jo paukošana lieliski attīsta un pilnveido katra cilvēka raksturu. Nesen kāda māte ar neizpratni un reizē atzinību runāja par savu atvasi, kas, tiklīdz sākusi trenēties, mācās daudz mazāk, bet… labāk. Tas nozīmē, ka paukošana palīdz ātrāk orientēties gan paukošanas celiņā, gan apkārtējā vidē.
— Kur Latvijā ir iespējas trenēties paukošanā?
— Šobrīd vairākās vietās Rīgā un Daugavpilī, kur jaunajā olimpiskajā centrā paukotājiem izveidota lieliska treniņu un sacensību bāze, turklāt lielu atbalstu sniedz gan pilsētas dome, gan centra vadība. Ļoti gribētos, lai šis sporta veids atdzimtu Liepājā un Ventspilī, kur ir paukošanas tradīcijas.
Vajadzīgi treneri, bet mūsu Sporta pedagoģijas akadēmijā paukošanas specialitātes nav. Cenšamies izmantot visas iespējas, lai mūsu perspektīvākie treneri varētu paaugstināt savu kvalifikāciju ārzemēs. Tā nesen paukošanas lielvalstī Francijā treneru kursos piedalījās Ilona Mihailova, pērn šo izdevību izmantoja jaunais treneris Arturs Siliņš
— Cik pamatoti ir sapņi par olimpiskajām spēlēm?
— Šajā olimpiskajā ciklā ir jānotiek brīnumam, lai uz Londonu aizbrauktu kāds mūsu sportists, taču man sapņi ir tāpēc, lai tos īstenotu. Ticu, ka agri vai vēlu olimpiskajās spēlēs atkal startēs arī mūsu paukotāji.
Ja skatāmies uz sapņu plauktiņu, tad gribētos, lai reiz Rīgā notiktu plašs starptautisks turnīrs, kas nestu Bruno Habarova vārdu, taču — lai tādu sarīkotu, sapņiem vajag reālu pamatu. Tur es redzu arī savu prezidentes misiju.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
Ērika ĀZE
Latvijas Paukošanas federācijas prezidente,
Ziemeļvalstu Paukošanas savienības prezidente,
Starptautiskās un Eiropas paukošanas federāciju locekle
Dzimusi: 1960. gada 6. jūnijā
Izglītība: Rīgas 58. vidusskola, Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāte
Sporta gaitas: trenējusies paukošanā Rīgas ASK un 1. BJSS
Darba gaitas: strādājusi par skolotāju, Naturalizācijas pārvaldes eksaminācijas centrā, piedalījusies dažādos reklāmas projektos
Ģimenes stāvoklis: precējusies, ir divi bērni
Vaļasprieks: kultūras pasākumi
KUR TRENĒTIES PAUKOŠANĀ
Rīgā
Juglas sporta komplekss, tālr. 29404338, 29158833, 26140145
Studija Sports Pluss, tālr. 67282696
Paukošanas klubs Asmens, tālr. 26023536
Sporta klubs Salvo, tālr. 29548140
J. Salkovas paukošanas klubs Florete, tālr. 29892179
Daugavpilī
Daugavpils BJSS, tālr. 65428112
Paukotāju klubs ESPA DAUGAVA, tālr. 26563022
